Vizma Belševica

 

SUBJEKTĪVAS PĀRDOMAS PAR OBJEKTĪVĀM PARĀDĪBĀM

 

Kā jau ikviens autors, kas baidās, ka viņam nenoticēs, es sākšu ar plašu citātu.

„Bet Čarlzs Darvins pierādīja, ka dabā pastāv bioloģiska sakarība starp vecmeitām un jērgaļas kotletēm. Vecmeitas, kā zināms, ļoti mīl kaķus un tur tos lielos vairumos. Kaķi ķer peles. Peles posta kameņu ligzdas. (Anglijā peles iznīcina apmēram divas trešdaļas kameņu.) Tāpēc kameņu ligzdu visvairāk ir ap pilsētām un ciemiem: tur ir daudz kaķu un mazāk lauku peļu. Kamenes apputekšņo sarkano āboliņu. Bites to gandrīz neapciemo – snuķītis par īsu. Kur nav kameņu, āboliņš nedod sēklas un iznīkst. Kur ir kamenes, āboliņš labi aug, aitu bari labi barojas, bet, kur ir aitu bari, tur jērgaļas kotletes.” (I. Akimuškins – Arī krokodilam ir draugi).

Cilvēkiem jau sen ir zināms, ka vienas, šķietami niecīgas vielas trūkums barībā noved pie smagām slimībām un pat nāves. Krietni vēlāk cilvēki pārliecinājās, ka „gara maize” un „garīgais bads” nav tikai dzejiskas izteiksmes figūra vien. Zinātne pierādījusi, ka pastāv sensorais bads, ka cilvēkam nepieciešama vispusīga, pilnvērtīga gara barība un ka arī šai ziņā kādas vielas iztrūkums vai, otrādi, pārmērība var novest pie nopietnām mūsu iekšējās pasaules slimībām. (Starp citu, pat pie fiziskām.) Cilvēku sabiedrības fiziskā un garīgā veselība savukārt neizbēgami ietekmē tās labklājību kā morālās, tā materiālās sfērās. Tāpēc tīri likumīga ir vēlēšanās pārbaudīt, kāds sakars literatūras tendencēm ar vienu vai otru it kā neliterāras dabas parādību, īsi sakot – vecmeitai ar jērgaļas kotleti.

Lai izvairītos no savstarpējiem pārpratumiem, sākšu ar to, kā es saprotu literatūras iedarbību uz lasītāju.

Kategoriskā prasība rādīt priekšzīmi un par katru cenu dot atdarināšanas cienīgu pozitīvo varoni nez vai būtu liekama literatūras pamatos. Ētisko normu pamati katram taču ieaudzināti jau no bērnības. Mēs ļoti skaidri apzināmies, kas ir labs un kas ir slikts. Ja mēs esam slikti, tad ne jau savas neziņas dēļ, bet tāpēc, ka mums pietrūkst spēka un gribas būt labiem. Gaidīt, ka gļēvs un tukšs cilvēks, izlasījis Kā rūdījās tērauds, kļūs līdzīgs Pāvelam Korčaginam, ir bezcerīgi. Bez tam, katra atsevišķa cilvēka dzīve var veidoties tik neskaitāmās apstākļu kombinācijās, ka neviens rakstnieks nevar tās iepriekš paredzēt un attiecīgi radīt pozitīvo varoni – ceļa rādītāju katram gadījumam. Prasība pēc tāda varoņa savā būtībā ir prasība atsvabināt no patstāvīgas domāšanas, un tāpēc labi, ka tā nav izpildāma. Literatūra nav modes lapa, kur var ērti un ātri izvēlēties sev garīgo piegriezumu.

Iepriekšminētais nenozīmē, ka es noliegtu pozitīvos varoņus. Nebūt ne. Man ļoti patīk lasīt grāmatas par stipriem, godīgiem liela mērķa un liela darba cilvēkiem, tikai neuzskatu šīs grāmatas par kaut ko satiksmes noteikumiem līdzīgu. Satiksmes zīmes nav audzinošas, lai gan ļoti precīzi parāda, kur braukt un kur nebraukt.

