PĒRĻU ZVEJNIEKI VAI LĒTA STIKLA PŪTĒJI
Visas Rīgā: Liesma, 1966.
Šos padomju Latvijas jaunos dzejniekus visvieglāk lasīt kā politiskus reklāmistus, kas lietā īsas, ritmiskas valodas rindiņas tīri ideoloģiskai propagandai. Viņu vērtība vai nevērtība atkarīga no lasītāju pašu polītiskās nostājas - padomju komūnists šos dzejoļus droši vien mācīs saviem bērniem no galvas, bet latviešu patriots tos noteikti iemetīs krāsnī. Bet vai šīm grāmatām ir āri kāda nepolītiski literāra nozīme? To autori līdzinās bāliem zēniem, kas zvejo divos lielos un latviešu literātūrai diezgan tradicionālos ūdeņos - paši sevī, savā Gaujā, kur pērles var viegli samainīt ar pelēkiem oļiem; un ārzemēs, svešās jūŗās, kuŗu pērles bez lielas slīpēšanas latviešu saktās neiederas. Dažās vietās viņi pat tuvojas Pērļu zvejnieka visdārgākajam lomam - ko arī viņi vēl sauc par sirdi. Vācietis mēģina parādīt, ka sirdis ir Gaujmalas lielceļu gala mērķis:
Pa laimīgu zemi
Mūs laimīgs ceļš aizved
Pie stūrēm,
Pie svirām,
Pie sviedriem,
Pie smaidiem,
Pie sirdīm, (15).
Auziņš izpauž savu identitāti vairākās dzimtenes dabas idillēs. Viņa iekšējais spēks ir viņa tautas spēks:
Most manī tas spēks, kas ir manā tautā,
Kad viņa aprīļa tīrumos iet. (84).
Plotnieks atrod
īsto piedzimšanu-
Liepas ziedā,
jo:
Mana liepa-
Latvija (35-6).
Ļūdēns uzrunā Daugavu kā savu "sirdsapziņu" (Saules lidlauki, 15). Un Vāczemnieks saskata "dārgakmeņus" Latvijas oļos un zvirgzdos, kas nozīmē viņa "mīlu" un "sirdi":
Visdārgākie akmeņi - laukmalā sūno,
Uz zaļajiem pakalniem snauž,
Visdārgākos akmeņus Dzintara jūra
Un Gauja, un Daugava glauž.
...
Tur - mani dimanti, smaragdi, pērles,
Tur - mana mīla un sirds. (75).
Savu īsto sirdi tomēr neviens no šiem rakstniekiem vēl nav atradis, jo tā nevar būt sirds, kas ar nolūku melo. Vācieša "laimīgā zeme" neatbilst īstenībai. Viņa Gauja ir sarkana, bet tikai neloģiskā pieņēmuma dēļ, ka
komunisma dzīvinošā strāva
Pa visām Zemes artērijām plūst (45).
Un viņa traktorists, kas sasalis sēdus, var būt varonis tikai, ja tam piemelo temperātūru, kas atbilst partijas viltotajam termometram:
Viņš paliks kā mūsējā karoga kvēle
Karsts,
lai gan patiesībā:
Viņš bija tāds kā gaiss -
Četrdesmit trīs grādus
Auksts. (23).
Auziņa identitāte pārvēršas liekulībā, kad viņš Latvijas dabas vietā mēģina piemēroties stepei:
Uz mūžu es palikt gribu
Tev, kazahu stepe, labs (56).
Plotnieka sirds aiziet bojā sarkanās revolūcijas vējos, vienalga, lai cik viņš tiem piemelo "gaismu" un "dzīvību" -
Un sirdi -uz pusēm
Maija viesulis plēš (16).
Ļūdēna sirdsapziņas saites ar Daugavu pārtrūkst kā lētas reklāmas filma, kad viņš dod zvērestu arī Nemunai:
Un es tai ticu
Tāpat kā Daugavai (Saules lidlauki 64).
Vāczemnieka "latviešu strēlnieki" ir "sarkanie strēlnieki" (13). "Brāļu kapenēm" pāri pūš stepes vēji (ib.). Un "Nāves salai" blakus atrodas "otra Nāves sala" - "Dņeprā" (16).
No vienas puses šie rakstītāji līdzinās pērļu zvejniekam arī savas sirds pazušanas veidā tāpat kā Poruka bālais zēns gāja bojā Vācijas pēcromantisma tumšajā straumē, īpaši Vāgnera mīlas nāves priekšstata tirannijā, askētiskie jaunie dzejnieki ir iestiguši Krievijas komūnisma rūsainajā purvā, īpaši kollektīvās mocekļa nāves idejas diktātūrā. Ir arī zināms vēsturisks sakars starp vācu 19.g.s. ideālistisko filozofiju un padomju 20.g.s. nereālistisko ideoloģiju, un būtiska līdzība šo novirzienu atsevišķā cilvēka nonievāšanā - īstās, individuālās sirds nokaušanā. Bet no otras puses Vācietis, Auziņš, Plotnieks, Ļūdēns un Vāczemnieks ir tikai lēta stikla pūtēji, jo viņi producē masveidīgi partijas reklāmdzejoļus, kuŗu tematiskā vērtība līdzinās meliem un kuru formālā nevērtība parādās mašīnveida atkārtojumos.
Paulis Birznieks
Dr. Paulis Birznieks ir docents ģermāņu filoloģijā Džordžtaunas (Georgetown) universitātē, Sarakstījis vairākus zinātniskus darbus, dzejo latviski un angliski, un jau vairākkārt viņa recenzijas parādījušās Jaunajā Gaitā.