DAŽI MOTĪVI ASPAZIJAS DARBOS

Valda Dreimane

Referāta fragmenti

 

Aspaziju, kuŗas 100. dzimumdienu šogad pieminam, visbiežāk cildina kā vētras un uguns dzejnieci un cilvēka un tautas brīvības ideju paudēju. Tāda Aspazija tiešām bija, tomēr šie apzīmējumi norāda tikai uz viņas darba daļām, ne uz tā veselumu. Vētras un brīvības motīvi viņas daiļradē saistās ar citiem; tikai saslēdzot tos ar pārējiem, varam mēģināt nonākt pie Aspazijas darba kodola, pie viņas pasaules redzēšanas.

Aspazijas attieksme pret pasauli ir skaidra un neapslēpta; viņa pati sev ir vislabākā iztulkotajā. Lai cik atšķirīgas, piemēram, ir viņas lugas katra savā noskaņā, tās visas noved pie vienas un tās pašas atbildes. Tās, varētu teikt, ir trīsplākšņainas vai, uzskatamāk, mēs viņas darbu tematiku grafiski varam apzīmēt ar lielu apli, kura vidū ir otrs, mazāks, kam savukārt vidū ir punkts vai darba centrs. Lielais aplis apzīmētu indivīda attieksmi pret sabiedrību, pret sociālo vidi; otrs, aplis, kas iezīmēts tanī, cilvēka attieksmi pret tuvāku, intīmāku ārpusēju apkārtni, piemēram, dabu, bet it sevišķi otru individu. Punkts abiem apļiem vidū būtu cilvēks pats, cilvēka es.

Ne tikai darbu doma, bet arī Aspazijas dzejas gleznas pakļaujas šādam zīmējumam. Ne tikai visā viņas darbā, bet pat atsevišķos dzejoļos parādās šī trejādā problemātika. Illustrācijai tādēļ ir vispiemērotāk ņemt kādu Aspazijas dzejoli, piemēram, dzejoli „Svešniece”:

Aspazijas dzejoļu citāti no grāmatas Aspazija, Lirikas izlase, sakārtojusi Veronika Strēlerte (Stokholmā: Ziemeļblāzma, 1963).

Lugu citāti no grāmatas Aspazijas drāma (Latvju Grāmata, 1963).

Kā sarkans komēts biedinošs un draudošs
Pie apvāršņa uz reizi parādās,
Drīz uzliesmo, drīz naktī gremdējas,
Līdz uztrūkstas no viņa pūlis snaudošs,
Tā manas dzejas zibensplaismots vaigs
Jums raugās pretī noslēpumains, baigs.

Kaut jūsu naids man arī stājas priekšā
Un gribētu likt manim izsamist,
Jūs tomēr nespējat man brūces sist,
Kas nekvēlotu man jau dziļāk iekšā.
Tās sāpes, kuŗas dvēseli man šķēla,
Tās mani nogrūda un atkal cēla.

Tās mani kā uz ērgļa spārniem nes,
Kā izrauta no dzīves šauruma,
Es spēju elpot brīvā augstumā;
Man tiesības uz manu lepno „es”.
Ar katru soli, ko vien tālāk speŗu,
Pie jums, pie jums es mūžam nepiederu.    (17)

Pirmā strofā mūs interesē vārdi „sarkans komēts”, komētas straujā parādīšanās un kustība („drīz uzliesmo, drīz naktī gremdējas”) un komētas iespaids uz apkārtni („līdz uztrūkstas no viņa pūlis snaudošs”). Šis ir pirmais aplis – Aspazija vai indivīds vispār un sabiedrība.

Otrā strofā mēs ieklausāmies rindās: „Jūs tomēr nespējat man brūces sist, / Kas nekvēlotu man jau dziļāk iekšā,” kuŗas sasaistās ar trešās strofas gleznu, kur Aspazija redz sevi izrautu no dzīves šauruma. Šis ir otrs, mazāks, aplis – individs saskarē ar tuvāku apkārtni un ar otru indivīdu.

Trešā strofā guļ abu pirmo domu kāpinājums un centrs: „Man tiesības uz manu lepno ‘es’. / Ar katru soli, ko vien tālāk speŗu, / Pie jums, pie jums es mūžam nepiederu.” Kopā ar dzejoļa virsrakstu – „Svešniece” šais vārsmās saskatām Aspazijas darba kodolu: individa lepno es.

