METAMORFOZE 3.9.1967.

 

 

1.

Mierīga, drusku metalliska radio ziņotājas balss skaļrunī:

− Četri, piecdesmit deviņas un četrdesmit.

Ir jau gaišs. Virs ezera − iepelēks padebesis. Naktī ir lijis. Pāris kaiju inspicē rīta gaisu. Klusums.

− Četri, piecdesmit deviņas un piecdesmit.

No Kilpisjärvi ziemeļos līdz Falsterbü dienvidos: Tagad tam jānotiek. Šeit ir robeža. Dūcošs klusums un −

− Pieci, nulle un nulle.

Te bija robeža. Nu jau esam aiz tās. To apliecina neformāla balss uztvērējā (Lars Skjöld): „Nu har vi gått över till högertrafik i Sverige.”

Nu esam pārgājuši uz labās puses satiksmi Zviedrijā − nozīmē šie vārdi; un rīts ir 1967. gada 3. septembŗa rīts.

Kaijas atkal. Ne pa labi, ne kreisi − tikai riņķo gaisā.

Tad pie krustceļiem iznirst pelēki ģērbies večuks ar divriteņa rāmim piestiprinātu makšķeri, uzkāpj un aizbrauc uz ezera pusi − pa ceļa labo pusi.

Pēc tam dažas automašīnas.

Pāri mežiem pārlaižas pirmie saules stari. Esam jau gabaliņu aiz robežas. Bet zeme ir pārvērtusies, zeme ir mainījusi seju.

 

 

 

2.

Laikraksts Latvija (Vācijā) pēc tam 23.septembra numurā rakstīja: „Sāka tiešām rasties sajūta, ka šai naktī ārā uz ielas un visā dzīvē ienāk kaut kas jauns un mistisks...”

Formulējums ir pilnīgi pareizs.

Kultūra nesākas un nebeidzas pie robežām, aiz kuŗām ir māksla, literātūra, zinātne. Robežu nav. Kultūra ir cilvēku veidojums, kultūra ir arī tas, kā novietoti mūsu tīrumi un mūsu mājas, atrodot kompromisu ar to, kas bijis pirms cilvēka − dabu. Viss kopā veido kādas tautas un zemes vaibstus, īpatnējo, kas ir tikai tur un nekur citur.

Klaiņodams pa zviedru Dālarnas novadu, ievēroju zārdu koku sakrāvumus dāboliņa lauku vidū: Gaidīdami savu laiku, siena laiku, tie gulēja vienā mierā, bet šinī mierā bija ritms, apslēpts spēks, atšķirīga vienveidība. Dīvainā kārtā man šķiet, ka šīs Dālarnas „piramidas” man palīdzējušas atrast ceļu pie Jāņa Kalmītes rijām un žepuriem. Jo − kālab Kalmīte glezno atkal un atkal šos nemākslinieciskos priekšmetus?

Bet tiem − tāpat kā zārdu kokiem Dālarnā − ir vaibsti, kas tos atšķiŗ no miljardiem citu vaibstu, un tajos mēs pēkšņi it kā apskaidrotā dziļumā saskatām kaut ko, kas ir mūsu. Kur te robeža? Kur − kultūras pirmavots, izcelsme un serde? Rijās un žepuros vai Kalmītes gleznās?

Nedomādami atbildēsim: Protams, gleznās. Jo tā ir māksla, un māksla ir kultūra.

Bet būtiskais?

Ziemeļvidzemes zemnieks varēja savu riju celt citādāk nekā viņš to darīja. Bet veids, kā viņš to cēlis, ir viņa kompromiss ar dabu; un rezultātā rija, aploka žogs un žepuri ir kultūras produkts, kas nes sevī sava veidotāja dvēseli. Nu, bet satiksme?

Zviedrijas metamorfoze 3.9.1967. nozīmēja atvadīšanos no cilvēku veidotas kārtības, kas bijusi spēkā kopš krodzinieku rīkojuma pajūgu kučieriem 1734.gadā. Tie ir gadi. Tā ir vēsture. Tās ir paaudzes. 

Psīchologi Zviedrijā tagad saka, ka tikai pēc 2000. gada Zviedrija būs aptuveni brīva no tādiem, kuŗu psīchiskajā mechanismā ieveidotas kreisās puses satiksmes reakcijas. Latenti kreisās puses satiksme eksistēs vēl ilgu laiku − tā, kā mēs reaģējam uz daudzu skaņu vidū pēkšņi saklausītu tautas melodiju, kaut gadi pagājuši, nevienu nedzirdot.

