|
 |
DOMAS PAR LATVIJAS VALSTI
Mīļais Pēter!
Tev varbūt liksies savādi, ka rakstu šādu vēstuli Tev tagad, pēc tik daudz gadiem. Galu galā viss, ko es vairs zinu par Tevi, ir tas, ka mēs reiz kopā sākām iet pamatskolā un ka Tu paliki Latvijā. Bet kā Tu redzēsi, tieši tas, ka mēs neko daudz vairāk nezinām viens par otru, ir iemesls manai vēstulei.
Redzi, es tikpat labi būtu varējis rakstīt šo vēstuli saviem draugiem šeit Amerikā, Rietumeiropā vai Austrālijā. Bet Jaunās Gaitas redaktors mani aicināja uzrakstīt savas domas par Latvijas valsti − un tā es izšķīros rakstīt Tev, nevis saviem draugiem šeit rietumos. Kādēļ? Pirmkārt, tādēļ, ka Tavas domas par šo tematu ir nesalīdzināmi svarīgākas par mūsu domām, un, otrkārt, mani draugi te, rietumos, jau zina gluži labi, ko es viņiem varētu pateikt, un es zinu, ko viņi man varētu atbildēt. Mēs savā starpā sarakstāmies bieži − tik bieži, ka dažreiz pietiek izlasīt tikai virsrakstu un parakstu, lai zinātu gandrīz visu saturu. (Vienu lietu gan es Tev gribētu pateikt: nav gluži tā, ka mēs te visi domātu vienādi, kā Tev tik bieži stāstīts oficiālajos partijas un valdības izdevumos. Mūsu uzskatos par dažu labu tematu ir visai nopietnas atšķirības, kaut arī mūsu pašu izdevumi un organizācijas mēdz tās minimālizēt. Un, protams, nav nekāds pārsteigums, ka visnopietnākās uzskatu sadursmes mums bijušas tieši par Tevi − par to, kas Tu esi, ko Tu domā, kādām vajadzētu būt mūsu attiecībām ar Tevi utt. Bet par to vēlāk.)
Tā nu es rakstu Tev, gan zinot, ka Tev varbūt tik drīz neizdosies šo vēstuli lasīt, bet galvenais, apzinoties, ka Tu nevarēsi man tik drīz atbildēt. Tā ir nopietna problēma: ja es zinātu Tavu atbildi, tad patiesībā manas domas par Latvijas valsti nebūtu visai svarīgas. Ja es zinātu, ko Tu domā par Latvijas valsti, tad man būtu kāds pieturas punkts, ap kuŗu mēs varētu debatēt, varbūt oponēt vai pievienoties viens otram, mēģināt viens otru pārliecināt. Bet es varu tikai mēģināt apjaust Tavas domas, un tādēļ šī vēstule ir vairāk monologs nekā dialogs. Tāpat kā mani kollēgas, kas jau iepriekš rakstījuši savas domas par Latviju, es varu savā monologā tikai iezīmēt ūtopiju par Latvijas valsti, jo mēs neviens īsti nezinām, ko Tu par to domā.
Nenobīsties no šī vārda „ūtopija”. Daži no rietumu kultūras lielākajiem darbiem par sabiedrību, valsti un polītiku ir ietverti ūtopijas formā − Platona Republika, Svētā Augustīna Dieva pilsēta, Tomasa Mora Ūtopija, jaunākos laikos Džordža Orvela 1984. Ūtopijas atspoguļo sava laikmeta ideālus, bet arī sava laika ironiju un izmisumu, jo ūtopijas nemēdz radīt cilvēki, kas apmierināti ar savu sabiedrību un valsti, bet cilvēki, kas sava laika trūkumus grib aizstāt − reizi par visām reizēm − ar ideālo, nobeigto, pilnvērtīgo sabiedrisko un valstisko struktūru. Protams, ir visāda veida ūtopijas: ir tādas, kas savā apjomā ietveŗ cilvēci, un tādas, kas ietilpina tikai savu nāciju, šķiru vai pilsētu; tādas, kas savu ideālo valsti ceļ nemainīgās formās, lai tā konkretizētu mūžīgo taisnību, un tādas, kas ideālo sabiedrību saredz tikai pēc valsts iznīkšanas; tādas, kas grib radīt jaunu cilvēku, lai tas atbilstu jaunajai valsts formai, un citas, kas skeptiski pieņem, ka var gan eksperimentēt ar jaunām valsts formām, bet pašu cilvēku var mainīt visai maz. Kāda ir Tava ūtopija?
Es Tev varētu izstāstīt par savu ideālo Latvijas valsti. Pēc tam, kad Latvijā būs izbeigusies krievu vara... „Kādā veidā?” Tu prasi. Kādēļ tas svarīgi? Vai nav vienalga − ar kaŗu, revolūciju, iekšēju varas sabrukumu, evolūciju? „Protams, ka svarīgi,” Tu saki. „Piemēram, ja tas notiks evolūcijas ceļā, tad valsts ārējās formas mainīsies ļoti maz, komūnistu partija joprojām paliks vienīgā legālā partija, bet varbūt tajā attīstīsies divas vai vairāk grupas, kas savstarpēji sacentīsies pēc varas, apmēram kā Jugoslavijā. Krieviem Latvijā joprojām būs liela ietekme, kaut gan vairs ne varas monopols, un tā tālāk. Turpretī, ja maiņa notiks revolūcijas vai iekšēja sabrukuma ceļā, valsts formas mainīsies drastiski, notiks asas sadursmes varas dēļ, izveidosies vairākas grupas, kas savukārt...”
