JG68 Uldis Ģērmanis. Latvijas sociāldemokrati 1918. gada beigās

Taču LSDSP stāvoklis bija ārkārtīgi grūts. Kaŗa postījumu, vācu okupācijas jūga un revolucionārās attīstības rezultātā plašas latviešu strādnieku, bezzemnieku un bēgļu (tāpat arī strēlnieku) masas atradās stiprā LSD (lielinieku) ietekmē. Vajadzēja lielu drosmi, uzņēmību un pacietību, lai šādos apstākļos sāktu veidot partijas organizācijas un izvērstu demokratiska sociālisma propagandu. Ar lielinieku revolucionāri skaļiem, kaujinieciskajiem un vienkāršajiem saukļiem sociāldemokratu aģitācijai tai laikā bija maz iespēju sacensties. Sevišķi grūts uzdevums bija pārliecināt radikālizētos tautas slāņus, ka nepieciešams sadarboties ar pilsoniskajām partijām un ka tas nebūt nenozīmē strādnieku šķiras interešu nodevību, kā to apgalvoja lielinieki.

Tādēļ arī saprotams, ka, sūtot savus pārstāvjus TP un piedaloties Latvijas neatkarības pasludināšanā 1918. gada 18. novembrī, LSDSP frakcijas pārstāvis cita starpā deklarēja:

„Brīvā, neatkarīgā Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai. Kā agrāk, tā tagad mēs stāvam uz sociālistiskās internacionāles pamatiem. Viņas un tamlīdz mūsu mērķis ir – sociālistiskā republika brīvu tautu savienībā.” [6]

Aiz taktiskiem iemesliem sociāldemokrati arī paši nepiedalījās PV. Tas tomēr neglāba viņus no asiem un rupjiem lielinieku uzbrukumiem, kas apzīmēja TP par „apspiešanas templi”, „resnvēderu bandu”, „jaundibināto vārdzināšanas ieroci” u.tml. Kādā viņu uzsaukumā teikts:

„Šī resnvēderu banda pat nekaunās tautas vārdā runāt. Tautas vārdā viņa tagad luncinās pie angļu imperiālistu kājām, lai izlūgtos angļu zaldātus un bajonetes. Melsdami par Latvijas patstāvību un brīvību, viņi kaldina Latvijas darba tautai jaunas važas.” [7]

Par LSDSP tā laika nostāju un apsvērumiem B. Kalniņš savā partijas vēsturē saka:

„Vēsturiskā skatījumā tomēr jāšaubās par toreizējās taktikas lietderību, jo vēlāk pierādījās, ka lielinieki tik un tā vērsa savus niknos uzbrukumus pret ‘Ulmaņa un Kalniņa valdību’. Radikālizētās strādnieku masas tik un tā uz laiku pievērsās lieliniekiem.” [8]

Tam apstāklim, ka LSDSP izšķīrās par Latvijas neatkarību un piedalījās TP, bija ļoti liela polītiska un morāla nozīme, kas it īpaši parādījās 1919. gada notikumos. Bet 1918. gada beigu periods („TP un PV Rīgas posms”) latviešu sociāldemokratiem bija ļoti smags un pārbaudījumu pilns laikmets, kas visai maz apskatīts mūsu vēstures literātūrā (B. Kalniņš grāmatā LSD 50 gadi tam veltī nepilnu lappusi).

Zināmas iespējas tuvāk izsekot sociāldemokratu darbībai, taktikai un propagandai minētajā „Rīgas posmā” dod šīs partijas laikraksts (centrālorgans) Sociāldemokrats (turpmāk: Sd), kas sāka iznākt 1918. gada 21. novembrī Rīgā. Līdz gada beigām iznāca pavisam 16 laikraksta numuri (katrā numurā 4 lappuses). Sākumā par izdevēju parakstījās F. Menders, par atbildīgo redaktoru – J. Celms; vēlāk atbildīgā redaktora vietā atrodams apzīmējums „redkollēģija” . Redakcija un ekspedīcija atradās Elizabetes ielā 16-6, numurs maksāja 10 kapeikas. Teksta citātos izlaidumi apzīmēti ar daudzpunktēm iekavās, saīsināti satura atstāstījumi likti stāviekavās.

Sd (nr 1, 21.11.18.) sāk savu gaitu, ievadrakstā [Ievadrakstus, kuŗiem nav autora paraksta, galvenokārt sacerējis Sd redaktors Jūlijs Celms (Brūno Kalniņa mutvārdu informācija, Stokholmā, 17.8.67.)] deklarējot, ka LSDSP neļaus revolucionārai domai izvērsties par neapstrīdamu ticības apliecību jeb dogmu, kuŗas saturu nespēj grozīt strauji ritošā dzīve. Laikraksts aicina savus lasītājus:

„Esiet stipri savā apziņā un vēsturiskā brīdī neliecieties vadīties no acumirklīgām sajūtām un sajūsmām vien. To prasa no mums moments.” (1. lp.) Svarīgākais uzdevums toreiz bija izskaidrot strādniekiem, kāpēc LSDSP piedalās TP un bija jāatspēko lielinieku uzbrukumi. Par to 1. lp. runā raksts „TP un sociāldemokratija” (bez paraksta), kuŗā teikts:

18. novembrī Latvijas TP latviešu operā pasludināja Latviju kā demokratiski republikānisku valsti, neatkarīgu, nedalītu. Tuvākā nākotnē sasaucamā Satversmes Sapulce lems par Latvijas iekārtu un viņas attiecībām pret ārvalstīm.

TP ņem dalību ar 10 vietām (no Vidzemes un Rīgas) LSDSP delegāti (no Kurzemes dažiem vēl jānāk klāt). Komūnistu, t.i. LSD delegātu Padomē nav, jo komūnisti stāv uz tā viedokļa, ka Latvijas labākai attīstībai ir tikai viens ceļš – padomju diktatūra pēc Krievijas parauga. Bez tam (...) līdzdarbība TP (...) esot šķiru kopdarbība. Vai tas tā? Vai pielaižama s.-d. līdzdarbība pagaidu parlamentā, par kādu – saprotams, ļoti nepilnīgu – uzskatāma TP? (...) kas bija darāms, lai radītu pagaidu organu, kuŗš pārņemtu kaŗa izpostītā un sagruvušā Latvijā ‘varu’ no aizejošās vācu pārvaldes? Strādnieku padomes? (...) tam visam taču nepieciešams laiks. Bet zemes pārvaldes pārņemšana jādara šodien. /Norādīts, ka nav iespējams arī īsā laikā sarīkot vēlēšanas./ Un tāpēc, ka ne strādniecība viena pati, nedz arī no visas tautas vēlētas iestādes var jau šodien sagrābt ‘varu’ par Latvijas pilsētām un laukiem, tāpēc bija jārada pagaidu organs polītiskajām organizācijām, vispirms partijām, kuŗas stāv uz zināmas minimālas demokratiskas platformas. Tāda nu ir TP.

Sociāldemokrati, kā strādniecības priekšstāvji, ņemdami viņā dalību, ne ar ko nesaista savas rokas. Viņi arī turpmāk cīnīsies par īstas demokratijas nodibināšanu Latvijā (...) Ja Latvijas sabiedriskie spēki, vispirms strādnieku šķira, radīs un nostiprinās savas organizācijas, tad, saprotams, var rasties apstākļi, kuŗi tagadējo TP padarīs par galīgi nepilnīgu, pārveidojamu, vai atceļamu, ja līdz tam laikam nesanāktu Satversmes Sapulce Latvijā, kuŗa būs vienīgais augstākais Latvijas organs (iestāde).

Kā jau rāda sociāldemokratijas deklarācija, kuŗu nolasīja b. P.Kalniņš, mūsu partija vedīs kā TP, tā arī ārpus tās noteiktu cīnu par Latvijas galīgu demokratizēšanu un to sociālo prasību izpildīšanu, kuŗu izvešana nepieciešama sociālistiskās iekārtas sagatavošanai (...)

Tāpat kā ieiedami, piem., vācu reichstāgā, sociāldemokrati nebūt nepalika par pilsonības draugiem (...) tāpat arī mūsu gadījumā rīkojas LSDSP delegāti. Un ja pienāktu tāds brīdis, kad Latvijas strādniecība būs kļuvusi spējīga kā vācu, tad arī būs pamats citādām attiecībām pret TP (...)

Saprotams, blakus (...) organizējas strādnieku padomes, kuŗas uzņemas visiem strādniekiem kopējo šķiras interešu aizstāvēšanu. Tāpat tas bez šaubām notiks – un jau notiek – Latvijā.

Cits jautājums ir, vai sociāldemokratijai ņemt dalību PV kopā ar pilsonību /norāda, ka Austrijā soc. dem. Otto Bauers ir ārlietu ministra biedrs. U.Ģ./ (...) Mēs, Latvijas sociāldemokrati, saskaņā ar mūsu apstākļiem izšķīrām šo jautājienu citādi un nolēmām PV, t.i. ministrijās neiestāties. Ar vienu vārdu, TP ir surrogāts, ir nepilnīgs pagaidu organs. Bet izpostītā un līdz pēdējai dienai galīgi nospiestā Latvijā nekas pilnīgāks drīzumā nebija radāms (...) Un lai TP nepaliktu bez sociāldemokratu kontroles, tad šinī nepilnīgā, bet šodien vienīgi iespējamā pagaidu iestādē dalība bija jāņem.

