Benita Veisberga

FRAGMENTI

 

A. Kalniņš

Roberts ielavās vannas istabā, Plunčojas stundām, sajauc dienas kārtību. Kā lai es rakstu, tikko no gultas izkāpusi? Es nevaru, tik liela rakstniece es neesmu. Man vispirms jānomazgā mute. Vispār, kas par rītu! Iršu māja skan. Majors gaitenī kaut ko saka pilnā kaklā tavai mātei, mēģina pārkliegt viņas putekļu sūcēju un Svētā Mateja pasiju no Roberta istabas. Roberts, proti, uzlicis savā istabā radio un atstājis durvis vaļā: mazgā sevi Bacha mūzikas pavadījumā. Ķer divus zaķus reizē, āpsis. Vakar virtuvē saņem mani milzīgā nopietnībā:

„Vai jūs saplēsāt glāzi?”

„Es? Glāzi? Nekas tamlīdzīgs!”

„Es sagriezu pirkstu, izlietni slaucīdams. Tur bija atstāta šķemba.”

Tāds tips. Nepietiek, ka viņš stundām aizņem vannas istabu, tur mani vēl aizdomās par saplēstiem traukiem! Paceļ gaisā baltu apsietu pirkstu.

„Iespējams, ka tā vēl ir iekšā!”

Ārkārtīgi bīstami: No tā var nomirt. Tad vannas istaba būs brīva, un cilvēki varēs dušoties. Tāds mīkstpēdiņš. Cep pankūkas. Tipina uz rakstāmmašīnas. Krāj miltu kuponus, sūta pāri kontinentam pēc pieciem centiem, izliek Ziemsvētku kartes, tur līdz Jāņiem. Vienīgais, kas viņam ir, ir viņa Jugoslavijas čības, tās ir. Purni sagriezti spēcīgi uz augšu, kārtīgas čības. Rokudarbs. Tas ir vienīgais. Es viņam došu atpakaļ viņa Riebīgo amerikāni, man nav vaļas lasīt. Lai viņš nenes savas grāmatas. Klauvē pie durvīm visādos laikos. Ne man to grāmatu vajag, nekā. Man politika neinteresē. Man ir savas lietas. Daba, māksla, mīlestība. Jāšuj pludmales uzvalks, skaistā koraļļu krāsā – tāds āpsis! Pieklauvē: lai aizdod viņam šujamo mašīnu, „es dzirdēju, ka jūs šujat, jums ir šujamā mašīna,” Pieklauvē atkal: diegu vajag, viņa diegs par plānu. Pieklauvē atkal: grieznītes viņam nav. Pieklauvē atkal: adatu salauzis, vai man nav vēl kāda? Pieklauvē atkal: te viss atpakaļ, nevar pašūt. Bet viņš nav beidzis! Kad es dabūšu jaunu adatu, viņš paņems vēl uz brīdi! Fantastiski. Tagad snauž tur, mērcējas.

Ko lai es daru? Kā lai es paglābju labu rīta stundu no nebūtības? Lai es nodzenu kājas? Vismaz kaut ko. Tādiem rugājiem tik un tā apkārt staigāt nevar – pū, nē, tas būtu atbaidoši! Labs ir, kājas. Un tālāk? Atvērt logu un sauļot baltās vietas? Vismaz kaut ko. Šie baltie, nenodegušie laukumi manuprāt ir smieklīgi. Milzīgi žēl, ka nevar nosauļoties brūns viscauri. Misas līčos to varēja. Gul zālē, nevienam ne prātā nenāk, ka tur kāds ir. Bet te – Svētā Franča līča apkārtnē? Grūti. Uz tavas garāžas jumta pliks nevar gulēt, te, kur visiem skaidrāks par skaidru, ka kails cilvēks piedauzīga, grēcīga, nekaunīga lieta. Tas neiet, var iznākt nepatikšanas kā man, tā jums. Es jums neko ļaunu negribu – ievilkt tavu sirmo māti nepatikšanās ar policiju – nekādā ziņā! Gunāram līdz uz Bora Boru? Par vēlu. Viņš jachtu pārdevis un naudu atzīstamā veidā nostudē Yēlas universitātē. Beidzamais laiks arī bija viņam sākt to darīt. Tas atkrīt. Vienīgais, ko es varētu, ir iestāties nūdistos. Plikņos? Kailoņos? Baltu filologos? Viņiem, jādomā, ir kāds zemes gabals, kur var staigāt pliks bez bēdu. – Droši vien, kā citādi. Es ietu staigāt pa plikņu parku, tradi rīdi rallallā. Aizrakstītu mājā: mīļie vecāki, pagājušo nedēļu iestājos kailoņos, šodien pirmo reizi sāku staigāt”. Viņiem tas būtu trieciens. Ak Dievs, viņi teiktu, arvien kaut kas tāds – kādēļ?! Es jau nesaku, ka es stāšos. Tā tikai ir iespējamība. Staigāt kailam pa āru nemaz nav slikta lieta, nebūt ne. Baletiskām kustībām sadejoties ar vēju un sauli, apbrūnināties tādā veidā, nevis guļot nosvīdušam – Kā citādi lai to nokārto? Ja es mēģinātu neoficiāli, ārpus plikniešiem, var iznākt vēl nelabāk. Nekaunīga atsegšanās, policija, aresti... bai! Lai viņi labāk padomā, kā galu galā pareizāk.

