KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

NEVAJAG BAIDĪT BĒRNUS

Uldis Leinerts ir divdesmit piecus gadus vecs. Sava pirmā dzejoļu krājuma ievadā viņš raksta: „Maniem vecākiem, Zemgales sīkzemniekiem, pēdējie 25 gadi bijuši negaidītu notikumu un pārmaiņu bagāti. To varu teikt arī par sevi, lai gan, karam beidzoties, man tikko iesākās devītais gads” (Uldis Leinerts, Gribu palikt gaismā. Rīgā: Liesma, 1966).

Krājumā netrūkst dzejoļu, kuŗos jaunā dzejnieka talants svin mazas pirmās uzvariņas. Arī pār tradicionālismu un šablonveida pieeju dzejas formas jautājumam. Vietumis Leinerta svaigums pārliecina un aizrauj, ko, piemēram, var sacīt par ironisko dzejoli prozā „Gadās arī tā...”:

„Reiz lasītājs aizgāja pie dzejnieka, bruņots grieznēm, skalpeli asu un zīmuli.

– Lūdzu gulties uz kušetes, ātrāk, jo laika man maz, gaida sieva un bērni, partija šaha ar kaimiņu, baložu būris un Palestīnas pastmarkas.

. . . . . . . .

Pēc tam viņš ar zīmuli švīkāja dzejnieku un gavilēja:

– Es izsvītroju neskaidrās vietas, beidzot tu kļūsti man saprotams! –

Protams, ka nomira dzejnieks – izlaida garu tai brīdī, kad lasītājs devās lejup pa kāpnēm, svilpodams savu iemīļoto dziesmiņu”.

Leinerta garīgajos iežos burbuļo meklētāja dzejnieka sulas, kas mudina viņa rokas veidot paskarbi tvertus, interesantus motīvus. Laikmetīgums, neskaidri izjusta atbildība par visu, kas notiek pasaulē, (Ēvalda Vilka formulējums) ietekmējusi Leinerta dzejas profilu, kas viss kopā dod viņa dzejai vaibstus, kuŗi viņu atšķiŗ no laika biedriem un vecākiem kollēgām.

Nebūtu ko iebilst arī pret ideoloģisko dzejoli mieram „Kā būtu vislabāk”, kam tāpat netrūkst formas meklējumu iezīmju, bet jāatduras uz „ pantu”:

„Kaŗš beidzās,
    mēs atgriezāmies mājās,
        bet esesietis Voldemārs Midziņš palika Rietumvācijā,
            lai komandētu SS divīziju ‘Latvija’.”

Bērnus nevajag baidīt ar bubuļiem, saka psīchologi. Leinerts baidās no spoka, kas ieperināts viņa smadzenēs. Par tādas divīzijas eksistenci nekas nav dzirdēts, un neeksistējošu divīziju neviens arī nevar komandēt.

Ja Leinerts tic tam, ko rakstījis, tad par to atbildīgi ir daži, kam vairāk nekā divdesmit pieci gadi.

 

Gunārs Grava

 

 

 

LATVIEŠU DZEJA BBC TREŠAJĀ PROGRAMMĀ

British Broadcasting Corporation (BBC) trešā programma veltīta vai vienīgi mākslas, literātūras, teātŗa, mūzikas, filozofijas, reliģijas u.c. problēmām. Raidījumi nav domāti laika kavēklim. Cita starpā trešā programma regulāri iepazīstina savus klausītājus ar cittautu laikmetīgo dzeju. Tā pag. gada 20. novembrī raidījums bija veltīts latviešu dzejai.

Jāatzīmē, ka kopš 1947. gada Anglijā dzīvo samērā liels skaits organizētu latviešu, bet šis ir pirmais gadījums, kad mūsu dzejai ierādīts tik plašs forums. Tas Rūtas Spīrsas (Speirs) nopelns, kuŗa angļu literātu aprindās plaši pazīstama ar atzītiem Rilkes dzejas tulkojumiem. Viņas tulkotā Heinara Kipphardta kontroversālā luga In the Matter of J. Robert Oppenheimer (izdevis Methuen apgāds), nesen izrādīta Hampstedas teātra klubā, bet vēlāk Fortūnas teātrī Londonā.