Literatūra nav priekšraksts, bet drīzāk tiesa, kurā mēs vedam savu sirdsapziņu. Un vēl – literatūra ir viena no mūsu garīgās atmosfēras veidotājām.

Literatūras iedarbība ir lēna – tā liek pārdzīvot un domāt. Katra laba grāmata nāk ar kaut ko jaunu, atstājot zem sevis agrāk pārdzīvotā slāņus, kurus cilvēks pat skaidri neatceras. Bieži mēs atceramies no grāmatas tikai noskaņojumu, – kaut ko neskaidrai smaržai, krāsai vai gaismai līdzīgu. Tomēr nekas no lasītā nepazūd. Mēs parasti pat neapzināmies, cik biezi ir zemslāņi, kas veido mūsu garīgo seju, mūsu ētiku. Līdzīgi simtgadīgai skuju kārtai, kas dod dzintara zeltainumu meža strautam.

Tātad pieņemsim, ka literatūra bija vecmeita ar saviem kaķiem, un paskatīsimies pēc jērgaļas kotletēm. Protams, ne visām, jo jau Kozma Prutkovs ir teicis, ka nevar aptvert neaptveramo. Sākumam apstāsimies pie vienas, pie tā saucamās jaunatnes problēmas. Kādi sarežģījumi reizēm atgadās ar daļu no mūsu jaunatnes, nav vajadzības paskaidrot. Pat, ja prese neiztirzātu dažādus tiesu (u.c.) procesus, pietiekami skaidru valodu runā nervozās lekcijas un raksti par jaunekļa bruņnieciskumu, meitenes lepnumu, nopietnu pieeju mīlestībai, pašu jauniešu vēstules uz redakcijām un redakciju pilnīgi saprotamā nespēja jēdzīgi atbildēt. (Gribu piezīmēt, ka šādas vēstules uz redakcijām uzskatu par brēcošu jūtu kultūras trūkuma pazīmi.)

Daļai jaunatnes kaut kas nav kārtībā ar cilvēka skaistākajām jūtām – mīlestību. Citādi nedzirdētu dažus jauniešus sakām, ka mīlestības vispār neesot, turklāt viņi to nesaka sarūgtinājuma vai vilšanas brīdi. Tā nav arī poza, bet mierīga, auksta pārliecība.

Kāds tam varētu būt sakars ar padomju literatūru, kas taču nekad nav sludinājusi ne cinismu, ne izlaidību? Taisni otrādi. Un tomēr...

„Atliek tikai nožēlot, ka talantīgais autors nav atradis nozīmīgāku tematu par Monteki un Kapuleti ģimenes lietām ar izlaisto pusaudžu Romeo un Džuljetas attiecībām pirmajā plānā, turklāt skaidri noformulēta nav arī autora nostādne. Lugas skatītājam var rasties priekšstats, ka Šekspīrs simpatizē dīkdienīgo zelta jaunatnes pārstāvju sīkajai, sabiedriski nesvarīgajai mīlestības drāmai.”

Vai lasītājam ir jau skaidrs, ka viņš lasa izdomātu citātu no neesošas recenzijas? Droši vien. Autoram gan ne. Drīzāk liekas, ka recenzija noteikti ir kādreiz bijusi, varbūt vienīgi ar citiem vārdiem.

Bet lai nu paliek Šekspīrs aiz drošās gadsimtu sienas. Atskatīsimies atpakaļ, kā bija pirms gadiem divdesmit. Andrejs Balodis uzrakstīja dzejoli „Man skumji kļūst, kad neatnāk...”. Kritikas sašutumam nebija robežu. Kā padomju cilvēkam var būt skumji tikai tāpēc vien, ka „viņa” neatnāk, ja ir darbs, ideja, kolektīvs? Vispār mīlestībai to gadu literāro varoņu dzīvē bija ierādīta vieta kaut cik augstāk par pastmarku krāšanu, bet noteikti zemāk par idejiski audzinošu grāmatu lasīšanu vai kolektīvu operas apmeklējumu.

