Jaunā Gaita nr. 67, 1968

 

 

IGAUNIS PAULS ĒRIKS RUMMO

Pauls Ēriks Rummo, Drīz viņi dosies ceļā. Dzejoļi. Sakārtojis un atdzejojis Laimonis Kamara. Rīgā: Liesma, 1967. 46 lp.

Dievs vien zina, kāds būtu pārdzīvojums, lasot oriģinālā un no viena gala līdz otram igauņu jaunās paaudzes dzejnieka Paula Ērika Rummo (Paul-Eerik Rummo, dz.1942.g.) dzejoļu krājumus. Bet nelielā un nepelnīti pieticīgi - lai neteiktu nabadzīgi - izdotā Rummo dzejoļu izlase Laimoņa Kamaras atdzejojumā skaŗ kā svelmains vējš, kas, pāri izcirtumam skriedams, aizdedzina un pārogļo visus sīkos dzejas pameža augus, nemaz nerunājot par postažā sakritušajām drazām. Blakus autoram tad nu jāmin arī atdzejotājs, jo bez viņa spējām "pārcelt" Rummo dzeju latviski neatsegtos tik pilnīgi Rummo dzejas iekšdedzes svelme, visus pinekļus nokratītāja pārliecinošā gatavība. Te patiesi ir vietā runāt par divu rokām, kas sadevušās, lai turpat vai demonstrātīvi iemestu lasītājam sejā igauņu dzejas zemdegā murdošo spēku.

Rummo dzejoļiem piemīt kaut kāds ģenuīns dzejisks īstums, ko varbūt nebūtu nepareizi raksturot par dzejas tuvošanos pilnveidībai. Rummo dzeja it kā atrodas uz robežas starp dzejas veidotāju formas elementu suverēnu pārvaldīšanu, nekļūstot par formas meklēšanas vergu, un emocionālā pārvēršanu dzejā, kuŗā emocionālais pakļauts formai, kas atbilst pārdzīvojumam un tādēļ spēj to izteikt pārliecinošāk un tiešāk par emociju prozu un skanīgā pantā iesprostotu vārdu emocionālo patētiku. Šī ticība vai pārliecība, ka jaunās dzejas uzdevums nav tikai būt par jūtu komūnicētāju vai arī ar jūtām piepildītu trauku, bet par dzejā pārvērstu pārdzīvojumu, deklarēta arī Rummo dzejolī "Slavinājums asimetrijai":

Nepatīkama ir simetrija, nepatīkamas ir simetriskas

sejas,
ķermeņi,
dienas,
domas,
darbi

viss, ko ar vienu pusi var uzlikt uz otras puses...
(...)

0, brīvais pants, rupjš un stūrains, un tomēr smalki jūtošais brīvais pants,
lielo domu, sāpīgi tīru jūtu dzeja!..

Rummo igauņu dzejas ģenuīno dziļumu atklāsme ne reizi neizpaužas patētiskā bravūrībā, kas nereti aizdūmo acis īsto dzejas vērtību priekšā. Viņa vārdu un teikumu svelme nav mētāšanās ar uguns milnām, kas tiek gan mestas un svaidītas, bet dziest, saskaŗoties ar miklo zemi, ar būtisko. Rummo dzejā nav patētikas, bet turpat vai sataustāms spriegums, kas pārvērš katru vārdu, katru rindu par eksplozīvu elementu, kuŗa īpatnējo svaru noteic dziļi būtiskajā ejošu sakņu turēšanās igauņu dzejā un eiropiskā kultūrā.

Igauniskais krājumā Drīz viņi dosies ceļā ieskanas ar sudraba stīgas dzidrumu, tā skanētu zirnekļa vērpts pavediens, ja mums būtu tik dzirdīgas ausis:

ak

pat šo īso nakti
vienā naktī
grūti ir aptvert grūti
tāpat kā šo zemi
lai arī šauro lai arī zemo
dūmu segā
saulgriežu zemi

Interpunkcijas zīmes palaikam Rummo ir bijusi lieka bagāža; dzejai pašai ir savi formāli likumi, jo arī pārdzīvojumam ir pašam sava gramatika. Kādas, piemēram, vajag "pieturas zīmes" sekojošā vārdu vijā?

MĒS TURAMIES ABI TĀ KOPĀ
kā izbiedētas bites stropā
mēs turamies tā kopā
un iziesim cauri jūrai
un iziesim cauri jūrai
kas niknumā viļņus valsta
un iziesim cauri jūrai
un cita mums nevajag balsta
un cita mums nevajag balsta
kā otra plecu liegu...

Formāli katra dzejoļa pirmelements ir vārdi. Lasot Rummo dzeju, tomēr šķiet, ka vārdi kļūst par pirmelementu tālab, ka dzejnieks atradis to poētiskā pirmelementa raksturu, saistītu ar vārda spējām dzejas rindā pārvērsties par krustpunktu, kuŗa vārds kā pārdzīvojuma simbols kļūst par pārdzīvojumu izraisītāju, tā būdams divi lietas vienā. Šādā gatavības pakāpē - lasot dzeju - mēs vairs neuzzinām par kādu pārdzīvojumu, bet esam tā turpinātāji, aktīvi iesaistīti pārdzīvojumā, kas nu jau ir māksla, attīrīts no ikdienīgā un mainīgā, bet tieši tālab tiešāks un dziļāk izjūtams.