Pirmais aplis – individa attieksme pret sociālo vidi. Illustrācijas dzejolī komēts respektīvi uguns un straujuma simbols. Šī komēta ir Aspazijas dzeja, bet pārnestā nozīmē arī Aspazija pati – savā temperamentā, kā arī vienreizēja, negaidīta, aizrāvīga personība mūsu literātūrā. Komētas uzliesmošanas pēkšņums attiecas jau uz viņas pašas rakstīšanas sākumu: viņai ir tikai 18 gadu, kad viņa sacer prozas drāmu Atriebēja.

Šī luga sava drosmīgā protesta dēļ ilgi paliek neizrādīta, un kā komēta publikas priekšā Aspazija parādās vēlāk, divdesmitsešu gadu vecumā, kad 1894. gadā notiek viņas Vaidelotes pirmizrāde, kuŗu skatītāji uzņem ar vēl nepieredzētu sajūsmu. Bet komēta Aspazijas darbam nav tikai ārējs simbols: uguns un vētras straujums ir zīmīgs viņas dzejas temperamentam. Tā vairākiem viņas dzejoļiem virsrakstā atrodam vārdu nemiers, kas tekstā allaž saistās ar uguns un vētras simboliem. „Ar degošām kurpēm” Aspazija steidzas „Pa tagadni pāri!” (12), viņā pašā deg „vulkānliesmas” (13), viņa lūdz vētru pacelt viņu augstu, lai tā „saules karstās liesmas / Līdz galam izdzertu” (15), karstā uguns viņā nedrīkst apdzist (24), „degošas ogles” kaist viņai pirkstos (37), viņa pati ir „uguns liesma” un padebešos iešaujas „kā zibens” (40).

Bez tam vētra viņas dzejā apzīmē visu laikmetu – 1905. gada revolūcijas laiku, alkas, pēc brīvības apspiestajiem un latviešu tautai. Šis laiks Aspazijas vārdos ir „vētras nakts” (48), tauta dzīvo „vētras laikmetā” (39).

Komēta dzejolī, kuŗu esam izvēlējušies Aspazijas darba motīvu atšķetināšanai, nav sevī dusoša uguns. Tā, atceramies, „drīz uzliesmo, drīz naktī gremdējas, / Līdz uztrūkstas no viņa pūlis snaudošs,” t.i., tā deg citiem, aicina arī citus. Aspazija ir sava laikmeta balss, jaunu ideju nesēja: „Es... zvanu negaisu / No simtu simtām balsīm” (40), un: „Ne vienu vien dzīvi mēs dzīvojām, / Mēs dzīvojām reizē simtas!” (39) Viņā ir dziļa līdzjūtība pret dzīves apspiestiem. Dzejolis „Lūgšana” patiesībā apsūdz Dievu, kas nepalīdz, kad „Miljoni gaužas, / Savas sāpes sūdz” (43), un simboliskā dzejolī par dzelzceļa vilcienu naktī, t.i., revolūciju un jauna laika atnākšanu, viņa sola:

Tā tu arī, tā tu arī
Savas važas salauzt vari,
Tā ir tev reiz diena ausīs! (32)

Viņa ir soģe vecajam laikam: „Šurp, pagājība, man priekš vaiga, / Es tagad tevi tiesāšu!” (35) un aicina sev līdz uz jaunu nākotni: „Ak, tik vienu karstu sirdi, / Kura nākotnei vēl tic!” (46). Ar visu savu būti viņa ir jaunstrāvniece, t.i., pieder kustībai, kas sevišķi plaši izvērtās 90-os gados un cīnījās par demokratiju un sociālismu, cilvēku tiesībām un brīvību un – Aspazijas gadījumā it īpaši – sievietes emancipāciju.

Atriebējā, jau pieminētajā drāmā no Latvijas dzimtniecības laikiem, un Torņa cēlējā, drāmā no viduslaikiem, šai plāksnē ir parādīta zemnieka, vienkāršā cilvēka padotība muižniekam vai kungam, augstākās šķiras izvirtība un necilvēcība un mazā cilvēka sacelšanās un uzvara, kaut nāvē. Sevišķi lugā Zaudētās tiesības sabiedrības fons ir ar biezām krāsām triepts: sociālās netaisnības, mietpilsoniskās sabiedrības aizspriedumi un seklums un it sevišķi sieviešu emancipācijas doma. Viņas divās labākajās drāmās tāpat netrūkst protesta pret sabiedrību: Vaidelotē Asjas sadumpošanās pret dieviem un cilvēkiem, kad viņa, mīlot Laimonu, saceļas pret sev uzspiesto vaidelotes, svētnīcas sargātājas, pienākumu; Sidraba šķidrautā protests pret varmāku nežēlību un pūļa aklību un cīņa „starp veco, reizē nežēlīgo un satrunējušo iekārtu (karalis Targals, Dzelzsjaunava) no vienas un jaunu, bet vēl idejiski nenobriedušu pasauli (Guna, Dzirkstīte) no otras puses.”