Atcerēsimies daudzos romānus, kuros sievas tika pamestas tāpēc, ka viņas nestrādā sabiedriski derīgu darbu un „neaug”. Vairāku bērnu (sabiedrības nākamo pilsoņu) audzināšana par sabiedriski derīgu darbu netika uzskatīta.

Tā izskatās viens no zemslāņiem, uz kura aug necieņa pret sievieti. Nekādi puķu pušķi Astotajā martā (*) un lekcijas par jaunekļu bruņnieciskumu nevar to īsā laikā labot.

(Runājot par šo zemslāņi, gribas vēl starp citu piezīmēt, ka gandrīz puse mazgadīgo noziedznieku nāk no ģimenēm, kur mātes par savu vienīgo īsto dzīves uzdevumu uzskata sabiedrisku darbu un uzņemas tādu slodzi, kas neatstāj laiku paskatīties, kā aug viņu bērni.)

Savā fantastiskajā romānā Andromedas miglājs rakstnieks Jefremovs ir aizrunājies pat tik tālu, ka īsta paradīze zemes virsū būs iespējama tikai pēc „dzīvniecisko mātes jūtu” likvidēšanas, jo šīs jūtas pārāk traucējot sievieti viņas sabiedriskajā darbībā.

Te nu jāiebilst Jefremovam, ka tādā gadījuma šī paradīze zemes virsū būs bez cilvēkiem un nebūs nekādas sabiedrības, kā labā derīgo darbu strādāt, jo kas gan piespiedīs sievieti, kurā iznīdētas dzīvnieciskās mātes jūtas, dzemdēt sabiedrībai jaunus pilsoņus. Administratīvā kārtā bērni nerodas un neradīsies. Un, pat ja rastos, – pilnvērtīgi cilvēki no viņiem neizaugtu. Bez pilnvērtīgiem cilvēkiem savukārt nav iedomājama pilnvērtīga sabiedrība.

Tomēr, kā jau minēts, literatūras iedarbība uz cilvēka apziņu, dažkārt par nelaimi, dažkārt par laimi, nav mirklīga. Lai gan literatūrā vērojama labi gribēta „sīki intīmo” jūtu diskriminācija, tomēr šīs jūtas pastāv un savā pamatā saglabājušas veselīgumu un skaistumu.

Citādi tas arī nevar būt. Katram dzīvam radījumam ir tieksme pēc jūtu skaistuma, it īpaši mīlestībā. Neviļus nāk prātā mazs Austrālijas putns, kas uz savām kāzām ceļ zaru un zāļu māju, izrotā to ar ziediem, gliemežvākiem un raibiem akmentiņiem. Tātad skaistums mīlestībā nepieciešams pat putnam, kur nu vēl cilvēkam.

Bez skaistuma cilvēkam vajadzīga jūtu apjēgšana. Tāpēc mīlestības dzeja senāka par rakstību. Tā ir mūžīgā tēma, kas pastāvēs, kamēr pastāv cilvēks. „Rūpniecības romānu” un „lauksaimniecības romānu” gados (lai gan rūpniecības un lauksaimniecības problēmas nenoliedzami svarīgas) lasītāji instinktīvi juta zināmu avitaminozi jūtu sfērā. Un, kad parādījās A. Koptjajevas Ivans Ivanovičs, īsts mīlestības romāns, viņi to uzņēma ar milzīgu entuziasmu. Starp citu gribas piezīmēt, ka sabiedrība vienmēr tiekusies pēc tās dzejas, ko kritika vēl šobaltdien (labi, ka vairs ne pārāk bieži) dēvē par sabiedriski nesvarīgu, tautai nevajadzīgu dzejnieka rakņāšanos „sīki personiskās” iejutās, ignorējot lasītāju pieprasījuma faktu vai runājot par kaut kādām noslēpumainām literāro snobu aprindām, kuras it kā atbalstot un meklējot šādu dzeju. Bet, ja nu šīs snobu aprindas ir tik plašas, ka nepietiek nekādu metienu viņu pieprasījuma apmierināšanai, tad ar tik milzīgām aprindām diezin vai nesākas šī pati tauta, kuras interešu sardzē stāv modrā kritika.

