Margarita Kovaļevska
PASTĀSTĪJUMS UN ĪSINĀTI TĒLOJUMI,
ATBILDOT UZ REDAKCIJAS VĒSTULI
Atmiņu tālskatī skaidri neparādās gadi, par kuŗiem stāstot sakām: „Toreiz” ... Taču, mes − tie pusvecie un vecie, tad mēdzam itin dzīvi smaidīt un šūpot galvas kā pulksteņa atsviras: tik-tak, tik-tak... Bet ko tur var darīt, tā tas ir.
— Jā, kur tie gadi, kopš sāku rušināt zemi ap saknīti, kas vēlāk salapoja un dabūja vārdu.
Atceros, pirmo reizi uzsāku to rakstīt Kokneses vasarā, tad, kad Latvija bija vēl brīva. Ziedēja lupīnijas, lauztās sirdis, bet es zem ābeles rakstīju par lietu un pelēm.
Vai krimta kāda mīlestības bēda? Dieviņ, kas to vairs zina −. Varbūt rakstīju tikai „tāpat”.
— Kad atsāku otrreiz, tad jau bija okupētās Latvijas pēdējā vasara. Zemgalē. Grāvmalēs ziedēja ķimenes, tālumā dunēja lielgabali, naktīs briesmu balsīs ķērca pūces.
Bet, kā tik satrauktā laikā varēju mierīgi rakstīt, pat iejusties kādā izdomu vecenē, kas vēro mušu, to neprotu sev izskaidrot.
— Trešo reizi atsāku Vāczemē. Taču nu jau nopietnā pārrakstīšanas, svītrošanas un garumā stiepšanas pacietībā. Kaŗa juceklis bija rimies, mēs, bēgli, ar visdažādākiem raksturiem, nometņu saspiestībā.
Šoreiz nu gan zinu, kādēļ no dienas dienā, pat naktīs, rakstīju. Tas bija turpinājums vārdam „bēgt”. Bet varbūt, nupat domāju − tā bija taustīšanās pēc „droša pamata”, kaut mūsu zeme, tās ļaudis un daba bija vairs tikai apstāstāma uz papīra, tur varēja tikai garīgi patverties. — Ceturto, bet varbūt piekto un sešpadsmito reizi pārrakstot, atkal pārrakstot, kaut ko pārlabojot un pārrakstot, atgadījās brīnums. Starp rindām izlēca kāds vīrs. Tūlīt viņu pazinu, gandrīz iebļāvās: Zirga ģīmis! Kaut nekad to nebiju īstenībā sastapusi. Taču, kad padomāju, viņš bija „sakausēts cilvēks”. Sejā viņš bija līdzīgs Otto Švarca kafejnīcas kontrabasistam, izdarībās atgādināja Oskaru Norīti, kaklauts bija patapināts no Rīgas spāniskā Padega. Es iemīlēju savu krustoto Zirga ģīmi, − vēlākās pārrakstēs piekabināju muzikālāku vārdu − Amadeuss. Un viņa valoda izveidojās „skatuviska”.
Kādā naktī, tā rakstot − slīpējot, papušķojot, un tā nemanot pakāpeniski plašinot Jelgavas tirgus laukuma ņirbuli, parādījās kāds tornis. Atcerējos: Trīsvienības baznīca. Kādu brīdi šaubījos, sevī spriedu: „Viss jau tik ierasti labi sakārtots, nodaļa pie nodaļas, un nu...” jo man likās, ka it nekur un nekas nav vairs iespraužams un atraujams.
Bet tornis! Bez tā tas nav Jelgavas tirgus laukums. Galu galā, vajadzēja vēlreiz atgriezties „pārdzīvotos apstākļos”, saldsēri smaidīgās Benģera kundzes istabā, kur uz galda smaržoja dzimumdienas krinģelis, un no jauna iejusties drūmās Līzbetes jeb Putnu mammas raksturā, viņas domāšanas paveidā. Un pie reizes pavilkt mazliet gaŗāku abu draudzeņu sarunu. Par ticību, iznīcību. Tad atkal, rikšiem vien, no viņām neatvadoties, steigt atpakaļ tirgū, sagaidīt „iepriekš sagatavoto” Līzbeti un vest pa kāpnēm augšā − tornī.
Tā tik bija nakts! Jā, − tik-tak, tik-tak..., to atceroties man galva grozās līdzi laika rādītāja tikšķiem. Šurpu un turpu, tik-tak...