Piemēram, es iepazīstos ar vienu, kas, izrādās, ir nūdists. Tīrs, gaišs cilvēks, veselu dvēseli veselā miesā. Un viņš saka: nāciet, iesim pastaigāt! Tepat augšā, pa Sv. Bernarda pauguriem. Lai saule, vējš un ziedu smaržas tinas gar mūsu stilbiem.

Es vis tūliņ neietu, neesmu nekāds putna bērns. „Vai tur nav indes ozoli?” – es noprasītu.

„O, nē! Mūsu parkā visi iznīdēti!”

„Man nav biedra kartes.”

„Tas nieks! To mēs dabūsim pie ieejas,”

Pie ieejas, pie kases, viens pliknis sēž, iekšā būrītī. Skaita naudu. Es būtu lielas izšķiršanās priekšā: iet līdz nūdistam vai neiet? Saule un līča vēsmas gar stilbiem. Daba vienmēr mani ir aicinājusi. Un nūdistā, ja vīnam patīk staigāt pa āru, varbūt slēpjas ilgots gara radinieks?... Nē, es tomēr neietu. Aizmirsu: neesmu klubu cilvēks. Visas viņu priekšrocības, diemžēl, man aiziet gaŗām. Es eju savu ceļu, kamēr krītu – atkrīt tātad arī tas. Viss atkrīt, nokrīt, gads pēc gada, un te es sēžu. Uz grīdas. Griežu savus baltumus pret sauli. Labāk kaut kas jāuzvelk, nevar kļūt smieklīgs pats savās acīs. Sasodītais Roberts! Tur ir pilnīgs klusums – ka viņš nav aizmidzis, noslīcis? Tāda nāve –

Bites lidinās gar milzu baltiem magnoliju ziediem. Viņām varbūt tie ir silti, smaržīgi ledus kalni. Ļoti iespējams. Katrs skatās no sava leņķa, caur savām acenēm. Zvirbuļi kaujas. No paša rīta iekožas viens otram galvā un plēš, cik spēka. Kā viņiem nav bailes, tā var acis izplēst! Viņi taisni tēmē uz galvu – varbūt taisni grib ietrāpīt acī? Baigi. Ziedošā jūnija rītā pie mana loga. Es varu domāt un just nezin ko, viss iet savu gaitu. Tā, un tagad viņi dara ko citu. Tie paši? O, patiesi ir jābūt stipram, lai panestu dzīves daudzplākšņainību. Beigās viņa viņam ieknābj, un viņš aizlaižas. Viņa paliek, kašājas pa spalvām. Baiga vienaldzība visur rēgojas. Atbaidīga. Tomēr arī zināms vieglums, gaisīgums – tā uz stieples, vēsā rīta stundā pret ziedošiem kokiem, divās sekundēs. Simboliski visa izgaišanai.

Trrrr!

Viņš ir izkāpis – viņš dzen bārdu! Urbj kā zobārsts. Ak, šī māja! It īpaši, ievērojot to, ka es te vadīju savas laimīgākās dienas. Lejā putekļusūcējs. Vannas istabā urbj. Pie Roberta soprāns pilna sparā ar Svēto Mateju – nu koris dzied. Ak galva, asiņaina! – tas tātad nāk no Svētā Mateja. Mūžu dzīvo, mūžu mācies – latviešiem atkal taisnība. Trūkst tikai Lūkas klavieres. Tā, nu viņš ir cauri, velk aizbīdni. Es ķeru rīta mēteli, metos vannas istabā, lai kāds cits neaiziet priekšā. Iemetos garaiņu mākonī. Grūžu logu vaļā, lai smaržīgais magnoliju rīts mudīgi nāk iekšā, bet magnoliju rīts ir otrā pusē. Šinī pusē ēna, vējš. Uzdzen man vēl zosādu, pirms kāpju aukstā dušā.

Dzīve. Tu zini. Milzīgi raksturīgi. Rugāji, garaiņi, indes ozoli, salauztas adatas. Pāri, saulē, līgojas magnoliju ziedi. Stingri, mirdzoši balti, ar tādu pat svaigumu kā jaunam sniegam. Ar bitēm, Uzmani degunu.