Sd 1. numurā (1.-2. lp.) iespiesta arī „LSDSP priekšstāvja deklarācija Brīvās Latvijas pasludināšanas dienā” un atreferēta Latvijas TP 19. novembŗa sēde Rīgas pilsētas domes zālē. (3. lp.). Pēdējā rakstā teikts:

(...) Ministru prezidents Ulmanis ziņo, ka sastādījis savu kabinetu šādā sastāvā: min. prezid. un pagaidām zemkopības un pārtikas ministrs – Kārlis Ulmanis, iekšlietu ministrs – Dr. M.Valters, viņa biedri – Rūdolfs Benuss un Birznieks, tautas apgaismošanas min. – Dr. K. Kasparsons, ārlietu – Z. Meierovics, financu – Juraševskis, viņa biedrs – K. Puriņš, – darba min. – Hermanovskis. Zemkopības min. biedri – agronomi Bauers, Blumbergs un Augusts Kalniņš. Neieņemtas paliek tieslietu, satiksmes, aizsardzības un tirdzniecības-rūpniecības ministru vietas (...) [9]

Sd 1. numurā ziņots arī par partijas darbu provincē. Valkas Strādnieku Deputātu Padomē no ievēlētiem apm. trešā dala esot LSDSP biedri, Liepājas Strādnieku Dep. Pad. lzpildu Komitejā ievēlēts soc. dem. A. Rudevics.

Rīgas Strādnieku Dep. Pad. organizēšanās komisijas kopsēdē nav panākta vienošanās ar lieliniekiem, un LSD priekšstāvji sastādījuši vēlēšanu biroju no saviem delegātiem vien.

Turpat iespiests arī ziņojums par LSDSP pirmo tautas sapulci Rīgā. Tā notikusi svētdien, 17. novembrī, Romanova (Lāčplēša) ielā 25, un tur runājuši P. Kalniņš, Celms, Menders un Tangens (B. Kalniņš). Pieņemtas vairākas rezolūcijas:

(...) 3. Latvijai jābūt patstāvīgai, neitrālai valstij, demokratiskai republikai demokratiskā tautu savienībā. (...) 5. Sapulce atzīst, ka (...) bija jārada provizorisks organs – Latvijas TP (...) strādniecības priekšstāvniecība TP ir uzskatāma tikai par provizorisku (...) 8. (...) Sapulce protestē pret LSD, t.i. lielinieku jeb komūnistu cīņas paņēmieniem, kādi tie parādījušies ‘Cīņas’ nr 7, kur asiņainā ārprātā kūda uz daļas sociāldemokratu apslaktēšanu. (3.–4.lp.) Turpat publicēts arī šāds „Sveiciens Rainim”:

Latvijas strādnieki Vācijas revolūcijas uzvaras dienās no jauna pulcēdamies zem sociāldemokratiskā sarkanā karoga, savā 17. novembŗa atklātā sapulcē sūta savu sāpju un cīņu dzejniekam Rainim sirsnīgus sveicienus un aicina viņu dzimtenē. (4.lp.)

Sd 2. numurs (23.11.18.) sākas ar ievadrakstu „Strādnieku Padomes” (parakstījis -ks [Zvejnieks – Ansis Buševics]), kuŗā aprādīts:

(...) Apbrīnojama ir tā izturība, ar kādu Krievijas strādnieki tagad jau kopš gada panes šī jaukā vārda dēļ vissmagākās un neiespējamākās likstas (...) Sociālistiskā iekārta, lūk, nav ievedama ar varu un dekrētiem vien, bet tai nepieciešami vēl divi nosacījumi: apziņā stipri, organizācijās labi disciplinēti strādnieki un vecās iekārtas tiktāla izveidošanās, ka jaunās iekārtas ievešana top par ekonomiski nepieciešamu kultūras prasību (...) /Autors norāda, ka krievu lielinieki padzen Satversmes Sapulci, bet vācu soc. dem. to sasauc. Vācieši ir attīstītāki un tāpēc nejūsmo par padomju diktatūru.(...) (1. lp.)

Turpat F. M/enders/ pārmet sociālrevolūcionāru laikrakstam Uz priekšu divkosību. TP tie klusējot, bet savā lapā „forši rakstot” un nākot ar lielām sociālistiskām prasībām. (1 .lp.)

2. numurā arī ziņots, ka Latvijas Sociāldemokratiskās Jaunatnes Savienības Rīgas Organizācija atjaunojusi savu darbību. 17. novembrī notikusi tās pirmā pilnā biedru sapulce, kuŗā referējis b. Tangens. (3. lp)

Sd 3. numura (26.11.18) ievadraksts „Rīgas Strādnieku Deputātu Padome” (bez paraksta) vēršas pret lielinieku uzkundzēšanās tieksmēm. Rakstā teikts:

(...) Latvijas strādniecībai ir jāmācās no Krievijas biedinošā piemēra (...) Rīgas strādniecība nepieļaus, lai arī Latvijā nodibinātos tas pats tenors, kuŗš valda Krievijā un kuŗš nedod vairs ne vārda, ne preses, ne sapulču, ne organizēšanās brīvības, bet gan padarījis visu Krievijas strādniecību par valsts nabagiem (...)

Ļaudis, kuŗi ar Krievijas naudu apbruņoti, grib uzspiest savas grupas diktatūru Rīgas Strādnieku Dep. Padomei, ir tie paši, kuŗi pagājušo vasaru, kad vācu armija bruka Rīgā un Vidzemē, stāstīja Rīgas Strādnieku Dep. Padomē, ka no vācu ienākšanas nav ko bīties, bet gan ar viņiem brāļoties. Tās balsis, kas toreiz biedināja no šādas taktikas, tika nobļautas (...)

Vairāk kā jebkad Rīgas strādniecībai ir jānovēršas no šī ceļa. Skaidri un gaiši ir jāpasaka, ka mēs negribam atkārtot Krievijas kļūdas (...) Mēs negribam atļaut uzspiest strādniecībai vienas grupas diktatūru (...)

(...) Satversmes Sapulce – tas ir mūsu kaujas sauciens! Satversmes Sapulce visdrīzākā laikā sasaukta! Latvijas demokratija – ir mūsu tuvākais mērķis! Latvijas demokratija, kuŗā nav terrora, kāds valda Krievijā, bet kuŗā pastāv visas tās polītiskās brīvības, kas dod strādniecībai iespēju pulcināt savus spēkus tālākai apzinīgai cīņai par sociālismu (...) (1. lp.)

Šajā numurā iespiesta „LSDSP Programma” (1.-3. lp.), kuŗā cita starpā teikts:

„LSDSP kopā ar citām sociāldemokratu strādnieku partijām uzstāda par savu tuvāko polītisko uzdevumu nodibināt demokratisku republiku (tautas brīvvalsti) (...)”

Turpat 2. lappusē ir raksts „Proletāriāta diktatūra”, kas vēršas pret šo lielinieku sludināto iekārtu:

(...) atsevišķos gadījumos proletariāta grupas diktatūra var būt pat naidīga viņa šķiras interesēm (...) kad pie varas esošā proletariāta grupa neizteic un nespēj izteikt visas proletariāta šķiras intereses (...) Lai šī organizētā kopība rastos, ir nepieciešami šādi priekšnoteikumi: apziņā un organizācijā stipras un darbā disciplinētas strādnieku masas, viņu vairākums, bet ne mazākums (...) Lūk, kāpēc mēs nesaucam pēc proletariāta diktatūras (...) Vara mums nav mērķis, bet ir nepieciešams līdzeklis proletariāta šķiras interešu izvešanai dzīvē (...)

Sd 4. numuru (28.11.18.) ievada pretlieliniecisks raksts „Kas viņi ir?” (bez paraksta):

Pēc vesela gada spaidiem (...) Latvijas strādniecība sāk no jauna pulcēt savus spēkus (...) cīņā par Latvijas demokratiju (...) Rīgā ir radusies tomēr grupa ļaužu, kuŗai ar rungu rokā un pistoli kabatā ir gatava atbilde uz visiem jautājumiem (...) Un pa mazām sapulcītēm jau tiek apsolīts, ka tad, kad ‘visa vara’ būs padomju rokās, strādniekiem izdalīs ir buržuju mēbeles, ir dzīvokļus, kur dzīvo tie, ‘kas piezīdušies šampanieša’.

(...) tas, ko viņi pauž, nav sociālisms (...) Strādniecība nedzīvo no dalīšanas, bet no produktīvas ražošanas. Par nožēlošanu šī grupa saucas vēl par LSD (lieliniekiem). Krievijā viņas domu biedri nokristījuši sevi par komūnistiem, un arī Latvijā tas tā būtu labāki, jo neradītu pārpratumus.

