LAIVĀ APKĀRT KALNAM

Egons Līvs, Velnakaula dvīņi. Romāns. Rīgā: Liesma 1966. 197 lp.

Viņš nav komūnists. Kaspars Kauls - saukts Velnakauls, jo ir aplam stiprs - ir vienkāršs Vējaraga zvejnieks, kas ar jūŗu "cīnījies kā līdzīgs ar līdzīgu, un, ja neviens no viņiem līdz šim nevar skaitīt sevi par uzvarētāju, tad te nav Kaspara vaina". Viņš ir viens ar diviem zīdaiņiem, dvīņiem, jo sieva mirusi. Viņam ir būda un govs, un nekas vairāk; un viņš grib dzīvot un ļaut bērniem izdzīvot, augt un dzīvot. Bet netālu no ciema pāri Pieres kalnam stiepjas dziļi tranšeju grāvji, un tur dun un būkšķ. Abās pusēs tranšeju grāvjiem ir okupanti. Viens no okupantiem, protams, par tādu nekur grāmatā nav nosaukts... Kaspars paliktu ar saviem dvīņiem tur, kur viņš ir. Bet kad viņš no moļa sarga, vecā vācieša Ferdinanda uzzina, ka gatavojas rekvizēt ciema govis, arī Kaspara vienīgo, Velnakauls izšķiras par bēgšanu pāri pareizāk apkārt frontei uz ciemu, kur mīt viņa brālis. Tas jādara naktī, un tad kaut vai jānosit vecais Ferdinands, kam Velnakauls īstenībā novēl gaŗu mūžu. Ferdinandu Kaspars nenosit, tikai apdullina, pēc kam abi ilgāku laiku klīst pa jūŗu, līdz nonāk ciemā, kur Kaspars starp citu brālim saka: "Es neesmu komūnists... Vari būt mierīgs." Šajā ciemā sarežģījas Kaspara jūtas, atkal satiekoties ar Zandu, brāļa sievu, no kuŗas gultas Kaspars tiešā ceļā aizbraucis pasaulē, lai vēlāk apprecētos ar citu un neatgrieztos. Nu viņš ir atgriezies, pārradies apkārt kalnam, ko šķērso fronte un ciemā, kur ir cits okupants, bet kur cilvēki domā dzīvot, liekdamies, bet nelūzdami. Un lietas nepavisam nav vienkāršas, jo ir brālis, ir Zanda, ir viņa pusbāreņi dvīņi, veca aizkarta mīlestība, komūnisti un mežos vilki un partizāni.

Latviešu padomju daiļprozas noplicinātajā sociālistiski reālistiskajā līdzenumā Egona Līva romāns Velnakaula dvīņi ir viena no pašām pirmajām bezdelīgām, kas liecina, ka, iespējām paveŗoties, vismaz reālistiskā romāna robežās ir sagaidāma visai spēcīgu talantu parādīšanās. Kaspara Kaula profilu Līvs ir izveidojis ar turpat vai ziemeļnieciski robustiem, ļoti raksturīgiem un ļoti noteiktiem vaibstiem, un par Velnakaulu sakāms, ka, visu līdz šim lasīto latviešu sociālistiski reālistisko atmiņā izlaižot cauri galvai, šī ir pirmā reize, kad romāna galvenais varonis ir pilns ar asinīm, dzīvs, personība, kāda ir dzīvē, un kas nav "uzkonstruēta". Tas tā nepavisam tālab, ka Kaspars Kauls, saukts Velnakauls, atļaujas sacīt komūnistu okupētā ciemā, ka nav komūnists.

Komūnists Kaspars arī nav, viņš nav ne viens, ne otrs, ir tikai cilvēks, kam nomirusi sieva, atstādama divus dvīņus un govi, ko taisās atņemt. Līva izveidojumā nekādu šaubu nav. Tādēļ traģēdija risinās tālāk un atklāj dimensijas, kuŗu eksistence mums bijusi ārpus pieņemami iespējamā.

Jo Kaspars Kauls kļūst komūnists.

Bet joprojām viņš nav komūnists, tikai cilvēks, kuŗa personisko integritāti aizkaŗ citi. Kaspars savu dvīņu dēļ ir izšķīries pārdzīvot visu un dzīvot saviem bērniem, neatkarīgi no polītiskajām varām. Viņš ir lepns, ietiepīgs un stūŗains individuālists; un tajā momentā, kad no Kaspara mutes atskan vārdi, kas būtu tulkojami kā komūnistiskās ticības apliecinājums, tie neskan tāpēc, ka uz to viņu būtu ietekmējuši partorgi vai komandanti (autors dod it kā mājienus saprast, ka tā varētu būt), bet gan tāpēc, ka viņš ir tāds, kas nevar un nespēj atzīt nekādu varu pār sevi.

Egona Līva tēlojumā šo individuālo "patiesības brīdi" Kaspars pārdzīvo tad, kad viņa zemnīcā, kur Velnakauls apmeties, lai būtu par sevi, ielaužas partizāni un, draudēdami cita starpā ar bērnu nošaušanu, aizved Kaulu sev līdz, lai tas dažus no viņiem pārceltu pāri jūŗai.

Partizānu rīcība nevienā laikā un nekur nav varējusi būt sevišķi "maiga", turklāt arī šajā jautājumā jāielēš individuālās variācijas. Noteikti negribēdams, Egons Līvs aktuālizējis jautājumu, ko līdz šim uzskatījām par neeksistējošu. Un tas ir šodien neatbildamais, cik lielā mērā partizānu kustība pēc kaŗa Baltijas zemēs varējusi izraisīt ts. bumeranga efektu, t.i. tādas pārmaiņas lielā vairumā iedzīvotāju, ka tie psīcholoģiski vairāk tuvināti "pastāvošai iekārtai" nekā no tās attālināti. Jo, vēlreiz, reālistiski ņemot, partizānu rīcība ne vienmēr varējusi būt "maiga", un cilvēki apbrīnojami asi reaģē uz to, kas skaŗ viņus personiski.

Uz šo jautājumu pašreiz nekādu atbildi nevarēsim gūt, jo nav iespēju patiesības profilu konstatēt. Mūsu rokās ir vienīgi loti spēcīgiem vilcieniem veidots, bet sociālistiski reālistiskās literātūras sistēmā sacerēts romāns, kas mums nodod šo problēmu, nežēlīgi atkailinātu, reizē būdams literārs darbs, kas nav programmatisks šablons, bet reālistisks romāns par cilvēku, kuŗa dzīslās mana ritam jūŗas sāļuma piemirkušas īstas asinis.

Autors neliek Kasparam Kaulam, sauktam par Velnakaulu, mirt skaistā, varonīgā komūnistiskā nāvē. Viņš aiziet līdz partizāniem, sauktiem par bandītiem. Un tas tik vēl trūka, ka sociālistiskā reālisma ietvaros kāds latviešu autors uzdrīkstētos arī savos bandītos saskatīt cilvēkus! (Ja viņš to drīkstētu, tad latviešu padomju literātūra varbūt būtu jau pietuvojusies literātūrai, ko sauc par brīvu.) Bet sausos papīra ķiparus, kas pievairojuši pilnus grāmatu plauktus Latvijas grāmatu glabātuvēs, Egona Līva talants ir pārpūtis pār bortu, atbrīvodams klāju īstiem un neviltotiem cilvēkiem.

 

Gunārs Grava