IESTIKLOTI CILVĒKI
Irma Grebzde, Ēnas dzeltenā stiklā. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1967. 192 lp.
Irmas Grebzdes stāstu un miniatūru krājuma tematiskais apjoms visai plašs, jo uz jautājumu "Par ko jūs rakstāt?" viņa atbild savā stāstā "Fauna nāve": "Par cilvēkiem, Katrs, ko sastopu, atstāj manī pēdas kā slapjās liedagas smiltis. Par viņiem es rakstu" (77). Raibā virknē rakstnieces pārdomas un izjūtas mainās ar trimdinieku dzīves ainām un mazo cilvēku ikdienas drāmām, kas parasti mūsdienu dzīves straujumā un dažādībā paslīd gaŗām vienaldzīgām acīm kā varbūt kādas pavirši redzētas rindas starp skaļajiem sludinājumiem rīta laikrakstā. Krājums redzami parāda rakstnieces spilgtāko iezīmi - viņas aso, ātro un pētītāju skatu, kas, šķiet, instinktīvi sakoncentrē novēroto priekšmetu, ainu vai parādību kādā savdabīgā, dominējošā īpašībā. Katra kontūra vilkta spēcīgi un kontrastaini. Rakstnieces acs vienmēr nemaldīgi sameklē raksturīgāko un izteiksmīgāko, atdzīvina to ar kādu asi tvertu īpašību un piešķiŗ tam zināmu struktūrālu funkciju stāsta uzbūvē. Viņas universs ir pilns dinamisku spēku un satraukumu, kur viss atrodas kustībā, virmo un virpuļo. Darbības fona tēlojumi funkcionē kā sekundāras personas vai traģiski spēki, kas piešķiŗ zināmu neizbēgamības noskaņu šo ikdienas cilvēku nemitīgai cīņai par savas personības saglabāšanu, savu dziņu un apzināto vēlmju apmierināšanu.
Šķiet, ka viscaur dominē viņas nemaldīgā pārliecība, ka šī pasaule ir speciāli radīta cilvēkam. Cilvēce sadalās divās katēgorijās. Tie, kuŗi nav padevušies civilizētās dzīves kārdinājumiem, spēj atrast mieru un dzīves jēgu, saglabājot zināmu tuvības sajūtu ar dabu. Urbanizētā cilvēces daļa ir nolemta aklai eksistences cīņai. Savās pastorālas ilgās rakstniece atrod morālisku un aistētisku atdzimšanu tikai pie dabas, laukos, mežos, civilizācijas vēl neapgānīto ūdeņu tuvumā. Pilsēta turpretim kļūst par cilvēka nelaimju cēloni. Tā ir neglītuma, liekulības un visa ļaunuma iemiesojums. Ieskanas vecu vecā tema - himna rusticitātei - vienkāršotā veidā, ka cilvēks, savu zemo dziņu pātagots, ir izķēmojis, deformējis radību un tās primitīvo skaistumu, un jo tālāk cilvēks progresē ar savu materiālistisko civilizāciju, jo dziļāk viņš iegrimst godkārības, varmācības un nežēlības dūkstī un tuvojas pašiznīcībai.
Ja zināma schēmatiska polāritāte raksturo lomas, ko Irma Grebzde piešķiŗ savu stāstu drāmu foniem, viņas psicholoģiskie novērojumi, šķiet, balstās uz līdzīgu velēšanos ietvert cilvēci kātēgorijās. Ja viņas asais novērotājas skats atrod kāda priekšmeta savdabīgumu un spēj par to izraisīt lasītāja fantazijā skaidru priekšstatu, ar līdzīgu destillācijas procesu viņa it kā cenšas atrast katra individa mūžīgo esenci. Īsstāstu un miniatūru žanrs, protams, nepieļauj drāmatiskās mērķtiecības dēļ, ne gaŗus liriskus dabas aprakstus, ne maldīšanos psīcholoģisko komplekšu labirintos. Bet varbūt tā nav tik daudz mākslinieciskā nepieciešamība, kas ir novedusi pie pārliekas katēgorizēšanas, kā rakstnieces vēlēšanās saskatīt pasauli un eksistenci kā precīzi izvētējamas vienības. Katrai darbībai vai žestam ir šķietami precīzi formulējama morāliska vērtība, piemērots sods vai atlīdzība. Retais no Irmas Grebzdes tēliem svārstās īstu, dziļu šaubu vai vainas apziņas mocīts vai emocionālas ambivalences vajāts. Padodoties spēcīgam kārdinājumam izteikties paradoksos, varētu teikt, ka Irmas Grebzdes tēlojumos dzīvo priekšmeti, lietas, kurpretim viņas cilvēki pa lielākai daļai ir ielogoti zināmās nemainīgās emocionālās un sabiedriskās nostājās, it kā iestudētās kustībās un nenozīmīgos žestos, kas ir kā maskas, kuŗas neļauj ieskatīties cilvēka patiesā personībā, Bet ir arī iespējams, ka aiz šīs maskas slēpjas tukšums, un maska ir šo cilvēku vienīgā reālitāte, Tā, piemēram, vecais pensionētais ārsts, kas, sajūtot nāves tuvošanos, sūdz savus mīlestības grēkus sievai, šķiet, vairāk lepojas nekā izsaka savas patiesās nožēlas. Viņš nevar nepievienoties savai sievai, kuŗas vārdos viņš klausās labpatikā: "Visu laiku tu esi bijis liels". Tāpēc varbūt lasītājam palaikam rodas iespaids, ka dzīves attēlam, kādu viņš to redz caur rakstnieces personības prizmu, pietrūkst eksistenciāla autentiskuma. Būtu paticis, ja rakstniece reižu reizēm norautu nost šo masku, kuŗu viņas cilvēki tik bieži nēsā neapzinoties.
Krājumā, protams, netrūkst tēlojumu, kur rakstnieces trimdinieces rūgtums un sāpes, neatrodot seno dienu atblāzmu svešumā, ieskanas īstos toņos, kur viņas līdzcietība un žēlums izlaužas dziļi izjustās noskaņās, vērojot citus cilvēkus slimībā un vecuma vientulībā, kur viņas ironija viegli vīpsnā par šīs zemes savādām ieražām, Šos stāstu un miniatūru krājums dod interesantu lasāmvielu.
Juris Silenieks.
Dr. Juris Silenieks ir ārkārtējs profesors franču filoloģijā Karnēgi (Carnegie) Technoloģijas institūtā.