Piezīmes par Dr. J. Leļa rakstu JG 63. numurā.
J. Lelis kā chirurgs izdara vīvisekciju un konstatē mūsu sabiedrības kultūrpolītikas iezīmes, kuŗu pamatā ir Latvijas laiku intellektuāļu „intensīvais nacionālisms”, ko latvieši pārņēma no vācu romantizētā nacionālisma ar visām tām pašām īpatnībām, saistoties ar pagātnes eposu radīšanu un „varoņu panteoniem”. Var redzēt, ka Lelis dibināti pats nevar sajūsmināties par mūsu bijušo prezidentu Dr. K. Ulmani, par latviešu tautas Vadoni, viņa patriarchālo lomu tautas „vadīšanā”, kas „internacionālus māņus padzīdams”, izbeidza ķildas mūsu zemē un deva mūsu tēviem un mātēm vienotu Latviju. Nav šaubu, ka mūsu patstāvīgās valsts laika vidusskolnieki un studenti tika iedoktrinēti šajā mācībā, kas, tāpat kā nacionālsociālisms Vācijā, varēja iespraukties ikkatrā gan polītiskā, gan kulturālā pasākumā, un to labi norāda kā aizsargu, mazpulku, tā arī preses oficiālie izdevumi Ulmaņa laikā, kad senatnes slavināšana un atšķiršanās no pārējās Eiropas Latvijā piedzīvoja ziedu laikus.
Šī laikmeta vadītāju šķiru atliekas trimdā vēl tagad domā līdzīgā veidā un ārpus katra konteksta vēl mēģina darboties ar līdzīgiem paņēmieniem. Izdevumu ievadrakstos vēl arvien valda „baironiskais romantisms”, kas aicina „aizdedzināt uguni savu līdzbiedru sirdīs” un secina pāris rindas tālāk, ka „mēs paši degsim un citus gaismosim un sildīsim”. Ne ar vienu vārdu nav minēti kādi konkrēti plāni; ir tikai līdz apnicībai atkārtots tukšs patoss, kas patiesībā neizsaka nekā.
Savā ziņā J. Lelis nav pateicis nekā jauna, bet gan koncentrētā un lakoniskā veidā rāda visu to, kas daudziem no mums ir uz mēles un ko pieklājības un „pietiskas filiālitātes” dēļ esam noklusējuši. Tā kā Leļa raksts ir pietiekami labi dokumentēts un atziņas rindojas ar matemātisku skaidrību, es nedomāju, ka kādas lielas pārrunas radīsies, daļēji varbūt tāpēc, ka Lelis trāpa pārāk dziļi taisni lietu kodolā.
Tālivaldis Ķiķauka
JG redakcijai:
Dr. J. Lelis savā latviešu trimdas sabiedrības izvērtējumā (JG 63) apgalvo, ka latviešu tauta pieņēmusi gadu simteņos no saviem apspiedējiem daudz negatīvu īpašību. Drīzāk gan izskatās, ka šī raksta autors pats ir pieņēmis dažas negatīvas īpašības un t.s. spoguļa efekta iespaidā mēģina savas vainas saskatīt citos.
Katrā ziņā mētāšanās ar tādiem sociālistu buŗamiem vārdiem kā „nacists” un „fašists”, attiecinot to uz prezidentu Ulmani un latviešu sabiedriskiem darbiniekiem, met ēnu uz autoru kā nopietnu zinātnieku.
Jānis Lūkins, Austrālijā
JG redakcijai:
Vai latviešu trimdas kultūras polītika ir strupceļā? Dr. Jāzeps Lelis Jaunās Gaitas 63. numurā raksta, ka latviešu kultūras polītika brīvās Latvijas laikā (un tagad trimdā) esot bijusi nepareiza. Ulmaņa laikā esot atjaunotas arī atmodas laikmeta propagandas metodes − latviešu folkloras un etnografijas izcelšana. Tāpat kā romantisma laikmetā, kad visā Eiropā esot bijis paradums jūsmot par pagātni, „arī latviešiem bija svarīgi izrādīt savu tautas tērpu dažādību un dižoties ar ‘ģeometriskiem’ rakstiem, kas tiešām ir visprimitīvākie” (JG 63, 43). Jāslavē Dr. Leļa drosme reiz izteikt arī citas domas, bet jāprasa, kādu cita veida kultūru gan mēs, latvieši, būtu varējuši veidot, ja ne nacionālo? Katras tautas uzdevums ir vispirms atjaunot saites ar savas tautas pagātni un celt uz šīs bāzes savas tautas kultūru. Vai lai mēs būtu mēģinājuši slavēt internacionālismu? To jau dara boļševiki! Tik maza tauta kā latvieši nevar izveidot pilnīgi „jaunu” kultūru, atraisīties no savas tautas pagātnes un pieslieties kaut vai toreiz pazīstamam ekspresionismam. Bez tam to nedarīja arī citas mūsu kaimiņu tautas kā, piem., somi. Tautas kultūrai jāizaug organiski no savas tautas, to nevar diktēt vai ideoloģiski ievirzīt (uzspiest!), kā to vēl tagad dara komūnisma diktatūra. Arī Ulmanis, kultūru latviešu rakstniekiem neuzspieda, lielākā daļa latviešu rakstnieku rakstīja tāpat kā līdz 1934. gada 15. maijam.