Tagad man liekas, ka patiesībā Līzbete jau bija stāvējusi baznīcas tornī kopš neatminamiem laikiem. Bet toreiz, toreiz tas patiešām bija „grūts klavieŗu gabals” ar pirkstiem, ar redzi un dzirdi un skaņu skrējieniem, akordu kritieniem − augšup un lejup, kaut aiz īstenības loga melnoja parastā nakts.
Bet tā nebija parastā nakts. Rūgti raudāju.
Nākamajā rītā bija daudz kas svītrojams. Līzbete drīkstēja nobirdināt tikai divas asaras. Man likās: viņai nu gan nepiestāv sievišķīgi šņuksti un šņaukāšanās. Bet kopš tās nakts, vēlāk apjēdzu, Līzbete tomēr bija izsprukusi no manas varas loka. Svārku krokaino asti šūpodama, viņa nu gāja tālāk kā pati gribēja − krogū, bērēs. Es varēju tikai papušķot viņas apkārtni.
Uz jūtām vien nevar paļauties. Žēl, bet jāsaka: jālieto arī prāts. Tā ir veca recepte. Jālieto āmurs, nazis vai adatiņa − bez kādas saudzības. Tomēr ne vienmēr tā darīju − „iekšējā balss” neatļāva.
Ar nodomu „daudz ko izmest”, pārrakstīju krogus nodalu. Patiesībā viss izpušķojās vēl trakāk − „kā sarkanas un karstas kannas atgāzās galvas, atpletās baisas zvēru alas. Vīru krūtis ierēcās lāči un vilki, un milži sita galdā dūres. Pagaldē raudāja beigta sumpurņa galva.” Tiesa, pati arī biju briesmīga, bet pavisam citādi − no nespējas atslābināt domas, lai aizmigtu. Pulkstenis rādīja ļoti vēlu stundu.
Un tomēr, tomēr! Kā man patika šie bļauri un dziesmas. Arī bēdu sūrums, sniegi un vēji.
— Viss, ko nupat gaŗāki izrakstīdamās atstāstu, notika pirms diezgan daudziem gadiem šeit − Amerikā. Ērtībās, drošumā, klusā jo klusā istabā. Aiz loga stinga kāds dīvains koks ar adatainām lapām, nekad tās nenodzeltēja, nekad neatsedzās zaru kailums. Vienmēr zaļš. Un tālumā, pāri pilsētiņas jumtiem, kāds kalns rādīja galotnes Sniegu. Nekad tas nenokusa, kā uzgleznots. Šodien atskatoties vajadzētu izsaukties Zirga ģīmja balsī: „Nemierā briest miers!” un piebilst: mierā − nemiers. Tāpēc man uzrakstījās tās „karstās kannas, beigtie sumpurņi”.
— Labi, ka stundas un gadi tikšķu tikšķiem steidz tālāk, tālāk −−−
Bet lai tas bijis kā bijis, − izgrauzos cauri „rūgtajam ābolam”. Un tomēr ne. Tas ir tikai tāds mierinošs izteiciens. Rūgtiem āboliem nekad neizēdas cauri. Un kad prātīgi apdomājas, kas gan tā būtu par dzīvi − vienos saldumos?
— Arī Gauru gaiļiem nav klājies viegli tad, kad rakstot apcirpu vai pušķoju to astes.
Atceros, kā aizķērās un netiku vairs tālāk par rindām: „Sēja auzas, miežus, sēja pelēkos lauku zirņus utt., utt.” Varbūt tā ir sīkumainība vai „tamborēšana”? Es nezinu, bet man brīžiem likās, ka labāk skanētu, ja tikai uzskaitītu: „Sēja miežus, auzas un zirņus”, tad atkal citādā kārtojumā: „Sēja zirņus, auzas un miežus”. Pēc vairākām dienām izšķīros un − paliku pie dzirdei ierastā: „Sēja auzas, miežus, sēja pelēkos zirņus, un kas lai uzskaita visas tās sēklas, vēja aprušinātās sēkliņas, kas jau dīga un vēl krita miklajā mālzemes klēpī.”
— Aiz logiem lija. Nedēļām, jo tas bija tāds gada laiks, novembris vai decembris. Latvijā snigtu... Man uz papīra spīdēja karsta saule. Un pašai sava vasara. Bet es vairs nevarēju atcerēties pļavu puķu nosaukumus. Purenes, gailenes − tās taču bija pavasara puķes. Un kādas puķes ziedēja dārzos, apmēram jūlija vidū? Rozes? Flokši? Nē, flokši Latvijā krāšņoja tikai rudenīgus dārzus.