Fēlikss Cielēns savā grāmatā Rainis un Aspazija, īpaši pieminēdams Aspaziju kā latviešu sievietes modinātāju, tās pašapziņas un cilvēcīgās cieņas cēlēju, piezīmē, ka Aspazija, Ibsena sekotāja, bija ar lielāku nozīmi Latvijā nekā Ibsens Skandināvijā un ka viņa ne tikai rāva vecās važas, prasīja taisnību un vienlīdzību, bet pati pierādīja sievietes gara spējas.

Autobiogrāfiski šiem motīviem – Aspazija komēta un snaudošā pūļa modinātāja – svarīga Aspazijas jaunstrāvnieces darbība.

Otrs aplis – individs saskarē ar intimāku apkārtni. Dzejolī „Svešniece” Aspazija savu dzeju, savu personību apzīmē arī par noslēpumainu, baigu; pūlis viņu nesaprot, bet, galvenais, „Jūs tomēr nespējat man brūces sist, / Kas nekvēlotu man jau dziļāk iekšā, / Tās sāpes, kuŗas dvēseli man šķēla, / Tās mani nogrūda un atkal cēla”. Mums jāpievēršas Aspazijas iekšķīgumam un individuālismam: par to, kas ir ārpus cilvēka, viņai ir maz daļas, pamatā viņa paliek ārpasaules neskarta, pasaule dus viņā. Sevišķi īpati tas parādās viņas attieksmē pret dabu. Dabas dzejoļu viņai, liktos, ir daudz, bet tajos nav saplūšanas ar dabu, nedz arī dabas redzēšanas. Viņas pašas vārdiem: „Es dabā iekšā – tomēr dabai pāri” (13). Vētra, saule, migla, laipnais ēfejs, mierīgās mētras – šie ir tikai izteiksmes līdzekļi vai simboli. Vēl vairāk, veseli dzejoļi ir simboli – daba Aspazijai, šķiet, dod rakstu zīmes viņas bērnības un jaunības dienu attēlošanai. Viņas liriskā autobiogrāfijā, sevišķi dzejoļu krājumos Saulainais stūrītis un Ziedu klēpis, dabai ir radnieciska nozīme ar pamazināmo vārdu lietošanu – abi kopā uzbur tālu skaistu pasauli: „ Tur kociņš, tur krūmiņš, tur kopā viss / Kā dzeltens puķu pušķītis” (128). Dabas apraksti aizslīd fantāzijā: „Mēness pār upi / Būvēt grib tiltiņu (136), „Dejo miglas meitiņas, / Dejo mēness dārziņā” (104), „Mežiņā staigā rudenis, / Apses zarā pakāris / Sarkano mētelīti” (114), „No teiku salas / Ziedonis / Ar baltu gulbi / Atbraucis” (103) – bezgala daudz piemēru, kuŗos redzam sapni par dabu, tāpat kā par bērnību, nevis dabu pašu. Šeit ietilpst liela daļa viņas dzejoļu; tie ir liegi un maigi, ar dziļu skaistuma un gaišuma izjūtu. – Laika biedru liecībās lasām, kā Rainis stundām mēdzis klejot kalnos vai sēdēt ezermalā. Aspazija tāda neesot bijusi.

Īsta tuvuma viņa neatrod arī otrā cilvēkā. Mīlestība ir otrs temats šai aplī – temats, kas, tāpat kā daba, ir pelnījis dziļāku izvērtēšanu nekā tā šeit iespējama. Aspazijas mīlestības lirikā ir laimīgums un sapņainība: „No taviem matiem dveš maija vējš. / No jauna pasaule krāsās spīd, / Un katra krāsa ir medū mērkta” (199) viņa raksta. Vēl citur: „Es tev pie krūtīm karājos/ Kā rasas piliens pie smilgas – ” (209). Aspazijas mīlestībā ir uguns un erots: „Es kaistu kā smilts / Pie tavām kājām” (210), „Mana miesa stiepjas / Pār baltajiem spilveniem / Kā jauna varavīksna / Pār ziedoņmākoņiem” (207). Tomēr ir zīmīgi, ka vairums viņas mīlestības dzejoļu ir sakopoti krājumā ar nosaukumu Raganu nakts. Beidzamā iztulkojumā Aspazijai mīlestība nozīmē daimonisko, maldu ceļus vai pat nāvi. Mīlestība viņai ir „par daudz priekš viena mūža, ak, par daudz!” (195), „liesmu blāzmā / Mirdz viņas vaigs tik šausmains, skaists, / kā apliets karstām asinīm” (200). „Mīlēt un mirt – kas to var šķirt? / Vai ir vēl dzelme, kur dziļāk nirt!” (202).