Pieņemsim tagad, ka prāta kultūra un jūtu kultūra ir divas kājas, uz kurām pa dzīvi soļo cilvēka ētika. Katram skaidrs, ka tas, kuram viena kāja īsāka, ir klibs.

Pērn Maskavas filozofu seminārā kāds lektors minēja piemēru: kad fašisti okupēja Dāniju un pavēlēja visiem ebrejiem uzšūt uz drānām dzeltenas zvaigznes, dāņu karalis un karaliene izbrauca savā pēcpusdienas pastaigā ar dzeltenām zvaigznēm uz krūtīm. Pēc stundas ar dzeltenām zvaigznēm staigāja visa Kopenhāgena, vēl pēc dažām stundām – visa Dānija. Kamēr apjukušie okupanti meklēja izeju no šīs negaidītās situācijas, dāņi paguva izvest pāri savas zemes robežām visus ebrejus, izglābjot viņus no nāves fašistu gāzes kamerās. Lektors izteica pieņēmumu, ka tik drosmīgu, lepnu un cēlsirdīgu tautu audzinājušas Andersena pasakas.

Tas izklausās savādi, vai ne? Maigais, grūtsirdīgais Andersens... Un tomēr lektora pieņēmumā ir daudz patiesības.

Audzināt var dažādi. Var tā, kā vienā savā ļoti populārā dzejolī piedāvā Imants Ziedonis, – pa purnu, un lai tad iekaustītais domā: „par ko viņš man kāvās?” (Krauj, Imant, bet ar prātu – no pārmērīgas sišanas var rasties smadzeņu satricinājums, un tad ar domāšanu ir cauri uz labu laiku, jā ne pavisam!) Un te nu rodas jautājums, vai diezgan bieži dzejas kaujinieciskumu pārāk burtiski neatvasina no vārda „kauties”? Vai mūsu dzeja dažkārt neskan kā bokseru treniņš ar penčingu, nomācot pārējās skaņas?

Ir dzejnieki – tribūni. Lieliski dzejnieki. Es ļoti mīlu, lasu un pārlasu Ojāru Vācieti. Tāpat Majakovski. Tomēr labi, ka blakus Majakovskim pastāvēja Ahmatova – dvēseles līdzsvaram.

Starp citu, Majakovskim un Vācietim ir arī brīnišķīga intīmā dzeja un maiguma brīži, kad viņi nemaz nav „kauslīgi”. Viņu jūtu gammas daudzpusība ir apskaužama. Bet tāda daudzpusība ir reta. Parasti dzejnieka iedvesma darbojas kaut kādā atsevišķā plāksnē. Iedvesma dzejā ir ritma, tēla un domas rosinošā mijiedarbība, un fakti, kas šo mijiedarbību izraisa, ir tikpat dažādi, cik dažādas ir personības. Vienu iedvesmo galvenokārt kauja, otru – parāde, trešo – ainava, ceturto – mīlestība, piekto – filozofiski negaidīts domas pagrieziens. Un tā bez gala.

Obligātā prasība pēc visaptveroša dzejnieka (un tikai!) būtu taisnīga, ja dzejas avots un mēraukla būtu prāts, jo nav cilvēka, kas nedomātu par visām dzīves parādībām vai mēģinātu no šīs domāšanas izvairīties. Tomēr iedvesmas diapazons ir dabas dots. Neesošu īpašību forsēšana ir neīstums, tā āža kāja, ko dzejā nav iespējams noslēpt. Forsēšana rada pseidodzeju, jo iedvesma nav viltojama. Laba griba te absolūti bezspēcīga.

Tā bija maza atkāpe no pieņēmuma, ka audzināt var dažādi.

Atgriežamies.

Ir daina:

Ai balini, bāleliņi,
Ņem zobenu rociņā.
Ņem zobenu rociņā,
Ej uz prūšu robežām.

Un otra:

Pilna upe baltu ziedu,
Nedrīkstēju pāri brist,
Nedrīkstēju pāri brist,
Laipā liku zobentiņu.

