Jaunā Gaita nr. 66, 1967

 

Voldemārs Avens

 

 

 

SEJA

 

 

Tava seja

kā basa pēda valgās smiltīs

atstāja nospiedumu

manī,

kuŗu naktī nespēj izdzēst

miega zāles.

No tāles dzenu tevi projām

kā badīgu suni,

metot ar akmeni

aukstu un cietu.

Bet tavas vīzijas mezglainais diegs

kā kamieļa puni

iesprūda

manā mentālā adatā.

Nespēju pārkost diegu.

Redzu ēnu uz sienas

-bezcerīgs skats,

jo, liekas,

diega galā

karājos pats...

 

 

 

 

KAĶENE

 

 

neviens mani nemīl

neviens nemīlē

gribas silta klēpja

gribas nolikt galvu

un sapnī zilā

spīdīgu spalvu

klejot pa pilsētas

jumtiem un čukuriem

 

ielekt sētās

kur kastes zaļas

vēderiem pilniem

mizu un mušu

 

kad biju jauna

lai būtu gudra

ēdu zivis

ēdu galvas

 

tagad

mirst mīlas māksla

neviens mani nemīl

nenoglauž spalvas

tukšas ir ielas

melnas deg spuldzes

diena cietām malām

kā zivju spuras

sānos duras

 

neviens mani nemīl

neviens nemīlē

 

iešu pa ēnu

uz pilsētas malu

varbūt atrodu kādu

varbūt ielai galu

 

neviens mani nemīl

neviens nemīlē

es mīlēt varu

neviens nemīlē

es mīlēt

neviens

mīlēt

 

nāk cilvēks

 

 

 

 

DZĪVES FOKSTROTS

 

(Jānim)

 

 

Slīdot un bīdot

kājas

vienu aiz otras,

tad krustām

un atpakaļ;

 

slīdot un bīdot

domas

vienu aiz otras,

tad krustām

un atpakaļ;

 

slīdot un bīdot

gadus

vienu aiz otra,

tad krustām,

ne atpakaļ,

pārejam pāri tiltiem

un apmainām

caurās kurpes.

 

 

 

 

VĒJŠ

 

 

Es esmu sāļš vējš

un nogurušas buŗas,

kas turas mastos aiz paraduma

kā pirmdienā mazgāti krekli.

 

Tu esi saules šķēle

pakārta vasaras durvju stenderēs,

un tavi gaišie cerību ielāpi

uz manas pieres

silda aukstos pirkstus.

 

Viņš ir miers un saprašana.

Varbūt rokas spiediens

svešu seju jūŗā,

varbūt piedošana

tiesas dienā sūrā.

 

Viņa ir jūŗa pati

un tīkli,

kas vilina mani dzelmē kā vraku.

Es gabalos irstot saucu tevi,

bet iznīcību redzot

-Tēvreizi saku.

 

Vējš jūrā nekad nenogrimst,

vai nepazīstu sevi?

 

 

 

 

n

 

 

Desmit

  deviņi

     astoņi

       septiņi

         seši

            pieci

              četri

                 trīs

                   divi

                     viens

                        nulle. Jāiet.

Nokrīt izdzisusi cigarete

pilnā pelnu traukā.

Bāla televīzijas acs

tevi saprot kā māte.

 

                        Nulle

                     viens

                   divi

                 trīs

              četri

            pieci

         seši

       septiņi

     astoņi

  deviņi

desmit. Tu dzīvo tālāk.

Bālāk. Tālāk.

Bālāk...

 

 

 

 


 

 

 

 

Olģerts Cakars

 

 

 

 

 

VILCIENS AR SAVU SNIEGPUTENI

 

 

Grib blāvā nakts aiz stikla satīt

sliežu tērauda auklas un sniegu

vētras virpuļos mēmos;

bet vilciens skrien

pa savām sliedēm

ar savu sniegputeni,

jauc joņos tumsu

sava vēja vālēs.

 

Blāvā nakts

šaudīgos pirkstos tur

gaistošu dvēseļu ēnas,

sliežu ritēšanu.

 

 

 

 

SĪKUMI

 

 

Sīks ir mans kaŗš,

sīki uzvaras svētki

un sīka laime.

 

Tik putekļos triekts

vēl sevī manu

cilvēka sāpes.

 

 

 

 

CEĻŠ

 

 

Mīlnieki,

kļavās sakāpuši,

sulas laiza.

Vijas šis ceļš

no pavasaŗa ziemā?

 

Nokārtām galvām

putni smiltīs sit spārnus.

Šis ceļš laikam vijas

no pavasaŗa ziemā.

 

Es iešu,

jo kājas sagriezušās

nes mani atpakaļ.

Šis ceļš vijas

no pavasaŗa ziemā.

 

 

 

 

DIENA

 

 

Rīts kā putns uzspurdz no ciņa

un tukšumā ceļas.

Tas nekas,

vēl visa diena priekšā

namus celt

un cietumus ārdīt sevī.

Pusdienas saulē sienāži

rudens lakstos

brūni vizošās pērles sijā.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Olafs Stumbrs

 

 

 

 

ZIEMA

 

 

Klajumā koks pret debesīm

kā ogles ievilkts siluets papīra

Pieeju, noliecos, saspiežu sniegu saujās un metu.

Pika noklaudz pret mizu un pielīp.

Vēlreiz, vēlreiz --

Divi putni negribot paceļas spārnos.

Uzmirgo zvaigznes. Nāk nakts.

Pirksti jau vārītu vēžu krāsā.

Nāk nakts.