Nu labi, argumentēšanas labad pieņemsim, ka padomju vara Latvijā radikāli mainās. Tad vajadzēs ievēlēt satversmes sapulci, izšķirties par valdības uzbūvi... „Pagaidi,” Tu saki, „kas tad vēlēs to satversmes sapulci?” Latvijas pilsoni, protams. „Kādi pilsoņi? Visi tie, kas tagad ir Padomju Latvijas pilsoņi?” Nē, noteikti nē, Latvijā tagad gandrīz puse iedzīvotāju cittautieši, galvenokārt krievi, tiem taču mēs neļausim izvēlēties Latvijas valsts iekārtu! „Bet ko tad mēs darīsim ar viņiem?” Tu vaicā. „Vai nu mēs viņiem dodam kaut kādas tiesības, vai arī dzenam viņus no Latvijas ārā. Man nav nekādas sevišķas mīlestības pret krieviem, bet ja mēs iztrieksim no Latvijas territorijas visus nelatviešus, kas tad aizstās viņu vietas fabrikās, uzņēmumos, transportā un citur? Neaizmirsti, ka Latvijas saimniecība šajos gadu desmitos kļuvusi par industrializētu sistēmu, no kuŗas vienkārši nevar izraut pusi darba spēka!” Neesi sīkumains, draugs. Pieņemsim, ka šis jautājums kaut kā nokārtojies, un atgriezīsimies pie polītikas.
Es domāju, ka Latvijas valsts pamatuzbūvei jāņem paraugam 1922. gada satversme. Protams, šis tas būs jālabo − piemēram, jāparedz veids, kā novērst sīkās partijas, jānostabilizē valdības maiņu kārtība... „Pag’, pag’, pieturi drusku. Kas tā par 1922. gada satversmi?” Nu, tā ir Latvijas brīvvalsts vienīgā tiesiskā satversme, tā pati, ko Ulmanis 1934. gadā atcēla. „Par Ulmani es, protams, zinu,” Tu saki. „Atceries, kad mēs sākām iet pamatskolā, mums bija jāmācās no galvas Ulmaņa domu graudi − ‘Man patīk tas vīrs, kas, uzkāpis trepju galā, sauc, lai viņam padod vēl otras trepes augšā.’ Bet par 1922. gada satversmi gan es nekā nezinu. Nē, ja labi padomā, kaut ko es tomēr atceros dzirdējis par kādu satversmi, bet tas ir tik sen... Bez tam, ko vispār nozīmē tāda satversme? Mums jau te Padomju Savienībā arī ir satversme − ja labi pameklētu, droši vien varētu atrast kādu kopiju. Nezinu neviena, kas būtu ap to daudz pūlējies...”
Tomēr, demokratiskās iekārtās satversmei liela nozīme: piemēram, ja mēs izvēlētos prezidenta valdības sistēmu, nevis parlamentāro iekārtu... „Ko Tu domā ar demokratiju? Mēs tagad par ‘demokratijām’ Latvijā saucam ‘tautas demokratijas’, tas ir, Poliju, Rumāniju, Bulgāriju un tā tālāk. Bet tas gan laikam nav tas, ko Tu domā?” Nē, tas nav tas. „Un vispār, Tu gribi runāt par prezidenta iekārtu un parlamentāro iekārtu un tamlīdzīgām finesēm, bet mums jāzina, kāda būs sociālā sistēma un saimnieciskā kontrole un īpašumtiesības un tā joprojām. Vai Tu saproti ?”
Es saprotu. Es saprotu, draugs, ka es daudz nesaprotu no tā, kāda izskatīsies Tava ideālā Latvijas valsts, kad Tu to beidzot varēsi uzzīmēt. Man daudz vieglāk šo vēstuli rakstīt monologa formā, jo tad Tu nesajauc manus gludos domu gājienus ar saviem iebildumiem. Tagad es pat vairs nezinu, ko Tu ietilpināsi savā ūtopijā − gan noteikti kaut ko vairāk par savu pilsētu un kaut ko mazāk par vispasaules strādnieku šķiru. Es zinu, ka Tu netici valsts varas iznīkšanai, bet joprojām nezinu, ko Tu uzskatītu par taisnīgu valsts iekārtu. Es zinu, ka Tu vīpsnā par „jauno padomju cilvēku”, bet nezinu, cik liela Tava skepse par cilvēka polītisko un sabiedrisko dabu vispār.
Tagad nu Tu saproti, kādēļ mums te, rietumos, tik nopietnas debates par to, kas Tu esi un ko Tu domā. Un Tu saproti arī, kādēļ man šī vēstule bija jāadresē Tev.
Visu labu vēlot,
Tavs Jānis Peniķis
|
|
|
