LATVIETI, AK LATVIETI, TAVU DAŽĀDĪBU
Anšlavs Eglītis, Nav tak dzimtene. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1966. 352 lp.
Zigmunds Skujiņš, Sudrabotie mākoņi. Romāns, Karogs, X, XI (1966). 104 lp.
Roderiks Turaids-daudzsološākais starp trimdas latviešu rakstniekiem, patmīlis un mietpilsonis ar vajāšanas manijas iezīmēm un eiropiešu kultūras bezkompromisa karognesējs - ierodas Losandželosā no Dānijas; pēc pāris nedēļām, dziļi aizvainots, viņš pamet sava mecenāta pajumti, nodzīvo kādu laiku nodegušas savrupmājas pagrabā pie Danča (latviešu jaunekļa, kas sevi neuzskata par bītniku vai hipsteri, bet tikai par cilvēku, kam patik "dzīvnieki un nesteidzīga dzīve"), nīst Danča mīluļu baru un nejauši iepazīstas ar kanālizācijas darbu pretīgumu, strādā par māju nojaucēju un sētas mietu sitēju pie būvuzņēmēja Andersona un, beidzot, atmetis domas par atgriešanos uz gara citadeli Eiropu, atrod inspirāciju jaunam darbam Andersona meitas Pērses neapbūvētā ipašuma šmilšakmens alā.
Romānā Nav tak dzimtene Anšlavs Eglītis atkal reizi parādijis, ka viņa izdoma un asprātība nebūt nav apsīkusi un vietām ir tikpat izveicīga kā Švābu kapričio dienās. Ievērojot rakstnieka plašo cienītāju saimi, nav jābaidās, ka šī romāna eksemplāri ilgi dzeltētu grāmatnicu plauktos. Būtu žēl, ja tā notiktu, jo tādi tēli kā Andersons un Dancis ir cienīgi pievienoties to simpatisko karikatūru galerijai, kas iesākās ar Mērnieku laikiem. Lai gan stils vietām pasmags un nākas uzdurties uz traucējošiem patapinājumiem vai neoloģismiem, romāns lasītājam sagādās jautras stundas. Taisni tāpēc vērts recenzijā tuvāk pakavēties pie tiem pāris brīžiem, kas itin nopietni un kuŗos Eglītis pieskaŗas stipri sāpīgiem tematiem: latviesu nacionālās identitātes problēmām, kas ir sevišķi akūtas trimdā, bet kas latviešu literātūrā risinātas jau kopš atmodas laikmeta.
Gandrīz visas romāna komiskās situācijas izriet no viena: Turaids sevi uzskata par eiropieti un savus tautiešus Jaunajā pasaulē par amerikāņiem. Vinam liekas svešas to paražas, pat runas veids. Amerikas sabiedrības vairākumu, kam vismaz vecāki jau dzimuši Amerikā, mēs romānā neredzam gandrīz nemaz. Īslaicīgi Turaids gan saskaŗas ar dažu minoritāšu pārstāvjiem (nēģeŗiem, meksikāņiem); citādi viņa iespaids par Ameriku un amerikānisku dzīves veidu rodas vienīgi no latviešiem. Tik ļoti vienkāršojot faktiskos apstākļus, Eglītis ir varējis romāna pikaresko notikumu virkni sasaistīt tematiski: dažādas trimdas latviešu grupas, vietējās vides ietekmē, pamazām atsvešinās viena no otras - kuŗai no šim grupām visvairāk tiesību sevi uzskatīt par latviskāko? Šim jautājumam Eglītis tieši nepieskaŗas, un, šķiet, ka viņš to uzskatītu par "nejautājumu": vismaz valoda mums visiem viena un tad vēl atmiņas (kādā idilliskā epizodā Andersons un Turaids iet vēžot). Latvietība tātad pieskaitāma pie lietām, kas "pašas par sevi saprotamas", ja vien ir prāts un griba saprast. Jautājumi par latvietību tiešām būtu absurdi, ja nebūtu nenoliedzama fakta: zeme, uz kuŗas stāvam, nav Latvija. Uz to, ka šis fakts ir romāna kodolā, norāda virsraksts un mecenāta Mārkalna kundzes pamācība Turaidam: "Eiropa nav jūsu dzimtene. Jūsu dzimtene ir tikai Latvija. Un ja jūs esat no turienes padzīts, tad mūsu mājas ir visur, kur mēs atrodamies. Katra vieta, kur stāv latvietis, ir maza Latvija" (335). Palikdams Amerikā un nolemdams rakstīt, dzīvojot meža teltī, Turaids atbalso šo viedokli (351), bet vienkāršais atrisinājums neapmierina, jo tas ir spēkā tikai tik ilgi, cik ilgi latvietis ir latvietis - tātad visi ceļi ved atpakaļ pie nacionālās identitātes jautājuma. Romāna interesantākā persona, Andersona meita Pērse, kuŗas būtība ar šo jautājumu visciešāk saistīta, diemžēl, paliek neizpētīta un neizprasta.