Raidījumam Rūta Spīrsa bija izvēlējusies divus Rietumos un divus Latvijā dzīvojošus autorus, t.i., četrus Gunara Saliņa, trīs Linarda Tauna, vienu Imanta Ziedoņa un trīs Viktora Līvzemnieka dzejoļus. Pēc īsā ievada par latviešu valodu un dzeju, lai angļi dzirdētu mūsu valodas ritmu, Rūta Spīrsa latviski skandēja Gunāra Saliņa „Pilsētā ir pavasaris”. Tad sekoja tulkojums un pārējie darbi angļu aktieru izpildījumā.

Klausoties radās iespaids – kas, vēlāk pārlasot BBC manuskriptu, nostiprinājās – ka brīvā panta skandējumi angļu valodā ritēja it kā vieglāk, raitāk un spēcīgāk nekā tas pats oriģinālā! Kāpēc tā? No reklāmas viedokļa tas būtu tikai labi. Izskaidrojums, ja tāds vispār šeit vajadzīgs, meklējams vai nu abu valodu lielajās atšķirībās, vai arī tulkotājas spējās, par aktieŗu teicamo techniku nemaz nerunājot.

Domas dalīsies, vai raidījums reprezentēja labāko, kas latviešu dzejā sasniegts, pieņemot, ka pēdējam apstāklim vajadzētu būt galvenajam. Izvēle varēja būt arī cita, bet tas saistīts ar daudzām problēmām.

Nav šaubu – Rūta Spīrsa ir ļoti spējīga tulkotāja, varbūt pati labākā, kāda mums ir. Viņai nav nekādu aizspriedumu, tā nemēdz tulkot pēc pasūtinājuma, bet pati izvēlas to, ko ‘izjūt’, savas gaumes un intuicijas vadīta.

Sekmīgai tulkošanai nepieciešams materiāls atbalsts, un nebūtu nereāli tādu sagaidīt no organizācijām. Tikai šinī gadījumā devējiem, lai neciestu tulkojumu vērtība, vajadzētu atturēties no „speciāliem pasūtinājumiem” un padomu došanas. Izvēle jāatstāj tulkotājam.

Notikušais trešās programmas raidījums, ar atkārtojumu decembrī, uzskatāms par lielisku latviešu dzejas propagandu angļu publikā. Jācer, ka tas nebūs pēdējais.

 

 

 

 

MARGINĀLIJAS

 

Aizvadīto ziemeļu ziemu dzejas pavasarī pārvērtusi Kopenhāgenas Imantas apgāda iniciātīva, startējot latviešu jaunās trimdas dzejas „mazo sēriju”. Rezultātā: ar krājumu Caurumi debitējis Voldemārs Avens; ar Nāve un Otto – Roberts Mūks. Šī JG numura iznākšanas brīdī debitantu saimei, jādomā, būs pievienojies arī Pāvils Johansons. Veltai Sniķerei, sēriju iesākot, iznācis krājums Piesaukšana. Otrs dzejoļu krājums Caurspīdīgās ēnas iznācis Gundaram Pļavkalnam, un Richards Rīdzinieks savam miniatūru krājumam Cirvis ozolā pievienojis dzejoļus Imantas mazās sērijas krājumā Patiesību meklējot rakstītas ritmiskas piezīmes, lasāmas skaļā balsī.

Sporta valodā runājot, uz starta līnijas ir vairāki citi debitanti. Savi krājumi būs Jānim Viesienam un Valdai Kajakai. Otru krājumu, kas arī iznāks Imantas serijā, sagatavojusi Aina Zemdega, un tāds ir arī Valdim Krāslavietim. Dzejoļu krājumi sagatavoti arī Ojāram Jēgenam un Tālivaldim Ķiķaukam.

Ja to nevar saukt par pavasari, tad mums vairs pavasaŗu nebūs.

 

BAIBAI BIČOLEI
Zinaīdas Lazdas fonds piešķīris balvu par krājumu Atrita; un turpat netālu no laureātes uzlēkusi arī Gunara Saliņa Melnā saule. Zem tās ir arī tādas rindas:

Mēs nākam atjaunot ticību,
ka neesam vēl miruši.
Jo būtu neticami,
ka mūsu dvēseles pēc nāves izskatītos tādas,
kāds rādāmies viens otram šajā vakarā:

acis pusceļā,
mutes pusratā,
kājas pusmastā,
rokas pusvirus.

