CILVĒKI UN DZĪVE
Jānis Klīdzējs, Dzīvīte, dzīvīte... Mineapolē: Tilts, 1967. 285 lp.
Arnolds Rasa, Cilvēki un zeme. Linkolnā: Vaidava, 1967. 172 lp.
Jāņa Klīdzēja jaunākais stāstu un noveļu krājums Dzīvīte, dzīvīte..., tveŗ galvenokārt rakstnieka vērojumus par latviešu dzīvi Kalifornijā. Palaikam šīs zemes ainas aicina viņu klīst atmiņās atpakaļ uz savu dzimto pilsētu Rēzekni. Tas nenozīmē, ka Klīdzējs risinātu savu stāstu darbību gan Kalifornijā, gan dzimtenē, lai tad beigās ar zināmu iezīmīgu latviešu trimdinieku ieskatu, kas nīcīgā izbrīnā un pašapzinīgā nesaprašanā vēro svešuma parādības, nonāktu pie ne vienmēr objektīva salīdzinājuma ar dzimtenē redzēto un piedzīvoto. Klīdzējs izvairās no šīs trimdas rakstnieku tradicionālās nostājas, mēģinot saredzēt gan savos atmiņu tēlos, gan jaunos tautiešos Kalifornijā un šīs zemes pilsoņos vispārcilvēcīgas iezīmes, kuŗas nevar monopolizēt un nacionālizēt neviena zeme, neviena tauta. Un tā viņš savos vērojumos konstatē, ka varbūt jaunieši, kas toreiz Ķīšezera malā jūsmīgi dziedāja "Tās balsis, tās balsis..." nav būtībā savādāki kā šīs zemes jaunie intellektuālie skeptiķi, kas neatzīst ne reliģiju, ne tautiskumu un tomēr pa brīžam ar "sērīgi ilgainām acīm staigā pa veco romantisko Ameriku" (245.lp.) ziņģēdami My Old Kentucky Home. Rakstnieks maz pieskaŗas mūsu dzīves ārējām formām, arī Kalifornijas daba viņu samērā maz interesē, jo viņa uzmanība koncentrējas ap iekšējiem konfliktiem un emocionālām saskarsmēm.
Kā izriet no vairāku stāstu sižetiem, autors blakus savām literārām nodarbībām izvēlējies psīcholoģiju par savu studiju lauku Kalifornijas universitātē Berklijā. Būtu varbūt tīri loģiski, ka rakstnieks, kam tradicionāli piedēvē vienu no galvenām funkcijām cilvēka un dzīves izprašanu un tās attēlošanu literātūrā aistētiski pieņemamā formā, varētu izvēlēties to zinātnes nozari, kuŗa arī apgalvo, ka studē cilvēku, bet, protams, ar zinātniskām vai pēc dažu skeptiskāku cilvēku uzskatiem puszinātniskām metodēm. Varētu pieņemt, ka abas nodarbības - zinātniskā un literārā - viena otru papildina. Reizēm tomēr liekas, ka abi lauki prasa vairāk vai mazāk vienādas novērošanas spējas un zināšanas, bet divas dažādas nostājas, kas ne vienmēr var harmoniski vienā personā sadzīvot. Lai gan pasaules literātūras vēsturē netrūkst piemēru, kas stāsta par veiksmīgu rakstnieka un psīchologa kohabitāciju, varētu arī domāt, ka daudzu šādu siamas dvīnīšu neveiksmes mums palikušas nezināmas. Klīdzēja psīcholoģiskie tvērumi ir droši un vienmēr pauž dziļu pārliecību. Ne velti grāmatas apvalka aprakstā pieminēta "meistara roka", kuŗas tuvumu katrs lasītājs tūliņ jūt. Un nenoliedzami Klīdzējs gana savu literāro radībiņu ar drošu meistarīgu roku. Taču reizēm liekas, ka meistara roka tik smagi gulstas uz savu radību, ka draud to nožņaugt, izspiest katru dzīvības sulu. Meistara rokā tā kļūst par kaut ko līdzīgu ļenganai lupatu lellei, kuŗas patētiski komiskām kustībām pietrūkst eksistenciālas īstenības. Nelaime šķiet tā, ka autors nevar nociesties, neparādījis savu viszinību, savu pārākumu pār savu radību. Viņš to stumda un grūsta, liek mutē vārdus un teicienus, ar kuŗiem grib parādīt savu izdomas bagātību un asprātību, tā ka šie vārdi vairs nepiederas literāram tēlam. Viņi liekas dzīvē vēroti tipi, ne rakstnieka paša personības atspulgs vai atbalss, kas paši mēģinājuši noteikt savu neatkarīgo dzīvi, ko tagad rakstnieks viņiem it kā taisās atņemt. Tādējādi spēle, uz kuŗu katrs autors aicina savu lasītāju, vairs neizliekas godīga, jo autors, izmantodams savu privilēģēto stāvokli, drusku mānās.