Sazvanījos, sarakstījos ar draugiem, paziņām, ar izbijušiem ganiņiem − saimniekiem. Uz papīra, rožu dārzos nu uzplauka arī ķeizarkroņi, laumutītes. Un kā gan biju varējusi aizmirst pļavu spilgtāko ziedu − gundegu! Tā tik labi iederējās manās pļavās. Rūsganās zirgu skābenes atcerējos pati. Pelašķus arī.
Daudz sarežģītāki klājās, kad pēc gaŗāka starplaika nu atkal bija jātiekas ar Zirga ģīmi-Amadeju. Ne vairs līksmās dzersmēs, − bet pie mirstošās Līzbetes. Uz papīra viņa vairs nebija dzīvotāja, jo es biju to jau „izsmēlusi”. Bet šķirties uz visiem laikiem arī grūti. Pie viņas atnāca mācītājs. Mēs abi dziedājām, un labi, ka neviens to nedzirdēja − man bija aizlūzusi balss.
Domāju, izdomāju: Amadejs-Zirga ģīmis vislabāk saderas ar viņas pēdējām stundām, viņš pratīs neparastāk atvadīties, jo arī Līzbete nebija parastā. Un viņš to arī darīja. Viņš, gleznodams Līzbeti, brīnišķīgi svaidījās ar krāsām un vārdiem. Un tieši te man piemetās „vārdu mokas”. Nu, kā tad īsti teikt: „spachtele” jeb platnazis? Un tā daudz kas.
Jā, daudz, daudz kas vēl skabargoja, atlēca un krita, līdz atkal no jauna tapa un vēl pārtapa. Jā, gan. Un Anšlavam Eglītim ir taisnība: „Mīlestības lietas ir grūti rakstāmas. Tās ir briesmīgi novazātas.”
*
Ir atkal vasara − tepat, Amerikā. Ar visu aprasts, kaut esmu citā pilsētā. Es tikai vairs nesadzirdu pulksteņa tikšķus, jo šī ir „tiešamības vasara”. Mēs tajā skrējām un ejam. Mēs sakām: Nav laika! Un mums aizmirstas laipnais: „labrīt” vai dienu darbu nobeigumā: „ar labu nakti”.
Un cik gan daudz trokšņu savairojies pasaulē! Ne tikai ielās un debesīs, kur rūc motori, bet arī skaņas pārtapušas trokšņos. Un kas par jucekli, cik daudz putekļu, indes un raibuma! Skatoties gleznās, jābūt stingram uz abām kājām un tomēr jāgrīļojas. Cik gan tas brīnišķi greizi!
Bet kā tas ir ar tādu roku kā manējā, kas grib atsākt rakstīt? Nu, jāsaka, diezgan muļķīgs stāvoklis. Esmu no vecās pasaules, tāpēc atkal jāskatās atmiņu tālskatī un gadi jāskaita kā pulksteņa tikšķi: tik-tak.
Toreiz zirgs ar ratiem neskrēja virsū cilvēkam, namu skursteņi nesacentās ar baznīcu torņiem. Un daudz, daudz kas bija citādi. Un ja esmu nolēmusi atsākt rakstīt, tad, saprotams, man tur − Rīgā − būs krietnu laiku jāpakavējas. Nevarēšu teikt: „Nav laika!”
Gribu atsākt vai turpināt rakstīt Posta puķes un Gauru gaiļu III dalu.
Nav viegli izšķirties, kam lemt trūkumu, kam bagātību, kam bēdas vai priekus.
Kāda pakārusies sieva sen jau klaudzina ar pūpēdi pret sienu − sauc sev klāt. Un Amadejs, apmulsis, nezina ko ķert, ko sagrābt, kā dzīvi ap sevi sagriezt otrādi. Un brāļi Gauri! Un pati Marija, kas laikam būs „visrūgtākais ābols”, jo nevaru un nevaru aizmirst vārdus: „Mīlestības lietas ir grūti rakstāmas.”
Ir uzmesti, pa daļai apkopti vairāki „sākumi”. Šis un tas uzrakstīts − gan tikai kā trīs rindiņas, un atlikts sānis: varbūt noderēs. Dažas jau krietni apdzeltējušas...
Tātad: tik-tak...
PIRMAIS SĀKUMS
„Rīga bija labi izgulējusies un ar baložu acīm raudzījās lejup, kur ielās šķindēdami steidza tramvaji. Taču citādi bija netīkami drēgns, namu mūri mitri un drūmi − varbūt naktī bija lijis. Ap sauli pletās miglains aplis, pāri slīdēja skursteņu dūmi.
