„SVĒTAIS” MANTOJUMS
Ka mūsu liktenis un mūsu problēmas trimdā nav vienreizējas, bet sastopamas arī pie citām tautām trimdā, to mēs visi apzināmies. Ka līdzīgas problēmas varētu būt tautām, kas nedzīvo trimdā un kopš gadu simteņiem pat nav piedzīvojušas nevienu kaŗu savā zemē, pirmā acumirklī šķiet neticami, bet lasiet paši, ko pazīstamais kommentātors šveicietis Maksis Frišs (Frisch) raksta par Šveici un tās problēmām. Es citēju izvilkumu no viņa raksta „Pārdomas par nacionālo higiēnu, tabu un pārmaiņām”.
„Es redzu pavisam citu iemeslu, kāpēc tomēr intellektuāla interese par Šveici neeksistē: Šveice ir uzskatāma − un arī pati sevi tā uzskata par kaut ko kļuvušu, ne kļūstošu, par kaut ko gatavu, bet ne radāmu un veidojamu.
Tas nesaista intellektu un tas, ka mēs draudus mūsu valstij saskatām pārsvešināšanā, ir arī tikai pa daļai pareizi: konstatējums, ka Šveicē dzīvo arvien vairāk ļaudis, kas par Sveici kā tādu nemaz neinteresējas, attiecas ari uz šveiciešiem pašiem. Arī daudziem šveiciešiem Šveice šodien ir tikai priekšmets lietošanai, bet ne vairs radošs pasākums.
Kas šo atzinumu izraisa, to apzīmē ar vārdu malese (nepatika, netīksme). Pie tam šī mūsu nepatika ir nevis „nepatika mazvalstī”, kā profesors Kārlis Šmids (Schmid) diagnozē, bet tā ir nepatika stagnācijā, kuŗai arī mazā valstī nebūtu jābūt....
Līdz ar to mēs apspiežam tieši tos spēkus, kuŗi mūsu valstij nepieciešami reģenerēšanai.”....
Šīs ir pārspīlētā konservatīvisma sekas; bet vai mums vispār ir kaut kāds pamatojums vai iemesls šo konservatīvismu piekopt? Nē. Ja Latvija būtu palikusi brīva, attīstība būtu gājusi uz priekšu. Mūsu tagadējie uzskati būtu novecojuši. Bet attīstība Latvijā − latviska, kaut gan mēs to mēdzam apzīmēt kā okupantu iespaidotu un tātad nelatvisku − ir gājusi uz priekšu, kopš mēs to atstājām. Kultūras plaisa starp latviešiem dzimtenē un trimdā kļūst ar katru dienu lielāka. Bet ne tāpēc, ka mūsu attīstība ietu dažādos virzienos, bet tāpēc, ka trimdā kopš vairāk nekā divdesmit gadiem kultūras attīstība tikpat kā stāv uz vietas un Latvijā tā iet uz priekšu. Teorija, ka latviešu kultūras veidošana un attīstīšana trimdā palielinātu plaisu starp abām tautas daļām tātad ir absurda,
Ne tikai mūsu kulturālā attīstība, bet arī mūsu polītiskā domāšana nav virzījusies uz priekšu kopš atstājām Latviju. Kā latviešu zemnieks pie sava zemes gabaliņa, kas viņam mantojums no tēvu tēviem, tā mēs turamies pie saviem polītiskiem uzskatiem. Ja šie uzskati vairs neatbilst pasaules realitātei, tad mums ir jāmaina šī pasaules realitāte, jo savus uzskatus mēs mainīt ne varam − tie ir mūsu svētais mantojums.
Mūsu senči ar savām ozolkoka vālēm nespēja spītēt bruņinieku stopiem, bet mēs ar tām pašām „tautiskām” rungām mēģinām cīnīties pret lielgabaliem.
Ja mēs drīz nesāksim meklēt jaunus ceļus un jaunas metodes, mēs cīņu par Latviju pazaudēsim. Ja mēs nespēsim respektēt jaunus eksperimentus, atradumus un novirzienus kultūras laukā un nespēsim tos atzīt kā latviskus, tad ir pēdējais laiks mūsu trimdas latviskai kultūrai celt pieminekli, jo mēs to paņemsim līdz kapā.
ars, „Svētais” mantojums, ELJA-s Informācijas Biļetens, 1967, 46.
...būtu gaidāms, lai viņi vismaz savos kongresos, semināros un citās sanāksmēs ne tikai pulcējas un priecājas, bet nododas arī ar kultūru saistītām progresīvām interesēm.... Ar aplombu izdarītais salīdzinājums starp kultūras līmeni trimdā un okupētajā Latvijā, ko atļāvies „ars”, liekot mums minus un boļševistisko krievu diktētajai sociālistiskā reālisma kultūrai plūs zīmi, mudina griezties pie viņa ar dažiem vienkāršiem jautājumiem:
1) Kā tas ir? Vai latviešu dzejas kultūrā tālāks progress sasniegts, piemēram, ar Gunara Saliņa, Linarda Tauna, Olafa Stumbra, Baibas Bičoles un vēl citu jauno dzejnieku grāmatām vai varbūt ar kādu no tām, ko publicējuši okupētās Latvijas dzejnieki? Vai prozas mākslā progress saskatāms Ilzes Šķipsnas, Andreja Irbes, Tālivalža Ķiķaukas un Aivara Ruņģa stāstos, novelēs un romānos vai varbūt kādā okupētās Latvijas rakstnieka darbos? Vai okupētajā Latvijā radušies tādi dramatiski darbi, ko varētu salīdzināt ar Mārtiņa Zīverta un Anšlava Eglīša labākajām trimdā rakstītajām lugām?....
2) Kur − trimdā vai dzimtenē − latviešu skaņu māksla nokļuvusi līdz divpadsmittoņu un elektroniskai mūzikai. Vai Jērums, Tālivaldis Ķēniņš, Apkalns, Gundaris Pone dzīvo trimdā vai dzimtenē? Vai viņi tāpat varētu darboties dzimtenē?
3) Vai tālāks progress vērojams Lara Strunkes, Leo Jāņa-Briedīša, Lidijas Dombrovskas-Larsenas, R. Staprāna, Neiļa, Milta, Baluša, Kopmaņa gleznās un skulptūrās vai varbūt okupētās Latvijas tēlotājā mākslā?
4) Vai celtnes, ko projektējuši latviešu architekti, ir modernākas trimdā vai dzimtenē?
5) Ja jau kultūras attīstība okupētajā Latvijā ir tīri latviska, nevis okupantu ietekmēta, kālab, piemēram, „republikāniskajos” dziesmu svētkos Rīgā pat līdz 30 procenti no visām dziesmām skanējušas krieviski?....
6) Vai objektīvāki un tātad arī progresīvāki ir tie darbi, lielās monografijas, ko publicē mūsu trimdas vēsturnieki, vai varbūt viltojumiem piesārņotās publikācijas, ko sagatavo Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūts?....
Jānis Rudzītis, „Laikmeta problēmas”, Latvija, 12.8.1967