Latvijas komūnistu (lielinieku) darbības centrs ir kļuvusi Rīga. Viņu galvenais ienaidnieks – nevis ‘buržuji’, bet LSDSP /Apraksta, kā lielinieki ar kaušanos un kliegšanu jauc soc. dem. sapulces. U.Ģ./. Savās nelegālajās lapiņās, no kuŗām mūsu rokās ir nākusi viena zem virsraksta ‘Nost tautiskos Latvijas verdzinātājus!’, [10] tie pēc piederības sadod visiem ‘tēviņiem’, kuŗi pasludinājuši, ka Latvija grib būt brīva demokratiska republika („Rakstā norādīts, kā komūnisti Brest-Ļitovskā iztirgoja Latviju un deva vācu imperiālistiem visu, ko tie vēlējās. U.Ģ./. Un tagad šie paši ļaudis uzmetas par Latvijas glābējiem! Caur ko? Caur vispārēju mantas dalīšanu, lai katrai sieviņai būtu par pāris buržuju mīkstiem krēsliem (...) Caur to, ka vispirms tiks aizbāzta mute katram, kuŗš nerunās to ‘žargonu’, kam katrs otrs vārds ir ‘sist’, ‘žņaugt’, ‘kārt’, ‘šaut’? Mūsu partijas biedriem ir piedraudēts ar terroru (...) te sākas kaut kas (...) nejēdzīgs, ārprātīgs, izvirtis (...) Mūsu organizācijai ir piedraudēts terrors! Mūsu biedrus gatavojas noslepkavot! Vai var, vai drīkst to pielaist Rīgas strādniecība, kuŗa reiz bija skaistākā pērle Krievijas strādnieku kustībā caur savu apzinīgumu? Nē! Mēs esam tai ciešā pārliecībā, ka Rīgas strādniecība neļausies ieraut sevi komūnisma ārprātā, lai tad, noslaktējusi katru, kam balta apkaklīte, mirtu pati ‘komūnisma’ bada nāvē. (...) (1. lp.)

Turpat 3. lappusē vairāki apraksti par to, kā lielinieki varmācīgi jauc sociāldemokratu sapulces.

Sd 5. numura (30.11.18.) ievadraksts „Lai dzīvo anarchija!” (bez paraksta) apskata polītiskos notikumus Vācijā u.c., norādot, ka lielinieku jaunākais cīņas lozungs esot „Lai dzīvo anarchija!”

Sd 6. numura (3.12.18.) ievadrakstu „Sociāldemokrati un komūnisti-lielinieki” parakstījis Socius (Kristaps Eliass), un tur vairākos punktos salīdzinātas abu partiju prasības un mērķi, uzsveŗot, ka sociāldemokrati ir vecās LSDSP pēcnācēji. VIII punktā teikts:

Sociāldemokrati uzstājas par brīvu, neatkarīgu un demokratisku Latviju, būdami tai pārliecībā, ka šīs prasības izvešana dzīvē, novērsdama latviešu tautas un līdz ar to Latvijas proletariāta nacionālo apspiešanu, var nākt tikai par labu proletariāta šķiras cīņai. Komūnisti-lielinieki noteikti izsakās pret šo prasību (...) (1. lp.)

Turpat 1.-2. lappusē ir Tg. (B. Kalniņa) raksts „Neapraktie miroņi”:

(...) Krievijas lielinieciskais režīms jau no sākta gala nebalstījās uz iedzīvotāju, jā, pat /ne uz/ proletariāta vairākuma (...) noteikti jānoraida mūsmāju lielinieku aicinājumi uz visas varas sagrābšanu, uz bruņotu sacelšanos un neatkarīgas Latvijas republikas gāšanu. [11] /Tg. aizrāda, ka ir uzvarējusi sabiedroto valstu imperiālistiskā koalicija. U.Ģ./. Ar skaļiem lamas vārdiem, demagoģiskiem cīņas paņēmieniem un rupjiem draudiem pret citādi domājošiem sociālistiem te nav līdzēts. Šādas bezprāta dusmas un terrors ir tikai iekšēja nespēka pazīmes.”

Sd 7. numura (5.12.18.) 1. lappusē ir J. (Jūlijs Celms) raksts „Jupiter, tu dusmo!”:

(...) tātad tev nav taisnība, – saka veco romiešu paruna. (...) LSDSP un viņas biedri no komūnistiem proklamēti par ‘tautas nodevējiem’. Kāpēc tā? Tāpēc, ka LSDSP un viņas biedri atklāti un skali pasaka, ka sociālisms nav ticības dogma – nav islams (...) vai cita kāda reliģija, kuŗa izplatāma ar zobeni un uguni, ar ‘krusta kaŗiem’ un misionēm, ar valstu iekarošanu un ķeceru sadedzināšanu. Sociālisma pamati rodami pašā saimnieciskajā dzīvē, viņas iekārtā. Un tāpēc tikai šīs iekārtas organizēta pārveidošana – kas iespējama ne katrā laikā un /ne/ visur vienādi – ir sociālistu mērķis un uzdevums. (...)

Turpat 2. lappusē apskatīta rietumu lielvalstu polītika Austrumeiropā – „Sabiedrotie jau valda pār Krieviju!”:

(...) sabiedrotie vienojušies ar krievu pretrevolūcionārām grupām par to, ka pēc lielinieku gāšanas jātiek atjaunotai Lielkrievijai vecos apmēros (atskaitot Poliju), tātad arī Latvija ietilptu viņā (...) apspriedē nolemts, pretlielinieciskās armijas priekšgalā nostādīt grāfu Kelleru un ģenerāli Deņikinu. Abi viņi ir noteikti monarchisti (...) Tas ir tas bēdīgais revolūcijas gals, pie kāda ir novedusi lielinieciskā valdība ar savu neprātīgo polītiku un revolucionāro spēku skaldīšanu!

3. un 4. lappusē iespiests šāds Latvijas TP 3. decembŗa sēdes atreferējums:

(...) Sēdi vadīja b. M. Skujenieks kā prezidenta biedrs, jo pārējie prezidija locekļi Čakste (LZS) un Zemgals (radikāldem.), kā zināms, aizbraukuši uz Stokholmu. Padomes sēdē piedalās no LSDSP 12 b.b., – no LZS – 12, no demokratiem – 5, no radikāldemokratiem – 4, no nacionāldemokratiem – 2, republikāņiem – 1, neatkarīgiem – 1 un no Latgales – 8 loc.; bez tam vēl 4 priekšstāvji no vācu brīvprātīgās partijas, kuŗa atzinusi Padomes platformu un no ebreju soc. dem. ‘Bunda’ 2 b.b., un no ebreju apvienotās sociālistiskās partijas 1 b., kuŗi kopā ar LSDSP delegātiem sastāda TP sociāldemokratisko frakciju. (...) soc. rev. partijā ir notikusi šķelšanās /no soc. rev. nepiedalās pagaidām neviens. U.Ģ./ (...)

Otrs dienas kārtības punkts ir Latvijas PV programma. Šinī jautājumā ar gaŗāku runu uzstājas min. prezid. Ulmanis (LZS). Tas vispirms paziņo, ka angļu flote ieradusies Liepājā, kas no pilsoniskām frakcijām tiek uzņemts ar aplausiem.

Tālāk min. prezid. paziņo ministru kabinetu, cik tālu tas jau sastādīts: min. prezid. un zemkop. min. K. Ulmanis, iekšlietu min. Dr. M. Valters, tā biedri adv. Benuss un Birznieks, financu min. Pūriņš, tautas apgaismošanas min. Dr. K. Kasparsons, ceļu min. inž. Hermanovskis, viņš arī izpilda darba min. vietu, tieslietu min. Juraševskis, viņa biedrs adv. Strautnieks, valsts kontrolieris barons Rozenbergs, tirdzniecības min. inž. Sp. Paegle, viņa biedrs barons Klots, aizsardzības min. vēl nav iecelts, /F. Menders interpellē par sapulču brīvības ierobežošanu, kas notikusi ar 1.decembŗa rīkojumu. U.Ģ./ Ulmanis uzstāda uzticības jautājumu. Visa TP vienbalsīgi izsaka uzticību, sociāldemokratiem atturoties. /Apspriež Satversmes Sapulces u.c. jautājumus./.

Pēc tam TP apspriež nolīguma nosacījumus, ar Vācijas komisāru (...) /Līgums attiecas uz pārvaldi un dzelzceļiem. U.Ģ./ Pret līgumu izsakās Ķeniņš (nac. dem.), arī bij. ‘strēlnieku tēvs’ Goldmanis (LZS) ir pret steigšanos ar līguma noslēgšanu (...) Dr. P.Kalniņš saka, ka (...) Vinnigs (...) nav sociālistiskas valdības cienīgs priekšstāvis (...) b. F. Menders (soc. dem.) saka, ka līguma lieta loti steidzama (...) Balsojot nolemj līguma pārbaudīšanai iecelt komisiju no frakciju priekšstāvjiem (...)

