(no latīņu margo − mala,
robeža) ir piezīmes rokraksta malā (Svešvārdu vārdnīca,
red. J. Endzelīns. Vācijā: Andreja Ozoliņa apgāds, 1958). −
Mūsu dienās rokrakstus aizstājuši ar mašīnu rakstīti un
iespiesti teksti, kuŗu malās var nejauši atrast iepriekšējo
lasītāju spontānitātes izpausmes. Austrālijā izdotā Kvinteta
viena eksemplāra marginālijās šo piezīmju ievadnieks tā arī
pirmo reizi sastapās ar latviešu patriotisko pornogrāfiju ļoti
pazīstamā rokrakstā.
Nākamais šķirklis Svešvārdu vārdnīcā ir marināde −
sevišķā etiķa mērcē ietaisīti svaigas vai sālītas gaļas
gabaliņi, iesālījums, ieskābējums. Lai nu neviens nesaka, ka
vārdi nebiedrojas!
BIEDROJAS VĀRDI
un biedrojas vārdi ar meldiju. Nākamā gada trimdas latviešu
dziesmu svētku komiteju kopīgi rīkotajās skaņdarbu sacensībās
godalgoti astoņpadsmit darbi, kuŗu autori ir Longīns Apkalns,
Viktors Baštiks, Alberts Jērums, Jānis Norvilis, Eduards
Šēnfelds, Voldemārs Ozoliņš un Andris Vītoliņš, ziņo laikraksts
Latvija (Vācijā, nr 39 : 21.10.1967.). Palūkojoties tālāk
laikraksta informācijā, jākonstatē, ka šī jaunā latviešu skaņu
māksla apsveicamā kārtā biedrojusies ar jauno latviešu dzeju −
komponētajās dziesmās.
Pirmās godalgas ieguvēja Alberta Jēruma svīta soprānam, tenoram
un jauktam korim „Noskaņu spēles” ir ar Veltas Sniķeres tekstu.
Šī godalga piešķirta vokālās mūzikas grupā. Oriģināldziesmu
jauktam korim grupā pirmās vietas ieguvējs ir Longīns Apkalns ar
divām dziesmām. Vienai − „Divos krastos” − ir Ainas Zemdegas
vārdi, otrai − „Ticēt un domāt” − vārdus devusi Velta Toma.
Longīnam Apkalnam godalga piešķirta arī par dziesmu vīru korim
„Celsim māju”, kas nav nekas cits kā izskaņas dzejolis Astrīdes
Ivaskas krājumā Ezera kristības.
Gundara Pļavkalna vārdi
ir kompozicijai „Pošanās uz Tintestraipa balli”, kuŗas autors ir
Eduards Šēnfelds. Šī kompozīcija „ieteikta atskaņošanai”. Arī
pārējo godalgoto vai „ieteikto” dziesmu tekstu autori gandrīz
bez izņēmuma pieder mūsu dzejnieku labākajiem, to starpā īpaši
minama Veronika Strēlerte, kuŗas „Svētais Francisks iet pa ūdens
viļņiem” arī Šēnfelda komponēta.
ROMĀNI PAR LATVIEŠIEM
pasaules literātūrā nav ikdienas parādība. Šur tur latvieši
pavīd − citu starpā. Piemēram, Güntera Grasa romānā Skārda
bungas (Guenter Grass, Die Blechtrommel). Zviedru rakstnieka
Sigfrīda Sīvertsa gaŗajā stāstā Pils iztukšošana (Sigfrid
Siwertz, Slottstappning) viens no „varoņiem” ir antikvārs Leo
Gulbis − pilnīgi pareizā rakstībā. Uz jautājumu, kur autors tādu
latvieša vārdu ņēmis, saņemta atbilde, ka viņš to vairs lāga
neatceroties, bet liekoties, ka viens no viņa latviešu
izdevējiem bijis uzvārdā Gulbis.
Leo Gulbis ir baigais kriminālists!
Lētākos kriminālstāstos latvieši figurējuši kā caurcaurēm
apšaubāmas personas. Par to nav daudz ko prātus karsēt: Mūsu
romānos un stāstos savukārt laikam nebūs iespējams atrast kādu
simpātisku krievu, kaut arī to starpā ir cilvēki. Un leitis
nereti ir bijis un palicis „leitis”.
Romānu (viņa paša terminoloģijā: pagaidām tikai grāmatu) par
latviešiem tagad raksta augstlēcējs (rekords:
1,98 metri)
zviedru rakstnieks Pērs Ulavs Enkvists (Per Olov Enquist).
Temats: Zviedru izdoto latviešu kaŗavīru pārdzīvojumi un
likteņi.
