DAIĻRADE BĒRNIEM
Saules gadu stāsti, latviešu bērnu prozas antoloģija. Rīgā: Liesma, 1966. 661 lp.
Tit for Tat and Other Latvian Folk Tales, atstāstījusi Mei Darema (Mae Durham) no Skaidrītes Rubenes-Ku (Rubene-Koo) tulkojuma. Ņujorkā: Harcourt, Brace & World, 1967. 126 lp.
Elvīra Leja. Mātes villainīte. Dzejoļi bērniem. Upeskalns, 1967. 71 lp.
Daiļrade bērniem literātūrā ir īpatā vietā. To ne vienmēr var klasificēt kā nopietnu literātūru, jo tai bieži trūkst nopietnās literātūras subtīlās pārdzīvojumu izpausmes. Audzināšanas labā ētikas secinājumi bieži vienkāršoti un noved pie elementāras taisnības-netaisnības dichotomijas. Ja pārāk abstrakts vai komplicēts, stāsts vai dzejolis paliks bērnam neizprotams; ja pārāk mērķtiecīgi veidots, tam trūks aistētiskas vērtības. Šādu prasību spīlēs grūti atrast pareizo līdzsvaru, bet tie daiļraži, kam to izdevies panākt, piemēram, Sēnt Ekziperī (Saint Exupéry) stāstā Mazais princis (Le Petit Prince), vai Skalbem savās pasakās, radījuši darbus, kuŗiem nav ne nacionālu, ne laika robežu un kuŗi baudāmi kā bērniem, tā pieaugušiem.
Saules gadu stāsti, Padomju Latvijā publicētā bērnu prozas antoloģija seko 1965. g. iznākušai dzejas antoloģijai Saules gadi un dod mums interesantu ieskatu par bērnu audzināšanas mērķiem Padomju Latvijā. Krāšņi illustrētais sējums sadalīts trīs daļās: "Reiz dzīvoja...", tautas pasakas un teikas; "Tāli laiki, tuvi tēli", daiļrade bērniem no apmēram 1890.gada līdz 1940.gadam; un "Mūsu dienu saules rīti", bērnu literātūras posms Padomju Latvijā, sākot ar 1940.gadu. Antoloģija ietveŗ pasakas, teikas, īsstāstus, stāstus un stāstu fragmentus; pārstāvēti gan brīvās Latvijas klasiķi (Brigadere, Blaumanis, Skalbe, Jaunsudrabiņš, Poruks, Doku Atis, Valdis u.c.), gan "revolūcionārie rakstnieki" un Padomju Latvijas literāti.
Pirms katra autora pārstāvētiem darbiem dots īss dzīves pārskats un daiļrades raksturojums. Grāmatas beigās uzrādīta bibliografija. Pagaŗš ievads pieskaŗas pasaku un teiku vēsturei un definīcijām, konspektīvi apskata bērnu daiļprozas attīstību Latvijā un īsumā iztirzā galvenos bērnu literātūras autoru darbus. Kā ievadā, tā arī ziņās par autoriem analize tverta oficiālās politikas skatījumā, un no tā nav pasargāti pat vecie klasiķi. Tā, piemēram, par Jāņa Poruka stāstu "Kā runcis palika par Runcē" ievadā teikts: "Te redzam veidojamies mazu sīkstuli, kapeikas krājēju, nākamo kapitālistu" (18), un Poruks pats norakstīts otras šķiras rakstniekos viņa "ideālistisko uzskatu" un "reliģisko motīvu" dēļ.
Pasakām un teikām veltītas pirmās 75 lappuses (brīvās Latvijas un revolūcionāriem rakstniekiem 255 lp., padomju rakstniekiem ap 245). Lielā daļa pasaku speciālā apdarē; vietām mainītas detaļas, citreiz stāstījums papildināts. Var apšaubīt ieteiktos papildinājumus (neaizmirstot, ka jaunu pasaku variantu izveidošanās principā nav peļama). Tautas pasaku īpatnējais raksturs ir to vienkāršība. No mutes mutē staigājot, pasakas gadu ritējumā ieguvušas nogludinātu, nesarežģītu izteiksmi; tanīs skan īsta tautas valoda, bez liekiem skaidrojumiem vai vārdu izrotājumiem. Papildinājumi, šķiet, lieki mēģina aizstāt "robus", atņemot pasakām daļu no to pirmatnējā lakoniskā šarma.