Nāk barga, dzirkstoša, salta nakts.

 

 

 

 

VARIĀCIJA PAR ROMANTISKU TĒMU

 

 

Atkal

tāpat kā tai naktī pirms piecsimt gadiem

Tu aicini līdz.

 

Atceries: arī toreiz

gar pilno mēnesi trauksmaini mākoņi skrēja

un pēdējais pelēkais sniegs

ārpusē gruva no jumtiem

mitrajā vējā.

 

Kad baltajā gaismā pie loga

Tu vilinot raisies no manis,

pat acis Tev ir tās pašas

kas tai naktī pirms piecsimt gadiem.

Mēra vēji, bendes roka, smagā smilts,

tad Apgaismības laikmets,

pulveŗa dūmi, diloņa spīdums,

Tautas atmoda, kino,

skola, kas ne –

acis Tev vēl tās pašas,
kas tai naktī pirms piecsimt gadiem.

Toreiz dārzā Tu sauci,

lai sēžos aiz Tevis uz slotas,

un augstu pāri pilsētas vaļņiem

un projām projām

mēs aizlaidāmies kā žigla, gaistoša ēna.

 

Man vējā sala. Tu teici,

lai ciešāk klāt Tev spiežos,

un drīz mēs nolaidāmies

kādā kalnu klajumā

drūmos un milzīgos iežos.

 

Varbūt Harca (vai Slīteres Zilie?) kalni tie bija

jo skaidri zinu,

ka satiku doktoru Faustu

un daudzus citus,

ko vairs tā neatminu.

 

Gribēju papļāpāt, bet Tu tikai smējies un ievilki mani

kādas alas aklajā ēnā.

Tur atrisa Tavi mati, mans prāts,

bet pa brītiņu

viss it kā kļuva skaidrāks un lēnāks. --

 

Tumsā nobrāztie ceļi drusku sāpēja,

bet kad lūkoties gāju pēc doktora - kalnā kāpēja,

kāds skuķis sarkanu muti teica, viņš esot aizgājis mājās,

jo tādu gaŗu nakti

viņš, vecs cilvēks, ar visām burvībām

nespējot turēties kājās.

 

Mēs arī sēdamies slotā,

un taisni, kad rožainā rotā

jau greznojās tumšais mežs un nosarka pilsētas mūŗi,

mēs nolaidāmies dārzā,

un tur starp kailajiem krūmiem

Tu mani apskāvi sūri.

 

„Pēc piecsimt gadiem,” Tu teici,

„pēc piecsimt gadiem iesim

atkal pret mēnesi braukt,

bet līdz tam laikam -- Tumšais Meistars tā grib --

Tev mani nesasaukt.”

 

Šonakt atkal Tu aicini līdz,

un atkal kā toreiz es nākšu,

jo Tavas acis tās pašas,

un es drīz novecot sākšu.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Ojārs Vācietis

 

 

 

 

ČAKS

 

 

Nekāpiet virsū -

Tā sirds uz trotuāra ir Čaka.

 

Uz visiem trotuāriem

No Ziepniekkalna līdz Sarkandaugavai,

Un, kad apbūvēs Ķengaragu,

Neslampājiet -

Uz trotuāra būs sirds.

 

Daudzi pa to jau ir slampājuši –

Tie, kam vienalga, kur slampāt:

Pa grīdas tepiķi,

Pa cilvēka jūtām

Un atvērtām brūcēm.

 

Tagad tie puķītes laista

Un klusām slampā pie sevis.

 

Tālāk par Čaku tie netiks,

Un mazāk par Čaku tie atstās,

Jo savu lielo un vārīgo sirdi

Uz pasaules trotuāriem

Visu

Ir atstājis dzejnieks,

Kam piere kā planetārijs.

 

Kad tu ar savējo meiteni ej

Un kad tavējā klusē,

Kad Rīga uz pusēm

Savu akmeņu smaidus un drūmumu dala,

Tu apstājies pēkšņi

Pirmā puteņa švīkotā ielā:

-Čaks.

 

Virmo reklāmu raganisks ņirbums:

-Čaks.

Verdošs asfalts kutina nāsi:

-Čaks.

Meitene skatās uz tevi,

Un acis tai mēmi kliedz,

Ka tas beidzot esi tu:

-Čaks.

Tevī kāpj mīļums

Un plēš tevi pušu

Kā dzīvsudrabs termometru:

-Čaks.

 

Un miglā asaro logs,

Un nav ko patiešām lūgties,

Ka mīlējis esi.

 

Ne par velti šai pilsētai

trotuāri ir karsti.

Uz katra no tiem –

Sirds.

 

 

 

 

DZĒRVJU DEJA

 

 

To ļoti reti var redzēt,

Jo dzērvju arvien kļūst mazāk.

Man pietika ar vienu reizi,

Un man vēl šodien ir skumji.

Tie droši vien viņām bij prieki

Par dienu, kad satikušās,

Un tāpēc tās dejoja purvā,

Nu, mūsu valodā - purvā,

Bet viņas - pasaulē savā.

Un dejoja tādu deju,

Kur krustības, kāzas un bēres

Un daudz kas man ienāca prātā.

Un ienāca viss vienā reizē -

Tik jocīgi reizē un dziļi.

Un es līdz reibumam jutu,

Ka man it nekad tāds nav bijis.

 

Ne naktī, skatoties zvaigznēs,

Ne ejot uz pirmo deju,

Ne aprokot pirmo draugu,

Ne pirmoreiz jūtoties liekam.

 

 

 

 

Jaunā Gaita