Sd 8. numurs (7.12.18.) sākas ar ļoti gaŗu ievadrakstu, ko parakstījis Socius (Kristaps Eliass) – „Kāpēc mēs iegājām TP”. Šajā rakstā autors ar marksistiskiem argumentiem polemizē ar lieliniekiem, kuŗi esot uzsākuši „veselu kaŗa gājienu pret LSDSP”. Autors gan atzīst, ka polemizēt ar lieliniekiem esot lieki, taču šādā veidā var apgaismot patiesos apstākļus Rīgas un Latvijas strādnieku masām. Raksts beidzas ar norādījumu, ka pareizais ceļš ir:

Cīņa par demokratisku Latviju, cīna par visu to prasību izpildīšanu, kuŗas sastāda sociāldemokratijas minimālo programmu. Šis ceļš arī ir vienīgais un pareizais, kas ved Latvijas proletariātu pretim viņa gala mērķim – sociālismam.

Turpat 1.-2. lappusē Tang. (B.Kalniņš) iztirzā jautājumu „Strādnieku arodnieciskās biedrības vai lielinieciski klubi?”

Turpat 2.-3. lappusē atreferētas TP sēdes 1918. gada 4. un 5.decembrī: /4.decembŗa rīta sēdē galvenais jautājums ir pašvaldību likumprojekts. Pēcpusdienas sēdē ar plašu runu uzstājās F. Menders. U.Ģ./. F. Menders: (...) Ārējā polītikā ministru priekšnieks grib demokratisko Latviju atbalstīt tikai uz sabiedrotiem un pasludina šo savu orientāciju par visas TP virzienu. Tas tā nav! (...) soc. dem. frakcija ir pret sabiedroto orientāciju, kā šo jēdzienu saprot pasaules polītikā (...) Mēs ļoti šaubāmies, vai tie sabiedrotie, uz kuŗiem šobrīd liek tik lielas un rožainas cerības, vēlāk, kad zem viņu zobena apvienosies saraustītā Krievija, nepiespiedīs atkal mūs pie, labākā gadījumā, liberāli pilsoniskas krievu lielvalsts. Mums pārmet vācu orientāciju. Uz to mēs varam lepni un skaidri atbildēt, ka tiešām mēs esam jaunās, demokratiskās, sociālistiskās Vācijas draugi, no kuŗas mēs gaidām tās iekārtas izvešanu, pēc kuŗas arī mēs gribam tālāku cīnīties. Mēs sniedzam drauga roku vācu strādniecībai. Vilsonam dziedāt slavas dziesmas mēs nevaram (...) Iekšējā polītikā mēs nevaram būt tādi optimisti kā ministru priekšnieks (...) Latvijas demokratijas naidnieki pārāk tuvu /F.M. prasa sociālas reformas, nosoda sarkano terroru. U.Ģ./. Arī šķiru cīņai var būt kulturālas formas. /F.M. prasa paplašināt amnestiju. U.Ģ./. Agrārjautājumā – Latvijas varbūt vissvarīgākajā (...) Bez kavēšanās jāatsavina muižniecības zeme (...) Turpretim zemniecības zemes atsavināšanu mēs par savas programmas punktu neuzskatām. Pārtikas jautājumā /F.M. brīdina, ka būs lielas grūtības. U.Ģ./. Nacionālajā jautājumā /F.M. prasa minoritāšu aizsardzību. U.Ģ./. Aizsardzības ziņā (...) Nedrīkst apspiest pārliecību, bet vara jālieto vienīgi pret varmācību un varas darbiem (...) Latvijas demokratiju mēs aizstāvam pret uzbrukumiem no abām pusēm! (Aplausi)

(...) TP pieņem LZS /nevis F. Mendera iesniegto U.Ģ./ pārejas formulu ar 48 balsīm. Vakara sēdē spriež par Latvijas valsts aizsardzību (...) Ulmanis ziņo par dažiem soļiem valsts robežu aizsardzības jautājumā. Debašu nav. (...)

/5. decembŗa TP sēdē atklājas plaisa ar kreiso spārnu. Sociāldemokrati norāda, ka policijas likumprojekts nozīmē pilsoņu diktatūru. Likumprojektu pieņem pret soc. dem. balsīm. U.Ģ./.

Sd 9. numurs (10.12.18.) jau atrodas Sarkanās armijas uzbrukuma zīmē. Ievadraksta virsraksts „Kur izeja?”, un to parakstījis M.G. (?): Uzbrukums Latvijai no ārienes iesācies. Te vairs nav runa par kādas nebūt vienas šķiras sacelšanos pašā Latvijā, bet par uzbrukumu no ārienes. (...) /Autors norāda, ka lielinieku valdība pati pieprasījusi pašnolemšanās tiesības Latvijai. U.Ģ./ (...) tagad, kad šī pašnolemšanās var tikt izvesta dzīvē, /lielinieku valdība. U.Ģ./ pati sūta uz Latviju savus okupācijas spēkus (...) Vācu žandarms ir miris, lai dzīvo lielinieciskais žandarms! (...) Bet ja nu arī Latvijai uzbruktu vienīgi latviešu strēlnieki, arī tad jājautā, kā attaisnot šādu uzbrukumu? (...) vai tikai bajonete ir pašnolemšanās līdzeklis? (...)

Kas sagaida Latviju tanī gadījumā, ja lielinieki to iekaros un okupēs (...) Bads un sals, beztiesu nošaušanas un rupjas patvarības seko šādam iebrukumam Latvijā (...) Šādas izredzes priekšā nobāl pat vācu okupācijas varas darbi. /Autors norāda, ka lielinieku iebrukums stiprina arī iekšējo reakciju. U.Ģ/. Proletariāta priekšā var nostāties izvēle: vai nu lielinieciska diktatūra, vai buržuāzijas-muižnieciska diktatūra. /Soc. dem. neatzīst nevienu no tām; tie noraida arī palīdzību no sabiedroto imperiālistiem. U.Ģ./. Proletariātam un zemniecībai var būt tikai viens glābiņš pret visiem ārienes iebrucējiem: ne rezolūcijas, ne vārdi, bet vispārēja mobilizācija. Bet līdz vispārējas, mobilizācijas izvešanai jāgriežas pie Vācijas sociālistiskās valdības, lai tā neļauj ārienes kaŗaspēka nodaļām ienest Latvijā postu un badu. (...) Jāgriežas pie visas pasaules proletariāta (...)

Tūlīt nepieciešamas plašas sociālas reformas agrārjautājumā un strādnieku likumdošanā, jo tikai tas var pacelt mūsu garastāvokli. (...) Bet pēdējais vārds, pēdējie prieki pieder visas pasaules demokratijai, kuŗu vada vispasaules proletariāts, ne lieliniecisms.

Turpat 3.lappusē ziņots, ka Rīgā sasauks LSDSP konferenci.

Sd 10. numurs 1918. gada 12. decembrī iznāca ar uzsaukumu pār visu 1. lappuses augšējo malu:

BIEDRI - STRĀDNIEKI, NEĻAUJIETIES SEVI PROVOCĒT UZ BRĀĻU KAŖU!

Juceklīgā un izmisīgā situācija visai labi atspoguļojas ievadraksta „Caveant consules!” (bez paraksta):

(...) Tautas priekšgalā nostādītā PV sauc jūs pie ieročiem − tā sauc PV. Bet mēs prasām še skaidri un noteikti: kas ir tie, kuŗus jūs saucat pie ieročiem? Vai jūs esat par visas tautas apbruņošanu – par vispārēju mobilizāciju? Jeb jūs domājat, ka tautas vara ir sasniedzama ar zināmu izlasi, tikai ar pilsoniskās daļas apbruņošanu? (...) Tāpēc neieaiciniet veltīgu asins izliešanu, neradiet nevietā – brāļu karu! (...) Mēs nešaubāmies, ka proletariāta varai – īstai strādnieku šķiras varai jānāk, bet tagad, kur Latvijā proletariāts lielā mazākumā, tāda nav iespējama, jo tā var izvērsties tikai par mazākuma terroru. Caveant consules!

Turpat 1.-2. lappusē ir gaŗš raksts „Ap Tautas Padomi”, ko parakstījis Socius (K. Eliass). Tur norādīts, ka komūnisti pārmetuši sociāldemokratiem iestāšanos TP, bet tagad citi pārmetot to, ka sociāldemokrati neizstājoties no TP, jo tās darbs visur neatbilstot strādnieku šķiras interesēm. Autors turpina:

Bet vai tas ir pietiekošs motīvs, lai izstātos no tās? Mums šķiet, ka nē. (...) Latvijā pēc viņas saimnieciskā stāvokļa proletariāts vēl nebūt nespēlē un nevar spēlēt dominējošo (valdošo) lomu (...)

Taču traģiskajā notikumu attīstības gaitā LSDSP taktika drīz vien mainījās.

