NO SĀKUMA LĪDZ PUNKTAM
Aivars Ruņģis, Pats esi kungs, pats. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1967, 176 lp.
Viens ir skaidrs: Aivara Ruņģa romāns (nekur nav teikts, ka tas ir romāns) jālasa divi reizes. Vispirms kāri tveŗot, ienirstot tipu un prototipu, vides izgaismojumu, viedokļu un pretrunu kaleidoskopā, Pēc tam - sūkājot kā skābu konfekti, atklājot garšu dažādību, augļu esenču un sulu piemaisījuma niānses, mēģinot uztvert un izbaudīt visu uzreiz un katru niansi par sevi, To nav par daudz, bet to ir ļoti daudz.
Mazliet ekspozīcijas: Kad Jaunā Gaita publicēja Aivara Ruņģa pirmo romānu Vai, bāliņi, tālu jāsi..., tajā bija kaut kas - toreiz! - jauns, kam varbūt daļa lasītāju pagāja gaŗām to nepamanījuši. Šis, teiksim, toreiz neparastais bija meklējumi atsegt un izgaismot Otrā pasaules kaŗa beigu virpuļos ierauto izjūtas un nostājas pret notiekošo. Ruņģis neturpināja slieksmi iziet no nodarīto pārestību un zaudētās kaujas šabloniem, tā vietā par kodolu izvēloties notikumos ierautos, kuŗi, atrazdamies uz šķautnes starp bijušo un nezināmo, kas nāk, meklē kādu totālu, ilgākam laikam derīgu atbildi uz neatbildamiem jautājumiem. Ka daļai ļoti būtisku, ļoti svarīgu jautājumu nemaz nav šādu atbilžu, ir viens no secinājumiem, kuŗš izriet no Ruņģa jaunā prozas darba, kas pārsteidz un ielīksmo ne tikai ar svaigo vielas izvēli, aktuālitāti un māksliniecisko ieceri, bet arī ar radikālo maiņu, kādu autors demonstrē attieksmē pret radošā literārā darba vielas - valodas un situāciju - izmantošanu saviem nolūkiem.
Valodu Ruņģis ir centies pilnīgi pakļaut, līdz mazākajai sīkdaļai, savu autora roku kustībām. Pretstatā vairumam prozistu - un arī dzejnieku - Ruņģis nesamierinās ar jau "gatavām molekulām" - vārdiem, vārdu nozīmēm un teikumiem, kas neskaitāmos daudzumos atrodami sarunu valodā un literāros darbos, bet veido savu darbu no pašiem vissīkākajiem valodas elementiem, tādā kārtā atņemdams valodai tās autoritāro dominanci pār rakstnieka nolūkiem un tai pašā laikā atklādams vēl nepieredzētas valodā paslēptas iespējas. Un literātūras iespējas. Iebildumi, kas varbūt būs jādzird, ka autors ne vienmēr veicis šo dominances saspridzināšanu pilnīgi pārliecinoši, ir vietā. Vietumis šķiet, spridzinot radušās sīkdaļas aplipušas ar citas valodas, gatavo formu un nu pretendē uz vietu latviešu valodā, kāda tām nebūtu jādod. Bet strādājot eksperimentu darbnīcā, tādas lietas jāņem vērā. Pats galvenais šoreiz ir un paliek Ruņģa uzdrīkstēšanās pavērt pavisam jaunus apvāršņus, un šie apvāršņi nav dūmakaini.
To pašu var sacīt par situācijām, kas nav nepārkausēti pārņemtas "no dzīves", bet autora paša radītas un pakārtotas mākslinieciskajai iecerei, ne otrādi. Bet tās nav arī mechaniski konstruētas, bez sakariem ar dzīves īstenību. Ruņģa situācijas sakņojas ļoti personiski tulkotos reālās ikdienas novērojumos, tās ir - individuāli abstrahēta īstenība, kuŗā saglabājušās - kā vēcāsmātes tējās - īstenības esences un smaržas, tomēr nesastopoties ar naturālistiski brutāliem šīs ikdienas vai reālitātes aprakstiem. Lasītājiem un kritiķiem, kam sveša vide un cilvēki, kas bijuši Ruņģa modeļi, šī detaļa var arī paslīdēt gaŗām. Ar to zaudēts tikai tas, ka nav tieša ieskata Ruņģa spējās, kādas tās parādās romānā, iepūst dzīvības dvašu literārā darbā, nepatapinot vismaz dažus elpas vilcienus no modeļiem.
