KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
KĀDAS LIELĀKAS DZĪVES ATSPULGA
Ātri izlasot (grāmata lasāma ātri) liekas, ka autors dzīvotu Rietumeiropā – tik pasaulīgi, globāli apskābekļots ir romāna (Alberts Bels, Izmeklētājs. Romāns. Rīgā: izdevniecība Liesma, 1967. g., 187 lp.) stils. Nodaļu struktūras veido īpatnējas formas: 7. nodaļa uzrakstīta kā ceļojumu biroja ieteikums tūristam, pamošanās aina 2. nodaļā lieto filmu tuvskatu paņēmienu, 16. nodaļā – ciltskoka schēmas, dialogu koncentrācijas, brīvā asociācija resp. domu alliterācija, ja tā varētu teikt: visi šie un citi veiksmīgi iestarpinājumi padara Alberta Bela romānu interesantu, trāpīgu, modernu, vietumis smīnīgu, zinošu un iejūtīgu. Ja Gunti Zariņu varētu saukt par eksistenciālistu, kas pats sevi šausta, Gunaru Irbi par introvertisku idillistu, Ilzi Šķipsnu par psīchisku sirreālisti, tad Albertu Belu varētu dēvēt par ekspresīvu konstruktīvistu – viss šis, protams, tikai tā no formālā viedokļa, bet šie, manuprāt, ir tie trauki, kuŗos rakstnieki salej savas izjūtas, dinamismu, un šur tur ieplāno intellektu.
Alberta Bela Izmeklētājā imponē autora intellekts: „Esmu pārliecināts, ka daudzi cilvēki sevi bezdievīgi apzog, būtībā nodzīvodami tikai sesto daļu laika, kad viņi staigā vaļējām acīm un viņu smadzenes darbojas” (26).
Romāna sīkdetaļu epizodos atsedzas tēlnieka Jura Rigera domas, raksturs, ilgas, viņa sieva Ieva, tēvs un pamāte, brāļi un vecmāmiņa. Laika tecējums notiek atpakaļgaitā – tā izmeklētājs ieteic Jurim Rigeram, atstāstīt viņa tēlnieka darbnīcas izlaupīšanas detaļas.
Interesants tips ir Krīzentāls, kas dzīvi raksturo ar vārdiem: „Cilvēks kā tramvaja vagons uz sliedēm – ne pa labi, ne pa kreisi, bet tikai taisni – galapunkts Meža kapi” (59).
Pārcilādams kādu izjūtu vai domu, autors tūdaļ parāda, ko par to domā vairāki cilvēki reizē, kā viņi reaģētu līdzīgā situācijā, ko teiktu. Nereti šīs ātrās (es, tu, viņš, viņa, mēs, jūs utt.) pārmaiņas eksplodē vienā lappusē uz reizi: tas rada tiešumu, dzīvīgumu, bet nesamulsina, jo lasītājs sacītāju var atšifrēt, iedomāties vai konstruēt pats. „Humānisms, tas augstākais princips. Mēs jums ar teļādu, jūs mums ar bezmēnu!” (70) – šāds teikums illustrē momentālo tiešuma ierašanos.
Brīvās vārddomu sakarības plūsmu illustrē šāda vārdu skrēja: „Es apstājos viņam iepretim un ieraudzīju sevi viņa acu zīlītēs tikpat mazu kā senāk. Zils deguns starp tūkstoš baltiem deguniem piliens tintes glāzē! Lai notiek, es eju viņam klāt un apsēžos līdzās” (82).
Šādi apšaudījis ainu, autors Bels pats ielec tajā, bet lēkdams viņš nezaudē intellektu: „Es esmu pakļauts sabiedrībai, un sabiedrība ir pakļauta man.” Un tālāk: „Man vajag sagremot pašam sevi, pirms es drīkstu ķerties klāt pie citiem” (94).
Intellektuāli vairīdamies no savas bērnības, intuitīvi autors to atklāj kā pazudušus dārgakmeņus piem., atcerēdamies savu mīļo māti, kad viņš, mazs zēns būdams, aizzadzies un paslēpies pie mātes zem segas. (108) Labi raksturodams matēs nāvi 1944. gadā, autors saka: „Kad draud briesmas, cilvēki meklē glābiņu pie zemes”, nāvi varam iedomāties, atskaldot no indivīda šķembu pēc šķembas, atskaldot tēvu, māti, brāļus, arī draugus līdz beigās akmens sāk just vientulību: tik krasi un tēlnieciski izsakās Juris Rigers, tēlnieks.
