SABIEDRISKA TERAPIJA
Eduards Keišs, Globāla būšana: 150 karikatūras un šarži Toronto: autora izd., 1966.
Tā bija latvisku apmēru vētra, kas mēnešiem drebināja latviešu domu jumtus globa rietumu daļā drīz pēc Eduarda Keiša karikatūru un šaržu parādīšanās grāmatā. Kopējais satraukums izskanēja gandrīz vienprātīgā sūdzībā kā Kanadā, tā arī Amerikā: Redziet, kādi neganti laiki pienākuši - latvietis smejas par latviešiem... Kā gan cilvēks, kas audzis un izglītību ieguvis Latvijas labajos laikos, drīkst un iedomājas tā ecēties pretī vadībai? Šis pēdējais nemiers likās tāds kā nacionāli saprotamāks, jo vecākā paaudze vēl atceras bausli , ko tie kungi lika prātā turēt: "Tav, zemniek puis, žorks, nebūs par tav kung tād smiekl taisīt." Vēl daža cita vētra bija personiskākas dabas: tādam un tādam no mūsu kungiem Eduards Keišs esot iezīmējis lūpu par biezu, degunu par gaŗu, vai zodu par mazu vai lielu un ausi par lepainu. Tādas un līdzīgas sūdzību vēstules avīzēm turpinājās labu laiku.
Eduards Keišs, zinādams, ka viņš un mēs visi jau dzīvojam 1966. un 1967. gadā, kad kultūras tautas savu dzīvi reflektē humorā un satirā bez bailēm un nožēlām, ir iedrošinājies domāt arī par savu tautu un sabiedrību pasaules līmenī. Ar savas otiņas dinamisko līniju viņš ir pagodinājis mūsu vadītājus, sūtņus, redaktorus un viņu avīzes, rakstniekus, māksliniekus, mūsu fondus, sarīkojumus, mūsu vecīšus un jauniešus, mūsu personiskos un publiskos "Es", mūsu dzīvošanu un nedzīvošanu, mūsu polītisko domāšanu un nedomāšanu īsti globālā apmērā.
Eduarda Keiša mākslas iesākums ir Rīgā, kur viņš mācījies Romāna Sutas studijā. Arī jau tad viņš nevarēja noturēties, sejas nepagarinot. Viņa pirmo šaržu "Aviātors" publicē Rīgas laikraksts Pēdējais Brīdis 1930.g., un kopš dienām tām Eduards Keišs ir raksturīgo sejas izteiksmju un sabiedrības notikumu varā.
Sūtņa amatam Vašingtonā radušies pirmie kandidāti.
Dīns Rasks: Ekscellence, apsveicu jūs 80 gadu šūpuļsvētkos.
Savā mākslā Eduards Keišs nav paļāvies tikai uz intuīciju. Sejas izteiksmju sakarības pētīšanai ar cilvēka raksturu viņš ir piegājis tīri zinātniski un ir lasījis un studējis pieejamo literātūru jau gadu desmitiem. Tāpēc viņš iedrošinās teikt, ka, piemēram, bieza apakšlūpa norāda, ka cilvēks ir baudkārs, bet arī draudzīgs. Dilstošais zods norāda uz nereālu fantastiku un fantazijas bagātību. Lielas acis norāda uz fizisko aktīvitāti, šauras - ka tām grūti uzticēties. Abas lūpas biezas - sirsnīgi draudzīgs un atklāts cilvēks. Trisstūŗa formas auss - mūzikāla dzirde . Spēcīgs zods - uzņēmība. Gaŗš deguns - ziņkāre, arī kāre tenkot. Liels, spēcīgs deguns - zinātņu kāre. Un tā tālāk, Tādi paši pētījumu krājumi Eduardam Keišam ir par acīm un citām izteiksmju nesējām cilvēka sejā un augumā
Eduards Keišs domā, ka mūsdienu karikatūrās ļoti mazā mērā dominē šarža elementi. Tas izskaidrojams, ka avīžu karikatūristi nav šaržisti. Raksturīga parādība, ka mūsdienu karikatūrās galveno akcentu liek uz tekstu. Teorētiski varētu pieņemt, ka viens uzzīmē svītru, bet ar tekstu pasaka tādu asprātību, ka svītra pārvēršas kādā illustrācijā. Tomēr izbalansēta karikatūra prasa 50 proc. zīmējuma, 50 proc. teksta. Pie teksta brīžiem jāuzkavējas vairāk nekā pie zīmējuma. Keišs savu tekstu grib tikpat noskaņotu un izteiksmīgu kā savu zīmējumu.