Marijai tēlojās, ka debesīs kvēpst dziestoša svece, kvēpst un kūp. Bet bija jau arī tāds gada laiks − vēls rudens.
„Nav vairs tālu ziemīgie slapjdraņķi. Novembris,” bez tiešuma balsī, un tomēr tik saderīgi ar šo sveču gaismas dienu, ierunājās Beņģera kundze.
„Jā,” Marija piekrita, „agri tumst...”
Viņas abas stāvēja kādas platielas malā pie kioska. Cilvēki, tām garām aiziedami, vēlreiz atskatījās.
„Rīdzinieki domā, ka mēs no Parīzes. Elegance vienmēr krīt acīs.” Beņģera kundze nopūtās: „Spiež kurpes.”
Arī Marija nopūtās: „...un neturas uz galvas.” Viņa ik pa brīdi vārīgi noņēma un uzlika matu mezglam cepuri − te pašķieba, te atlieca tās apmali, un ar acīm staigāja gar daudzstāvu namiem: „Debesu mājas −.”
Un kaut viņas šķita izklaidīgas, īsti neieklausāmies viena otrā, un pat raudzījās katra uz savu pusi, tad tomēr arī tas saderējās ar drūmajiem namiem, sērīgo gaismu un bulvāra kokiem, kam nebija vairs lapu.
„Mēs esam kā izmestas no laivas −”, Marija atsāka.
„... un tur, skaties, bērns, ja pareizi minu, tad noteikti tā ir Pēteŗa baznīca, Svētā Pēteŗa baznīca, tāpat kā mums, Jelgavā, Svētās Annas... Man grūti nāksies pierast pie cita mācītāja, svešu dāmu komitejas. Rīga, kā zini, ir galvas pilsēta. Jelgavai gan arī pašai savs pilsētas galva, bet tas ir citādi. Rīga pilna ar ģenerāļu un ministeru sievām, naudīgiem banku direktoriem. Kur nu vēl tirgoņu mamzeles. Bet ko lai dara − jāaprod. Svētdien šiki apģērbsimies, noteikti aiziesim uz baznīcu. Te ir daudz baznīcu. Tas ir, ja būsim tikušas zem kārtīga jumta. Smalki gan skan − Bellevue viesnīca, franču vārds, un tieši pie stacijas, bet tik izgulēti matrači, plānas segas − vēl tagad sāp kreisie sāni. Un nekādas greznības. Bet vai tu dzirdi mani? Laikam nedzird, ak bērns! Kas tev gaisā vērojams, skursteņslauķis?”
„Torņa galā zelta gailis. Iespīdas un nodziest−,” Marija pasmaidīja. Bet diezgan sēri: „Dzīvu gaili, kas dzied, te ielās gan neredzēt...”
Savādi, viņa nepavisam negrib, nē − ! Ne ar galvas pagriezienu ne ar domām negrib atskatīties tajās dienās, kas nu pieder pagātnei, tāpat kā tālu tālās, kaut kur ap Bausku palikušās Putnu mājas, bet tomēr tas tā atgadās jau kuŗo reizi, nupat atkal: ap šo stundu Kurlā Zenīte baro cūkas, kviec visa pasaule... un ka viņa, nabadzīte, atvadu brīdī skraidelēja un lēkāja ap ratiem — atvadu brīdī. Tāpat kā suņi, kauca līdz šermuļiem.
„Jā, bērns, Rīga ir lielpilsēta, uzmanies, ka neuzskrien kāds automobīls. Un nu mēs būsim cik necik atvilkušas elpu, iesim tālāk.” Beņģera kundze ieķērās Marijas elkonī. Bet necik tālu pagājušas, viņas atkal apstājas: „Debestiņ, spiež kurpes, spiež korsete − sirds kā apžņaugta. Nevajadzēja bagāžu atstāt stacijas uzglabātuvē. Tur manas ērtās kurpes. Tur arī mans vieglais kimono mājas tērps − vismaz viesnīcā varētu atpūtināt miesu, bet nekā −.”
Viņas iegriezās kādā šķērsielā. „Skaties labi uzmanīgi, vai nav kaut kur uz vārtiem vai stūriem uzlipināta cedele: ‘Mēbelēta istaba’. Ar uzsvērumu: ‘Solīdām dāmām’. Uz avīžu sludinājumiem nav ko paļauties. Vienmēr ierodamies par vēlu, esot jau izīrēta.”