Tēlniekam Rigeram un autoram Belam ir svarīgi atrast pareizo materiālu: šāda izvēle veido romāna plūsmu, ļauj ierasties kritikai, parodizē, ironizē, satīrizē, taču autors nekad nepazūd savās konstrukcijās, visapkārt pulsē dzīve – tagadne un pagātne ir kādas lielākas dzīves atspulga, ko intellekts saredz.
Vērīgi un vēlīgi Rigers tēlo veco aukli, „memmīti”, kas sākusi gleznot, vecumdienas pavadot: simpātisks tēlojums. Lieliski ir attēlota modernā cilvēka steiga: „Viņš izskrien dzīvei cauri kā tīģeris papīra riņķim un skriešus nomirst” (164). Interesanto, mazliet sarežģīto romāna beigu daļu ieteicams katram izlasīt pašam un ļaut katram rast savu izskaidrojumu, kas patiesībā nav vajadzīgs, jo „nekad nevar novilkt robežu, kur sākas jauns loks” (184).
Pāri Latvijas pakalniem var saredzēt kalnus un birzis, un vismaz viena seja ir pacēlusies pāri horizontam: Juris Rigers, tēlnieks tur kaļ tā, ka mēs to saredzam kā filmā. Spirāle, kas ir vijusies cauri vecākiem, brāļiem, draugiem un pazīstamiem, beidzot paceļas augstāk.
Tēlnieks Rigers varbūt vēl neapzinās, ka viņš vidi ir asimilējis, tajā nepazuzdams vēl vairāk – viņš mums parādās tikai uz sekundi, bet aizvien biežāk.
Bela valoda zibsnī, teikumi īsi, aprauti, kodolīgi, pat aforismu reljefā. Grāmata satrauc, ielīksmo un priecina, jo ielec mūsu domāšanā kā mīļa, redzēta bumba. Notikums. Jālasa vēlreiz.
T.Ķ.
Det gĺr mange ikring som Tarjei Vesaas gjort livet rikare for. Ir daudz tādu, kuŗu dzīvi bagātinājis Tarjeijs Vēsoss. Ar šiem vārdiem sākas grāmata, kas veltīta norvēģu rakstniekam un Ziemeļu literātūras balvas laureātam Vēsosam septiņdesmitajā dzimšanas dienā 1967. gada 20. augustā (Tarjei Vesaas, Oslo: Gyldendal Norsk Forlag, 1967. 186 lp).
Saturā trīsdesmit piecu autoru veltījumi prozā un dzejā – norvēģiski, dāniski, vāciski un zviedriski. Tos visus rakstījuši tādi, kas nokļuvuši Vēsosa literārajā burvju lokā.
Vairāku autoru temats ir tikšanās ar Vēsosu. Šīs tikšanās turpat vai vienmēr saistījušās ar it kā burvestību, kas šķietamo nesaderību vienkāršā un klusā cilvēka un modernā rakstnieka Vēsosa starpā pārvērš likumsakarībā, ko nav iespējams atšķetināt, bet kas izraisa tādu kā totālu pārdzīvojumu, kuŗā autora personība pēkšņi kļūst no viņa darbiem neatraisāma daļa. Tās pasaules vidū kuru viņš radījis ar saviem darbiem, viņš pats ir kā spēka centrs, no kuŗa izstaro burvja vara. Tā nedz nospiež, ne ir bīstama, tikai ieved citā pasaulē un liek tur justies savādāk nekā gaidīts. Tikšanās Vēsosa darbu celtnes it kā izgaismo no iekšpuses.
Vēsosa mazrunība kļuvusi leģendāra, un ne mazums vārdu tai veltīts arī jubilejas grāmatā. Par Vēsosu teikts – citā vietā – ka viņš spējot klusēšanu pārvērst par saturā bagātu un intensīvu pārdzīvojumu. Var tomēr jautāt, vai šis klusēšanas mīts neizvēršas par tieši to, par mītu. Ir tiesa, ka rakstnieks ļoti nelabprāt runā par saviem darbiem, neizskaidro tos ciemiņiem un avīžniekiem. Bet tur viņam ir savs viedoklis: Literārais darbs nu reiz ir tas, kas tas ir. Tajā autors savu sakāmo ir pateicis visu līdz galam, darbu rakstīdams. Pēc tam ir jānāk lasītājam un tā mākslinieciskai aktivitātei. Bez tās šā vai tā nekas nav panākams.