Sd 11. numura (14.12.18.) ievadraksts „Pēdējie notikumi” (bez paraksta) atkārto aicinājumu, kas bija iespiests laikraksta iepriekšējā numurā:

(...) Mūsu lozungs bija un paliek arī turpmāk: ‘Biedri - strādnieki, neļaujieties sevi provocēt uz brāļu kaŗu! Asins diezgan plūdis! Latvijas pāšnolemšanās jāizšķir Satversmes Sapulcei!’

Turpat 1.lappusē publicēts Tg. (B. Kalniņa) apcerējums „Proletāriāta internacionāles atjaunošana”.

Sākot ar Sd 12. numuru (17.12.18.), jūtami saasinās laikraksta tonis pret pilsoņiem un PV. Šī numura ievadrakstā „Mūsu demokratiskie pilsoņi”, ko parakstījis J. (J. Celms), teikts:

(...) naudas kases tapa par mūsu pilsoņu sabiedriskās un polītiskās dzīves centru. (...) Kas par to, ka polītisko interešu aploks caur to stipri sašaurinājās. /Pēc revolūcijas pilsoņu partijas nosauc sevi par dažādiem demokratiem. Pēdējā laikā tie pierāda savu polītisko nevarību un neprasmi. U.Ģ./.

Turpat 1.-2. lappusē iespiests raksts „Ko dievi grib pazudināt, to tie sit ar aklību”, ko parakstījis -ra (Klāra Kalniņa). Tur kritizēta PV un jautāts:

Kādēļ PV nestājas pāri šo /vācu/ ģenerāļu un Vinnigu galvām tiešos sakaros ar vācu sociālistisko valdību (....)?”

Šis padoms bija dibināts uz illūzijām, kādas toreiz it īpaši loloja F. Menders. [12]

Sd 13. numura (21.12.18.) ievadraksts „Quo vadis?” (bez paraksta) kritizē PV:

PV kļūst nervoza (...) Vakar noliedz /lielin. laikr. Valkā. U.Ģ./ Sarkano karogu, šodien piesūta ‘brīdinājumu’ laikrakstam Uz priekšu (...) Mēs nepiekrītam tai aģitācijai, kuŗu veda Sarkanais karogs, mēs nevaram parakstīties arī zem to ‘migliņu’ rakstiem, kuŗi rediģē Uz priekšu, izmantodami savu bulvāru praksi iz Benjamiņa nelaiķes kapeiku lapeles. (...) Un ja TP attaisnotu visus PV soļus (....), tad sociāldemokratijas ceļš ir skaidrs. Skaidras būs arī viņas tālākās attiecības pret TP.

Tiesa, Latvijas demokratiskais uzbūves darbs pārdzīvo patlaban grūtas dienas. No ārienes laužas iekšā krievu lielinieciskie kaŗa pulki, kuŗi ar krusta kaŗa metodēm grib nest Latvijai ‘sociālismu’. Latvijai nevajag kaŗa. Viņai vajag miera. (...) Nomocītā, izpostītā Latvijā nevar plaukt ne demokratija, ne sociālisms. (...) Latvijai vajag skaidras un gaišas polītiskas vadības, kuŗa bez liekas nervozitātes ar nelokāmu gribu prot iet pa demokratiskas platformas ceļu.

PV savā tagadējā sastāvā to nespēj. Un te ir jāvelk konsekvences. Tā ir ļoti vāja demokratija, kuŗai jābīstas no laikraksta Uz priekšu. (...) Bet demokratiskā Latvija tāda nav. Tā ir mūsu dziļa pārliecība. Un tāpēc rokas nost no preses!

Runājot par PV nervozitāti, šis pretrunīgais raksts skaidri parāda to nervozo noskaņojumu, kas bija pārņēmis latviešu sociāldemokratus. Viņu situācija tiešām bija izmisīga. To labi izgaismo F. Mendera raksts „Krusta kaŗš?” (turpat, 1.-2. lp.):

Lielinieku armijas kaŗa pulki stāv Latvijas priekšnamā. Nav izslēgta varbūtība, ka viņi ieņems Rīgu. Tad, kā to pasludina 3. armijas komisāri Bauze, Linde un Apinis, visi, kas nepiekrīt šim lielinieku kaŗa gājienam ‘tiks bez žēlastības noslaucīti no zemes virsus’. Vispirms, saprotams, ‘Kalniņi un Menderi’ /F.M. norāda, ka ar varu nevar ievest sociālismu; Latvijai vajadzīgs demokratisms. U.Ģ./ Bet Latvijas lielinieciskā ‘iekarošana’ paātrinās Anglijas imperiālisma uzbrukšanas soļus. (...) Imperiālistiskās ‘kārtības’ nodibinātāji sāks meklēt sev atbalstu arī vācu reakcionārajā pilsonībā un muižniecībā. /F.M. norāda, ka muižnieki patiesībā priecājas par lielinieku iebrukumu, jo top samīta Latvijas demokratija. U.Ģ./.

LSDSP pienākums tāpēc ir brīdināt Latvijas strādniecību no maldu ceļiem. Sociāldemokratija nevar nostādīt pretim Maskavas krusta karotājiem ātr- un tālšāvēju lielgabalus. LSDSP nevar šaut uz strādniekiem, bet viņa arī nevar iet līdz lielinieciskos maldu ceļus (...) Tas ir jāsaka Latvijas strādniecībai. Tas ir jādara sociāldemokratijai, un kaut arī viņa paliktu acumirklī nesaprasta un pārkliegta no Spartaka /lielin. spiestuve. U.Ģ./ lapiņu frazēm un lielgabalu trokšņa. Jo Latvijas strādniecības nākotne stāv augstāk par visu!

Turpat 1.-4.lappusē ir Tg. (B.Kalniņa) raksts „Lielinieciskā diktatūra un sabiedroto imperiālisms”. Viņš vispirms izsaka domu, ka visiem sociāldemokratu novirzieniem būtu jāsaslēdzas pret kopīgo imperiālistisko pretinieku un turpina:

Protams, tas nav sasniedzams citādi, kā caur līdzšinējā brāļu kara, t.i. lielinieciskā terrora izbeigšanu pret visām nelielinieciskajām sociālistu partijām. /B.K. norāda, ka latviešu lieliniekos tomēr nav ne jausmas no tās izlīgšanas polītikas, kas vērojama krievu lielinieku nostājā. U.Ģ./ (...) vai tie /latv. lielin. U.Ģ./ savā taktiskā aklumā grib izrādīties par ‘stingrākiem’ un zvērinātākiem lieliniecisko principu aizstāvjiem nekā lielinieciski komūnistiskās partijas Centrālkomiteja ar pašu Ļeņinu priekšgalā! (...) Un Latvijas apzinīgā strādniecība no sacītā lai saprot, ka vienīgi uz vietējiem lieliniekiem –komūnistiem gulstas atbildība par tagadējo Latvijas proletariāta iekšējo brāļu kaŗu!

Turpat 3.lappusē paziņots, ka LSDSP konference sanāks 1918.gada 26. decembrī.

Ziņojot par stāvokli „Sarkanās armijas frontē”, minēts, ka lielinieki ieņēmuši Strenčus. (4.lp.)

Sd 14. numurs iznāca Ziemsvētku vakarā, 1918. gada 24. decembrī. Tajā iespiests demokratiska patosa apgarots F. Mendera raksts „Miers virs zemes” (1.-2. lp.), kuŗā viņš šajā izmisīgajā situācijā izsaka vēlreiz uzticību demokratiskai Latvijai: Miers virs zemes. Viņu gaida visa kaŗā izmocītā pasaule (...) Latvijas demokratiskā iekārta ir apdraudēta (...) tāpēc, ka ārēji spēki, krievu lielinieki, to neatzīst un savu gribu no ārienes vēlas uzspiest Latvijas demokratijai (...) miers virs zemes nav domājams bez demokratijas (...) Latvijas darba tautai, šim pasaules kaŗa moceklim, klīstošam pa izpostītās Krievijas un Latvijas ārēm, bez darba, un bez maizes, tai vajag demokratiskas Latvijas. Tāpēc svētku priekšvakarā, kuŗus vecā pasaule sauca par miera svētkiem – nespēdama dot pat miera darbdienu – mēs, savu gala mērķi sociālistisko Latviju iz acīm neizlaizdami, saucam: Lai dzīvo demokratiskā republika – Latvija!

Sd 15. numurs iznāca 1918. gada 28. decembrī, kad lielinieku kaŗaspēks jau virzījās uz Rīgu. Šī numura ievadraksts „Svarīgā brīdī”, ko parakstījis J. (J. Celms), kommentē LSDSP konferenci, kas notika Rīgā no 26. līdz 28. decembrim un tātad vēl nebija beigusies. Ievadnieks konstatē, ka soc. dem. konference sasaukta kritiskā brīdī un turpina:

No ievēlētiem 39 delegātiem gan pašlaik ieradušies tikai 27 ar lemjošas balss tiesību (...) /šis skaits U.Ģ./ reprezentē 1500 (750 biedru konferencē nav reprezentēti) organizētu biedru /un U.Ģ./ ir pietiekams, lai spriestu un lemtu. (...) [13]

LSDSP apvieno visus sociāldemokratus – nekomūnistus (...) Svarīgākie partijas taktikas jautājumi izcēla konferencē trīs galvenos virzienus: galējo labo, galējo kreiso un centru.