OTRS SĀKUMS
Patiesībā šis nu būs tas visagrākais sākumu sākums:
„Šajā svētdienas rītā, kas vecajai Agnīzei lika stenēt dīvainu pakrūtes spiedēju, neatskanēja ausīm ierastās Jāņa baznīcas zvanu skaņas. Varbūt tās gaisā pamira, vai arī bēga dziļāk pilsētā, kur Rīga lepnīgi slēja augstos namus − un ielas un bulvāri nezināja, kas ir šaurums. Vecpilsēta savus senceltos punduru namiņus bija salipinājusi cieši kopā, pa vidu izlocījusi tumšu ielu spraugas, kas izvirzījās līdz pat ostmalai.
Naktī un vēl šorīt ārdījās satrakoti vēji. Tie nikni raustīja un buŗām līdzīgi piepūta tirgus būdām atrautos audeklu sānus. Tie drāza cauri šaurajām ielām, klabināja, aizcirta un rāva, un atkal aizcirta neaizslēgtos vārtus, atrāva un čīkstināja noliktavu izkārtnes, virs jumtu ģēvelēm lauzīja kaijām spārnus − tās izmisīgi ķērca.
Laikam jūŗas līcī plosījās pirmās rudens vētras. Daugavas ūdens bija sadzīts pret straumi pavisam augstu un bez mitas šlakatoja ap noenkuroto kuģu pakaļām.
Agnīzes acis, kas agrāk pazina tikai iekāres uzglūnus uz naudu vai greznu lupatu, un vēlāk, mugurai liecoties uz vecuma pusi, īgni spīdīgus nenovīdības atspulgus, nu itin svētbrīdīgi gaišas kavējās Daugavā, debesīs, un ausis klausījās vētras klabinātos trokšņos. Viņa stāvēja uz nostaigātām un tikpat vecām kāpnēm kā pati, un abas tā labi saderēja. Vēja brāzmas dažu brīdi piespieda viņu pie treliņiem, gandrīz ielieca krūšu kurvi, taču rokas cieši turējās ap margām. Neviens velns viņu neaizpūtīs, un viņa te stāvēs vai sēdēs arī ziemā un aiznākamos rudeņos.. Vasarās te par daudz saules un smird tirgus puvekļi.
Jā, Agnīze − kas vairs neder ne nakts staigulībām, ne krogus dzersmēm, pat ne sitieniem un nievām, nu stāv uz kāpnēm kā svarīgā iztikas rūpju sargvietā, − jo viss, kas notiek tuvākā apkārtnē, ir jāpārzina − tas atlecina labumu. Jo ir arī tā: ja kapsētas Puķu Fīlips nepamanīts pārradīsies savā jumta pažobelē, tad Agnīze nedabūs mutes klusināšanas tiesu. Nav arī skaidrības par Loniju, varbūt nolūzusi kādas viesnīcas pagaldē, izguļ iecirknī dzērumu. Jā, tā tas varētu būt, ka vienmēr... Taču šoreiz Lonija solījās būt agri mājās, pacienāt ar vistu ķidu viru.
Jā, un daudz kas...
„Bet!” − te nu Agnīze ar pēkšņi izlīdzinātu pieres grumbu atbīdīja ikdienas rūpestus un ieklausījās atkal. Nē, tas nu gan ērmīgi, šorīt patiesi neatskan un neatskan zvani, kaut naktī noslīka Zvanu Malvīne. Šonakt, nupat − gandrīz ausmā! Pati no sevis ielēca Daugavā!
Varbūt tāpēc ūdens tik augstu, Zvanu Malvīne bija liela, resna, ik vakaru gultā atkrita smagi kā nocirsta. Viņa grūti strādāja. Lai nu kā, svētdienas rītā, uzposusies melnajā kleitā, viņa steidzās uz baznīcu. „Citādi nevaru, zvanam ir tāda skaņa, ka aicina turp.” Dažreiz pat skriešus steidzās. Pārnāca aiztūkušām, saraudātām acīm, taču pēc tam visu dienu gulēja ar laimīgu mazbērna smaidu − un, jā − un rakstīja vēstules! Viena vēstule bija tāda, kas ceļoja uz Zviedriju − nekad gan netika redzēts, ka saņemtu atbildi. Otru viņa rakstīja mātei, kuŗas gādībā Malvīnes trīs pusaudžu brāļi, mazās māsas − tie gan atbildēja, jo Malvīne sūtīja dāvanas.
