PAR RUSIFIKĀCIJU NO NEPARASTA VIEDOKĻA
M. Bukšs, Die Russifizierung in den baltischen Laendern.(Das latgalische Forschungsinstitut, Serie A:Abhandlungen) Minchenē: Latgalischer Verlag, 1964. 203 lp.
Pēc 1959. gada tautas skaitīšanas Padomju Savienībā parādījušās vairākas apceres, kuŗās no dažādiem redzes viedokļiem apskatīts mūsu tautas demografiskais stāvoklis. Šajā sakarā autori pieskaŗas arī mūsu apspiedēju pārtautošanas paņēmieniem. Šīs problēmas plašāks iztirzājums, kuŗā būtu analizēta latviešu tautas demografiskā attīstība līdztekus pārtautošanas mēģinājumiem un to mijiedarbība, bez tam pārtautošanas metodika un ideoloģiskā aizmugure, kā arī šīs problēmas plašāks izgaismojums gan vēsturiski, gan ģeografiski visas Krievijas un Austrumeiropas mērogā vēl būtu rakstāms. Pretēji virsrakstam, arī M. Bukša Die Russifizierung in den baltischen Laendern neatbilst šādam darbam. Jāaizrāda arī, ka grāmatas virsraksts nemaz īsti neatbilst tās saturam: tur apskatīta tikai Latgales rusifikācija, pie tam galvenokārt rusifikācija cara laikā, tuvāk pieminot vienīgi parallēlos notikumus Lietuvā, daudz mazāk nekā pārējā Latvijā un Igaunijā. Varbūt autors šādā veidā gribējis ieinteresēt plašākas aprindas latgaliešu problēmās.
Autora apskatītie jautājumi un viņa latgaliskais redzes viedoklis ir interesants un neparasts, parāda pārtautošanas problēmas īpatā gaismā un dod vielu pārdomām. Jēdzieni "tauta un tautība" ir samērā jauni un mūsu pašreizējam uzskatam tuvojas tikai laikā pēc Napoleona kaŗiem un 1848. gada revolūcijas, liberālisma un brīvības ideju ietekmē. Šeit tomēr jāņem vērā, ka šie jēdzieni vispār nebūt nav identiski ar mūsu, t.i. "rietumlatviešu" uzskatiem šajā jautājumā, ka nāciju veido individu kopība, kas runā vienu valodu. Kas tad ir "kopēja valoda" un vai tikai valoda veido kādas tautas kopības sajūtu un līdz ar to kopīgas eksistences pamatu? Jau lietuviešiem ir citāda uztvere, un nenoliedzami vēsturiskai kopībai un vēl citiem faktoriem ir šeit liela nozīme. Eiropā bez tam ir laba tiesa interesantu piemēru relācijai valoda-tauta, kas bez tam apgaismo šo problēmu no vairākām pusēm: gandrīz katrā valstī mēs varam sameklēt tautību grupas, minoritātes un tik atšķirīgu dialektu joslas, kas bez grūtībām varētu veidot jaunas tautas un valodas, ja tanīs būtu notikusi "nacionāla atmoda" un izveidojusies šīs nacionālās atmodas virzītāja intelliģence. No otras puses, kopēju nāciju un valsti var veidot ļoti atšķirīgas tautas, kā mēs to redzam Sveicē. Bukša grāmatā šīs problēmas nav skartas, bet, zinot šīs sakarības, ir vieglāk izprast autora nostāju dažos jautājumos un saprast latgaliešus un viņu valodas (dialekta) dilemmu vispār.
Pieskaŗoties pārtautotāju paņēmieniem, varam teikt, ka viņu mērķis pirmā kārtā ir likvidēt tautas nacionālo kodolu vai aizkavēt tā izveidošanos, tādā kārtā padarot plašākas tautas masas pieejamas dezintegrācijai. Mūsu pēdējo simt gadu vēsture liecina par vairākkārtējiem lielo kaimiņu mēģinājumiem šādu stāvokli panākt, bet sevišķi skaidri un brutāli tas redzams Latgalē un Lietuvā. Grāmatas lielāko daļu arī aizņem apraksts par konsekvento pārkrievošanas polītiku, ko pagājušā gadsimtā mērķtiecīgi izdarīja cara valdība, lai nekrievu "nomalēs" stiprinātu savu stāvokli. Vārdi Muravjovs un Korņilovs mums jau būs pazīstami, bet autora nopelns, ka šie viri un viņu postīgā darbība šeit labāk izcelta un parādīta nekā vispārējās Latvijas vēstures logatā. To pašu var teikt arī par "drukas aizliegumu" un tā sekām, kas lielā mērā bija par iemeslu Latgales kavētai attīstībai. Kā daudzās vietās Eiropā, arī Latgalē liela nozīme nacionālās kultūras attīstībā bijusi baznīcai, sevišķi vēl šajā robežjoslā, kur krustojās rietumu baznīcas un ideju ceļi ar krievu nacionālās valsts un ortodoksās baznīcas interesēm.