Citā paveidā šis jautājums atspoguļojas kādā no Turaida un Mārkalna sarunām par latviešu literātūras nākotni trimdā. Mārkalns - vienīgais nopietni tvertais raksturs (vai arī dziļi ironisks "caurmēra latviešu" piemērs), redz, ka visvairāk mūsu literātūru apdraud pārakmeņošanās: "Ir jau Pacēlušās rēgainas balsis, .... ka mums jāaizbarikādējas tradicijās un jākļūst par fosiļiem un pieminekļiem sev. Tas būtu latviešu mākslas gals! Dzimtenē mūsu kultūru apturējuši krievi, šeit mēs taisāmies to apturēt paši! Tieši bailēs no veclatvisma spoka, esmu piedāvājis 'stipendiju' nevis kādam no mūsu vecākajiem, labi pazīstamajiem rakstniekiem, bet tieši jums, visjaunākajam un pārdrošākajam, kas vēlas rakstīt savādāk nekā līdz šim!" (66-67). Bet arī modernismam, izrādās, jāievēro robežas, un "pārdrošais" Turaids, proponējot rakstīšanas veidu, ko viņš nosauc par "eksistenciālo reālismu", tās noteikti pārkāpj deklarēdams: "Urīnam ir nākotne, milo Mārkaln, mazākais latviešu rakstniecībā. Lai dzīvo urīns!" Veselais saprāts atbild ar Mārkalna muti: "Kāpēc jūs izvēlaties tieši galējības, Turaida kungs? ... Kāpēc tik neatlaidīgi jāuzsveŗ viss neglītais, netīrais, kroplais un piedauzīgais?" (67) "Moderns" Mārkalnam nozīmē kaut ko "jaunu", bet arī "pieskanīgu", tātad kaut ko, kas ne tikvien atgādina "veco", pie kā ausis pieradušas, bet ir tam pat aistētiski un, galvenais, ētiski radniecīgs. Izrādās, ka arī "rakstīšana plāksnēs" ir mākslota galējība. Mārkalna nostāja bazējas uz vienu - viņš ir "pret mēsliem", un šīs sarunas rezultātā rodas secinājums, ka "par mēsliem" var būt tikai tāds avantūrists un neapdomigs ģeķis kā Turaids.