Vēsosam veltītā sējuma saturā ir arī ļoti plaša Vēsosa darbu bibliogrāfija, ieskaitot recenzijas un apceres, kas uzrakstītas sakarā ar tiem. Bibliogrāfija nav pilnīga. Minēts gan, ka romānu Lielā spēle (Det store spelet) Elijas Kliēnes tulkojumā Rīgā iespiedis mēnešraksts Sējējs (1938, 1-12), bet nav minēts ne Lizetes Skalbes Grāmatu Drauga izdotā romāna Melnie zirgi tulkojums, ne 1966. g. Tallinā iznākušais Ledus pils tulkojums igauniski. Šā vai tā, norvēģu literātūras pētniekiem šī bibliogrāfija ir ļoti noderīga.
Gunars Irbe
Latviešu polītisko notikumu vērtētājs bieži vairāk runā ar sirdi nekā ar prātu. Vēlmju iespaidā radītie priekšstati nereti kļūst par faktiem, kam visai maz līdzības ar īstenību. Ir vēlēšanās tulkot vai katru pulvera mucas sprādzienu par „labā” uzvaru pār „ļauno”, kas reizē iezvanītu arī mūsu brīvestības rītausmu. Ir saprotams un pieņemts, ka paši kaŗotāji notikumus tulko tā, kā psīcholoģiskā un polītiskā stratēģija to prasa. Ar šādiem veiklā propagandas formā tvertiem vērtējumiem mulsina pretinieku, mierina un drošina pašu satrauktos prātus, kā arī „baŗo” malā stāvētājus.
Jau Tonkinas līča priekšspēli vērtējot, šo rindiņu rakstītājs atļāvās pareģojumu, ka ar pašreizējo spēku samēru Vietnamas konflikts nokārtosies Rietumiem pieņemamā garā. Tomēr mūsu, latviešu, problēmu tas neatrisinās, jo mūsu tautas mājvieta nav pie Tonkinas, bet gan pie Rīgas jūŗas līča. Mūsu tautai citi ceļi ejami un citi vārti virināmi.
Tālā kaŗa lauka notikumus vērtējot, katram nopietnam rakstītājam ir brīvi pieejami faktu un materiālu krājumi, par cik tie nav sargāti valsts noslēpumi. Kādā latviešu laikrakstā bija lasāma ziņa, ka jau 1954. g. neilgi pirms franču sakāves amerikāņu toreizējā valdība apsvērusi vajadzību lietot atomieročus Vietnamā! Vai tā būtu izdabāšana publikas gaumei vai lieku rindiņu rakstīšana uz lasītāja nervu lēses? Pātagot sabiedrību ar kliedzošiem virsrakstiem un baumveida sensācijām nav nopietna rakstītāja un atbildīga redaktora cienīgs darbs.
Cīņai ieilgstot, pieņemas arī civilistu upuri un bēgļu pulki, kuŗiem pašreizējos apstākļos nevienam, šķiet, nav vaļas un iespējas ko līdzēt.
Apstākļu vērtējumā arvien skaļākas kļūst pašmāju un pasaules balsis, prasot izlīgšanu ar Hanoju. Militāro uzvaru pār pretinieku varbūt vēl tagad varētu panākt, pilnīgi iznīcinot viņa spēkus un territoriju ar atomieročiem. Bet neviens nevar un negrib uzņemties atbildību par pasaules gala iezvanīšanu. Arī Savienoto Valstu prezidents ne! Šādā aspektā arī aplūkojama prezidenta Džonsona Sanantonio deklarācija, uz kuŗu pretinieks atbildēja ar pastiprinātu militāru ofensīvu.
Lielākās briesmas pasaules mieram, kas slēpjas amerikāņu nācijas pašlepnumā, pareizi novērtējis Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Utants. Būdams Āzijas tautas dēls, kam tuva un saprotama Āzijas tautu mistika un mentalitāte, Utants pārliecināts, ka marksisma doktrīnas iespaidā pamodinātais Āzijas tautu nacionālisms un pašlepnums nav vairs „balto” ieroču ugunīm apslāpējams, īpaši vēl, ja to militāri un morāli atbalsta kaimiņu marksistiskās lielvalstis. Bet Utantam nav sveša arī amerikāņu nācijas griba un apņēmība stāvēt vai krist par principiem, kas šo nāciju padarījuši stipru un lielu.
Tā sākumā šķietami nenozīmīgais un tālais Vietnamas kaŗalauks kļuvis izšķirīgā cīņas vieta rietumu demokratismam un austrumu despotismam. Vienam būs jāpiekāpjas, vai arī abi aizies bojā!
Edgars Alberings