Un kā tad ir trimdā? Vai radusies kāda pilnīgi jauna kultūras ievirze? Jāatbild ar nē. Ir gan tagadējam laikam atbilstošs stils, bet nav pilnīgi jaunas kultūras ievirzes. Tādu gribēt vai pat uzspiest būtu pilnīgi nesekmīgs mēģinājums.
Dr. Nikolajs Picka, Vācijā
AUTORA ATBILDE
Ja Lūkina kungs nav atradis vārdam „mētāšanās” kaut kādu vēl nepazīstamu nozīmi, viņa teiktais neatbilst faktiem. Es ar vārdiem nemētājos, bet lietoju tos ļoti uzmanīgi kā precīzus jēdzienus sakarīgā domu secībā (sk. „nacisms” 2.3, 3.12, „fašistiskais” 3.22 un „fašists” 4.31 nodaļā; vārdu „nacists” neesmu lietojis nemaz), nevis kā emocionālus bezsatura izbrēcienus resp. „buŗamos vārdus”.
Runājot par viņa minēto „spoguļa efektu”, arī tas ar apgalvojumu vien, diemžēl, vēl nav pierādīts. Kamēr neesmu apgaismots ar šāda apgalvojuma loģiku, pagaidām man jāpieņem, ka Lūkinam patiesībā nav bijis nekā nopietna ko iebilst pret manu rakstu, bet paticis tas laikam nav, tāpēc mests pretī pirmais personiskais apvainojums, kas iekritis prātā − un dzīvē bieži vērojams, ka šāda mētāšanās nav tikai „sociālistu” monopols: arī te Lūkina kungs kļūdījies.
Dr. Pickas kungs pārpratis manu tēzi: es vēršos tikai pret pārmērīgu etnografiskā materiāla romantizēšanu un izcelšanu uz citu mūsu kultūras aspektu rēķina, nevis noliedzu šo materiālu pavisam. Pagājušajā gadsimtā to bija svarīgi izcelt, reklamēt citiem un likt par pamatakmeni savai tālākai garīgai rosībai; bet šodien mēs jau varam balstīties arī uz bagātīgiem jauniem sasniegumiem visās dzīves, mākslas un pat zinātnes nozarēs. Reizē ar to audzis un izvērties plašāks arī pats „latviskuma” jēdziens, un es tiešām vēlētos, lai tas aug arī tālāk spontāni un dabiski „visu latviski runājošo tautas locekļu dvēselēs”, nevis kādas šauras, vienalga kuŗas ideoloģijas čaulā. No šī viedokļa liela „etnografizēšanās” šodien var būt vai nu tikai formāls kultisms, šaurs un sastindzis savos priekšstatos, vai arī tīša bēgšana no modernās dzīves nepatīkamās īstenības uz kaut kādu latvisku, pastorālu „Arkādiju”. Par to, kāda literātūra parādās diktatūras laikā, nevēlos polemizēt, jo tas ir liels (un interesants!) parādību komplekss pats par sevi, ko varētu īsti pacilāt tikai pēc rūpīgas visādu faktoru izpētīšanas. Tāpēc tam neesmu pieskāries savā rakstā (izņemot 3.21 nodaļu). Pagaidām lūdzu Dr. Pickas kungu vēlreiz uzmest acis 41. lp.: Ulmanis, protams, nespieda profesorus F. Balodi un L. Libertu taisīt šādu sacerējumu, bet viņi to tomēr darīja!
Runājot par pieprasītajiem ierosinājumiem, pirmais ieteikums ir: mums beidzot jāizšķiŗas, kas mēs īstenībā gribam būt. Kā immigrantu grupa mēs esam viena no visvērtīgākajām, kas nonākusi šī kontinenta krastos. Ir atkal pavisam cits skats, ja gribam saukties par savas tautas interešu aizstāvjiem visai nopietni.
Jāzeps Lelis