Viņa laikam bija mazliet ķerta. Kur bijis, nebijis: „Vecomāt, padod man to un to.” Citā reizē: „Māmulīt, ai kā pārsaluši kāju pirksti, palutini nu − aizej, atnes no bodes kaut ko saldu − halvu.” Te nu varēja nospļauties, uzcirst virsū kurpes zoli − kas nu Agnīze par māti.
Agnīze pacēla skatu kuģa mastu augstumā, bet turpināja domāt par Zvanu Malvīni, kas gulēja upes dibenā. Jā, tajās reizēs, kad Malvīne izteica tik mīlīgus mātes vārdus, notika tomēr brīnumi. Krūtīs. Tieši tai vietā, kur šodien sāpīgais spiedējs. Atmiekšķējas balss skarbums, istabas kakti kļuva gaišāki, pārņēma tāda, īsti nenosakāma, vecuma drošības vai kaut kā citādi laba sajūta. Likās − nekad nebūs jācieš izsalkums, būs arvien jumts virs galvas.
„Malvīne bija laba!” Agnīze sagriezās pret Jāņa baznīcu − lūk, tur, starp jumtu robiem tā svinīgi turēja torni ar visu zvanu mākoņu mutuļos.
„Bija gan laba!” − viņa vēl uzsauca. Malvīne deva lāpīt zeķes, patrenkāja šurp, patrenkāja turp. Uzticēja savas vēstules, lika no tirgus pārnest saknes, gaļu vai sieru, un par to visu Agnīze saņēma pretī siltu ēdienu, kaktā maišeli kur pūtināt kaulus, un sērīgus stāstus par tālām Malvīnes bērnu dienu birzīm, siena smaržu, govīm, kas Agnīzei nekā daudz neizteica, jo viņa kopš dzimšanas pilsētniece. Kā būs tagad? Kas viņu pieņems? Pakrūtes žņaudzējs aizvilka rīkli, Agnīzei izvalbījās acis: „Meitu namam nederu, nabagu māju negribu.”
Un izvalbīta, nu pavisam nežēlīgi asa, parādījās rītdiena: kā pretīgi netīru veļu Daugava svieda viļņus pret steķiem, spārdīja un šķaidīja tos šļakatu putās − ir skrandai nebija palikt pāri! Kaijas arvien spalgāk kliedza pēc ēsmas, kuŗu katru mirkli uzklups Agnīzei, noknābās kā zivi līdz asakai.
Viņa noslīga uz kāpnēm. Bet tad atkal, stenēdama, pret vēju saliekdamās, badīdama to, viņa pūlējās piecelties − taču velti. Brāzmām bija stiprāks spēks.
„Vecā, kas ar tevi?” Viņa izdzirda kliedzam kādu balsi, tepat pie kāpņu margām.
„Āzis apgāza! Ko tev vajag? Lones nav mājās!”
„Istabas vajag. Ar skatu uz Daugavu!”
„ Lonijas nav mājās. Nedzirdi?”
„Lētu istabu. Tikai ne pagrabā.”
„Kas tu esi?”
„Šo to rakstu, un −.”
„No Zviedrijas? Par vēlu. Malvīne pacēla svārku un ielēca Daugavā.”
Un tā tālāk, un tā tālāk, utt., utt...
Nodaļa par Agnīzi pārāk gaŗa. Uz labu laimi izcelšu kaut ko „no vidus”, kas domāts kādam III daļas vakaram, kur daži rakstnieki, arī Agnīzes „rakstītājs no Zviedrijas” lasīs savus jaunākos darbus un visādi karsti strīdēsies.
Tātad: kāds lasa savu sacerējumu:
„Toreiz, kas mēs toreiz tādi bijām, kam citi gāja gaŗām? Kas biju es pats, kas neticēja sev, bet tikai citiem? Gan jāsaka, mēs patiešām bijām visvisādi: koši un dažādi. Bet tomēr, bez izvēles, mums gāja un apgāja ar līkumu gaŗām.
Mēs bijām visādi. Skaitīšu: kāds dzejnieks − trubadūrs. Neizprasts un neizjusts.
Kristofers Skumjais un viņa padēls − Smagais Krusts.
Pudelē noslīcis matrozis Gusts.
Un es pats? Nekas.
Un muļķītis − saukts Juris Saturns, kas lāmās pētīja zvaigžņu rakstus.
Un skaistā Lote-Lorete, kas prata tikai vārstīt plakstus.
Taču mums visiem viņa bija kas vairāk. Viņa bija mūsu vasara. Dārzs un parks. Mēs staigājām ar acīm pāri viņas pleciem un priecājāmies par tērpā ieaustiem ziediem, stīgām un lapām. Zilām lapām, ziediem un stīgām.