Ar Mārkalna muti runā caurmēra diletants, kas sevi uzskata par kultūrālu cilvēku un kam neienāk ne prātā, ka mākslām varētu būt cita racionāle, sava attīstības norise, kuŗai nav nekādu būtisku sakaru ar ētiskiem vērtējumiem. Turaida "pārdrošība", kas patiesībā ir spilgta karikatūru, ir tik ārkārtīgi vientiesīga (ar mākslu tai nav nekāda sakara), ka tā varētu uztraukt tikai cilvēku ar irracionālām bailēm: ja atmetīs cilvēces gadu tūkstošos izveidotos "derīgos aizspriedumus" (piem., mīšanas nepieminēšanu), cilvēks atgriezīsies "dabiskā" stāvoklī, t.i., kļūs atkal lops. "Mēsli", tātad, domāti šaurā un tiešā nozimē. Tie nenozīmē kitsch, viltotu preci, rakstīšanu pēc pieprasijuma vai lai patiktu, vienalga, vai pieprasījums būtu pēc urīna, pastorālām idillēm vai "padomju cilvēka uzvaras". Īstu rakstnieku turpretī nevar vadīt iedomātās publikas vēlmes, bet tikai viņa paša iekšējās prasības izprast dzīvi. Arī mākslas formālai dialektikai nav noteicējas nozīmes: zināms pasaules uzskats atradīs attiecīgo izteiksmes veidu, nevis otrādi. Moderni rakstīt nevar, piesavinoties "modernu" stilu un techniku, bet vienīgi redzot pasauli ar laikmeta acīm, no jauna redzes viedokļa. Sekojot Mārkalna modernisma jēdzienam, latviešu trimdas literātūras pārakmeņošanās process būs vienīgi palēnināts.
Zigmunda Skujiņa romāns Sudrabotie mākoņi diemžēl pieder pie pirmklasīgiem kitsch ražojumiem. Kā stilists, valodas izteiksmes spēju pazinējs un kā rakstnieks, kas prot veidot techniski saistošu un visai komplicētu struktūru ar tieši tādu "domu kūlenošanu", ko Mārkalns ieteic Turaidam, Skujiņš ir tālu priekšā latviešu padomju prozistu vairumam (sk. viņa stāstu Karogā No IV, 1967). Arī vielas ziņā romāns gandrīz pārbagāts: rakstnieks pieskaŗas tik dažādiem tematiem kā sportam, mīlestībai, darbam, kaŗam sociālismam pret kapitālismu, paaudžu atšķirībām u.t.t. Taisni tāpēc, ka romāns tik vērienīgi uzbūvēts, tas beidzot sagādā vilšanos, jo nepārliecina lasītāju, ka tajā atspoguļota autora pārliecība un ne tikai ideoloģijas prasības "apliecināt padomju dzīves patiesību". Varbūt tas neizbēgami. No sociālistiskā reālisma viedokļa literātūrai jābūt sabiedriski noderīgam sniegumam, daiļamatniecības nozarei, kuŗas attaisnojums meklējams ārpus literātūras pašas - sabiedriski polītiskajā arēnā. Šī pieeja būtiski pieprasa kitsch, un vienīgās debates var būt par preces kvalitāti .
Kaut gan romāna darbība notiek Zviedrijā starptautiska basketbola turnira ietvaros un pa daļai (ar atmiņu iespraudumu palīdzību) pēckaŗa Latvijā, viens no tās psīcholoģiskiem centriem (otrs - darba nozīme cilvēka dzīvē) ir trimdas un padomju latviešu konfrontācija, kas nav saistīta ar ģeografisko vidi - patiesībā tā ir konfrontācija ar latviešu tautas neseno un traģisko vēsturi, ar nacionālās identitātes problēmu. Tils Rūmnieks, žurnālists ar uzdevumu rakstīt par visu interesanto, lidmašīnai tuvojoties Zviedrijai, pārdzīvo neparastu uztraukumu: "Tuvojās sastapšanās brīdis. Tas bija jau tikpat kā klāt, bet visu vēl sedz migla. Katrā no mums ir Kolumbs, kas nepacietīgi gaida priekšā iznirstam neredzētu krastu, bet katrā no mums ir arī sardzes matrozis, kas miglā stāv kuģa priekšgalā, sasprindzis pret visu nezināmo, vērīgs pret vismazākajām pārmaiņām. Ja mēs spētu redzēt cauri tumsai un miglai, vai gan būtu radusies leģenda par klistošā holandieša spoku kuģi?"(X, 7). Svarīgākais sastapšanās brīdis ir klāt, Rūmniekam satiekoties ar diviem no "Klīstošā latvieša" apkalpes, latviešu trimdiniekiem Zviedrijā: Tila jaunības mīlestību Atiju un jaunības draugu un ienaidnieku Vidvudu. Satikšanās ar Atiju ir personiska lieta, būtībā satikšanās ar viņas māti, Atmiņās "viņi paši tagad bija vai, pareizāk sakot, varēja būt viņu bērni". Toties Vidvuds pieder pie tiem, kas leģendas izsaukuši: satikšanās ar Vidvudu ir satikšanās ar daļu no latviešu tautas noklusētā vai falsificētā likteņa, pagātnes un tagadnes. Un Skujiņš vai nu nav spējis, vai arī nav uzdrosinājies leģendas miglu izkliedēt: kā cilvēks Vidvuds paliek mīkla, kuŗai nav apmierinoša atminējuma.
