Astrīde Ivaska
BALSIS PĀR JŪŖU Dzejoli no krājuma Ziemas tiesa
|
Balsis pār jūru, balsis no viņas salas, īsi pirms rieta svīres jauž lietu, pērkons ducina dobjāk pār jūŗu, meklējot tavu seju īsi pirms vētras, neatrodot ne ceļa grambās, ne tēlu mēmajā smaidā, īsi pirms vētras balsis pār jūŗu mudina meklēt tavu seju, mudina iet vēl pirms lietus, mudina iet.
|
DZEJNIEKAM IGAUNIJĀ
|
Tu tici baltajam āboliņam, es ticu saulgriezēm. Mūsu dzejas tauriņi tiksies virs okeāna uz mirkli, mirdzēs uz mirkli viļņa svinainos sānos.
|
n
|
Balodi nenes mums eļļas koka zaru no zemes kas mums sveša nenes mums balodi zaru mēs negribam izkāpt vēl negribam izkāpt no dzīves šķirsta no šaurā dzīves šķirsta pār ūdeņiem pār ūdeņiem kas viļņo un vējo un ir
|
KLAUSOTIES HOMĒRU SENGRIEĶU VALODĀ
|
Māsa čalo pie akas brālis vārdo uz jūŗas ūdens tērzē krūzē viļņi vēstī aiŗiem sniegi sačukstas kalnos debess ielejām atbild pērkona grandīgā balsī lietus guldzīgos smieklos
|
n |
Šis sīkais troksnis, ko taisām lielajā klusumā, pagājušo gadu un dižā plašuma klusumā, un tālie vilcieni vien mums biedros. Uz galda tikš pulkstenis, kas nerāda laiku, mana seja atspīd dzimtenes pļavu puķēs zem stikla, gaiļpiešos, bezdelīgactiņās dzegužkurpītēs. Bet mēs nesasniedzam, pār ūdeni vairs nesasaucam, tekam, tekam, nepanākam.
|
n |
Tevi, Lietus karali, meklē lieti un vēji, laipojot lapās, staigājot sūnās, un putni perē tavās pēdās, tik ilgi tu biji projām.
Lietus karali, bez tevis apdziest akmeņu dzīslas un izplēn mēness, čokurā savelkas rīti un rūgta kļūst modrā rasa.
Stari staigā tev cauri, Lietus karali, un atspulgi sagulst tev acīs. Tu klauvē, un paveras kalnu klēpis, tu pārvērties pats savā ēnā.
Lietus karali, tevi meklēju tavos mājokļos, mūžam meklēju tavos mājokļos.
|
n |
Brīva starp atdzimšanu un nāvi, brīva starp kalniem un selgu, augli turot saujā, lipīgu no sulas. Pagriežot seju pret rietu, pagriežot seju pret austru, brīva beidzot saprast: esi viena kā bārene Lietus karaļa valstībā.
|
AINAVA
|
Es klausos sava tāluma Klusumā, Vēroju savu debesu Rietu. Pa šo ceļu, Gar dārziem un tīrumiem Iešu tikai es, Allaž tikai es. Man būs vējš lapotnē, Lietus lāses uz vīnogām, Ainava bez ļaudīm.
|
NOSLĒGUMI |
Sekunžu rādītājs steidzas: Desmit-divdesmit-trīsdesmit... Nāk prātā: Allaž ar katru mirkli Risinās beigu milzums.- Gaišmatim glītam par bijušo kļūst Likumu grāmatu gaŗlaicība, Dīvainās lēkmes ar zeltainu spožumu, Pakavu dunoņu, nakti un ceļu; Aizgrimst ir Orients, Grieķijas ciemi, Sīrietes dejas un Parīzes mīlniece... Beidzot Ceriņu smarža vai birstošas lapas Kroisē dārzā, Mēness vai saule Upes plūdumā. Tērpts peldmētelī un paslavās kuplās, Sīkpilsoņu nīdējs, plikpauris tukls, Jau gadiem lappusēs marmoru cērt, Līdz viņā dienā Vaibsti tam spēji pietūkst un satumst - Neskaidri vārdi - klusums un stingums... Citiem Ešafots un zobgalīgs pūlis - Kritiens kopējā gūstekņu kapā - Mulsums un sienu dauzīšana Liesmu apskautā raķetes čaulā... Un vēl: Cilvēks, kam kaula duncis, Zvērādas cepurē sprausts, Un kakla rota No vilku un lāču zobiem, Sārtām smiltīm apkaisa gausi Stāvu saltu, kaut meitenīgu, Gaišzilu oli noliek uz pieres - Dienas un asins krāsas dod līdzi Tai, kam vienai jāsatrūd tumsā.
|
MEDITĀCIJA |
Kad gaisā putekļi, kas vētras traukti, Un mākoņi top brūnganiepelēki, Tad ālēdamās pamāj kaila dēka. Var nevērību padzīt posta straujums.
Bet dažs top ģiedrs, nīkstot atšķirtībā – Ar sapņa baudu aplūkot spēj nomods. Šos tumšā straumē zaigojošos logus Vai ikdienišķu drūzmu spožā rītā.
Es aizslīdu no portugāļu krasta – Drīz vērošu vien zvaigznājus un jūŗas, Un putnu spārnojumu pāri mastiem.
Ja melnēs locekļi vai čūlās mute, Vēl kartes pētīšu, lai liktu stūrēt Uz ostām svešādām, uz Kalikutu.