Tālākiem pārtautotāju soļiem varam pieskaitīt fizisku iznīcināšanu, tautas locekļu izklīdināšanu un svešinieku iepludināšanu tik lielā skaitā, ka vietējie nespēj tos vairs asimilēt. Šo procesu var veicināt, ja ieceļotāji pieder pie dažādām tautībām, kuŗas tad visas spiestas lietot okupantu valodu par vienīgo kopējo saprašanās līdzekli. Šī valoda paliek tad arī par ģimenes valodu jauktajās laulībās. Dezintegrāciju arī veicina pretišķību radīšana un veicināšana starp atsevišķām šķirām un grupām, kas runā dažādu dialektu. Šo faktoru sevišķi gribas izcelt, izlasot Bukša grāmatu. Ja jau latviešu vidus dialekta stāvoklis šodien Latvijā ir grūts, tad latgaliešu dialektam nav atstātas nekādas izpausmes iespējas, jo pēc kaŗa latgaliešu dialektā publicētas tikai dažas maznozīmīgas grāmatiņas. Būtu bēdīgi, ja latviešu starpā rastos balsis, kas to apsveiktu - tas nebūtu ne apsveicams, ne attaisnojams nekādos apstākļos; Latvijas okupanti jau pastāvošās pretišķības arī cenšas izmantot, lai aizstātu latgaliešu izloksni ar krievu valodu. Blakus autora minētajiem piemēriem, mēs šo tendenci labi varam redzēt, salīdzinot kolchozu nosaukumus Latgalē ar pārējo Latviju.
Līdztekus notiek un tiek veicināta pārtautošanās ar pārvaldes iestāžu, skolu, preses un literātūras palīdzību, cenšoties pirmajā pakāpē degradēt vietējo valodu par tīri lokālu "palīgvalodu". Tas panākams ar aizguvumiem un jaunvārdu pārņemšanu no ienācēju valodas, izteiksmes un frazeoloģijas piemērošanu tai, pētniecības, zinātnisku darbu un augstskolu speciālliterātūras publicēšanu tikai svešajā valodā arī tad, ja tā domāta galvenokārt pašmāju vajadzībām, radot stāvokli, kad vietējā valoda vispār kļūst lieka. Šo procesu Latvijā pašreiz no oficiālās puses cenšas veicināt un zināmas aprindas to labprāt apzīmētu ar jēdzienu "veco tradiciju aizmiršana".
Tā kā grāmatā apskatīta galvenokārt pārtautotāju darbība Latgalē cara laikā, tad darbam ir vairāk vēsturiska nozīme, jo, kaut arī pārtautotāju gala mērķis šodien ir tas pats, ārējie apstākļi un daļēji metodika ir mainījusies, un pārtautošanas spiediens kļuvis konsekventāks un pilnīgāk aptveŗ visas sadzīves joslas. Aktuālākā grāmatas daļa, kas varētu interesēt plašākas aprindas - par krievināšanu pēc Baltijas valstu inkorporācijas - ir virspusīgi apskatīta.
Domāju, ka ir nevajadzīgi minēt visas lielākās un mazākās kļūdas, bet autora interpretācijas veida illustrācijai gribu pieskarties dažiem autora aprādītiem rusifikācijas piemēriem 176. lappusē. Kaut arī secinājums ir pareizs - krievināšana ar visiem līdzekļiem - to nu būs pagrūti secināt no šiem piemēriem, un tos var izmantot arī gluži pretējiem argumentiem vai grāmatas argumentācijas atspēkošanai. Tā, pieskaŗoties vietvārdiem un to rakstībai, var teikt, ka - gluži pareizi - lielākā daļa Latvijā pašreiz lietoto pasta kalendāra zīmogu ieraksti veidoti pēc parauga РЕЗЕКНЕ ЛАТВ. ССР. RĒZEKNE, bet ir arī zīmogi, kur vietvārda RĒZEKNE rakstība ar latiņu burtiem ir pirmā vietā. Tāpat ir zīmogi, kur visi ieraksti ir tikai krieviski., piemēram, Rīgas galvenā pastā 1.1.1963. Blaumanim veltītais piemiņas zīmogs u.c. Uz ārzemju vēstulēm lietotajā zīmogā (RĪGA RSS de LETTONIE) krievu ierakstu vispār nav (propaganda?). Padomju Savienības nostājas aizstāvjiem iespējams norādīt, ka arī ar krievu burtiem rakstītajā zīmoga daļā lietots latviešu vietvārds, bet ne krievu, kā to, sevišķi Latgalē, varētu sagaidīt, jo laba tiesa vietvārdu tur tika latviskoti tikai Ulmaņa laikā, piemēram, Mežciemu pie Daugavpils, ko līdz pat 1937.gadam sauca Poguļanka, arī šodien vēl sauc par Mežciemu. Ka šī attīstība nebūt nav pati par sevi saprotama, redzam, ja apskatām šo problēmu drusku plašāk, piemēram, salīdzinot ar stāvokli nu jau pilnīgi pārkrievotajā Karelijas autonomajā republikā. Lielai daļai apdzīvoto vietu Karelijā ir divi vārdi: somu (kareļu) un krievu, un abi šie vietvārdi redzami pasta kalendāra zīmogos un oficiālos uzrakstos, piem., dzelzceļa stacijās. Uz kartēm un ģeografiskā literātūrā turpretim parasti neparādās somu, bet tikai krievu vietvārds, gluži pretēji, kā tas ir Baltijas valstīs.