Galējais labais spārns nostādīja par smaguma punktu Latvijas Satversmes Sapulci, kuŗas dēļ tas ar mieru iet pat aktīvā bruņotā cīņā pret katru – arī sarkano armiju – kas Satversmes sapulci noliedz.

Galējais kreisais spārns turpretim gatavs spēji mainīt partijas principiālo pozīciju un taktiku, ejot ‘pakaļ masām’, kaut tās arī acumirklī ietu pa maldu illūziju ceļu. Turpretim konferences lielais vairums nostājies starp abiem minētiem galējiem virzieniem un sastāda vairākuma centru (...) partijas vadošo iestāžu līdzšinējo taktiku konference atzina par pareizu (...) Vairākums delegātu savās runās noteikti pastrīpojuši, ka Latvijas strādniecībai noteikti jānorobežojas tik pat no visiem tiem, kuŗi ar sabiedroto imperiālistu palīdzību grib proletariātam mest cilpu kaklā, kā arī no tiem, kuŗi zem ‘strādnieku diktatūras’ flagas grib nodibināt vienas nelielas strādnieku daļas diktatūru pār visu strādniecību. /Norāda uz Krievijas ļauno pieredzi. U.Ģ./. Un tomēr, konferences nospiedošs vairums izsakās pret katru bruņotu pretošanos sarkanās armijas iebrukšanai Latvijā. ‘Visiem jāizsapņo mums maldu Mīlas sapņojums’ (mans retin. U.Ģ.) – un arī proletāriātam, t.i. vienai viņa daļai ir jāizsapņo šis maldu sapņojums par lieliniecisko sociālismu, kā to jau izsapņojis Krievijas proletariāta vairākums. [14] Rezolūcijas pamata jautājumos vēl nav pieņemtas, (...) bet vispārējā konferences fiziognomija jau ir apzīmēta diezgan noteikti. Bet par to nākošu reizi.

Turpat 1. lappusē ir F. Mendera raksts „Partijas konference”. Viņš norāda, ka Latvijas demokratiju apdraud lielinieki un Anglijas imperiālisms, kas tīko Latviju pārvērst par operāciju bāzi savai polītikai pret austrumiem. F.M. turpina:

Abas šīs tieksmes nostājas pret neatkarīgu Latvijas demokratiju un Satversmes Sapulci atstumj uz nenoteiktu laiku. /Bet sociāldemokrati nevar ar ieročiem cīnīties pret lielinieciskajiem strādniekiem; viņi to darīs ar aģitāciju un propagandu. U.Ģ./. Mums mēdz pārmest, ka mēs lienot zem barikādēm. Mums neesot drosmes nostāties ne vienā, ne otrā pusē šīm barikādēm, kuŗas ceļ komūnistu armija, [15] Uz to mēs varam atbildēt, ka revolucionāra pienākums ir nostāties tik uz tām barikādēm, kuŗas ved pie demokratijas vai sociālisma. Turpretim tās barikādes, kuŗas ceļ komūnisti, uz šiem mērķiem neved. Bet ja viņas arī neved nedz uz sociālismu, nedz uz demokratiju, tad tomēr uz viņām stāv viena strādniecības daļa. Un tāpēc mēs nevaram nostāties arī pret šīm barikādēm. /F.M. aizrāda, ka ļoti svarīgi ir nospraust partijas līniju agrārajā jautājumā un galvenais U.Ģ./ – ciešāk saistīt tos sociāldemokratiskos elementus, kuŗi atsvabinās no komūnistu darbības paņēmieniem (...) Turpat 1.-2.lappusē iespiests V.G. (Valdis Grēviņš) raksts „‘Zemtuŗi’ darbā”:

Īsi pirms svētkiem Rīgā sanāca t.s. Latvijas zemtuŗu (saimnieku) delegātu kongress. Zem šī skanīgā nosaukuma divas dienas sēdēja 62 vīri: no Vidzemes (50), Kurzemes (10) un Latgales (2) un sprieda par tekošā momenta jautājumiem /ļoti konservatīvā garā. U.Ģ./ (...) prezidijā sēdēja tagadējais zemkopības ministrs J. Goldmanis (...) atradis savu īsto vietu /blakus māc. Andrievam Niedram. U.Ģ./ (...) kongress pieņēmis, protams pilnīgu sabiedroto orientāciju (...) Beidzot nolemts arī no jauna organizēt ‘zemtuŗu padomes’, kuŗas nostādamas pretim bezzemnieku padomēm (...)

Turpat 2. lappusē rakstā „Par bezzemnieku padomju uzdevumiem” noraidīts varas sagrābšanas sauklis, jo „ejot pa no visiem atzīto demokratijas ceļu, bezzemnieki tāpat tiek pagastā pie noteicošās varas.”

Turpat 2. lappusē rakstā „Internacionāles atjaunošana” apgalvots:

Latvijas proletariātam vienīgais atbalsts gaidāms no sarkanās Internacionāles iejaukšanās starptautiskā polītikā par labu brīvai un demokratiskai tautu pašnolemšanai.

Turpat 3.lappusē rakstā „Lielinieku Valdības lēmums par Krievijas Soc.-Dem. Strādnieku Partiju” paskaidrots, ka Krievijas lielinieciskā valdība atcēlusi lēmumu par soc. dem. izslēgšanu no padomēm. Raksta nobeigumā teikts:

Bet Latvijas lielinieki, neskatoties uz šo Krievijas lielinieciskās varas frontes maiņu joprojām turpina savu asiņainā ārprāta polītiku.

Turpat 3. lappusē arī raksts „PV delegāti pārbraukuši”, kuŗā teikts:

(...) Čakste un Zemgals (...) pēdīgi reiz atgriezušies atpakaļ, bet – bez maizes, bez naudas, bez skaidras atbildes par Latvijas nākotni. (...) Ko īsti delegāti Stokholmā darījuši, tas nav zināms /bijuši tur vienu mēnesi; decembŗa vidū tur ieradies arī Meierovics. U.Ģ./. Amerikāņi aizstāvot stipru, nedalītu Krieviju (...) Angļu–franču starpā pastāv divi novirzieni (...) angļi ar mieru Krieviju skaldīt un pār viņu valdīt. (...) Zemgals no Stokholmas izbraucis 21.decembrī, Čakste palicis patlaban Stokholmā /viņš došoties uz Londonu un pēc tam uz miera konferenci Parīzē. U.Ģ/.

Turpat 4. lappusē oficiāli paziņots: „LSDSP konference sanāca 26.decembrī (...) Pavisam 27 delegāti, kuŗi reprezentē 1500 biedrus (...) nav reprezentēti 750 biedri (...) LSDSP šobrīd ieiet 2250 b. (...)”

Sd 16.numurā, kas iznāca 31.12.18. (izlietotajā mikrofilmā trūkst šī numura pirmās lappuses), ir publicētas LSDSP konferences (26.-28. dec.) rezolūcijas un lēmumi (2.-3. lp.) šādā secībā:

REZOLŪCIJA PAR SATVERSMES SAPULCI.

Konference atzīst, ka LSDSP jāturpina visnoteiktākā cīņa par demokratisku Satversmes Sapulci (...) Konference nolemj, ka neatkarīgi no PV un TP rīcības partijai jāķeŗas pie aktīviem soliem, lai no vietējo pašvaldības organu priekšstāvjiem tiktu radīts centrāls demokratisks organs /Satversmes Sapulces sasaukšanai. U.Ģ./.

REZOLŪCIJA PAR FAKTIEM ATTIECĪBĀ UZ TP UN PV.

(...) Latvijai draud no vienas puses lielinieciskā-komūnistiska armija, no otras – sabiedroto imperiālisms. Šādā laikmetā sociāldemokratijas uzdevumi ir sekoši: 1) lielinieku-komūnistu /diktatūras U.Ģ./ tieksmēm (...) LSDSP stāda pretim proletariāta organizētu cīņu par demokratisku iekārtu (...) 2) sabiedroto imperiālisma tieksmēm izmantot kaŗa uzvaras augļus (...), LSDSP stāda pretim strādnieku šķiras pretestības spēju pavairošanu cīņā pret imperiālisma reakciju, organizējot demokratiju zem tautu pašnolemšanās lozunga.