Piezīmes: Tercās ir (pārnestā nozīmē domāti) „mājieni” uz Vasko da Gamas ceļojumu no Lisabonas uz Kalikutu; pa ceļam viņš piestājies vairākās Āfrikas austrumu piekrastes ostās, piem., Mozambikā. Locekļu melnēšana un mutes čūlāšana saistās ar skorbutu, kas agrākos gadsimtos bija gandrīz neizbēgams ilgos jūŗas ceļojumos. Šāda izteiksme var netiešā veidā pārstāvēt arī iztēlošanos par nelāgiem dzīves apstākļiem mūsdienās. Dzejoļa pamatdoma apmēram šāda: no nevērības resp. trulas, vienaldzīgas uztveres var novērst (a) pēkšņas briesmas, kas liek zināmus notikumus redzēt spilgti un vērīgi un (b) ilga izolācija no plašākām sabiedriskām saistībām; šai gadījumā (t.i., apdzejotajā) saplūst kopā kaut kas no abiem elementiem, virzot uz „svešādošanu”, Verfremdung. Par intensīvu uztveri, kas var rasties vientulībā, savā novelē Nāve Venēcijā izsakās Tomass Manns. Spriežot pēc maniem novērojumiem, viņam lielā mērā taisnība. „Ģiedrs” apmēram atbilst angļu vārdam „perceptive”.
|
VARIĀCIJAS |
I Pievakarē smaržainā Pār plaukstošu koku galotnēm Bij izaudzis mākonis košsārts - Redzēju milzu liesmas, Pasaules sadegšanu. Bet es pārvērtos vējā, Pavēsā vējā, kas pieskārās Tavam steidzoties karsušam stāvam Un glāsaini pārslīdēja Zeķēm, Adai, Lūpām, Skropstām, Acīm, Pierei, Matiem.
II Priekšpilsētas ieliņā, drēgnā tumsā Viņa nāca pretī pa ietvi Gar nameļiem un pagalmiņiem Vingra, viegla, Nesot radio, Kas rībēja, šķindēja, grabēja Un sērīgi bļaustījās Par Īsto Mīlu.
III Pie celtņa durvīm viņš ieraudzīja Matu spožumu, Locekļu kairumu, Nojautās manītus vaibstus. Bet vēlāk uzzināja, Ka muguru slaiko Tai balsta metalla korsete; Ka dieves veidolu gaida Neārstējamo Nams.
IV Pilsētas vidū, bet sānielā šaurā, Kur gājēji reti, Lūk, pārdevēja kalsna nespodrām acīm Domīgi vēro Līgavas tērpu... Gājēja soļus padzirdot, Saraujas, Pazūd aiz raibām apģērbu rindām.
|
MAZA INTERVIJA AR SEVI PAŠU
|
Jūsu vārds? Juris Kronbergs. Vecums divdesmit viens gads? Jā, tā man stāsta. Ar ko Jūs nodarbojaties? Es studēju literatūras vēsturi Stokholmas universitātē. Vai Jūs rakstāt dzejoļus vien? Nē. Es rakstu arī prozu un mēģinu uzlabot alfabētu. Kad Jūs iesākāt, kā lai saku, savu radošo darbību? Četru gadu vecumā es reiz uzbakstīju savu vārdu uz sienas. Bet vārda JURIS vietā es, neizglītots būdams, uzrakstīju JUJIS. Ko Jūs gribētu teikt par Jūsu, varētu teikt, radošo attīstību? Beidzamos gados reti kad esmu rakstījis savu vārdu nepareizi. Ko Jūs ar savu rakstīšanu gribat izteikt? Neko sevišķu. Piemēram ko? Kā lai es to zinu. Vai Jūs esat kaut kur publicēts? Jā. Es reiz uzrakstīju trīs dzejoļus uz papīra, kuru nosaucu „Papīrs”. Tad es no šī papīra novilku divdesmit piecas kopijas un iemetu tās kaimiņu pastkastēs. Vai Jūs vēl ko gribētu teikt? Jā. Es uzskatu, ka modernā literatūra ir ļoti labi piemērota latviešu valodai. Ar to es domāju, ka vismaz tikpat viegli izteikties latviešu valodā „moderni”, kā „vecmodīgi”. Un ja modernā literatūra nav piemērota latviešu mentalitātei (kā daži to uzskata), tad arī modernais dzīves veids nav piemērots latviešu mentalitātei, un mums no šīs modernās pasaules jāpazūd.
|
DRAUDZĪBAS CETURTĀ STUNDA
|
Krāsainas kaklusaites, smalki izgludināti uzvalki un spīdīgi notīrītas kurpes apzeltī sarunas nabadzību līdz nulles punktam, • kur eksistence beidzas un rodas griba izlobīties no mizām. Cilvēki (nepazīstami-izolēti, kas neņem pretim citas tāpat izolētas vārdu straumes), indivīdi sēž lokā un spēlē domu spēles un aizdzen tādā veidā prom vārdus, kuŗiem vajadzēja dzimt uz mēles - visas domas pārvēršas ikdienišķīgā atkritumu kaudzē, kas izšķīst par neērtu klusumu: tad aizdedzina cigareti, mizo apelsīnu, aizdedzina vēl vienu cigareti, ēd apelsīnu, aizdedzina trešo cigareti, sakārto matus. Tā aiziet draudzības ceturtā stunda, mizu biezums nav mainījies.
|