Kas vēl? Kas vēl un kādi mēs bijām − nebijām? Es pats − Nekas. Bet itin nekas.
Jā, kā tad: Malvīne! Šaurās Trokšņu ielas Malvīne. Pati klusa, gurnos plata un bikla, pārāk bikla. Un tīrīgā Spīga. Tīra un glīta, bet netikla.
Un es pats? Kas biju Es pats? Nekas − nekas.
Tad vēl kāds aktieris, traģiskām lomām. Dzīvē izsmējīgs un klaunīgs. Aplausu ne tur, ne te.
Un Laimis-kabatzaglis. Tirgū un citur. Veikls, izpalīdzīgs, bet negants sīknaudas nīdējs. No kabatām izcēla tikai vērtību smagumus, pulksteņus un sudraba latus.
Parīzes Žaks. Stiprinieks un lauzējs. Viņa brālis, dzimis Talsos, vārdā Žanis. Kalējs.
Tālbraucējs stūrmanis. Vienmēr kā dūmakā, atmiņu tālumā. Bez kuģa un stūres. Jo bija vecs, ļoti vecs.
Un suns. Padzīts suns. Akls. Tomēr ar vienu ausi vel dzirdīgs, − derīgs.
Ak, mēs −. Mēs visi, itin visi − Nekas un Kaut kas.
Man jāstāsta, man jāatzveļas krēslā un tomēr jāstāsta plašāk: Toreiz, kad dzīvojām pavārtēs un namu zemākos stāvos, mēs bieži apciemojām un cienājām viens otru. Un it visi mēs bijām pilni ar bēdām. Gan mēmām, gan izsakāmām.
Un ēnas. Ap mums un pār mums gūla namu smagās ēnas. Bet nekad prieka vieglums. Un nekad tiešā gaisma. Ne saule, ne mēness. Tikai ielas stūra spuldze un rēgainas sejas ar acīm kā dziestošām svecēm. Šo acu svecēs mēs sildījām viens otru, − tik ļoti mēs salām, alkām, tik nožēlojami bijām.
Un briesmīgi nežēlīgi skanēs, kad atzīdamies reiz visiem pateikšu: draugi, es toreiz biju laimīgs. Draugi, kaķi un suņi − jūs izstarojāt gaismu. Bijāt krāšņi. Un skanējāt kā daudzbalsu dziesma. Patiešām, bijām kā sadzīves līksmēs. Mēs raudājām un smilkstējām, mēs kaucām un lādējām, mēs kusām asarās un atmaigām glāstos. Mēs žēlojām, uzklausījām, viens otram palīdzējām un dažreiz cēlām kausus kā Lote-Lorete plakstus, un izdzērām tos tukšus − uz labāku nākotni. Mēs balstījām viens otru, saturējām, viens otru dūrām ar nikniem vārdiem, verdošās dusmās viens otru noplaucējām. Un prātam sasmaidīties, kad izlīgām, kad saprašanās vārdā atkal iemirdzējās daudzpusības jaukums. Bija bagātas dienas.
Tā tas bija toreiz.
Bet kopš pavasaŗa lietiem, lietū sakapātām dienām, kad nejaušība kā vientieša laime mūs izspēra no pakrēšļa, šeit, namu augšstāvu gaismā, daudz kas mainījies. Saule un mēness apseguši mūs ar tumsu. Mēs vairs neatspīdam. Mēs vairs nemirdzam. Nu esam ar plakanām sejām, saspiestām jūtām. Un ēnas, kas gribētu mūs vēl balstīt, vairs atrada tikai ķēmus. Esam pārvērsti. Viens otru vairs nepazīstam.
Bet pasaules ļaudis vairs neiet mums gaŗām. Nāk klāt, grib aptaustīt un skatīt, izjust un dzirdēt. Jā, mūs, plakanos, kam dvēselēs un drēbēs nav vairs ne grumbu, ne kroku. Gludi runājam, ejam un nākam.
Un es pats? Es tagad esmu sācis sev ticēt. Un esmu viens pats. Kas ir viens, tam nav vairs Tu.
Es! Viens pats.
Tas skan augsti. Augstāk par iedomību. Ir tā, it kā es būtu kāpis un apsēdies uz saules.