Tālākos stāstos viela arī bieži mainīta; atsevišķu nodaļu sākumi vai beigas svītrāti, rindkopas izlaistas, kas gan ne vienmēr ir atzīmēts ar daudzpunktēm vai virsrakstu pierakstījumiem kā solīts ievadā. Tā, piemēram, Jaunsudrabiņa stāstā "Viņas skolas Otiņš", pirmā rindkopa izlaista bez piezīmes, kas, kopā ar daudzām iespiedumkļūdām, liek apšaubīt antoloģijas precīzitāti. Bez tam, īsinājumi dažkārt nav izdevušies: vietām darbībai grūti izsekot, vietām izolēts epizods izbeidzas, pirms lasītājs paspēj uzzināt, par ko stāstā īsti runāts.
Bērnu stāsti ne vien izklaidē un iepriecina, bet arī pamāca un audzina. Padomju Latvijas bērnu stāstos audzināšanas mērķis manāms pastiprinātā veidā un dažkārt noved pie naīvas filozofēšanas un kaila didaktisma. Labs piemērs ir fragments no Jāņa Grīziņa stāstījuma "Vārnu ielas republika". Fragments iesākas ar spraigi un reljefi tvertu tēlojumu par Rīgas nomales strādnieku zēnu palaidnībām un turpinās ar humoristisku atstāstījumu, kā Paltraku Peksis norij svilpi un tiek izārstēts ar ogām un pienu. Stāsts raiti rit līdz pēdējām lappusēm, kad autors pēkšņi maina stāstījuma veidu un ieslīgst sentimentālā filozofēšanā. Grūti ticēt, ka Grīziņš nesmīn bārdā, kad pēc Pekša laimīgās izārstēšanas viņš prāto par slimnieka "īstu proletārieša cienīgu izturību" (225) un jūsmo "ka visi strādnieki (Pekša mājas kaimiņi R.E.) savienojušies mūsmājā, kad uzbrukusi nelaime" (225). Beidzamā epizoda pacilātais tonis tomēr liek domāt, ka autors visu rakstījis nopietnībā: Vārnu ielas "republikāņi" palaiž gaisā pūķi, kas "kāpj zilajā bezgalībā - saulei pretī" (227) un kam "uz visām raibajām lapām, kas pūķi sastāda, uz visu brošūru vākiem, kas to izgrezno, ir krustām šķērsām, taisnā līnijā, angliski, franciski, vāciski, krieviski un latviski - vienādi: 'Visu zemju proletārieši, savienojieties!' " (228).
Citos stāstos izskan līdzīgs didaktisms un dažkārt diezgan perversa morāle. Fragments no Annas Sakses stāsta "Trīs šķūnīši", kas kļuvis viens no iemīļotākiem bērnu stāstiem Padomju Latvijā, dzīvi attēlo, kā bērni nodod pieaugušos sarkanās varas partizānu cīņā ar fašistiem. Roberts Sēlis stāstā par sētas putniem "Melluzītis" risina šķiru problēmas, aprakstot, kā lielais saimnieka gailis nobendē mazo kalpa gailīti. Gunāra Cīruļa un Anatola Imermana stāstā "Sestās klases dārgums" jauno filatēlistu pulciņš krāj "kolektīvas markas"; izvilkumā no Ilzes Indrānas grāmatas oktobrēniem "Kur ir tāda egle" mazais Sietiņš, dedzīgā cerībā tikt uzņemtam oktobrēnos, krāj "labus darbus", kuŗos viņš ieskaita savu mēģinājumu "pāraudzināt" vecomāti: "Vecmāmiņ, tu zini, - dieva (ar mazo burtu! R.E.) nav!" "'Vecmāmiņ, baznīcā iet nav nekādas jēgas!" (508). Kad vecāmāte tam bez iebilduma piekrīt, puika īgni pie sevis norūc: "Ak tāda gudriniece tu esi? Nu redzēs, redzēs, kā tu iekritīsi cilpā." (508)
Visi stāsti nav tik zīmīgi ideoloģiski, tomēr daudzos izskan polītiska tema - skarba cīņa pret tautas ienaidniekiem, sevišķi vācu iebrucējiem; kareivja varonības, cīņas spara un bezbailības ieaudzināšana bērnos. Ir arī stāsti, kas šķiet rakstīti bez jebkādas polītiskas tendences. Šinī katēgorijā sevišķs pārsteigums ir Viļa Lāča stāstiņš "Vanadziņš" par piecgadīgu zēnu, kam tēvs viendien nepārrodas no zvejas jūŗā. Lāča stāstījums silti un iejūtīgi tverts un izstaro autora dziļo mīlestību pret bērniem.