Un − ja tās neaizies bojā − vēl ilgi pēc 2000. gada zviedri un citi varēs skatīties no archīviem izvilktas filmas un redzēt Zviedrijas seju pirms metamorfozes septembrī − satiksmi pa ielu un ceļu kreiso pusi.

Kultūras produktos uz laiku laikiem atstātas pēdas.

Ir tāpēc saprotams, kāpēc zviedru sabiedrība visumā sagaidīja šo miermīlīgo apvērsumu ar apmēram tādu pašu pacilātību un spriegumu, ar kādu (sagaidām jaunu gadu. Arī tad jau nekas „briesmīgs” nenotiek. Nākamajā gadā tāpat būs piecdesmit divas nedēļas, un dažas no tām būs saulainas un vasaras laiciņš.

 

 

3.

Tālab, ka rakstu latviešu žurnālam, dzirdu vaicājam: Ko tas mums dod kā latviešiem?

Zviedrijā dzīvojošiem „tas”, protams, dod to pašu, ko visiem citiem, kas šeit dzīvo. Pārējiem?

Bet nav jau tādu notikumu, kas būtu pilnīgi izolētas parādības. Ja tā būtu, tad varbūt nebūtu literātūras. Tad mēs būtu nosodīti pilnīgam komunikācijas trūkumam, pilnīgai vientulībai.

Gatavošanās Zviedrijas satiksmes metamorfozei un pati metamorfoze būtu studējama vēl gadiem kā „klasisks” paraugs iespējām īstenot ievērojamas sabiedriskas reformas sarežģītos apstākļos. Šo apstākļu kompleksa miljoni kronu − kuŗus minējusi visa pasaules prese un kas bija nepieciešami, lai pārbūvētu ceļus, nomainītu satiksmes zīmes, iepirktu jaunus autobusus, izplānotu satiksmes „ģeografiju” lielpilsētās − sveŗ, varbūt, materiāli visvairāk, bet pats svarīgākais procesā bija arī psīchiski „apgriezt” visu Zviedriju uz otriem sāniem. Lai to panāktu, bija nepieciešama zinātniski, sīki izplānota „smadzeņu mazgāšana”, t.i. ietekmēšana, kas turklāt veicama demokratiskos apstākļos, kur „bekantmachungi” ir tikai formalitāte, ne lietas būtiskā, cilvēciskā puse.

Šī ietekmēšana bija gigantiska, sadarbojoties visiem iespējamiem publiskās komunikācijas līdzekļiem, skolām un darba vietām. Tā bija efektīva. Cik efektīva, par to varu pastāstīt, minot to, ka dažas dienas pirms reformas notvēru pats sevi stāvam ierastā ielu krustojuma malā, grozot galvu uz abām pusēm „mazā neskaidrībā” par to, no kuŗas puses „draud briesmas”. Sekodams ietekmēšanas kampaņai, biju nonācis „līdzsvara punktā”, kur abi psīchiskās gatavības mechanismi draudēja izdzēst viens otru. Tāda iespēja bija ielēsta labās puses satiksmes komisijas plānos − tālab tā neveicināja nekādas autovadītāju „labās puses trenēšanās” pirms reformas, jo „šoks 3. septembrī” tika uzskatīts par veselīgāku nekā iepriekšēja gatavošanās, kas varētu novest pie psīchisko mechanismu darbošanās parallēli, kritiskā brīdī paralizējot vienam otru.

Sabiedrības psīchiskā ietekmēšana notika pašos pēdējos mēnešos ar strauju kāpinājumu beidzamās divās nedēļās. Zīmīgākais šajā „propagandas kampaņā” bija tās draudzīgi informālais, brīžiem humoristiskais raksturs. Nekādu pavēļu „no augšas”, nekādu apellāciju pie sabiedrības locekļu sirdsapziņas! Kampaņa bija − informācija un mudinājumi. Raksturīgs piemērs šai pasaules līdz šim miermīlīgākās „smadzeņu mazgāšanas” kampaņai bija komisijas pats svarīgākais un izšķirīgais sludinājums, kas parādījās visos laikrakstos 2. septembrī, tātad − „labās puses satiksmes ģenerāla” uzbrukuma pavēle:

I NATT STÄNGER SVERIGE, OCH ÖPPNAR I MORGON FÖR HÖGERTRAFIK.