Enkvists savam darbam piegājis ar zinātnieka rūpību, vākdams
faktus un liecības. Viņš intervējis rietumos palikušos izdodamo
grupas locekļus, iepazinies ar notikumu norisi, meklēdams
dažādus vispusīgus avotus un pat badojies vienu nedēļu, lai
iejustos bada streika pārdzīvojumos. „Tas gan nebija iespējams
pilnīgi, jo situāciju, kāda bija toreiz, nav iespējams citos
apstākļos mākslīgi konstruēt,” tā apmēram par šo „iejušanos”
izteicās Enkvists intervijā zviedru radiofonam 2.septembrī.
Lai iegūtu liecības par izdoto tālākajiem likteņiem, Enkvists
divas reizes bijis arī Latvijā, kur sastapis vairākus, kas
palikuši dzīvi.
Elija Kliēne Literātūrā un Mākslā (nr 39 : 30.9.1967.)
publicētā rakstnieka portretā pastāsta: „Ļoti slaids, smalkiem
sejas vaibstiem, ironisku smaidu lūpu kaktiņos, valodā mazliet
paradoksāls, tāds ir jaunais, apdāvinātais zviedru rakstnieks
Pērs Ulavs Enkvists...”
Par Enkvista agrākajiem darbiem Kliēne raksta: „Romāna
Magnetizētāja piektā ziema darbība norit astoņpadsmitajā
gadsimtā... Ko rakstnieks ar šo darbu gribējis pateikt? Pēc viņa
paša izteicieniem viņš gribējis parādīt konfliktu starp paļāvību
un neuzticību, pievilcību, ko cilvēkā modina vara, bet, kad
izprasts varas mānīgums, viņš rod sevī spēku nostāties pret to.”
Latviešu trimdas prese jautā: „Vai šis jauneklis nav pārāk
naīvs?” (Latvija. Vācijā : nr 29: 5.8.1967.). Un
piebilst: O sancta simplicitas. Varbūt nāksies vilties
daudziem. Jo Pērs Ulavs Enkvists neraksta − to var viegli
pārliecināties, izlasot viņa pēdējos romānus − tikai divi
plāksnēs vien, bet vairākās... Tātad − aistētismam un
formālismam nodevies pseidonovātors (skat. latviešu padomju
literātūrkritiskas apceres) vai autors, kas raksta „neloģiskus
sacerējumus ar dīvainiem, nesakarīgiem teikumiem” (Laiks,
nr 79 : 4.10.1967.).
Lai gaidāmais „šoks” būtu vieglāks, zviedriski pratējiem
ieteicam iepazīties ar Enkvista jaunākajiem darbiem (Per Olov
Enquist: Färdvägen, Magnetisörens jemte vinter. Hess)
Lai būtu kā būdams: Välkommen, Per Olov!
LOĢIKA
ir grāmatu lieta. Ar to nav viegli tikt galā. Nule citētais no
Laika 4. oktobŗa numura neattiecas vis uz Enkvistu, bet
Andreju Irbi. Laika gaisa pasta sūtījuma saņēmējs A.D.,
Stokholmā, Lasītāju balsīs raksta:
‘„Kveks bija pārliecināts, ka viņš aizvelk Boses roku, un pēkšņi
viņš iedomājās par suņiem, kuŗus bija redzējis vazājam apkārt
zirga kājas un citas kritušu lopu miesas daļas”.(No grāmatas
Marisandra kaza.)
Jauni izteiksmes veidi jāmeklē, talanti jāatbalsta. Bet ko
teiktu Jānis Jaunsudrabiņš, ja viņa vārdā popularizē neloģiskus
sacerējumus ar dīvainiem, nesakarīgiem teikumiem?..’ −
Citātā ir divas kļūdas. Citādi tas nav ne nesakarīgs, ne
neloģisks. Dīvains ari ne. Dīvaini ir turpretī minēt, ko sacītu
Jānis Jaunsudrabiņš. Tad jau varētu arī minēt, piemēram, ko
Kafka sacītu par Tālivaldi Ķiķauku (sk. Acta Baltica,
VI:
1966, 172.lp.) un J. Rainis par Andreju Eglīti. Paldies Dievam,
Raiņa un Aspazijas fondam laikam tā sliktāk ar godalgām.
HELENE MIERKALNE
laikrakstā Latvija Amerikā (Lasītāju vēstules, nr 62 :
5.8.1967) sūdzas, ka profesora Alekša Rubuļa sastādītā angliski
tulkotās latviešu prozas antoloģija Latvian Literature
būtu gan laba dāvināšanai, bet antoloģija esot par dārgu.
Līdzīgas briesmas saskata arī G.G. tā paša laikraksta 81. n-rā
(11.10.1967.), piebilzdams, ka „tāds sējums kā Latvian
Literature turklāt ar savu ‘gigantiskumu’ atbaida arī vienu
otru dāvanas saņēmēju, kas noteikti ieskatītos mazāka apjoma
izdevumā”.
Tas var būt tiesa. Cik no mums, kristīgajiem, ir izlasījuši
bībeli?