Nelaiķis rakstnieks Tālivaldis Dangavs, rakstīdams par Eduardu Keišu un viņa mākslu žurnālā Laikmets 1956. gadā saka: "Karikatūra prasa zināmu apceres brīdi, šaržs rodas momentā, gluži tāpat kā asprātības sarunās. Tāpēc gribētos it īpaši Keiša šaržu saukt par acu asprātību, ko ar mākslinieka roku izteic maigais grafīts, pēc formulas: īsāko līniju saspiežot, gaŗāko līniju pagarinot. Šaržs nav sarkasms, nav ass; tanī neatradīsim arī cinismu, tas nav nekaunīgs. Ironiju jā, to atradīsim šaržā. Un tā tad arī būs gaŗākā smiešanās, traģikomiska apcere par stulbuma atrašanu personībā".
Par Eduarda Keiša dinamiskajiem un trāpīgajiem šaržiem un karikatūrām viņam paldies teikuši Latvijas prezidenti, ministri, rakstu un mākslu ļaudis un daudzi slaveni ārzemju viesi, kas toreiz ciemojās brīvās Latvijas galvas pilsētā. Pateicības vēstules viņam ir rakstījuši Vinstons Čerčils, Džakelīna Kenedija un Elizabete Teilore. Šie paldies nāca ne jau tikai par šo viņa otiņas skaļi smaidīgo līniju, kas akcentēja kādu raksturu, īpašību vai situāciju, bet, droši vien, vēl vairāk par to koncentrēto un aso domu, kuŗas izteikšanai rakstos būtu vajadzīgi simti vārdu.
Materiālus savām karikatūrām un šaržiem viņš atrod lasāmvielā: "Es ļoti daudz lasu visādas avīzes. Tas ir vienīgais avots, no kā smeļos vielu". Tā kā mūsu trimdas saime izkaisīta ap visu globu, bieži vien arī Eduardam Keišam bijušas grūtības, sagādājot modeļus saviem šaržiem. Arī šinī krājumā vairums šaržu pagatavoti pēc necilām mūsu avīžu reprodukcijām. Dažas sejas ir nācies "izmānīt" no grupas uzņēmuma, kuŗā vajadzīgā seja nav bijusi lielāka par rokas mazā pirkstiņa nagu, Nevērojot visas šīs grūtības, Eduards Keišs ir veicis vienreizēju nacionālu pakalpojumu: ar mākslinieka caurredzību viņš palīdzējis mums sevi saredzēt tā, kā mūs ik dienas redz citi, un darīt to bez paranoisku uztraukuma un aizdomām. Smiekli pašiem par sevi ir sabiedriska terapija. Tā var paglābt sabiedrību un tās vadītājus no dižmanības un bajārīgas švaukstības un palīdz redzēt, ka arī viņi ir tikai cilvēki. Labi smiekli par sevi pašu dažu labu var paglābt no iešanas uz trako māju, no vajāšanas manijām un domām, ka visi tie, kas nav ar mani vienis prātis, būtu nezkādi bīstami ienaidnieki.
Jānis Klīdzējs
Rakstnieka Jāņa Klīdzēja jaunākā grāmata ir stāstu krājums Dzīvīte, dzīvīte (Tilts, 1967).