Lai gan padomju laika bērnu stāstos trūkst tās iztēles rotaļas, kas atrodamas, piemēram, Blaumaņa "Velniņos" vai Skalbes pasakās (antoloģijas otrā daļā), nevar noliegt, ka padomju rakstniekiem bieži izdevies radīt spraigus stāstus ar saistīgu darbību un spilgti iezīmētiem raksturiem. Un lai gan mums nepieņemams stāstu smagnējais dogmatisms un dažkārt pretīgā morāle; jāatzīst, ka, varbūt tieši šīs akūtās audzināšanas un veidošanas dziņas mudināts, padomju rakstnieks izveidojies par virtuozu bērna psīches izpratēju.
*
Ka bērna psīches izpratne ir svarīga pat stāstu tulkošanā, pierāda Mei Daremas atstāstījums no Skaidrītes Rubenes-Kū latviešu pasaku tulkojumiem angļu valodā Tit for Tat. Grāmata augsti cildināma. Tulkojumā pasakas viegli lasāmas, viegli stāstāmas, kas jau diženi pierādījies praksē: Darema pasakas lasījusi daudzās Kalifornijas bibliotēku bērnu nodaļās ar izciliem panākumiem. Bet šeit cildināma ne tikai bērnu psīches pazīšana, bet arī pasaku pamatprincipu un raksturīpašību izprašana (kas pēc recenzentes domām Saules gadu stāstu redaktoriem ne vienmēr izdevies).
Tulkojumā visgrūtāk uztveŗamā latviešu tautas pasaku īpašība ir to vienkāršā uzbūve un izteiksmes lakonisms. Tādēļ grāmatā Tit for Tat sevišķi slavējama stila vienkāršība. Tulkojuma valoda nesarežģīta, nemākslota, kā leksikā, tā frazeoloģijā visumā vienkārša. Tikai vienā aspektā tulkojuma valoda mazliet novērsusies no oriģināla: tā neizklausās kā īsta tautas valoda, tai piemīt kas no kungu izteiksmes smalkuma. Tulkotāja maz lieto vārdu kontrakcijas (piemēram, "isn't" "is not" vietā, kas angļu valodā tūdaļ dod zināmu formālu noskanu). Arī vārdu izvēlē ne vienmēr lietots vienkāršākais, idiomatiskākais sinonims; piemēram, lietots vārds "sufficient", kur "enough" būtu skanējis vienkāršāk. Bet iespējams, ka šīs stilistiskās detaļas būs ar nodomu izraudzītas: tās piešķir pasakām īpati archaisku noskaņu un palīdz novest lasītāju tālajā pagātnes pasaulē.
Pasakas, vai tās būtu zvēru, vai sadzīves, vai brīnumpasakas, tēlo gudrību, kas nav ne skolās iemācīta, ne grāmatās izlasīta, bet ir dzīves un pieredzes gudrība. Pasakas saturs vien šo gudrību nevar izpaust, tur palīgā jānāk arī stāstīšanas veidam. Un arī šinī ziņā tulkotājas izpratne augsti vērtējama. Jūt, ka pasakas stāstītājs ir liels dzīves izpratējs, kāds bijis senais latviešu zemnieks. Tulkojumā uztverta pasaku izteiksmes raksturīgā noskaņa - rūgtos piedzīvojumos dibinātā gudrība, kas tuvinās cinismam, vijas ar siltu, dažreiz draisku, bet iecietības pilnu humoru.
