| Ar
Eduardu Veidenbaumu (3.10.1867-24.5.1892) latviešu dzeja kļuva
universāla. „Te runāja dvēsele, kuŗu bija pievīlušas pieņemtas
patiesības; prāts, kuŗš noārdīja visu, lai tiktu pie jaunām
atziņām,” tādos vārdos Kārlis Skalbe raksturoja pirmo iepazīšanos ar
Veidenbauma dzejoļiem, kas izplatījās tautā rokrakstos. Aspazija
savās atmiņās atzīst, ka Ed. Veidenbauma dzeja ir pati spilgtākā
balss, kas atskan Jaunās strāvas priekšvakarā. Rainis posās rakstīt
romānu Nākotnes cilvēka dienasgrāmata, kuŗā bija paredzēta
vieta Kalaču nemiera garam. Par Veidenbaumu rakstījuši neskaitāmi
latviešu literāti un kritiķi. Un kā gan ne! Dzimtenes un savas
tautas mīlestība Veidenbaumam saistās ne vien ar nacionālās
atbrīvošanas cīnu, bet arī ar cilvēku atsvabināšanu no dažādiem
nebrīvības pinekļiem plašākā, starptautiskā mērogā. Tādēļ arī viņa
dzeja iegājusi tautas dzīvē kā virzītājs progresa spēks.
|
|
