INTERESANTS RAKSTU KRĀJUMS
Archīvs, VII (1967). Red. Edgars Dunsdorfs. 215 lp.
Kārļa Zariņa fonda atbalstā un redaktora Edgara Dunsdorfa aktīvā ierosmē latviešu apvienība Austrālijā arī šogad izdevusi savu gandrīz gadskārtējo rakstu krājumu par latviskiem jautājumiem. Citām kārtējām latvisko problēmu pētīšanas publikācijām apstājoties, Archīvs kļuvis ne tikai par pašreiz vienīgo šādu rakstu krājumu, bet arī par atzīstamas kvalitātes darbu kopojumu. Jaunākais sējums šinī ziņā ir pat aizgājis priekšā vairākiem iepriekšējiem krājumiem un var lieti noderēt tautiešiem, kam rūp sekot mūsu kultūras norisēm.
Šinī sējumā pirmo reizi pievērsta plašāka vērība teātŗa jautājumiem, veltījot šai nozarei vienu sesto daļu no grāmatas. Lielākais skaits rakstu, kā vairums agrākos krājumos, veltīti latviešu zinātniskiem un sabiedriskiem pētījumiem, ierosmēm un pārskatiem.
Latviešu zinātnieku īsbiografiju kopojums aizņem veselas 85 lappuses. Varam priecāties par četru autoru uzņēmību šā samērā grūti pieejamā materiāla vākšanā, un tā rezultātā tagad mums ir daudz pilnīgāks zinātnisko darbinieku saraksts ārpus Latvijas nekā līdz šim. Vākšanas grūtības atstājušas savas pēdas: ziņās dažkārt ir trūkumi, nepareizumi un pat atzīmes par tautiešiem, kas šādā sarakstā neiedeŗas, Kopojums tomēr vērtējams par atzīstamu sākumu tālākam darbam.
Dr. Dunsdorfa pētījums par akadēmiski izglītotiem latviešiem kopš 1897. gada uzskatāms par līdz šim sistemātiskāko un precīzāko. Deviņpadsmit tabulās autors iespējami sīki aplēš un parāda akadēmiski izglītoto latviešu skaitu pēc speciālitātēm izglītībā un arodos, kā arī pēc vecuma, izcelsmes, pirms Pirmā pasaules kaŗa, neatkarīgā Latvijā, okupētā Latvijā, nometņu laikā un trimdas zemēs. Autors min arī vairākus maz zināmus faktus. Latvijā nav bijusi akadēmiski izglītoto pārprodukcija, bet brīvajā pasaulē universitāšu beidzēju skaits proporcionāli ne tikai pārsniedz okupēto Latviju, bet arī trimdas zemes. Ievērību rada arī autora konstatējums, ka padomju polītika kavē latviešu izglītību techniskajās fakultātēs un ka liels skaits lauksaimniecības speciālistu tiek eksportēti uz Padomju Savienību.
Dr. Starcs raksta, ka vēlams pētīt latviešu nacionālās eksistences problēmas un min diplomdarbu un disertāciju tematu iespējas humānitārajās zinātnēs (pareizāk būtu atdalīt sabiedriskās zinātnes no humānitārajām zinībām). Ar autora ieteikumiem derētu iepazīties visiem latviešu studentiem, kas cenšas iegūt akadēmiskos gradus šinīs laukos. Tad varētu varbūt gaidīt vairāk pētījumu par latviskiem jautājumiem, tomēr, liekas, ka to skaits nepieaugs autora cerētos apmēros. Autors, diemžēl, maldās ieskatā, ka tematu izvēle atkarīga tikai no studentiem. To izvēlē svarīgas ne tikai profesoru vēlmes, bet financiāla atbalsta vajadzības gadījumā savs vārds sakāms arī attiecīgiem zinātniskiem institūtiem. Kā līdzšinējie latviešu jautājumu pētnieki to labi zina, nepieciešamos datus ir grūti iegūt. Bez piedzīvojuša padomdevēja vai speciāliem iestādījumiem latviskie avoti vairumam ir praktiski nesasniedzami. Būtu laiks šādus iestādījumus radīt.
