DIVI TĀS PUSES LIETUVIEŠI
J. Marcinkevičs (Justinas Marcinkevičius), Priede, kas smējās. Rīgā: Latvijas Valsts Izdevniecība. 1964. 155 lp.
I.Mers (I.Meras), Neizšķirts ir tikai mirklis. Rīgā: Liesma. 1966. 225 lp.
Divas tulkotas grāmatas nav vēl nekāds pierādījums. Bet, ja tās daudzmaz atspoguļo okupētās Lietuvas daiļprozas literāro līmeni, tad jākonstatē, ka tas ir vismaz par dažiem sprīžiem augstāks nekā "brālīgajā republikā" ziemeļos, Latvijā. Uz to norāda divi romāni jeb gaŗie stāsti, kas izdoti Rīgā. Abos ir tāda literāra kvalitāte, kāda Latvijā līdz šim bija atrodama daudz, ja par kontroversāliem atzītajos Eglona un Vilka prozas darbos.
Marcinkeviča (dz.1930.g.) gaŗajā stāstā Priede, kas smējās centrālais pavediens ir ideoloģisks. Gluži kā Latvijā "Ulmaņa laikos", šajā stāstā dominē pozitīvisms un doma, ka gleznotājam nav vis jānoņemas ar kaut kādām dzīves un likteņa filozofijām, bet jāglezno zeme, sējējs vai cilvēki, kas strādā praktisku darbu ar smaidu uz lūpām. Tiktāl Marcinkeviča stāsts atbilst arī sociālistiskā reālisma prasībām. Bet no šīs pašķiras literātūras to taustāmi atšķiŗ reljefais cilvēku un vides tēlojums, kuŗā galvenā vietā visādus meklējumus alcēja jauno intellektuālo lietuviešu paaudze, kas tiektin tiecas izzināt pasauli un tieši saskarties ar tās domu un ideju daudzveidību, nevairoties arī no puiciskas bravūras. Marcinkeviča jaunieši ir izzīmēti ar svaigām, individuālām personības iezīmju līnijām, un to pārdzīvojumu diapazons ir plašs un cilvēcisks, ieskaitot savdabīgo erotikas līniju: stāsta "es" mīlestību pret māsu, kas, izrādās, ir tikai viņa audžu māsa.
Netieši, un varbūt nēgribēdams, autors, nobeigdams stāstu ar pozitīvismam nepieciešamo "cerīgo izskaņu", uzrakstījis garīgās nonivelēšanās un uzspiestās vienveidošanas literāru protokolu. Tiesa, stāsta "es" ir uz meklētāja gleznotāja laipas, viņš nav vēl aizsniedzis savas mākslinieciskās individuālitātes "patiesības brīdi". Bet tās viņa gleznu ieceres, kas diezgan sīki notēlotas stāstā, ir ļoti interesantas un liecina par māksliniecisku tiekšanos dziļumā. No visa tā varonis atsakās, kad "patiesības brīdis" pienāk no augšas: viņš sāk gleznot reālistisku bijušās māsas portretu un strādniekus, kas nāk laukā pa fabrikas vārtiem. Šis stāsta sarežģījumu atrisinājums ir tik banāls, ka varētu arī domāt, ka autors to uzrakstījis, skaidri apzinādamies, ko dara: lai tā nodrošinātu saviem jauniešu portretiem un to pārdzīvojumiem vietu literātūrā aiz viegli caurskatāmas "nodevu" sieniņas.
Ja Marcinkeviča stāsta labākās daļas turas psīcholoģiskā reālisma ar groteskas otu iekrāsotā jomā, tad Ichoka Mera (dz.1934. g.) romāns Neizšķirts ir tikai mirklis ietiecas jau daudz augstākas prozas mākslas sfairās. Iepretim sociālistiskā reālisma dogmai autors uzcēlis tematikas žogu: romāns ir par vācu okupācijas laiku, un tā varonis ir geto ievietotais žīdu jauneklis Izaks. Aiz šī žoga autors rīkojies literāri brīvi un droši, pievērsdamies formas un uzbūves problēmām prozas darbā.
Ap ļoti konspektīvās tiešās fābulas serdi Izaka šacha spēli uz dzīvību un nāvi ar geto komandantu Šogeru - autors veidojis it kā mozaīku no vecā drēbnieka Abrama Lipmana bērnu likteņiem. Mera stils ir nervozs, lasot visu iaiku ir sajūta, ka šeit geto un okupācijas gaisotne tverta ar atkailinātiem nerviem, kuŗos krustojas neizsakāmi dziļa vēlme dzīvot ar pilnīgās beztiesības ikdienu. Satvēris lasītāju, autors to vairs nelaiž vaļā, velk it kā dziļāk un dziļāk - līdz pašai laikmeta serdei, kuŗā neloģiskais padarīts par augstāko un vienīgo patiesību. Gaisotne ir turpat vai sataustāmi konkrēta, bet konkrētais tajā ir tikai šķitums, vienīgais absolūti konkrētais un neatvairāmais ir nāve. Viss cits, kas plaukst vai uzzied šajā gaisotnē, nav īsts: īsta un maiga milestība nav īsta tāpēc, ka tā ir noliegta un ka tai nevar būt cita piepildījuma kā vienīgi nāve. Neviens vārds, ko saka apsargi vai komandants, nav īsts, jo tas pamatojas dogmā, ka žīds tiks iznicināts, tas ir - ka viņa faktiski vairs nav.
Ja atskaita pāris vietas, kas šāsdienas perspektīvā skan kā rupja ironija un kur ir runa par "mūsu armiju" - to pašu, kuŗas ieroči sūtīti, lai "ietriektu jūŗā" šo geto elli nedaudzus pārdzīvojušos - Mera romāns ir mākslinieciski dziļi tverts un līdz kāpinājumam sasprindzināti izveidots prozas mākslas darbs, kas patiesi izgaismo un atsedz vienu no mūsu gadsimta visabsurdākajām "teorijām" praksē. Tas ir romāns par tirannijas tīrkultūru, un kā tāds attiecināms uz visām tirannijām: ir to, kuŗas maitu sociālistiskā reālisma ietvaros atļauts spārdīt kājām, ir tām, kuŗas "vēl joprojām ir pasaulē un pie robežām raida zalves pakaļ tiem, kas uzdrīkstas mēģināt atstāt daudz lielāku kļuvušo - geto.
Gunārs Grava