Vidvuda un Tila draudzībā nāk spējš lūzums pēc vāciešu ienākšanas Latvijā, lūzums, ko Tils toreiz nesaprot. Skujiņš neļauj tam to arī tagad īsti saprast: Vidvuda spējam ienaidam, šķiet, nav iemesla - "itin neko nesapratu, ne to, kāpēc Vidvuds man sita, ne to, kāpēc vārdu 'sarkanais pionieris' viņš pēkšņi izrunāja ar tādu naidu" (X, 24). Izskaidrojuma nav arī falsificētās atmiņās, kuras Skujiņš piedēvē Tilam, bet kuŗas (ar savu pēkšņo "sarkanās krāsas" personificēšanu) skan kā ideoloģiskas nodevas: "Cik mūsu klasē bija skautu, cik mazpulcēnu? Daži. Noteikti vairs neatceros. Pionieru četrdesmitajā gadā bija lielais vairums, Sarkanā krāsa soļoja pa ielām, sarkanā krāsa plīvoja gaisā, sarkanā krāsa iebrāzās arī skolā. 'Es, Padomju Savienības jaunais pionieris, savu biedru priekšā svinīgi apsolos...'. Dārdēja bungas, sveicienam cēlās rokas. Pionieru vadītāja sēja sarkanos kaklautus. Kuram sēja un kuram nesēja vai to toreiz kāds īpaši pētīja" (X, 23). Skujiņš liek Tilam ignorēt vēsturisku faktu - četrdesmitā gada asinaino "šķiru cīņu", kas sarkano kaklautu padarīja par "priviliģētā proletāriāta" nozīmi. Laikam Vidvudam šīs nozīmes nav bijis, bet ir skaidrs, ka viņa tēvs, pilsētas valdes šoferis, bijis "škiru cīņas" upuris. Pēc sadursmes ar Vidvudu, mājās pārnākot, Tils saņem jaunu triecienu: izrādās, ka Vidvuda tēvs "arī... aizvests. Runā, ka esot nošauts". - "To es nezināju". - "Jā, dēls, viņam arī..." - "Viņam arī? Vai tad mūsu tēvs aizvests? Mūsu tēvs aizbrauca. Es pats redzēju, viņš sēdēja pie stūres!..." - "Klusāk, dēls, dieva dēļ klusāk. Viņu aizveda". Tātad Vidvuda turpmākai rīcībai ir sava psīcholoģiska jēga, kas atstāta lasītāja izlobīšanai; Tils šim domu gājienam neizseko. Kad Vidvuds vēlāk Tilu izglābj no kāda "blondā zvēra" tipa lodes, Skujiņš atļauj vēl vienu skatu Vidvuda motīvācijā. Kad brutālais Rolands sāk dziedāt vāciski, Vidvuds ar jūtamu ironiju izsaka komplimentu: "Tu esi iemācījies labi vāciski." - "Javol! Prozīt!" - "Tu pat latviski runā ar vācu akcentu." - "Ko tu teici?" - "Tikpat kā neko, Prozīt!" Tātad nacionālists, kuŗa personiskā dzīve izpostīta internacionālā proletāriāta uzvaras gājienā. Bet nacionālistu ložmetēji sarkanarmieša Tila ausim "runāja ar tādu pašu akcentu kā tiem, kas Parīzē šāva ķīlniekus, Lidicē bendēja sievietes un bērnus un Centrālciemā nošāva cilvēkus par piedalīšanos fabrikas nacionālizācijas komisijā" (XI. 69) - tāpat kā citreiz par pilsētas valdes limuzīna vadīšanu.