 

▪

Piekalne. Lapas, augi, vakara saule. Rozes, siltuma un sārtas gaismas piesātinātām ziedlapām. Gaisma saplūdusi, sajaukušies ar augu miklo, zaļo dzīvību.

Es gribētu, lai mani sadedzina un izbeŗ ārā. Kaut kur zālēs, starp kokiem. Patiesībā tam nav nozīmes, tad viss ir cauri un gaŗām – bet tomēr, es tā gribētu. Tas būtu labākais. Izbērti pelni. Vējš pūstu, izklaidētu. Pelni nosēstos uz zālēm, skujām, akmeņiem. Spīdētu saule, lītu lietus. Pelni pazustu, viegli, nemanot. Izjuktu. Iejuktu zemē, lietū, gaismā. Tas ir labākais, ko es varu izdomāt. Es atstāšu zīmi, lai viņi tā izdara. Zārkā nekādā ziņā. Vispār šī ideja – likt kastē, rakt zemē, iesprostot – baigi! Un ja sadedzina, tad visādās urnās un vāzēs – un atkal vāku virsū! Man mute paliek vaļā, cik man tas ir nesaprotams. Un kad es padomāju, ka liela cilvēces daļa tā dara, darījusi gadu simteņiem, man paliek bail, cik tālu es no viņiem stāvu, cik pretēji es jūtu. Vienīgais, ko es varētu saprast, būtu, ja tuvs cilvēks – ja viņam ir vēlēšanās – izbērtu mani kaut kur uz savas zemes. Savā dārzā, mežā, laukā. Viņš strādātu zemi, stādītu kokus, vestu Ziemsvētku egli mājā no meža, un es turpat kaut kur būtu – kāds mans puteklis. Tam varētu būt jēga. Tikai ne zārkā. Tikai ne zem bieziem, smagiem akmeņiem!

Ingu ielika urnā. Cietā akmens traukā, krēslainā telpā uz plaukta, Inga: pelēkām acīm, gaišiem matiem, iet gar ziedošām kastaņām. Viņai taisīja īpašas kurpes, toreiz, tūliņ pēc kara, un viņa pastāvēja, ka tām jābūt baltām. Kā es viņu sapratu, kā es viņai piekritu! Baltas, neko citu! Viņa gaidīja, meklēja, sagruvuša nama pagrabā uzgāja kurpnieku ar baltas ādas gabalu, atdeva viņam beidzamo marku, un viņš uztaisīja viņai baltas kurpes. Viņa gāja, saviem sešpadsmit gadiem, jūnijā, zem kastaņām – vai kāds ievēroja, ka viņa klibo? Manās acīs viņas klibums izgaisa. Sajuka ar viņas matiem, vēju, sauli, pazuda.

Viņas pelnus varēja paņemt saujā un izbērt – uz kapličas akmens palodzes. Ārā, saulē, zem debesīm. Pamazām tie pazustu. Nobirtu uz zemes, stādiem, kādu putekli vējš uznestu augšā, priedē. Uz čiekura. Naktī čiekurs būtu vēss, pār priedi mirdzētu zvaigznes. Rīts nāktu, ar sārtiem dzirkstieniem rasas pilienos. Viss brīvs, plašs, viņa kopā ar visu.

Inga. Krēslainās novakarēs mēs nededzām gaismu, runājām par Dievu, mīlestību, kā pareizāk dzīvot, gājām viena otru mājā vadīt. Viņas vairs nav. Viņa neizturēja smagu operāciju savā kājā. Bet viņas gars ir – sadalījies, iejucis kaut kur, kādā gaismā, krāsā, kukainī. Dažreiz man gribētos redzēt, kur viņa ir iejukusi – vai es kaut ko vēl pazītu. Kaut ko no viņas acīm, matiem, no viņas mazajām, smailplaukstainajām rokām; kaut ko no tā viņā, kas drupās un gruvešos prasīja baltas kurpes. Un dabūja. Visiem gudriniekiem mutes ciet. Cik sašutuši, aizkārti, viņi jautāja: kādēļ taisni baltas? Tagad labi, ja vispār ir kurpes. Nabagi. Paldies Dievam, ka viņi nespēja ieborēt Ingai savu sīko, pelēko aprēķina gudrību! Viņa ir aizgājusi, viņas vairs nav; bet viņa dabūja savas baltās kurpes un staigāja tajās, mēs visi viņu atceramies ejam diviem lieliem baltiem tauriņiem pie kājām. Par to es dzīvei žēlīgi piespriežu medaļu – ka tā atļāva tam notikt. Tas kaut kas ir.