Vai traks! Gebt mir einen anderen Himmel!

 

VĒLREIZ ATGRIEŽOTIES
pie visādi izcilās Imantas dzejas mazās serijas (viegli kabatā iebāžamas grāmatiņas par vienu dolāru, noderīgas visur un visiem, arī divreiz divi nometnēm, jaunatnes dienām, latviešu skolu literātūras stundām un pulciņiem), jāpiezīmē, ka pirmajās šīs sērijas burtnīcās atrasts nevajadzīgi liels daudzums blusu – valodas un salikuma kļūdu. Tālab pirmie kucēni nav nesami uz dīķi. Bet par nākamajiem domājot, vietā jautājums: Vai turpat otrā dīķa pusē nemīt kāds skolots blusu kāvējs?

Ilgvara Steina zīmētos vākos serija atšķiras no mūsu grāmatniecībā līdz šim vērotā pašpieticīgā amatieriskuma. To visu vērojot, prātā iekrīt: Vai tikai šī ideja nav tāda, kas labi būtu piederējusies jaunatnes apgāda Ceļinieks sejai? Jau sen.

Cik īsti maksā viens kārtīgs modinātājs pulkstenis?

 

KO ĪSTI DARA
internacionālā biedrība The PEN Club, šķiet, zināms tikai nedaudziem. Bet par Latvijas PEN klubu zināms, ka tas rīko piemiņas vakarus, izrauga un apstiprina goda biedrus, izcīna balsošanas dueļus sakarā ar atsevišķu biedru kāpšanu nepareizās lidmašīnās, pārvēl statūtus un kultūras kongresu rīkotas literārās sekcijas darbus ievada ar vārdiem „par ko tad runāsim”.

Par dzeju un rakstniecību Latvijas PEN klubā nerunā.

Kaut gan PEN vispār ir pazīstama kā tieši rakstnieku un dzejnieku biedrība, nav tomēr jābrīnās, ka ar šo darbības lauku saistītās problēmas Latvijas PEN klubam pasvešākas. Pārbaudot šī kluba 1967. gada biedru sarakstu, pieskaitot iestājušos un atskaitot izstājušos un mirušos, jākonstatē, ka Latvijas PEN klubā š.g. janvāŗa beigās bijis tikai 51 procents rakstnieku, tulkotāju un literātūras kritiķu. Pārējo starpā trīs ir tādi izdevēji, kas, jādomā, atbilst PEN kluba biedru definīcijai. Atlikušie? Ārsti, tautsaimnieki, radiotechniķi, dabzinātnieki, diplomāti, architekti un polītiski žurnālisti.

Tad nav arī jābrīnās, ka pēdējās Latvijas PEN kluba biedru sapulces vienīgais „intensīvais” temats bijis kāda biedra apstiprināšana par goda biedru. Tas arī ievēlēts, „par” balsojot sešiem (12 proc.) biedriem, atturoties diviem un „pret” nobalsojot trim. Sapulcē klāt bijuši 11 biedri. Pārējiem acīm redzot ne silts, ne auksts, vai kādu par goda biedru ievēl vai ne.

Tā tas ari ir. Ar latviešu rakstniecību un dzeju šodien un nākotnē „vēlēšanu cīņai” nav nekā kopēja.

Biedru gada sapulce notikusi Stokholmā 27. janvārī.

Varbūt ieradušos skaits būtu lielāks, ja darba gaitā būtu kaut kas no tiem mērķiem, kas ierakstīti pavisam svaigajos Latvijas PEN kluba statūtos.

 

JĀŠAUBĀS TOMĒR
arī tad. Ļoti liberāli vērtējot, tikai deviņi no trīsdesmit četriem Zviedrijā dzīvojošiem Latvijas PEN kluba biedriem (27.1.68) ir aktīvi rakstnieki, dzejnieki, esejisti vai literātūras kritiķi. „Neaktīvos” ieskaitot, nule minētajā grupā ir 17 locekļu, kas ir 50 proc. no visas Latvijas PEN kluba saimes Zviedrijā. Klāt nāk divi izdevēji.