Dr. Starcs no zinātniskiem pētījumiem sagaida ļoti daudz. Lai zinātnieku darbi kļūtu vēlami plaši un dziļi, ar diplomdarbiem vien tomēr nepietiks. Ir sen jau laiks radīt fondu zinātnisku darbu atbalstam, kā to darījušas dažas mūsu kaimiņtautas.
Jāņa Fridrichsona raksts salīdzina mācībspēku un studiju beigušo kvalifikāciju dažādās trimdas zemēs un Latvijā. Visumā salīdzinājumi pareizi un ļoti noderīgi. Nepareizi gan ir apgalvojumi, ka Savienotajās Valstīs attiecīgo fakultāšu vai zinātņu doktora gradi būtu augstāki par Ph.D. gradu un ka pēdējais būtu zemāks par neatkarīgās Latvijas, Dr. gradu. Neaizmirsīsim, ka viena no prasībām Ph.D. gradam ir vismaz četru semestŗu studijas pēcmaģistŗa grada, kā arī rinda speciālu pārbaudījumu pirms disertācijas aizstāvēšanas.
Sabiedrisko zinātņu nodaļai pievienots arī Aijas Ēķes un Valtera Žoltes pētījums par latviešu studentu ģimenes apstākļiem Brisbenā. Tā rezultāti derīgi salīdzinājumam ar apstākļiem citās latviešu kolonijās, bet nedod jaunus, līdz šim nezināmus ieskatus.
Dr. Pauls Kundziņš devis interesantu pārskatu par latviešu tautas celtniecību starptautiskā jomā. Pēc sakariem ar citām tautām latviešu celtņu formas ir gan aizgūtas, gan arī pārņemtas. Kaut latviešiem izveidojušies daudz īpatu lauku celtņu kultūras paveidi, ēku, kas būtu raksturīgas tikai latviešiem vien, mums nav bijis.
Raksti par teātri aizņem grāmatas mazāko daļu, tomēr tie mūsu kultūras darbiniekus var sevišķi interesēt. Mārtiņš Zīverts uzsveŗ, ka mums trimdā nav teātŗu un teātŗa kritiķu šā vārda īstā nozīmē. Kamēr to nebūs, tikmēr nevar gaidīt ne jaunus skatuves rakstniekus, ne arī vispār runāt par jebkādu latviešu trimdas teātŗa nākotni. Zīverts tomēr uzskata, ka Austrālijas latviešu teātŗu līdzšinējā darbība ļauj cerēt uz teātŗa pastāvēšanu vismaz tanī kontinentā.
Ņinas Luces raksts oponē Zīverta secinājumiem. Sīkā pārskatā autore parāda, ka divdesmit trimdas gados vismaz četrdesmit autoru sarakstījuši vairāk par simt lugu. Emīls Dēliņš savukārt norāda uz citiem latviešu teātŗa mākslas trūkumiem. Proti, mums ļoti trūkst tulkotāju. Tulkotas lugas radītu plašākas un dziļākas saites ar pasaules teātŗa literātūru. Dēliņš uzsveŗ, ka bez šīm lugām mēs zaudējam latviešu teātrim jaunos latviešu skatītājus. Bez tam pastiprināta sekošana pasaules drāmatiskās literātūras attīstībai tikai rosinātu un sekmētu jaunas un laikmetīgas latviešu drāmas rašanos, kas savukārt garantētu trimdas teātŗa nākotni.
Grāmatas ievadā īss Dr. Arnolda Spekkes raksts. Krājumu papildina rinda kultūras darbinieku portretu un viena gleznas reprodukcija. Techniskā apdare atzīstamas kvalitātes. Cerams, ka arī turpmākie Archīva rakstu krājumi nebūs zemākas kvalitātes.
Juris Veidemanis
Dr. Juris Veidemanis ir ārkārtējs profesors socioloģijā Viskonsinas Valsts universitātē (Oshkosh, Wis.). Publicējis daudz rakstu latviski un angliski par latviešu immigrantu sabiedrību.