Es nepazītu. Ir iekārtots, ka nepazīst. Bet tas man arī tev jāpasaka: gars izirst un sadalās tāpat kā tauriņu spārni. Dvēseles nedzīvo tālāk tādas, kādas tās ir te. Tās nekrājas ne paradīzē, ne ellē, ne pāriet citā dzīvē. Nekas nekrājas un neturpinās nemainījies. Tas būtu pret likumu. Likums ir maiņa, kustība, pārvērtība līdz nepazīšanai, brīnums. Mūžīga dzīvība ir. Haijamam ir taisnība: narcisē līgojas acu plaksts, māla traukā rokas un lūpas; viņš tikai nepateica tālāk – ka ar dvēselēm notiek tas pats. Tās izirst, sadalās, no tām veidojas jaunas būtes. Jauni gari. Tāds, kāds tu esi te, tu vairs nebūsi – nekad, nekur. Šī ir vienīgā reize. Beidzamā. Kā tas mani urdīja, biedēja toreiz, kad es slīdēju no tevis, kad man pietrūka spēka un pārliecības pie tevis turēties! Zvani skanēja manu nolaisto roku pirkstgalos: turi, turi – ja neturēsi – gaisīs, slīdēs – nebūs – nekas –

Nekad vairs. Patiesībā mēs maināmies jau šeit. Jau toreiz, kad es tevi beidzamo reizi redzēju, tu biji citāds. Tāpēc mani vienmēr ir apmierinājums tevi atceroties. Es atdevu – kas man bija. Nekas nav sataupīts. Tas ir tas, ko es vēl gribu: atdot. Dzīvei. Visu. Visādi. Tas ir galvenais. Bet mūžīga dzīvība ir. Mēs nezūdam. Mēs iejuksim, būsim citos veidos. No tevis kaut kas nonāks sunī. Tavi labestības uzplūdi, tavs savtīgums.

No tavām plaukstām kaut kas nonāks svecēs, siltā maigā gaismā, senos, agros Ziemsvētkos, kad visas pilis vēl stāv. Un kaut kas nonāks akmenī – jo akmeņiem arī ir dvēseles, un cilvēkā ir akmens, un tevī ir akmens. Tu zini. Manī ir akmens. Manu akmeni tu nepiedzīvoji, bet es pati viņu zinu. Zigurds viņu zina.

To es izdomāju vēlāk. Tovakar es biju tikusi līdz sadedzināšanai, izbēršanai ārā, ka pelni ir līdzīgi sabirzušu tauriņu spārniem.

Tu pienāc. Stāvi līdzās manam solam, skaties uz līci. Klusē, pašapzinīgi, pazīstami. Pret sarkani oranžām rieta debesīm, Zigurds klusēja pret zaļām. Noliecies, paod rozi. Diezgan labi. Tev ir krietni jāsaliecas, lai tu to aizsniegtu, ar degunu. Vīriešu lielākā tiesa, man liekas, puķes vispār neož. Varbūt ož – varbūt es maldos. Mēs kaut ko sakām, ka ir skaisti. Rādām indiāņu meitenes kalnu. Tad tu atceries: ka tu noskatījies pa logu – pāri grāmatas vākam, ar vienu aci – ka es aizeju uz kalnu, piecēlies un nāci šurp; ka tava māte palika aiz aizkara raugāmies, prieku sirdī, ka tu beidzot izkusties, izej no savas krēslainās telpas – un tu vairākas reizes īsi, vecmodīgi paklanies: par nožēlošanu, tev jāiet atpakaļ. Jāstrādā pie steidzama projekta. Ar labvakar. Ātri aizej. Es nepagūstu tev pateikt, ka būtu varējusi iet mājā reizē ar tevi. Cik ilgi lai es te palieku?

Saule iet zemē. Es sēžu uz sola, drebinos. Tavai sandalei bija satrūkusi siksna. Tev bija baltas, biezas diegu zeķes. Švītīgi vīrieši tādas nevelk. Tādas velk vīrieši, kas pastāv vienalga kādās zeķēs. Krekla kabata mazliet salāpīta, mājīgi. Pienāk, paož rozi. Steidzīgi aiziet. Deniņos sirmi mati.

Es kaut ko zinu. Diezgan skaidri. Tava krekla kabata ir manu acu augstumā. Ļoti iespējams, ka es tur nonāku. Kaut kur mana galva man ir jānoliek, neizbēgami. Tuvākā nākotnē. Es to zinu, tu to zini, Dievs to zina. Dievs ir pārdomājis. Nobaidījies, redzēdams, ka es ņemu papīru un zīmuli, rakstu savu beidzamo vēlēšanos. Viņam nepatiktu, ka es nošautos un visiem tur augšā izstāstītu, ka te galīgi nekā nebija. Viņam būtu kauns. Viņš man kaut ko parādīs.