Senlatviešiem nebija literatūras kritiķu, kas pierādītu, ka pirmā daina ir sabiedriski svarīga un audzina karavīru patriotiskā cīņas garā, bet otra – kaitīga, jo aicina maitāt ieroci kaut kādu baltu ziedu dēļ. Un labi, ka nebija, jo abas šīs dainas līdztiesīgi audzināja cilvēku karstā mīlestībā uz savu zemi un spēkā to aizstāvēt.

Var gleznot varonīgus kaujas skatus, kas emocionāli iedvesmos skatītāju uz varoņdarbu. Bet var arī gleznot tik skaistas dzimtās zemes ainavas, ka, šo skaistumu sevī nēsājot un aizsargājot, cilvēks kļūst varonis. Batālists un ainavists būtu guvuši vienu un to pašu rezultātu – tikai ar dažādiem ieročiem, katrs savas iedvesmas laukā.

Nekādi nespēju atturēties no vēl vienas atkāpes. Ainavisti arī dažkārt tiek atbīdīti tālu aiz sabiedriski derīgajiem žanristiem. Par tiem, kurus iedvesmo cilvēka miesas skaistums un kuri glezno aktus, pat nerunājot. Akts vēl arvien ir glezniecības „melnā aita”, ko tikpat kā neļauj izstādīt. Varbūt tikai personālās izstādēs, un arī tikai pa kādam.

Var jautāt, kāds labums sabiedrībai un valstij no plikņa. Laikam jau ir, ja senā Grieķija, kuras māksla bija atklāti pakļauta valsts interesēm (un kuru, starp citu, Kārlis Markss uzskatīja par „normu un nepārsniedzamu ideālu”), pat savus dievus rādīja starojošā kailumā. Laikam gan veselīgam, darba un aizsardzības spējīgam valsts pilsonim vajadzēja bez visa cita apzināties arī savas miesas skaistumu un spēku.

Liekas, tas bija kāds angļu rakstnieks, kas notēloja vecu guvernanti, kura principiāli izvairījās no vīriešu sabiedrības, jo pliks vīrietis esot piedauzīgs. Uz iebildumu, ka viņi taču staigā apģērbti, vecā guvernante sacīja: „Zem drēbēm viņi tomēr ir pliki.”

Vecā guvernante ir nemirstīga, jo viņai diemžēl taisnība – zem drēbēm mēs visi esam pliki. Jautājums tikai – kā mums izturēties pret šo sāpīgo faktu.? Vecā

guvernante, tāpat kā daudzkārt mūsu kritika, vienkārši izvairās no „pliku vīriešu sabiedrības”. Tomēr guvernante nav tikai smieklīga vien. Faktu ignorēšana jebkurā dzīves sfērā ir sociāli bīstama. Literatūra, kas nostājas vecās guvernantes pozā, ir nevis sabiedriski derīga un tikumīga, bet gan sabiedriski kaitīga un amorāla.

Cilvēka jūtu avots ir viņa miesa – kas netic, lai palasa medicīnas grāmatas. Vai šis avots pārpurvo savu apkārtni, vai arī kļūst par skaistas upes izteku – tas atkarīgs no mūsu jūtu kultūras, kuras audzinātāja ir māksla.

Paskatīsimies tajā purva nostūrī, no kura palaikam uzdveš stindzinoša dvinga. Principiāli liekēži. Mazgadīgas ielasmeitas, jaunekļu-izvarotāju bandas. Suteneri. Birokrāti, kas ar savu bezdvēselīgumu iedzen nāvē tīrus, godīgus cilvēkus. Un tā tālāk. Dažādi ir sociālie un personiskie iemesli, kas noveduši šos cilvēkus tiesājamas vai netiesājamas noziedzības un pagrimuma stāvoklī. Tomēr viena īpašība viņiem neizbēgami kopīga – absolūts jūtu kultūras trūkums.

