KURŠU DINAMISKĀ VĒSTURE
Vilis Biļķins, Kursa un kuršu cīņas. Linkolnā: Pilskalns, 1967. 285 lp.
Mūsu agro viduslaiku pētīšanā lieli nopelni ir vēstures maģistram Vilim Biļķinam, zemgalietim. Vairāk nekā jebkuŗš cits viņš ir iedziļinājies Indriķa chronikā, uzskatāmi parādījis vulgātas ietekmi šajā darbā un devis nopietnāko izklāstu par Indriķa tautību. Biļķins vispār ir pamatīgs seno avotu pazinējs, rūpīgs un apdomīgs vēstures materiālu izvērtētājs. Jo tuva viņam bijusi paša dzimtās puses, Rietumlatvijas, senā vēsture; daudzi Biļķina pētījumi veltīti zemgaļiem un kuršiem. Trimdas gados viņš it īpaši pievērsies kuršu jautājumam, par ko periodikā publicēta virkne apcerējumu.
Biļķins ir mūsu profesionālo vēsturnieku seniors; pagājušā vasarā viņš iesoļoja savā astotajā gadu desmitā. "Pilskalna"' apgāds nesen publicējis Biļķina grāmatu Kursa un kuršu cīņas. Priekšvārdos autors norāda, ka tas ir jauns pētījums, nevis agrāko sacerējumu pārspiedums. Protams, tajā izlietota visa tā pieredze, kas radusies viņa līdzšinējā gaŗajā darba gaitā.
Biļķins izmantojis pieejamos dokumentus, īslandiešu sāgas, senās chronikas un citus viduslaiku autoru darbus, kā arī vēstures literātūru. Tā ka prīmārie avoti (dokumenti) par kuršu vēsturi ir visai trūcīgi, tad lielā mērā bijis jāizlīdzas ar chroniku un pārējo rakstveida liecību izvērtēšanu. Tās sacerētas no kuršu pretinieku viedokļa, to autori (sevišķi garīdznieki) notikumus skatījuši viduslaiku duālisma gaismā, viņu valodā daudz aizguvumu no baznīcas rakstiem (vulgātas, svēto leģendām), un viņu zināšanas par apstākļiem un norisēm baltu zemēs dažkārt bijušas visai nepilnīgas. Taču Biļķina erudītais skats spējis daudz interesanta atklāt, izskaidrot pārpratumus un kritiski izvērtēt dažādās liecības (viņš pazīst vulgātu un viduslaiku terminoloģiju!). Dažreiz, citām iespējām un pierādījumiem trūkstot, bijis jāizlīdzas ar to pašu veselo saprātu. -
Grāmatā attēlots laikmets no 852. līdz 1267. gadam: tā sākas ar pirmo rakstveida liecībās minēto kuršu uzvaru pār dāņiem un beidzas ar kuršu un Livonijas ordeņa miera līgumu, kas apzīmogo brīvās Kursas norietu. Kurši ir latviešu vīkingi, kas gadsimtiem atradušies dzīvos sakaros ar pārējām tautām pie Baltijas jūŗas. Kad, sākot ar 11. gadsimtu, izbeidzas skandinavu vīkingu aktīvitāte, pieaug kuršu jūŗas sirojumi, un tie sagādā daudz rūpju ziemeļu (it īpaši dāņu) zemēm. Biļķins stāsta, ka Dānijas baznīcās lūguši Dievu, lai pasarga viņus no kuršiem (22.lp.), bet nenorāda avotu, kuŗā tas minēts. Esmu veltīgi izmeklējies autora citētajos rakstos pēc šīs liecības un būtu pateicīgs, ja viņš izdevīgā brīdī to atklātu.
Biļķins sīki izseko kuršu kaŗa gaitām, viņu militārajai taktikai uz jūŗas un sauszemes un cenšas viņu vēsturi skatīt plašākā kopsakarībā, ievērojot notikumu attīstību kā Rietumeiropā, tā austrumos no Kursas. Atsevišķi apraksti veltīti Igaunijai, Zemgalei, mongoļu ekspansijai un leišu karaļa Mindauga polītikai. Visnotaļ, protams, izsekots vācu infiltrācijai Baltijā. Maz ziņu tomēr iegūstam par kuršu iekšējo sabiedrisko organizāciju, jo avoti šai ziņā ir ārkārtīgi trūcīgi.
Sakarā ar dažādajiem ekskursiem, grūti bijis novērst atkārtošanos un chronoloģiskās kontinuitātes saraustīšanu tēlojumā, kas nevēsturnieku vienā otrā gadījumā var samulsināt. Biļķina valoda ir visumā vienkārša un lietišķīga, bet gaŗajos trimdas gados tur ieviesušās daudzas nelatviskas konstrukcijas - "ieroču cīņa", "Rīgas potences", "pagānitātes" "pēc īsiem gadiem", "skaidrību ienes"" u.c. Tāpēc viņa grāmata nav viegli lasāma. Taču ir vērts papūlēties, jo darbā atrodamas vērtīgas atziņas un vairāki paraugi spoži veiktai un dziļi tvertai avotu kritikai.
Uldis Ģērmanis