Bībele Amerikā izdota paper-back sējumā. To pašu
Mierkalne ieteic darīt ar latviešu literātūru angļu tulkojumā.
Kā ir − cik sējumu vēl turas DV apgāda plauktos? Vai tos tiešām
nevarētu sadalīt pa autoriem ar jaunu titullapu un paper−back
būtu gatavs.
DAGNIJAS ZIGMONTES
romāns Bērni un koki aug pret sauli esot par literātūru
pārģērbts apvainojums, raksta kritiķis Ivans Faludi laikrakstā
Uppsala Nya Tidning (31.8.1967), recenzēdams romāna
tulkojumu zviedru valodā (Dagnija Zigmonte, Barn och träd
sträcker sig mot solen. Moskva: Progress, 1966). Tā esot
„zviedru lasītāja intellektuālā līmeņa un viņa domāšanas spēju
nonicināšana”.
Par ko gan zviedri neapvainojas!
Bet tiesa kas tiesa − zviedru pašu kreisie (Artūrs Lundkvists,
Sara Lidmane, Sivars Arnērs) vismaz ir ievērojami rakstnieki
arī.
Bet Zigmontes grāmata nav arī nevienā zviedru grāmatu veikalā
redzēta. Arī Sandberga Austrumeiropas nodaļā ne, kur citādi
draudzīgi blakus stāvot − kā ziņo mūsu līdzstrādnieki Stokholmā
− trimdas un. Latvijas grāmatas.
Imants Ziedonis: „...vēl viena bāla un vārga vasa.”
GIR
JAUNS EKSPERIMENTS GRĀMATNIECĪBĀ
Apgāds IMANTA Kopenhāgenā 1967.g. oktobrī sācis izdot Mazās
sērijas izdevumus, kas iznāk katru mēnesi un ik reizi
veltīti viena jaunās paaudzes autora dzejas izlasei.
Sērijas autori un viņu darbi:
-
Velta Sniķere Piesaukšana
-
Gundars Pļavkalns Caurspīdīgās ēnas
-
Jānis Viesiens Mala bezdelīga
-
Voldemārs Avens Caurumi
-
Roberts Mūks Nāve un Otto
-
Valdis Krāslavietis Atzīšanās
-
Pāvils Johansons Sudraba ceturksnis
-
Richards Rīdzinieks Patiesību meklējot
-
Ojārs Jēgens O.J. Kopenhāgenā un citi dzejoļu cikli un poēmas
-
Valda Kajaka Magones
-
Tālivaldis Ķiķauka Zēns un pūķis − poēma
-
Aina Zemdega Dzejoļu izlase
Mazās sērijas
izdevumi glītā, modernā pocket-book formātā, aptveŗ 32
lp. ar jaunās paaudzes grafiķa Ilgvara Šteina vāku rotājumiem.
Kritiķis Jānis Rudzītis par šo pasākumu rakstā „Lai dzeja iet
tautā” (Latvija, 14.10.67) saka:
„Izdevēja domā, ka latviešu lirikas mazās sērijas brošūras
sagādās izdevību pievērsties dzejoļu lasīšanai, kuŗā katrā
patapas brīdī: Tās ērti ieliekamas kabatā vai rokas somiņā, tās
var izņemt un palasīt, braucot vilcienā, autobusā vai tramvajā,
atpūtinot rokas no darba, dzeŗot starpbrīžu kafiju utt. Tādā
kārtā pamazām vien varētu rasties lielāka interese par dzejas
mākslu un ar laiku augtu pircēju skaits lielajām dzejoļu
grāmatām.
Latviešu lirikas mazo sēriju vistiešāk domāts veltīt vidējās un
jaunās paaudzes dzejniekiem, un attiecīgā vecuma liriķu saimē
par šo pasākumu radusies teicama atsaucība. Priekšgalā ir mūsu
„modernās dzejas māte” Velta Sniķere, kas dod dzejoļus pirmajam
krājumam. Pats jaunākais no pirmajiem 12 autoriem būs trimdā
dzimušais Pāvils Johansons, kuŗa dzejoļi tikai nesen sākuši
parādīties periodikā. Viņa krājums sauksies Sudraba
ceturksnis.
Katra burtnīca maksā 1 ASV dolaru. Tiem, kas pieprasa visu
sēriju un iemaksā 12 ASV dolarus, apgāds šī pasākuma nobeigumā
piesūtīs par brīvu greznu kaseti Mazās sērijas izdevumu
uzglabāšanai.
Glītie, aktuālie Mazās sērijas izdevumi labi piemēroti
apsveikumiem svētkos pasta kartītes vietā, ģimenes svinībās,
draugu un paziņu apdāvināšanai.
Pasūtinājumi adresējami tieši
IMANTA, Oldmarken 12, Copenhagen, DENMARK