Bet pašbrīd aktīvās latviešu trimdas rakstniecības saimes lielākā daļa dzīvo ASV un Kanadā, kur Latvijas PEN klubam ir (nesen mirušos atskaitot) tikai deviņi biedri, no kuŗiem pieci rakstnieki vai dzejnieki, to „aktīvitāti” nevērtējot.

Kāpēc tik maz? Iemesli noteikti ir dažādi, bet tiem būtu pieskaitāms apstāklis, ka „centrālo valdi ievēl no Zviedrijā dzīvojošiem PEN kluba biedriem...” (Latvijas PEN kluba statūti, 11.2.1967.)

Vai Zviedrijā dzīvojošie Latvijas PEN kluba biedri pieder pie kaut kādas Bernadotes dinastijas?

 

LATVIJAS PEN KLUBA
nākotne ir atkarīga no tā, vai iespējams tajā iesaistīt visus aktīvos latviešu rakstniekus, dzejniekus, esejistus un literātūrzinātniekus, kas vairāk vai mazāk automātiski ietvertu arī to, ka kluba „sēdeklis” atrastos ASV vai Kanadā. Tādi „jurģi” būtu arī praktiski nozīmīgi. Vispirms jau tas, ka latviešu rakstnieki un dzejnieki ASV un Kanadā savas internacionālās angļu valodas dēļ vien ir vispiemērotākie, lai – statūtus citējot – : „pārstāvētu Latviju Internacionālajā PEN”. Otrkārt – šo abu zemju latviešu sabiedrībā klubs varētu attīstīt pietiekami intensīvu darbību (ar rakstnieku sarīkojumiem, piedalīšanos kursos un kongresos) un tā panākt, ka no sava tagadējā „pieminēšanas un godināšanas stāvokļa” Latvijas PEN klubs varētu nonākt 1968.gadā, kad tomēr tik daudzkas notiek, ka pamatoti var runāt par latviešu dzejas pavasari.

Vienu lielu daļu Latvijas PEN kluba biedru Zviedrijā varētu aklamācijas kārtā ievēlēt pār „goda” vai „mūža” biedriem ar sekojošiem pieminēšanas aktiem, atbilstoši Zviedrijas latviešu tradicijām un statūtu noteikumiem, ka „biedriem tiesības apvienoties nodaļās, pa vienai katrā zemē”.

 

TALANTA PAKĀPES
literātūrā vēl nevienam nav izdevies salīdzināt. Salīdzināt gan mēģināts talanta rezultātus – grāmatās, bet arī tad tā ir apšaubāma darbošanās. Vispirms, grāmata (dzejoļu krājums, romāns utt.) var būt radies atšķirīgos ārējos apstākļos (kam nav sakara ar talantu). Otrkārt, viena vērtētāja normu sistēma var būt tik lielā mērā atšķirīga no otra, (arī tam nav nekāda sakara ar talantu), ka „kopsaucējs” meklējams pareizrakstībā, ne literārā kvalitātē. Bezcerīgi. Bet recenzentiem gadās, ka tā kaut kas „pasprūk”, nekā ļauna nedomājot.

Tādēļ nebūtu vietā iesākt polemiku. Bet Skriptors (Latvija, 11.11.1967.), atsaukdamies uz Gundara Pļavkalna vārdiem (recenzijā JG 64.nrā), ka Baibas Bičoles un Vizmas Belševicas dzejoļu krājumi liecinot par apmēram vienādu talanta pakāpi (kas var arī būt tiesa), polemizē: „To varētu dēvēt par koeksistenciālo kritiku, kas gaida turpinājumu”.

Uz to nav bijis ilgi jāgaida. Latvijas aizaiznākamajā nrā (2.12.1967.) kā atbalss mežā atsaucies Ojārs Alks: „Beidzot G. Pļavkalns atzīst, ka talanta pakāpe abām dzejniecēm vienāda. Bet vai šāda kopīga vērtēšana nav gluži veltīga varonība”.