Tieši – jūtu, jo katrs, kam bijusi darīšana ar „purvu”, zina, ar cik demagoģiski spožām prāta konstrukcijām „purvs” attaisno savu eksistenci. Cilvēka prāts diemžēl ir tik elastīgs, ka pieļauj dažādas kombinācijas un viltojumus. Viltojamas nav vienīgi jūtas, tāpēc jūtu audzināšanas vienpusība ir tik bīstama, un jūtu kultūras izkopšana savukārt ir valstiska problēma, kuras vārdā visiem mākslas-jūtu audzināšanas žanriem jābūt līdztiesīgiem. Ja jau rūpniecība ir sapratusi, ka cilvēka estētisko prasību apmierināšana ievērojami ceļ darba rasību, tad tas līdz galam jāsaprot arī ideoloģijai.

Noslēgumā gribu vēl apstāties pie tādiem neērtiem vārdiem kā „sāpes” un „nāve”, kuru lietošana izsauc pār autoru galvām vētrainu apsūdzēšanu pesimismā, sāpju glorificēšanas filozofijā un pat mūsu dzīves gaišuma noliegšanā.

Kāds redaktors, dzejoli noraidīdams, reiz teica, ka tur esot minēta nāve, bet žurnālu lasot arī veci cilvēki, un viņiem šis atgādinājums būtu nepatīkams.

Stipri šaubos, vai vecie cilvēki (tāpat kā, starp citu, jaunie) dzīvo maldīgos uzskatos, ka nāves nav, un pietiek to nepieminēt, lai viss būtu kārtībā.

Ir cerība, ka ar laiku zinātne atrisinās nāves problēmu un cilvēki kļūs nemirstīgi. Tomēr tas ir vēl tālā, diezgan miglainā nākotnē, un pagaidām mēs, tāpat kā zem drēbēm esam kaili, esam arī mirstīgi. Man gribas šaubīties pat par to, vai cilvēkam būtu vajadzīga nemirstība, bet tas ir jau cits jautājums.

Tātad atliek vienīgi samierināties ar faktu, ka arī komunismā mēs vēl ilgi būsim mirstīgi. Un arī – ka mums daudz kas dzīli sāpēs, jo visideālākajos sabiedriskajos apstākļos cilvēcisko tieksmju un raksturu dažādība radīs sāpīgus konfliktus mūsu savstarpējās attiecībās.

Ko darīt? Ignorēt šo acīmredzamo patiesību? Pie kā šāda ignorēšana noved, mums ir jau praksē pierādījusi fašistiskā Vācija, kuras garīgās dzīves stūrakmens bija „Kraft durch Freude”. Cilvēces atmiņā uz mūžiem paliks zvērības, ko pastrādāja priecīgie, sāpju jēdzienu izskaudušie fašisti.

Traģisms, sāpes mākslā (lai man top piedots mazliet utilitārs salīdzinājums) ir tas pats, kas baku potēšana medicīnā. Pote – šī pati slimība mazākā devā pasargā no bojā ejas vai kroplības, kad būs jāsaduras ar lielo slimību.

Māksla, kas dod atstarotas, emocionāli apjēgtas sāpes, morāli sagatavo cilvēku ar savām sāpēm vai nāvi. Sagatavots cilvēks panes sāpes un pieņem nāvi, nezaudējot savu cilvēcisko cieņu un morālo tīrību.

Tā pati kritika, kas tik tramīgi baidās no vārda „sāpes”, ar bargu pirkstu mums norāda uz laika akceptētajiem pozitīvajiem varoņiem Alekseju Meresjevu un Pāvelu Korčaginu. Bet izņemiet sāpes no romāniem Stāsts par īstu cilvēku un Kā rūdījās tērauds un šo pozitīvo varoņu vairs nebūs. Meresjeva un Korčagina ceļi ir nepārtraukta sāpju pārvarēšana. Un viņu dzīves traģiskais cildenums palīdzēs cīnīties ar savām sāpēm ne vienai vien lasītāju paaudzei, jo arī sāpes ietilpst mūsu jūtu dzīvē, kuru mēs nedrīkstam ignorēt nevienā „baltā” vai „melnā” izpausmē, neapdraudot mūsu sabiedrības morālo veselību.

 

 

(*) 8. marts ir Starptautiskā sieviešu diena Padomju Savienībā (Red.)

 

 

Literatūra un Māksla, 15.7.67.