Sakarā ar to partijas tuvākie uzdevumi ir – proletāriāta šķiras organizāciju radīšana un nostiprināšana. Reizē ar to ir jārada demokratiski pašvaldības organi (...) Līdz ar pašvaldības organu rašanos, TP, kuŗa sastādīta no polītisko partiju priekšstāvjiem (...) zaudē savu agrāko nozīmi (mans retin. U.Ģ.). Tas notiek jo vairāk tāpēc, ka PV, radīta no TP vairākuma, caur savu bezdarbību agrāros, bezdarba un pārtikas jautājumos, caur saviem nepielaižamiem soļiem sapulču un preses lietās un tieksmēm atbalstīties cīņā ar saviem pretiniekiem uz sabiedroto imperiālisma varu, kā arī TP nespēja laikā atrast pietiekošu atbalstu tautas masās /to nespēja arī LSDSP. U.Ģ./ un asas cīņas brīdī par demokratiju ir spiestas krist sabiedroto imperiālisma un reakcijas apkampienos. Stāvoklis nesavienojams ar patieso demokratiju. Tāpēc tekošā momenta svarīgs uzdevums ir tāda centrāla demokratijas organa radīšana, kuŗš atbalstītos uz pašvaldības iestādēm, kas viņu ievēl. Vedot par to aģitāciju masās, LSDSP prasīs no PV un TP nekavējošu centrāla demokratiska organa radīšanu no demokratiski ievēlētu pašvaldības iestāžu priekšstāvjiem. /Neiespējama prasība tā laika apstākļos. U.Ģ./.

REZOLŪCIJA PRET TP UN PV.

TP, sevišķi viņas pilsoniskā vairākuma izvēlētā un atbalstītā PV savā pastāvēšanas laikā

1) nav spērusi tos steidzamos soļus /kas bija vajadzīgi U.Ģ./ sevišķi pārtikas uzlabošanā un bezdarba novēršanā;

2) nav izvedusi (...) preses un sapulču brīvību (...);

3) nav balstījusies uz darba tautas masām ne kārtības uzturēšanā, nedz arī Latvijas valsts aizsardzības lietā, bet, baidīdamās no šīm masām un kategoriski noraidīdama valsts aizsardzības lietā jebkādu orientāciju ar /uz U.Ģ./ centrālo Vācijas sociālistisko valdību, ir meklējusi un meklē vienīgo glābiņu, vai nu pie Rietumeiropas imperiālistiem, vai vietējās vācu okupācijas varas, pat pie vietējiem reakcionāriem vāciešiem, krieviem un ebrejiem, kuŗu cīņa vērsta ne tik vien pret lieliniekiem, kā /bet U.Ģ./ arī pret sociāldemokratiju un strādnieku šķiras ciņu vispārīgi;

4) nav pietiekoši enerģiski uzstājusies pret vācu okupācijas varu (...)

5) PV oficiāli caur saviem priekšstāvjiem (...) ir brāļojusies ‘zemtuŗu’ kongresā ar Latvijas pilsonības visreakcionārāko spārnu, kuŗš lēmis par sociāldemokratu internacionālistu izslēgšanu no TP;

6) un beidzot PV grib uzlikt visiem saviem pretdemokratiskiem soļiem kroni ar kaŗa stāvokļa pasludināšanu /lielinieku kaŗaspēks jau apdraudēja Rīgu. U.Ģ./, t.i. ar visu polītisko tiesību apturēšanu. Pateicoties visai šai neattaisnojamai rīcībai, kā arī augšā minētiem un citiem gluži pretdemokratiskiem soļiem, TP un sevišķi PV ir zaudējusi katru atbalstu un piekrišanu tautas masās, sevišķi strādniecībā.

Ievērojot visu sacīto, LSDSP 1. konference, [16] lai noveltu no saviem delegātiem un līdz ar to arī no sevis katru atbildību par TP un PV turpmāko rīcību (mans retin. U.Ģ.), nolemj:

1) tūliņ atsaukt no TP savus delegātus (mans retin. U.Ģ.), uzliekot viņiem par pienākumu nolikt savus mandātus nākošā TP sēdē /1918. gada 30. decembrī šis lēmums tika īstenots. U.Ģ./; [17]

2) tagadējās, galvenokārt no Rīgas partijām sastādītās, TP vietā nekavējoši radīt jaunu valsts centrālo iestādi, kuŗa vairāk vai mazāk balstītos uz tautas masām un tā lielākā vai mazākā mērā izpaustu tautas vairuma gribu. Šī centrālā valsts pagaidu iestāde jāizvēl demokratiski velētām pilsētu un lauku pašvaldību iestādēm. Ja kur vietējās pašvaldību iestādes vēl nebūtu izvēlētas, konference ieteic visiem jauniem biedriem tūliņ uzstāties par šo iestāžu izvēlēšanu. /Šī prasība nevarēja būt nopietni domāta, un soc. dem. to vēlāk nav arī aizstāvējuši. Pēc 1919. gada 16. aprīļa landesvēra puča Liepājā viņi atkal atgriezās tai pašā nokritizētajā TP. U.G./.

KONFERENCES LĒMUMS AGRĀRPOLĪTIKĀ.

(...) LSDSP nevar ieteikt uz laukiem jaunu sīksaimniecību nodibināšanu caur tagadējo lielo zemes īpašumu sadalīšanu /tāda rīcība nebūtu progresīva; bet LSDSP prasa, lai muižnieku zemi atsavinātu bez atlīdzības, lai laukstrādniekiem noteiktu astoņu stundu darba dienu. U.Ģ./ (...) sauciens ‘Savs kaktiņš, savs zemes stūrītis’ − tādēļ nav proletariāta prasība /taču, ievērojot kopapziņas trūkumu, partija pieļauj konfiscētās zemes sadalīšanu bezzemniekiem lietošanai, ja to pieprasa laukstrādnieku padomes, U.Ģ./ (...)

ATTIECĪBĀ PRET LIELINIECISKO BRUŅOTO IEBRUKUMU LATVIJĀ KONFERENCE NOLEMJ:

Neatzīdama pie tagadējiem apstākļiem pilsoņu kaŗu un nosodot bruņotu iebrukumu no ārienes, konference nolemj, ka LSDSP nevar ņemt aktīvu dalību pilsoņu kaŗa kaujās ne vienā, ne otrā pusē. Ja Latvija nāktu zem lielinieciskā komūnisma diktatūras –sociāldemokratija šīs diktatūras robežās (mans retin. U.Ģ.) iestāsies caur aģitāciju, propagandu un strādniecības organizēšanu par Latvijas saimnieciskās un polītiskās dzīves demokratisku organizēšanu cīņai par sociālismu. /Soc. dem. nevarēja būt nekādu illūziju par šādām iespējām. Varbūt ar šo deklarāciju viņi cerēja zināmā mēra aizsargāt savus biedrus pret lielinieku terrora draudiem. U.Ģ./.

PAR STRĀDNIEKU ARODNIECISKO KUSTĪBU KONFERENCE NOLEMJ:

/Jācīnās pret šķelšanu un pret mēģinājumiem pārvērst arodnieciskās organizācijas par polītiskiem klubiem. U.Ģ./.

PARTIJAS PROPAGANDAS UN AĢITĀCIJAS JAUTĀJUMĀ KONFERENCE NOLEMJ:

(...) sociāldemokratijas cīņā pret lieliniecisko komūnismu vienīgais līdzeklis ir – proletariāta šķiras apziņas attīstīšana un izkopšana (...) Turpat 4. lappusē ir „/Landesvēra/ Virsstāba ziņojums”:

Naktī no 29. uz 30. decembri sacēlās pret saviem virsniekiem 1. un 3. latviešu zemes sargu rotas /pēc apsardzības ministra pavēles tās ielenktas no uzticamiem zemes sargiem un pēc angļu lielgabalu šāvieniem padevušās. U.Ģ./. Dumpiniekiem draud pienācīgs sods.

Stāba priekšnieks.

Šī raksta nolūks bija iepazīstināt lasītājus, kam interesē mūsu nesenā vēsture, ar tām laikmeta liecībām, kas atrodamas LSDSP centrālorganā Sociāldemokratā no 1918.gada 21. novembŗa līdz 31. decembrim. Šis materiāls ļauj zināmā mēra iejusties tai sarežģītajā un traģiskajā situācijā, kādu pārdzīvoja jaunā Latvijas demokratija savā pirmajā t.s. Rīgas posmā; it īpaši tas izgaismo to ārkārtīgi grūto stāvokli, kādā šai laikā atradās LSDSP, kas vēl tikai veidoja savas partijas organizāciju tīklu. Plašas latviešu tautas aprindas toreiz joprojām atradās stiprā LSD (lielinieku) ietekmē, kas lielā mērā kavēja LSDSP darbu.