Skujiņš nonāk stipri tuvu atziņai, ka latviešu tautu piemeklējusi ironiska traģēdija divu nežēligu, imperiālistisku varu konflikta centrā, bet šai vēsturiskai atziņai nav vietas Skujiņa sociālistiski reālistiskajā ideoloģiskā perspektivā - tas nozīmētu pieļāvumu, ka abas varas ir vienlīdzigi vienaldzīgas pret latviešu tautas likteni. Šī atziņa būtu punkts, kuŗā Vidvuds un Tils varētu satikties. Bet Vidvuds, lai gan latvietis, ir notēlots kā egoists, saistīts ar pagātni un kapitālistisko iekārtu; un Tils, lai gan latvietis, kā mēreni pašaizliedzīgs cilvēks, kam rūp savas eksistences nozīmība cilvēces nākotnei komūnistiskās sistēmas ietvaros. Arī remdenam nacionālismam šeit it kā nav vietas, jo "ārpus šīs sistēmas latviešu tautas šodien nav. Ir tikai lielākās un mazākās vāzītēs salikti zari" (XI, 76). Atkarībā no tā, kur velk svītru, aplēses izskatās stipri savādākas; un kaut gan Skujiņš ļauj Tilam teikt, ka viņam vienkārši "vairāk laimējies", ja viņš tagad nekalst kādā vāzītē, vēsturiskā un ētiskā patiesība skaidri novietota Tila pusē. Pagaidām, citādi, laikam, vēl nevar.
Sudrabotie mākoņi šķiet rakstīti, lai izklīdinātu interesi par "Klīstošā latvieša" leģendu Latvijā: parādot, ka šī kuģa apkalpe sastāv no vēstures dzirnu samaltiem vrakiem. Jaunākajām padomju latviešu paaudzēm tie tātad nebūtu ziņkārības vērti, tāpēc arī komandai līdz atbraukušo ārstu, kas gadus piecpadsmit jaunāks par Tilu, šī satikšanās ar pagātni tikai gaŗlaiko. Viņu interesē no Latvijas nesen izbēgušais Aprāns, kas būtībā nav daudz interesantāks - tikai alkoholiķis un psīchopats. Trimdas latviešu eksistence romānā parādīta publikai Latvijā, ievērojot ideoloģijas priekšnosacījumus. Kompozicija izrādās tikai par asprātigu variāciju par labi pazīstamu temu. Plaisa starp trimdiniekiem un Latvijā dzīvojošiem tautiešiem ir milzīga, un tajā apraktā vēstures patiesība nav Skujiņā atradusi savu atracēju; latviešiem vēl nav savas Trešās grāmatas par Achimu (Uwe Johnson, Das dritte Buch ueber Achim), kas šo plaisu spētu pārkāpt, neiztopot nevienai ideoloģijai. Un kamēr nebūs iespējama ilgstoša un brīva abpusēja ideju apmaina, latviešu Jonsons arī neradīsies, Pārāk ironiski skan Tila apgalvojums, ka Latvijā lasījis Vidvuda Zviedrijā sarakstīto romānu - par to arī lasītāji Latvijā varēs pavīpsnāt, jo visiem zināms, ka ārzemēs iespiestas grāmatas latviešu valodā konfiscē Padomju Savienības pastā cenzūra.
Ojārs Krātiņš