Nepieciešamo literāro ticamību nepalielina arī rakstnieka vēlēšanās skaidri izteikt savu polītisko un reliģisko pārliecību, kas it kā vēl vairāk ierobežo Klīdzēja literāro tēlu brīvību. Rakstniekam, kam nav nekā ko teikt, nekad nevarēs pārmest didaktisku pieeju; vienīgais, ko pret viņu varētu iebilst, ir tas, ka viņš vispār raksta un iznievā papīru. Bet no otras puses, balsij, kas izkliedz pārdarīto netaisnību sāpēs un sašutumā ar dziļu pārliecību, ne vienmēr piemīt tas aistētiskais spēks, kas spētu izraisīt līdzjūtības asaras. Tas, protams, nenozīmē, ka rakstniekam būtu jāpieskaŗas tikai lietām, ar kuŗām viņš nav emocionāli saistīts, taču laikam ikkatra sižeta aistētiski pilnvērtīgs izstrādājums prasa zināmu distanci starp mākslinieku un viņa apstrādāto vielu - distanci, kas piešķiŗ pareizo perspektīvu un objektīvitāti. Stāstā "Prezidenta gājiens" ir diezgan precīzi formulēts, kādai polītiskai iekārtai Klīdzējs pieslejas, par ko, protams, nevienam nav tiesību ko iebilst. Bet vai lasītājam nederdzas, piemēram, ka autors, savā stāstā aizraudamies, mēģina prezidentu tuvināt tikpat kā Kristus tēlam? Vai prezidenta rūgtās pārdomas par diplomātijas divkosību un liekulību, kas izpaudušās sūtņu akreditēšanās runās, neizliekas neiedomājami vientiesīgas un nepiešķiŗ prezidentam, kas pats bija rūdīts polītiķis un lietpratējs diplomātiskās spēlēs, zināmu samākslotu, pārcilvēcisku, sliktākā gadījumā propagandisku perfekciju, kuŗa piederas, protams, polītisko sanāksmju runās, bet tik grūti pakļaujas literātūras priekšnoteikumiem?
Šis didaktiskais kokainums, protams, ir neizbēgams, ja rakstnieks pats sevi vērtē ar pārliecīgi pašapzinīgu nopietnību, ja viņš ir sev iedvesis pārliecību, ka ir izraudzīts kādai augstākai misijai un nevar atļauties pašironijas. Tas nenozīmē, ka autoram būtu jāgārdz smieklos pašam par sevi. Bet varbūt pašironija ir daļa no tās kritiskās nostājas, kas raksturo klasisku rakstnieku pēc Pola Valerī domām: "Classique est l'écrivain qui porte un critique en soi-męme." (Paul Valéry, "Situation de Baudelaire,"Oéuvres, Vol. I (Paris: Gallimard, 1957), p. 604) 20. gadu simteņa literātūrā labākie pašironijas piemēri redzami Tomasa Manna un Andrē Žida veiksmīgākos darbos. Varbūt te runa ir par kādu burvja loku, ja teiktu, ka pašironija piešķiŗ zināmu lielumu rakstniekam, bet tikai paši lielākie to var atļauties.
