ZEMESDĒLA TESTAMENTS
Jānis Klāvsons, Zīmes: dzeja un proza. Red. Gunars Saliņš. Astrīdes Ivaskas ievads. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1966. 142 lp.
Jānim Klāvsonam piederēs vieta latviešu literātūras vēsturē kā zemesdēlam, kas nolicis dzīvību cīņā ar pilsētu. Trimda šo cīņu ir padarījusi tikai grūtāku, bet tā nebūtu bijusi viegla arī dzimtenē, vienalga, vai svešas varas technoloģijas verdzībā vai pašu valsts brīvā modernizācijā. Socioloģiskā pamatproblēma visos trijos gadījumos būtu bijusi viena un tā pati - konflikts starp mantoto ticību mīļai un rāmai dabai, zemes svētībai, ētiski un aistētiski ideālai lauku sētai, cilvēkam ar labu sirdi utt. un ikdienas nepieciešamību sadzīvot ar pavisam cita veida cilvēkiem, mākslīgā vidē, tālu no neskartās dabas, bet drausmīgi tuvu militāro zinātnieku aizskartajām dabas pirmdaļiņām.
Gandrīz pārsteidz, cik lielā mērā šis milzīgais pretstats noteicis Klāvsona darbu saturu un iekšējo formu, un cik pārliecināti viņš vienmēr nostājies abu galējību vienā pusē. Varētu likties, ka viņa naids pret pilsētu bijis tikai laikmetīgas sagadīšanās sekas, jo viņš bija vecumā, kad pirmie pilsētas iespaidi bija kaŗa laika notikumi. Grāmatas ievaddzejolis "Zemgales idille" beidzas ar lielgabalu dārdoņu, kuŗa vēstī: "Bija drīz jābēg uz Rīgu un tālāk" (19), un četros stāstos pilsēta ir pilnīgi vienādota ar uzlidojumu briesmām vai to sekām. "Epilogs", kuŗā pat bībele mirkst uz patvertnes grīdas, beidzas ar kādas meitenes ārprātu un viņas brāļa bezizejas skrējienu pa Rīgas ielām. "Namiņš Ziemas ielā" sākas ar līdzīgu skrējienu no kādas Vācijas pilsētas centra uz vasarnīcu rajonu, kur vēl nekrīt bumbas un kur dārzos ir paglabājies dabas miers: "varbūt es jau tagad nebūtu vairs dzīvs, ja būtu pilsētā. Še likās tik klusi, jo koku vienmulīgā šalkšana pārspēja visus pilsētas trokšņus. Šķita, ka esmu dziļi mežā, biezā kupenā, priežu un egļu pulkā, Kā ziemā..." (58). "Dejotāja" ir morāli sagrauta latviešu jaunava pagraba krogū Švābijas pilsētas drupās, no kurienes vienīgais glābiņš ir skrējiens atpakaļ pie dabas: "Viņš pat sāka skriet, kaut gan to pavisam nevajadzēja darīt" (76); nonācis pie Nekāras tilta, viņš atrod, ka tas ir "pavisam nevajadzīgs un lieks", jo mēness staru tilts ved daudz tālāk un dziļāk dabā, kas atgādina Latvijas laukus: "Tikai mežs tālāk aiz vīna kalniem bija pavisam tumšs un mierīgs, vienīgi tur dziedāja kāds putns, laikam lakstīgala..." (ib.). Un "Mārā", kuŗu Astrīde Ivaska vērtē par "krājuma labāko stāstu", visas pilsētas parādības ir tik nejēdzīgas, ka vienīgais dabas miers vairs ir tikai nāvē un bērēs - kā meitenē, kuŗa nogalinājušas bumbas: "Meitenei bija miers" (136), tā arī jauneklī, kas viņu apglabājis vienkāršā, nepušķotā kapā: atstājis kapsētu, "Ansis kņadu neievēroja. Viņš gāja mierīgi un bez steigas" (138). Bet Klāvsona nostāja pret pilsētu ir daudz nopietnāka par laikmetīgu sagadīšanos. Viņš galu galā noliedz ne tikai Amerikas moderno civilizāciju, bet arī Vakareiropas vēsturisko kultūru. Ērtie satiksmes līdzekļi viņam nozīmē tikai nepatīkamus traucējumus vai pat nāves mašīnas (52, 78). Ņujorkas hoteļu zeltītās durvis ar sulaiņiem viņam ir bezcilvēcības iezīmes, no kuŗām tikai pa daļai var paglābties "ieskrienot" Centrālparkā (81). Bet arī pilsētas parkos nav īstas dabas, cilvēkiem tur ir "sāpīgi vaibsti" (33). "Pilsēta ir pilsēta. Daba tur nav īsta. Pilsēta dabai uzliek savu zīmogu..." (102, sal. 82). Un skrējiens no 18.g.s. franču kultūras "Namiņā Ziemas ielā" (kur "nokritizēja Ruso", šo slavenāko no visiem saucējiem atpakaļ pie dabas) ir vēl trakāks nekā no uzlidojumiem: "Mani pārņēma pāniskas bailes, un es skrēju, skrēju, skrēju....Jau nākošais vilciens mani aizveda tālu prom no pilsētas" (62).
Pilsētai pretī Klāvsons paceļ latviešu zemesdēla ideālu - "pastalām kājās un melnu zemi aiz nagiem" (24). Tas nav vienkāršs zemnieka dēls, kaut gan lauksaimniecība vai dārzniecība būtu viņam vispiemērotākā nodarbošanās - viņš ir ētiska un aistētiska, jā, pat reliģiska būte, kuŗa nonākusi Ņujorkā, paceļas pāri debesskrāpju nežēlīgi "duŗošajiem... asajiem pirkstiem" (33). Meklēdams "Lielo Labumu", kuŗu Astrīde Ivaska ir raksturojusi grāmatas ievadā, zemesdēls aizlido kā putns debesīs (31, 33, 38, 39, 40). Bet viņa debesis nav nekas cits kā tautiskās mītoloģijas raženā druva, kuŗā "iegrima / Laimīgs mans vectēvs" (41). Un vectēvs nav nekas cits kā tautasdziesmu laipnais un mīlīgais dieviņš.
Kuŗš gan no mūsu jaunajiem dzejniekiem uzdrīkstēsies iemācīt vecajam dieviņam vadīt kādu labu satiksmes līdzekli? ja Romas pāvests varēja apmeklēt Fatimas svētvietu Portugālē, braucot ar melnu Rolls-Royce auto mašīnu (Time, 19.5.1967), vai tad mūsu dieviņš nevarētu atbraukt uz kādu Apvienoto Nāciju sēdi Ņujorkā ar tikpat labu mašīnu sudrabkrāsā?
Paulis Birznieks