Tas notika tā, kā viss − no nekā: kādā dienā starp žāvām sāku apcerēt sievietes. Vienā rāvienā kļuvu naudīgs. Tāda ir pasaule, jo zilacainu skaistuļu, un tādu, kam tikai skaistas acis, un tādu, kam patīk zili ziedi, ir daudz, ir pārāk daudz.
Man plauktos nu grāmatas zilos vākos. Par zilām acīm un ziliem putniem. Par zilām lapsām, ziliem tālumiem. Un zilas ir manas it visas citas izdomas. Tāds ir mans Es. Mans beidzot atrastais Es Pats. Es Pats − zili zilais. Loreti-Loti pārvērtu Zil-Sibillā. Pie tam zvīļainā zīdā. Zilā. Un atveŗot logus, mana roka vairs stiepjas pretim tikai ziliem jumtiem un dūmiem. Ik rītu pastnieks atnes no pasaules smagumiem pavieglas vēstis. Zilās aploksnēs. Ar zilām un slīpām burtu rindām tur stāstīts par zilā miglā gaistošam ilgām.
Bet es esmu viens pats. Vēstules sadedzinu. Gribu būt viens pats, Zilzilais viens pats. Mani aicina tur un tur un visur. Pie ziliem galdiem, zilām svecēm, zilu cimdu skavās un lūdz: Jel sakāt kādu zilu, zilu vārdu!
Un es stāstu, pietēloju visus zilos vakarus, agros un zilos rītus.
Zil-Sibilla no manis gūst vismazāk. Viņa man par tuvu. Viņa saka: „Tu esi mans.”
Bet es esmu viens pats. Bez kāda Tu un Mans. Ir tikai Viņi un Jūs. Tie!
Jā, tāds esmu pārtapis. Kopš no pagraba tumsas uzkāpu augstāk, kur vairāk gaismas utt., utt...
— Šaubos..., tā vien liekas: Zilais Es Pats īsti neiederas toreizējā Rīgā. Un ja tomēr, tad noteikti šur un tur pa vidu būs izraisāms kāds starpsauciens vai smējiens.
— Tagad kaut kas siltāks no lapiņas ar piezīmi: varbūt noderēs:
„Aiz daudzu ziemu kupenām, aiz puķu izmargotām vasarām − kas nav vairs atsaucamas ne ar stabulēm, ne Uvām, − gulst pagātnes dūmaka. Taču vēl ir saskatāma tāda kā taciņa, kas ieved sniegu un ābeļu ziedu puteņos, un aizmaldās vēl tālāk, gandrīz jau no atceres izdzēstas bērnības dārzos. Mēs apstājamies un brīnāmies: Tur aizvien vēl smaida kāds sejas aplītis, aizvien vēl kāds dungā vakara dziesmiņu, vērpj un rūcina ratiņu, tur aizvien vēl kūko dzeguze, klaigā pavasaŗa un rudens dzērves, aizvien, aizvien vēl pļavās atplaukst puķu zvaigznītes, zaļo lapu rasas krūzītes, krīt čiekuri, aprūs papardes, un uz seno dienu celmu trūdiem praulu gaismā tupst vecās mātes Pasaka − ar lakatiņu ap ausīm. Nekad tā nav zinājusi, kas ir cepure, nekad nav redzējusi daudzstāvu namu, kam acu vietā dučiem spuldžu, toties skaisti apdziedājuši lakstīgalu, cekulaino zīlīti. Dziedādama, dziedādama vien gājusi, un kalnam apkārt apgājusi. Sastapusi ķēniņu! Ķēniņu, sumpurni, baltas un nebaltas dieniņas, un vērojusi pelēku ganiņu, kā tas no bites mācās čaklumu. Tādēļ saule to zeltījusi spožāku par ķēniņu − un t.t., un tt...
Jā. Tas nu tā. Bet kā jau teicu, − pasaule ir kļuvusi trauksmaināka. Manas domas steidz, nepanāk − un acis skatās dzīvē, kas palēkdamās aizskrien gaŗām − neparauj sev līdzi. − Jā, ārā, aiz loga, un manī pašā viss nemierā un dīvainā steigā. − Es nezinu, varbūt vainīgi šo laiku pulksteņi? Elektriskiem pulksteņiem nav ierasti stāstošo, it kā nosvērti uz priekšu soļojošo: tik-tak-tik-tak... Un mēs sakām: nav laika!
Nezinu, vai vispār kādreiz atsākšu III dalu, − jo vajadzīgs: „nemierā miers, − mierā nemiers.” − Un „uzmetumi”, divi vai trīs „sākumi”, − ir tikai nieka ķieģelīši pašapmānam: celšu māju!