Varbūt pazīstamākais no Aspazijas mīlestības dzejoļiem, kas ir arī ļoti zīmīgs, ir viņas „Es gulēšu zārkā”, kuŗā mīlestība piepildās tikai nāvē. Ir raksturīgi, ka Aspazijas drāmās mīlestība allaž nozīmē ilgas un atsacīšanos, pašcīņu, sevis ziedošanu un galējā rezultātā nāvi. Problemātika šeit divējāda. Pirmkārt, Aspazija meklē mīlestības dziļumu. Vairumā viņas darbu vīrieši ir ne vien bāli raksturi, bet viņi arī nespēj sevi atdot visu, un mīlestībā izrādās gļēvi sabiedrības prasību vai citu konfliktu priekšā. Zaudētās tiesībās Strautiņš atstumj Laimu pašā kāzu dienā tādēļ, ka viņa ir bijusi spiesta būt bagātnieka Langarta mīļākā; viņa vārdos apliecinātās dziļās jūtas pamatos izrādās tikai tukši vārdi. Lugā Torņa cēlējs sapņotājs Ilģis ziedo savu iemīļoto Madlenu savam darba sapnim uzcelt velnu sagrauto baznīcu, pakļaujas Madlenas daimoniskajai pretiniecei Helijantei un atļauj Madlenu dzīvu iemūrēt baznīcas sienās, lai baznīca stāvētu. Lugā Sidraba šķidrauts princis Normunds izcīna lielāku iekšēju ciņu, bet tomēr, reizē neizprazdams un baidīdamies Gunas jūtu, padodas ārējam spiedienam un rīko kāzas ar Dzelzsjaunavu, novērsdamies no Gunas. Vaidelotē Laimons, gan negribēdams un apstākļu spiests, tomēr pieviļ Mirdzu, un viņai mīlestība izrādās nepiepildāms sapnis, tāpat kā citām Aspazijas varonēm. Mīlētāji Asja un Laimons gan paliek kopā, bet šis ir Mirdzas stāsts, un Laimons tajā zaudētājs. Savos pēdējos vārdos lugā viņš atzīstas:

Ak, piedod man, ko tevīm pāri darīj’s,
Tik nu, kur ēnas zūd, kas apmigloja
Man tavu tēlu, tagad ieraugu
Es būti dievīgu! (112)

„Gars ar garu jūtās satiekas” tikai plašā tālumā – zemes virsū tikai retais spēj mīlēt, sevi visu dodot.

Otrkārt, mīlestība Aspazijas izpratnē par daudz pieder zemei. Tā cilvēka prātu noved maldu ceļos un liek viņam aizmirst savu „lepno es”.

Zaudētās tiesībās Laima mīlestības dēļ noliedz savu es un tikai pēdējā brīdī pārvar sevi un atklāj līgavainim savu pagātni. Torņa cēlējā Madlena mīlestības dēļ ietērpjas sev svešās greznās drēbēs un ļauj sevi aizvest uz daimoniskām dzīrēm, kas beidzas ar viņas pašas ziedošanu baznīcai. Mirdza Vaidelotē nojauš mīlestības, cilvēka es paņēmējas, varu un iemīloties ar sirdssāpēm atstāj svētnīcu. Viņas lūgšanu dievei

Ai, sargā mani tu, kā māte bērnu,
Lai pasaulei es sevi nenododu
Un ceļu atpakaļ pie tevis rodu (27)

mēs vēlāk atceramies, kad viņa uz brīdi mīlestības dēļ nodod sevi pasaulei un kāro pēc atriebības. Un Sidraba šķidrautā Guna, kam dieve dāvinājusi šķidrautu, ar kuŗu viņai spēja redzēt visu, kas bijis, kas būs, šķidrautu zaudē, tiklīdz tā saskaŗas ar zemes mīlestību. Jo: „Mūža gaisma tam tik mirdz, / Kam no dzīves šķirta sirds” (284),