Tulkojumā šī „pavēle” skanētu apmēram šādi: „Zviedriju šonakt slēdz. Un atvērs rīt satiksmei pa labo pusi”.

Nākošā rītā Zviedrija tiešām bija atvērta satiksmei pa labo pusi ar visur redzamo mudi: „Pasmaidi mazdrusciņ! Mēs visi esam iesācēji.”

Tik smaidīga, tik laipna un draudzīga Zviedrija nebija redzēta!

Maza sociālpsiholoģiska refleksija: Šajā atmosfairā sadarbojās divi faktori − ietekmēšanas neformālais raksturs un kopības sajūta, kādu zviedri nebija piedzīvojuši gadu desmitiem tālab, ka tautai nekad nav bijusi iespēja pārdzīvot kaut ko simtprocentīgi kopīgu!

 

 

4.

Mans neatlaidīgais vaicātājs tomēr vaicā: ko tas mums dod kā latviešiem? Nu labi, es atbildēšu.

Arī mums ir ietekmēšanas problēmas: jaunatne audzināma latviskā garā, tai jāiemāca latviešu valoda, mums jāīsteno kulturāli, sabiedriski un arī polītiski pasākumi, mums dažreiz īsā laikā jāveic kāds plāns un, beigu beigās, mums visiem būtu jāturas kopā kā vienai saimei.

Par to visu principā, šķiet, valda vienprātība visās centrālās un mazāk centrālās latviešu organizācijās, laikrakstu un žurnālu redakcijās un sabiedrībā vispār.

Bet cik reižu esam nopietni padomājuši, ar kādiem līdzekļiem to visu panākt?

Mēs esam paņēmuši trimdā līdz kādu nelabu mantojumu, kā mums nepavisam nevajag: Brīdi pa brīdim kaut kur iznirst kāds nospodrinājies feldfēbelis ar bļaurīgu balsi, kas izkliedz komandas. Vai kāds vecu laiku skolotājs, kas stāv klases priekšā un kaunina.

Bet cik ir to reižu, kad esam mudinājuši mūsu trimdas sabiedrības locekļus − pasmaidīt mazdrusciņ? Cik reižu esam runājuši „svarīgā lietā” tā, lai tiem, kas klausās, nav „jāierauj astes”, bet gan lai tie iesmietos un justos priecīgi un pacilāti.

Vai ar divdesmit gadus vienmuļi malto apellēšanas propagandu neesam panākuši vislielāko iespējamo neefektivitāti − informācijas un mūžu uztvērēju totālu trulumu iepretī to saturam?

Beidzot: Cik tūkstošu ir to reižu − un šeit mūsu laikrakstu izdevējiem nāktos visvairāk padomāt − kad esam centušies noklusēt un nogludināt domu dažādības un pretrunu asumus iecerētās efektivitātes labad?

Zviedrijā? Tikai dažas dienas iepriekš, jā − pat reformas „svētvakarā” atradās vieta laikrakstos un citur satiksmes reformas viskarstāko pretinieku domām un uzskatu formulējumiem. Un tie savas domas un uzskatus pateica drastiski un skaidri.

Rezultāts? − Satiksmes metamorfoze bez asinu izliešanas 1967.gada 3.septembrī veikta, − žurnāla Time korespondenta vārdiem runājot − with terrifying efficiency.

 

 

 

5.

Kaijas lido gar manu logu joprojām tāpat − ne pa labi, ne kreisi. Ir tikai tālāk ienirts rudens miglās, polārās nakts uzsūtītajās tumsas stundās, rudenī. Pa ietvi ejot gājējiem joprojām vēl neveicas − vēl nav pienācis 2000. gads!

Bet kad rakstu šīs rindas, pametot skatu pa logu, man grūti vairs iedomāties, kāds izskatījās ceļš, kas ved piekalnē, kad pa to brauca pa kreiso pusi. Ir jau labs gabaliņš noiets aiz robežas. Zeme ir mainījusi seju, kāda kultūras vaibsta attēls spogulī kļuvis par īstenību, ne atspīdumu stiklā.

 

GUNARS IRBE