Pēc kaŗa Krievijas PFSR pievienoja sev ne tikai Austrumprūsijas ziemeļu daļu, bet arī Karelijas zemes šaurumu līdz Somijas robežai un dažus Igaunijas un Latvijas austrumu novadus. Austrumprūsijā krievi pilnīgi atmeta vecos vietvārdus un aizstāja tos ar režīmam piemērotiem krievu jaunvārdiem Kaļiņingrad (Koenigsberg), Sovjetsk (Tilsit) u.t.t.
Līdzīgu polītiku īstenoja Somijai atņemtajā daļā, kur tagad atrodami šādi vietvārdi, ka Mičurinskoje, Kiriļovskoje un Soldatskoje, bet Vīpuri (Viipuri) pārdēvēti vecajā cara administrācijas laikā lietotajā zviedru vārdā par Vīborgu (ВЫБОРГ). Turpretim no Latvijas atdalītajos pagastos daļai vietvārdu paturēti latviskie, neatkarības laikā dotie vārdi. Tā Abrene gan kļuvusi atkal par Pitalovo, bet Rītupi (РИТУПЕ)vēl arvien sauc tāpat.
Ir taisnība, ka vārds Latvmestsnabsbit ir sastādīts no dažādiem krievu vārdiem, bet tas nav "ciems Salaspilī" (ein Dorf in Salaspils - ko vispār tas nozīmē?). Taisni pretēji: Latvijas varasvīri bijuši ļoti saudzīgi apdzīvotu vietu pārdēvēšanā vai tieši nelatvisku vārdu došanā lielākām apdzīvotām vietām (ne kolchoziem). Piemēram, Zemitānu stacija pie Rīgas pārdēvēta par Oškalnu, jauniekārtotais kūdras racēju ciemats Ziemeļvidzemē nosaukts par Sedaskūdru resp. Sedu, bet Pļaviņu spēkstacijas "internacionālais" strādnieku ciemats par Pētera Stučkas ciematu resp. pilsētu.
Atklātnes ar Latvijas skatiem tiek iespiestas ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā. Uz pēdējiem visi uzraksti var būt tikai krieviski, bet nav mazums aplokšņu un atklātņu, kur uzraksti ir arī latviešu valodā. Uz Rīgā iespiestām atklātnēm uzraksti latviešu valodā ir parasti pirmā vietā. Bukša pieminētā atklātne iespiesta Maskavā. Varētu norādīt vēl uz daudzām nepārliecinošām un pietiekami neizprastām detaļām. Lai izmantotu tās par pierādījumiem, nepieciešama daudz dziļāka sistēmas un turienes apstākļu izpratne. Ļoti apgrūtina autora vietvārdu un vispār īpašvārdu rakstība. Latgalē visi vietvārdi rakstīti tikai latgaļu izloksnē, tā Aglyuna lietota Aglonas vietā, bet pārējā Latvijā gan vāciski, gan latviski. Ja darbs būtu publicēts latviešu valodā, tad to varētu uztvert kā zināmu patriotisma izpausmi un Latgales īpatnību uzsvēršanu, un, saprotams, var jau vispār diskutēt Latgales vietvārdu latviskošanas nepieciešamību. Bet tā kā grāmata domāta galvenokārt sveštautiešiem, kas nemāk vietējās valodas un vietējos apstākļus tik labi nepārzina, tad lasītājiem nebūs iespējams ne orientēties kartēs, ne arī izdarīt salīdzinājumus ar citiem darbiem.
Kā populārzinātnisks apcerējums Bukša grāmata ir ieteicama, sevišķi tiem, kas Latvijas un Baltijas vēsturē meklē kādu citu, neparastāku redzes viedokli. Autoram un izdevniecībai ar šo grāmatu tomēr bijuši pavisam citi nolūki, par ko liecina tās publicēšana vācu valodā un tās iekļaušana Latgales pētīšanas institūta rakstu serijā. Neapšaubot, ka šāds institūts nepieciešams un pilnīgi pievienojoties uzskatam, ka mūsu historiografija pārāk maz nodarbojusies ar Austrumlatvijas vēstures problēmām, gribu tomēr norādīt - kā zinātniskam pētījumam šim darbam nav vajadzīgā dziļuma un plašuma, sevišķi, lai attaisnotu grāmatas virsrakstu. Priekšvārdos autors (priekšvārdi gan publicēti bez paraksta), cenšoties attaisnot Latgales izcelšanu starp citiem Baltijas novadiem, raksta: "Diese Hervorhebung eines Landes -wenn dem so ist - soll damit gerechtfertigt werden, dass ein jeder das Recht hat seine Heimat zu lieben..." Diemžēl, šis patriotisms darbā pārāk manāms: tas bieži klūst patētisks, polemisks, radījis paviršības un diskutējamus, par daudz personiskus vērtējumus.
Agnis Balodis