Illustrācijas, 'Herietas Pinkusas (Harriet Pincus) darinātas, ir nevienādas. Dažas, šķiet, mēģina attēlot cilvēkus daudzmaz dabiski, citas ir zīmīgi groteskā stilā. Pēdējos gados amerikāņu bērnu grāmatu illustrātori atmetuši agrāko ideālizējošo stilu, atskārzdami, ka arī savs groteskums un abstrakcija bērna iztēles veidošanai nāk par labu. Kā piemēru var minēt Morisa Sendaka (Maurice Sendak) bizarri fantastiskās illustrācijas viņa bērnu grāmatā Where the Wild Things Are (1963), kas ieguvušas cildinošu kritiku un vairākas izcilas balvas. Grotesks vai nedaiļš cilvēka attēlojums pats par sevi nav peļams, bet tam ir sava vieta. Lai gan grūti novilkt robežu, liekas, ka illustrātore Pinkusa gribējusi labos tēlus attēlot daudzmaz glaimojošā stilā, bet ļaunos- samocītā. Techniski groteskie zīmējumi ir visinteresantākie, kurpretim zīmējumi konvencionālā stilā pauž nemākulību. Jānožēlo, ka illustrātore nav vienmēr pratusi izlemt, kuŗi tēli groteski attēlojami, kuŗi ne. Groteskā iztēlē labie pasaku gari, kā, piemēram, Laimes māte, sāk līdzināties blēžiem un sumpurņiem, pret kuŗu ļaunumu tie cīnās. Vienā attēlā Laimes māte beŗ ubagam zelta gabalus maisā ar devīgu roku, bet sejā tai iezīmēts dzīves apnikums un viltus.
Tekstam seko Elana Dandesa (Alan Dundes), Kalifornijas universitātes antropoloģijas un folkloras profesora, interesantas piezīmes par grāmatā tulkoto pasaku radniecību ar cittautu pasakām.
*
Uztvert bērnu psīches īpato pasauli Elvirai Lejai bērnu dzejoļu grāmatā Mātes villainīte izdevies labi, ar dažiem izņēmumiem gan.
Gaumīgi ietērptā un illustrētā dzejoļu grāmatiņa ietver 52 dzejoļus, no kuŗiem lielākā daļa ir maigi dabas personificējumi. Satiekamies ar pļāpīgu odu; dadzi, kas "uz takas grozās / Čaukst un savas pogas dala" (19); palaidnīgu zoslēnu, kas burkāniem apgrauž bārdas; neizbēgamu vajātāju ēnu; nodilušu mēnestiņu; akmeni, kas kā "Pelēka večiņa mežmalā sēd" (17); "lietus vīriņu"; bērzu baltos brunčos ("Ritulī ritinās / Atlec un satinas / Mūsu bērziņa / Baltie bruncīši" (40). Citi dzejoļi liriski attēlo rotaļas un dažādas bērnu nodarbības; sevišķi izdevušies un bērnu mātēm labi noderīgi ir vairāki miega un sapņu dzejoļi. Krasi no pārējiem dzejoļiem atšķiŗas titula dzejolis septiņās daļās "Mātes villainīte" un beidzamais dzejolis "Zaļā villaine", kuŗos valoda ir komplicētāka nekā pārējos un par abstraktu bērnu izpratnei. Dzejiski skanīgi un rūpīgi nostrādāti, šie villaines dzejoļi ietveŗ sējuma pārējos dzejoļus tematiskā logatā.
Dzejniecei iejūtīgs izteiksmes veids, un valoda, atskaņās šūpodamās, visumā viegli rit, bet daļa dzejoļu, sevišķi narratīvie, cieš svārstīgas domu secības dēļ. Trūkst aizraujoša kāpinājuma un kulminācijas, kas dāvājuši nemirstību Raiņa "Jaunajam bērziņam" vai Aspazijas "Pasaciņai". Dažs dzejolis rada iespaidu, ka kaut kas svarīgs palicis neizteikts. Vismaz daļēji te būs vainojamas dzejnieces grūtības, atskaņas meklējot. Pavīd vārdi un pat veselas rindiņas, kas šķiet iesprausti dzejolī tikai ritma vai atskaņu dēļ. Bērnu fantaziju rosinās daudzās metaforas, kas gan bieži atbalso jau agrāk dzirdētas, bet vietumis atspirdzinoši svaigas: "Krēsla pa istabu līkst, / Krūzītē pasakas dīgst" (49) vai "Tumsa platu slotu slauka / Neizslauka šūpulīšus" (37).
Jaunatnes beletristikā bērnu dzejoļiem svarīga nozīme. Ritma un atskaņu iešūpots, dzejolis tik viegli neizgaist no atmiņas. Tas ir paliekams dārgums. Tāpēc Elvīras Lejas sniegums sevišķi apsveicams.
Rudīte Emira