Mīlestība vārda parastajā nozīmē Aspazijas uztverē cilvēkam liek atteikties no sava es. Tajā nedrīkst gribēt iegūt un nedrīkst pazaudēt kaut daļu no sevis paša. Šeit ir arī centrs mūsu iezīmētajiem diviem apļiem. Šis ir Aspazijas darba kodols un veselums: cilvēka es. Tas paceļas pāri ikdienai, ārējai laimei, sabiedrībai, pat dieviem. Tas ir lepnais es mūsu illustrācijai izraudzītajā dzejolī un atbalsojas visos viņas darbos. „Nē! Nē! Neviens mani nevar paņemt!” (472) izsaucas Rute lugā Boass un Rute. Sidonija Atriebējā pārvar savu greizsirdību, pārvar sevi, ziedojas un lepni saka: „Es esmu sieviete” (571); Laima Zaudētās tiesībās pati aiziet nāvē, dzīvi nosviežot ar šaušalām un riebumu: „Šās tiesības man vēl ir palikušas!” (182); Made Torņa cēlējā, laimīgi izglābusies no nāves, otrreiz tajā iet brīvprātīgi sava mīļotā dēļ: „Un nav jau nemaz tik grūti mirt, mīļie, kad no brīvas gribas nokāpj tur apakšā” (396). Guna Sidraba šķidrautā atgūst savu es („Es pati sevi atkal rokā turu!”, (287) pēc tam, kad ieskatījusi savu kļūmīšanos: „Es savu gaismu pārdevu par skūpstiem, / Par vīra skūpstiem” (285). Mirdza Vaidelotē it sevišķi skaidri izsaka šo sevis pārvarēšanu un uzticību paša es:

Tur augšā dievi,
Tie nepārmainās, tie ir vienādi,
Bet cilvēkiem pirms viņiem jātop līdzi,
Caur rūgtu, asu cīniņu ir jātop, (112)

Aspazija paceļas dzīvei pāri ar savu iztēli un fantāziju, bet it sevišķi ar savu garu, savu dvēseli. Vienmēr no jauna viņas darbā atskan vēlēšanās vai apņemšanās: „Kaut kā pār dzīvi ir jāceļas, / Ir jārod spārni un jālaižas”, „Ak, augstāk, vēl augstāk ir jālaižas / Tev pašam pār sevi ir jāceļas, „mani spārni nes, man rokās spēks” (16) un „bez spārniem mums ir jālaižas” (45). Pacelšanās spārnos ir Aspazijas fantāzijas lidojums, kādu to, piemēram, redzam atklātu viņas dabas dzejā un bērnības atmiņās. Pacelšanās spārnos ir Aspazijas vētras skrējiens un degšana, viņas cīņa par nākotni un viņas ticība tai. Bet pacelšanās spārnos it sevišķi ir pacelšanās gara augstumos – dzīves šauruma, dzīves putekļu, dzīves sāpju pārvarēšana un pašapziņa un sevī augšana, tas, ko sākumā citētajā dzejolī „Svešniece” Aspazija apzīmē par savu „es”: „Man tiesības uz manu lepno ‘es’.” Šis „es” simbolizē Aspazijas darba veselumu – cilvēka visu uzvarētājs un sev uzticīgais es, cilvēka gars ir Aspazijas darba kodols.

Atrast savu „es” var un grib tikai stiprais, tikai cilvēks, kas tiecas pēc pilnības, un šī tiekšanās nebūt neiemīt visos. Tādēļ Aspazijas dzejolis saucas „Svešniece”, tādēļ tas nobeidzas ar rindām: „Ar katru soli, ko vien tālāk speŗu, / Pie jums, pie jums es mūžam nepiederu.”

Aspazija ir ģenijs radītājs. Viņa stāv viena. Bet viņa ir uguns, kas izdedzina arī citiem ceļu. Varbūt arī mums – kā traģiskā, ar skaistuma zvaigzni dzimusi dvēsele viņas dzejolī, kas pravietiski nobeidzas ar vārdiem;

Tad traģiskā dvēsele bojā ies –
Ceļš vien tik pakaļ tai paliksies,
Spožs ceļš –
Kas spīdēs caur laika putekļiem,
Pa to tad vidējība gausi tālāk ies
Pēc gadu simteņiem. (27)