Kaut arī Klīdzēja stāsti krājumā nav datēti, stāstu darbības laiks un vieta norāda uz zināmu chronoloģisku secību. Gribētos teikt, ka krājuma pēdējais stāsts, salīdzinot ar pirmajiem, it kā norāda uz kādu evolūciju, kas notikusi rakstnieka ievirzē. Laiks taču var notrulināt sāpes, un šaurās personiskās perspektīvas gadu tecējumā var zaudēt asos kontrastus. Klīdzēja pēdējais stāsts "Dzīvīte, dzīvīte... ", šķiet, sāk vīpsnāt labsirdīgā pašironijā par tiem novirzieniem un pārliecībām, kuŗas pirms gadiem būtu bijis jāuzskata par tabu. Tur pusmūža trimdinieks Jaunāpīpe, savas psicholoģijā apskolotās meitas zobots, sava pusaudža dēla palaidnību dēļ iepīts darīšanās ar amerikāņu policiju, tiek bieži vien padzīts no savas iemīļotās nomoda sapņošanas ar vaļējām acīm par sastapšanos ar savu pagātnes "es" studentu virtuvē, strebjot 15 santīmu viras bļodu. Dzirdot tagad sevi uzrunātu visādās variācijās, Yan-pai-pip vai Jaupaip, viņš sev vaicā, vai no studentu virtuvē sēdošā Jaunāpīpes vēl kas ir palicis pāri. Tagadējo "es" varbūt vajadzētu apzīmēt ar kādu Jaupaip vai citu vārdu, lai to varētu atšķirt no pagātnes "es", jo arī trimdinieks ir padots zināmai evolūcijai, kaut arī viņš būtu gribējis pretoties pārmaiņai un iet atpakaļ laikā un telpā, vairākkārt mēģinot reģenerēt pagājušo dienu emocionālo intensīvitāti. Pagātni nevar nomest aiz sevis kā tukšu čaulu, bet reizē sāpīgi un smieklīgi ir mēģināt to atdzīvināt, it kā atburt ar apgalvojumu, ka nekas jau nav mūsos mainījies. Klīdzēja pēdējais stāsts tik dzīvi norāda uz šiem trimdinieka iekšējiem konfliktiem, sāpīgām atziņām, ka grāmatu aizveŗot lasītājs gribot negribot nogrimst pārdomās. Un vai tas vien nevarētu būt glaimojošs gandarījums autoram?
Gandrīz vienā laikā ar Jāna Klīdzēja Dzīvīte, dzīvīte.., parādījies Arnolda Rasas stāstu krājuma Cilvēki un zeme otrs iespiedums. Abi autori pieder pie vienas rakstnieku paaudzes, kas literāro pilngadību sasniedza īsi pirms Otra pasaules kaŗa. Abu rakstnieku sākuma literārās un, cik manāms, polītiskās ievirzes varētu mudināt viņu darbus salīdzināt. Tā kā Cilvēki un zeme ir otrs iespiedums 1943. gadā iznākušai grāmatai, un Klīdzēja stāsti rakstīti vairāk nekā divdesmit gadus vēlāk, atspoguļojot visas tās katastrofālās pārmaiņas, ko tikai latvietis trimdinieks varēja pārdzīvot, katrs salīdzinājums varētu būt netaisns. Arnolds Rasa pieder pie mūsu lauku idilles tēlotājiem, kuŗu ražojumi baudīja oficiālo atzinību un atbalstu mūsu valsts neatkarības pēdējos gados, zināmā mērā skandinot slavas dziesmu lauku dzīvei. Rasa uzrāda krietnu stāstītāja talantu un māk it veikli risināt savu stāstu darbības pavedienus. Kā to varētu sagaidīt, propagandiskais novirziens padara Rasas psīcholoģiskos tvērumus stingri vienpusīgus. Pietrūkst nepieciešamā reljefa, lai Rasas tēli dzīvotu lasītāja acu priekšā. Viņa varoņi parasti tiek novietoti diezgan šabloniskās situācijās, kas vairāk atgādina nemākulīgi sagrozītas dekorācijas nekā nozīmīgu fonu, kam būtu jāpiešķiŗ kāda traģiska nokrāsa varoņa psīcholoģiskiem konfliktiem, Literātūra un propaganda vienmēr bijušas tik neiecietīgas, ka tikai retam padevies tās noturēt harmoniskā mijiedirbē.
Juris Silenieks