Ojāram Alkām zināšanai: Gluži nekāda varonība, Tas tik vēl trūka, ka mēs būtu no komūnistiskas diktatūras bēgdami nokļuvuši zemēs, kur dzejoļu krājumu recenzēšana ir varonība!

 

AUSTRĀLIJAS LATVIETĪ
tam pašam tematam rindas veltījis bij. JG redaktors Eduards Silkalns (24.11.67.), atzīmēdams, ka vienā recenzijā apskatīti Kārļa Ābeles un Ojāra Vācieša dzejoļu krājumi. (Pēdējo Jānis Rudzītis vairākkārt apzīmējis par talantīgāko dzejnieku Latvijā). „Vai šāda rīcība,” jautā Silkalns, „nozīmētu vienpusīgu koeksistences piedāvājumu okupācijas varai, jeb vai JG redakcija naīvi cer, ka okupanti sekos tās paraugam un recenzēs Sauli vienu, teiksim, Literātūrā un Mākslā?”

Kāpēc arī mums atmest visas cerības? Bet ja LuM „paraugam” vēl nav sekojusi, tad tas tikai uzskatāmi parāda starpību starp to pasaules daļu, kuŗā publicē Jauno Gaitu, un to, kuŗā iznāk LuM. Mēs varam darīt tā vai citādi, bet Daina Avotiņa un Pēteris Zeile (LuM literātūras redakcijas locekļi) acīm redzot nevar. Vai ne, kollēgas?

Un par Belševicu runājot, der ieskatīties rakstos. Trīspadsmit gadu vecā Baiba Bičole 1944.g. vis pēc sava prāta bēgļu gaitās neaizgāja. Un trīspadsmit gadu vecā Vizma Belševīca tā paša iemesla pēc būs palikusi Rīgā.

Lai paliek vien tie akmeņi!

 

LITERĀTŪRAS POLĪTIZĒŠANA
ir latviešu literātūras lāsts. Šajā ziņā tik uzticīgi sekojam Ļeņina tezēm, ka pašreizējai dzīves vietai maz nozīmes. Joprojām literārus darbus interpretē, vērtē un popularizē, paturot prātā, ka literātūrai jābūt polītikas „uzticamajam draugam un palīgam, atbalstam ideoloģiskajā cīņā” (Chruščovs).

Brīvība, spraigais un asprātīgais latviešu sociāldemokratu izdevums, literātūras jautājumos diemžēl nav ticis tālāk par Raini un Aspaziju. Ka ir latviešu, ir pasaules literātūrā daudz kas noticis arī pēdējos gados, par to Brīvībā lietpratīgu rakstu nav; un šajā ziņā izdevums ir pat vēl konservatīvāks par paša citā sakarībā asi kritizēto „pilsonisko presi”. Protams, no polītiska biļetena neviens tādu literāri progresīvu pieeju arī neprasītu, ja Brīvība ar literātūras jautājumiem tomēr nenodarbotos.

Latvieši kas latvieši ir arī Brīvības līdzstrādnieki. Brīvības 1968. g. 1. numurā Gunārs Gāle raksta par Māŗa Čaklā dzejoļu krājumu Kājāmgājējs un mūžība. (Rīgā: Liesma, 1967): „...Mārim Čaklam liels paldies, ka viņš atbrīvojis lasītājus no šādām polītiskās pantkalības piedevām”. Kur nu atbrīvojis! No neuzrakstītiem dzejoļiem nevienam autoram nav savu krājumu lasītāji jāatbrīvo.

No „pantkalības” mēs turpretī neviens tik drīz vaļā netiksim. Nav arī par katru cenu jātiek. Bet latviešu dzeja un daiļproza pašbrīd ļoti intensīvi meklē savu literāro seju kā trimdā, tā dzimtenē. Latvijā Māris Čaklais ir viens no dzejniekiem, kam ir īpaši personisks dzejas rokraksts, lieliskas spējas darboties ar dzejas elementiem. Šīs vispārējās latviešu literātūras attīstības iezīmes vajadzētu studēt literātūras zinātniekiem.

„Noderīgu” citātu savirknēšana nav literātūras interpretēšana. Tā ir literātūras polītizēšana.

Vai īstajā polītikā valda bezdarbs?

 

GIR–