No sākuma līdz pašam beidzamajam punktam Aivara Ruņģa Pats esi kungs, pats ienāk mūsu literātūrā kā savdabīgs mākslas darbs, un pats ir replika, starpsauciens ar pretargumenta nozīmi tam, kas lasāms grāmatas, 105.lp.: "Mums latviešu literātūrā pasaulē jau ir savi paraugi: notikumi savijas ar notikumiem nesaraujamā secībā, tēli attīstās, tēli apaugļojas, tēli aug, tipi runā tikai tipiski..." Šajā citātā ir runa par to, ko Veine Linna (Väino Linna) dēvē par tradicionālā romāna sakņošanos uzskatā, ka cilvēka liktenis ir pakļauts kaut kādai kauzālitātei, un ka šis viedoklis savukārt izriet no rietumnieciskā racionālisma. Tam pretstatā modernais romāns kā kāpināta subjektīvisma rezultāts ("Synpunkter pĺ romanen", Horisont, Vasa, Finland, 1:1965). Vienalga kā, saka Linna, bet lai pilnīgi izprastu un saprastu kādu romānu, ir jāzina un jāsaprot tā pasaule, kas ir tā pamatos. - Ruņģa romānu nevar un nedrīkst lasīt, aizveŗot vārtus un logus uz šāsdienas reālitāti. Tādam Ruņģa pasaules vienas detaļas redzējums liksies bezjēdzīgs un nesaprotams, bet viņš nesapratīs un būs būtiski svešs arī pasaulei, kuŗā pats dzīvo.
Tie, kas no recenzenta vēlas kaut nelielu romāna satura atstāstījumu, šoreiz jāatstāj bez šī pakalpojuma. Jo Pats esi kungs, pats esenciālās vērtības nav meklējamas darba šķietamajā saturā, un kas no prozas darba sagaida tikai saturu, lai noliek šo grāmatu pie malas neatšķirtu. Tā nedod arī nekādas vadlīnijas, tā ir grāmata par cilvēkiem situācijā, kuŗā tiem visam jāliek pretī sava personiskā atbilde, savs "pats cīnies, palīdz, domā, spried un sveŗ..."
Ar saviem "notikumiem"- un personāžu Ruņģis devis personiski tvertu, individuāli izgaismotu romānu par latviešu jaunatni vai jauno paaudzi trimdā. Un šeit šī jaunā audze arī pirmo reizi parādās nevis kā "vecās paaudzes" iecerētā vai iztēlotā jaunaudze, bet gan pati ar savām tezēm un antitezēm, kuŗas izraisa to eksistence pasaulē, kādas nebija un nevarēja būt agrāk. Salīdzinājumam noder Jāņa Klīdzēja romāns Jaunieši. Abus izlasot, gūsim telpisku priekšstatu par to, kur esam bijuši un kur esam tagad. Tā var būt ļoti pamācīga lasāmviela: kuŗas "noderīgumam" nebūt nav jāaprobežojas ar tīri literāro sfairu vien.
Aivars Ruņģis zināmā mērā turpina literāro "tradiciju", kuŗai pirmo iedīgli deva Jānis Turbads ar savu tikai daļēji publicēto darbu Ķēves dēls Kurbads (JG, 19.-21. num.). Tāpat kā Turbads, arī Ruņģis operē ar "folkloristisko parallēli", kas šoreiz ņemta no mūsu literātūras klasiķiem, netrūkst arī elementu, kuŗus Turbada gadījumā dēvēja par feļetoniskiem, Bet Ruņģa grāmatā šie elementi sintezējušies viens ar otru, ar "tīro" paša fantaziju, kālab nav to spraugu un spraudziņu, kas, manuprāt, mazināja Turbada darba literāro caursites spēku. Ruņģa romānā tieši traucē drīzāk daži reālu, šodien dzīvojošu personu (vai vismaz šo personu vārdu) iepinumi, kas vai nu nedod nekā uzbūvei, vai pat izraisa iebildumus, - ka šīs personas ieliktas situācijā, kas var arī būt nepareiza. Tā epizods ar Ojāra Vācieša "piedalīšanos" liek turpat vai saprast, ka divsejainais Jāns, "viens no vecākajiem romiešu dieviem" resp. Aģitātors kavē Vācieti teikt galda otrā pusē sēdošajam (tas notiek sapnī!), ko domā. Ja tā, vai šeit nav kļūmīgais, turpat vai par patiesību izsludinātais, pieņēmums, ka katrs šodien Latvijā dzīvojošs spējīgāks cilvēks automatiski ir arī noskaņots pret komūnismu? Tas ir tikpat aplam kā ļeņinistisko marksistu birokratu manifestētie "pieņēmumi", ka katrs, kam dzīvē klājas grūti, ir vismaz mazdrusciņ komūnists.
Mūsu trimdas sabiedrība ir šaura; un romānā daži modeļu atveidojumi tuvojas prototipiem. Tas attiecināms arī uz dažām situācijām, kam ir līdzinieki "dabā". Nule minētais nav nekas tāds, kas ir "noliegts", bet neglābjami vienā otrā lasītājā aizēnos tīri literāro interesi, dodot vietu lētai ziņkārei. Tādu likteni šis savdabīgais, ar spēcīgu jaunu ceļu gājēja roku uzrakstītais darbs nekādā ziņā nepelna, jo Pats esi kungs, pats ir romāns, kāda mūsu literātūrā līdz šim nav bijis. Tas ir iestādīts virzienā uz jauniem, vēl maz izpētītiem apvāršņiem.
Gunars Irbe