Vārdu pa vārdam, teikumu pa teikumam Rummo veidojis savas poētiskās celtnes, kas būvētas no ķieģeļiem, kuŗos brīžiem dedzinātavas spelte, brīžiem tā mūrīša siltums, uz kuŗa sēž kaķis un veca māmuļa, brīžiem kaut kas no saules gaismas un brīžiem no Igaunijas baltās nakts, kad visas lietas ir īstas savā šķietamajā neīstumā.

Paulam Ērikam Rummo vajadzētu būt ļoti mīļam draugam un dārgam ciemiņam dienvidu puses kaimiņa mājās un jādomā, ka viņš ar cieņu un mīlestību tur arī sagaidīts. Mūsu lasītājiem JG jau priekš diviem gadiem deva iespēju iepazīties ar šī jaunā Igaunijas dzejas meistara dzejoļiem, publicējot Astrīdes Ivaskas sakārtoto un atdzejoto mazo antoloģiju "Jaunas balsis igauņu pēckaŗa dzejā". (JG 52) Abu atdzejotāju teksti, protams, nedaudz atšķiŗas. Piemēram, Astrīdes Ivaskas versijā:

Šis pants ir par sirdēstiem maniem
vai mācēsim turēties kopā
kā spietojot bišu saime
vai mācēsim turēties kopā
un iziet tā cauri jūŗai

Kamaram tas pats "pants":

Šī dziesma no sirds un no zemes
tev jautā vai turamies kopā
vai protam tā turēties kopā
kā bite pie bites stropā
vai protam turēties kopā
un iziet caur zemi caur jūru.

Salīdzinot trīs dzejoļus, ko atdzejojuši abi atdzejotāji, šķiet, ka Kamaras atdzejojumos valodai vairāk vīkna plūduma nekā Ivaskas, kas šķiet atskabargaināka, raupjāka. Kuŗš no atdzejojumiem tuvāks Rummo oriģinālam, igauniski nepratējam ir neiespējami pateikt, bet par Paula Ērika Rummo lielo dzejas varēšanu liecina abi - cauri atdzejojumu latviskajiem tekstiem spiežas sulu un saules spēks, varena mūsdienu igauņu dzeja.

 

Gunars Irbe

 

Pauls Ēriks Rummo

 

DARDEDZES ŠĶĒPELES DŪMI NO SAULGRIEŽU PĻAVĀM

tad apstājos
kalngalā

no zemajiem ugunskuŗiem
zeme rūsgani maiga

dūmi no saulgriežu pļavām
ceļas
starp plakstiem sūrstēt

tā saule kas aizgāja
skar vēl
man vienu vaigu

laiks pārtrūkst
un piespiež mirkli pie krūtīm
kailu un svaigu

tā saule kas atnāks
skar jau
man otru vaigu

dūmi no saulgriežu pļavām
ceļas
starp plakstiem sūrstēt

strēlnieka bulta aizsvelpj pār pauguru
dvīņi pastaigā iziet

ak

pat šo īso nakti vienā naktī
grūti aptvert grūti
tāpat kā šo zemi
lai arī šauro lai arī zemo
dūmu segā
saulgriežu zemi.

 

 

FRAGMENTS

ĶŪSTOŠĀ SNIEGA TĒRCĒS DARDEDZES ŠĶĒPELES

Savienot tās - cik brīnišķīgu
jauna veida dardedzi varētu iegūt
Tu pretīmnācēj tu skursteņslaucītāj
tu debesis pētošais vārtiņos
šķiet vienas un tās pašas
dardedzes šķēpeles mēs esam
Kaut kas kopīgs kaut kas bezgala kopīgs
man ar to zēnu parka vidū viņš stāv
ar stikleni acī kā monokli

"Ai zēn, neraugies pasaulē caur konfekti!"
"Ai zēn, ļauj arī man drusku paskatīties!"
"Ai zēn, bet tā jau nevar ilgi skatīties!"
"Ai zēn, gan es pats labāk zināšu."

Ārsts izlaužas ribu redelēm cauri-
Puisis pa redeļu kāpnēm uz kūtsaugšu rāpjas -
līdz sirdij nokļūt
Jūs kas esat turējuši otra sirdi savā plaukstā
pamāciet mani pamāciet
Mācīsimies turēt otra sirdi savā plaukstā
Mācīsimies turēt savu sirdi otra plaukstā
mācīsimies turēt viens otra sirdi viens otra plaukstā
mīksti kā sulu mēneša padebesi
Kaut kas kopīgs kaut kas bezgala kopīgs

 

Atdzejojis Laimonis Kamara (No krājuma Drīz viņi dosies ceļā)