Daži secinājumi:

- visā šinī periodā LSDSP konsekventi aizstāvēja neatkarīgas, demokratiskas Latvijas republikas vajadzību;

- tā centās šo mērķi aizstāvēt un izskaidrot ar marksistisku argumentu palīdzību un tādā veidā atsist lielinieku asos un nesaudzīgos uzbrukumus sociāldemokratiem;

- LSDSP noteikti noraidīja lielinieku sludināto proletariāta diktatūru un brīdināja strādniekus no Krievijas piemēra;

- tā arī pareizi noteica, kas gaidāms lielinieku uzvaras gadījumā;

- latviešu sociāldemokrati (sevišķi F. Menders) loloja maldīgas cerības par iespēju gūt spēcīgu atbalstu Latvijas demokratijai no toreizējās Vācijas sociālistiskās valdības (tā pati liela mērā bija atkarīga no vācu vecās armijas vadības atbalsta, it īpaši, kad no tās 1918. g. 29. dec. izstājās vācu neatkarīgo sociālistu partija);

- latviešu sociāldemokrati (sevišķi F. Menders) pareizi aizrādīja, ka rietumu sabiedroto (it īpaši amerikāņu un franču) galvenais nolūks ir pretlielinieciskas nedalītas Krievijas atjaunošana, nevis neatkarīgas Latvijas atbalstīšana, bet soc. dem. savukārt dogmatiski marksistiskā veidā iztēloja „sabiedroto imperiālisma” briesmas, neievērojot reālās polītiskās iespējas, izmantot sabiedroto palīdzību;

- attīstoties lielinieku iebrukumam Latvijā un pieaugot lielinieku terrora draudiem, kas sevišķi vērsās pret latviešu soc. dem., LSDSP ap decembŗa vidu sāka asāk nostāties pret latviešu pilsoniskajām partijām, PV un vēlāk arī pret TP;

- LSDSP sāka uzstādīt PV dažādas tā laika apstākļos neizpildāmas un pretrunīgas prasības (plašas sociālas reformas, iedzīvotāju apgādes tūlītēju uzlabošanu, neierobežotu preses un sapulču brīvību kaŗa laikā un vispārēju mobilizāciju, labi zinot, ka tāda nav iespējama ne polītiskā noskaņojuma, ne materiālo līdzekļu trūkuma dēļ);

- kad lielinieki jau virzījās uz Rīgu, LSDSP savā konferencē no 26. līdz 28.decembrim ar gluži paradoksāliem argumentiem motivē lēmumu izstāties no TP, pieprasot jauna demokratiska centrāla organa radīšanu no demokratiski ievēlētu pašvaldību pārstāvjiem;

- šim lēmumam par izstāšanos no TP nav nekāda sakara ar daudz diskutēto 1918. gada 29. decembŗa līgumu, ko PV slēgusi ar Vācijas pārstāvi Vinnigu;

- izstājoties no TP, soc. dem. arī izteicās pret piedalīšanos pilsoņu kaŗā pret lieliniekiem, kaut gan padomju agresiju tie nosodīja un principā palika uzticīgi demokratijas ideāliem;

- ievērojot lielinieku lielo ietekmi tautas masās, soc. dem. vairākums neredzēja citas iespējas kā to, ka latviešu strādniekiem un bezzemniekiem lieliniecisms jāpārdzīvo, jeb kā tas izteikts kādā viņu rakstā – „visiem jāizsapņo mums maldu Mīlas sapņojums” (tā domāja arī dažs labs pilsonis).

Sociāldemokratu izstāšanās no TP 1918. gada 30. decembrī ir asi kritizēta (sevišķi skarbi šai ziņā bijuši F. Cielēns Stokholmā un A. Rudevics Rīgā), taču jāievēro, ka LSDSP kā strādnieku partijai toreiz bija visgrūtākais stāvoklis no visiem TP reprezentētiem polītiskiem virzieniem, jo strādnieku un bezzemnieku lielais vairums šai periodā ticēja lieliniekiem. LSDSP atradās tādā burvju lokā, no kuŗa izeju atrast likās neiespējami. Tieši viņiem no lielinieku puses draudēja sevišķas briesmas, pret kuŗām tie pēdējā brīdī zināmā mērā centās pasargāt savus biedrus.

Ir liels jautājums, vai demokratiskā Latvija būtu varējusi nostiprināties, ja ārkārtīgi radikālizētās latviešu tautas masas nebūtu Stučkas valdības piecos mēnešos uz savas ādas izbaudījušas lielinieku diktatūru.

N O R Ā D E S

[1] Skat. U. Ģērmanis, „Latvijas neatkarības idejas attīstība”, Jaunā Gaita, nr 61, 38.-40. lp.

[2] Latvijas komūnistiskas partijas vēstures apcerējumi, I, Rīgā 1961, 385. lp.

[3] Ibid., 386. lp.

[4] Latvijas komūnistiskas partijas kongresu, konferenču un CK plēnumu rezolūcijas un lēmumi, I, Rīgā 1958, 189.-193. lp.; skat. arī B. Kalniņš, Latvijas Sociāldemokratijas 50 gadi, Stokholmā 1956, 192. lp.

[5] B. Kalniņš, op. cit., 192.1p.; skat. arī Latvijas kom.part.vēst. apcerējumi, I, 387.Ip.

[6] B. Kalniņš, op. cit., 196. lp.; iesp. arī Sd, 21.11.18. nr 1,2. lp.

[7] Latvijas komūnistiskā partija 1918. un 1919. gadā. Dokumenti un materiāli, Rīgā 1958, nr 65, 153.-154. lp.; skat. arī ibid., nr 72, 168.-169. lp.

[8] B. Kalniņš, op. cit., 198. lp.; sal. idem, Pirms 40 gadiem, Brīvība, 1958, nr 9, 1. lp.

[9] Šis ministru saraksts pa daļai atšķiŗas no tā, kas publicēts E. Andersona grāmatā Latvijas vēsture 1914-1920 (Stokholmā 1967, 356.-357.lp.). Abos gadījumos ir runa par stāvokli 1918. gada 19. novembri.

[10] Skat. Latvijas kom. p. 1918. un 1919. gadā, nr 65, 153.-154. lp.

[11] Skat, ibid., nr 74, 169.-170. lp.

[12] Par to skat. F. Cielēns, Laikmetu maiņā, II, Lidingö (Stockholm) 1963, 23. lp.

[13] Sal. B. Kalniņš op. cit., 199. lp. (B.K. raksta: „Šī konference reprezentēja jau 2.500 biedrus.” – Šķiet, ka rakstot par šo konferenci B.K. nav bijuši pieejami vajadzīgie avoti, jo konferences norise, debates un lēmumi viņa darbā gandrīz nemaz nav attēloti).

[14] Par to skat. arī K. Ozoliņš, Divas revolūcijas, kaŗš ar muižniecību. Kā Latvija cēlās 1917-1920, Rīgā 1934, 76.-77. lp.; līdzīgi tai laikā ir domājis arī dažs pilsoņu polītiķis, piem., G. Zemgals. Skat. V. Beķeris, Manas atmiņas par Latvijas valsts nodibināšanas laikmetu, Rīgā, 1925, 60. lp.

[15] Par to savās atmiņās F. Menderu sevišķi asi ir kritizējis F. Cielēns, kas pats tai laikā atradās Krievijā (op.cit., II, 23. lp.).

[16] Sal. B. Kalniņš, op. cit., 192. lp. (B.K. norāda, ka LSDSP 1. konference notikusi 1918.gada 17.jūnijā; LSDSP konference 1918. gada decembŗa beigās tātad būtu jāapzīmē par šīs partijas 2.konferenci).

[17] Par to soc. dem. K. Ozoliņš (op. cit., 76.-77. lp.) raksta: „Atklāti savā presē sociāldemokrati, sakarā ar sarkanās armijas iebrukumu izteicās, ka (...) pilsoņu (...) kaŗā sociāldemokrati piedalīties nevar. Tad lieliniecisms ir jāpārdzīvo (...) Un ja jāizvēlas starp vācu okupāciju un lieliniecisko okupāciju, tad labāk lai nāk pēdējā, bet no pirmās jātiek vaļā visdrīzākā laikā. Šādus apsvērumus izteica sociāldemokratu centrālkomitejas un TP frakcijas lēmums par izstāšanos no TP. Rezolūcija pieņemta 1918. gada 30. decembrī, un tās saturs ir sekojošais:

Pēdējo dienu notikumi (‘bēgot nošaušanas’ un citi) un no viņiem radītais polītiskais stāvoklis liecina, ka cīņa ar komūnismu pieņem necilvēcisku veidu un PV, kā arī TP ir galīgi nespējīgas novērst tuvojošos pilsoņu kaŗu, nostādot pretim diktatūrai Latvijas demokratiju, neatkarīgu no ārēja imperiālisma un reakcijas. Tāpēc TP soc. dem. frakcija, pamatojoties uz LSDSP konferences lēmumu par TP (mans retin. U.Ģ.), prasa, lai nekavējoties tiktu radīts TP vietā centrāls demokratisks organs, izvēlēts no vietējām demokratiski vēlētām pašvaldības iestādēm un nolemj izstāties no TP.;

Sal. B. Kalniņš, op. cit., 199.-201. lp. (B.K. raksta, ka patiesais iemesls, kāpēc soc. dem. 1918. gada 30. dec. izstājušies no TP, bijis kļūmīgais PV līgums ar Vācijas sūtni A. Vinnigu 1918. gada 29. decembrī par vācu brīvprātīgo vervēšanu cīņai pret padomju armiju. – LSDSP konferences 1918. g. 28. dec. „Rezolūcija pret TP un PV” un TP soc. dec. frakcijas 1918. g. 30. dec. rezolūcija turpretī liecina, ka lēmumam par izstāšanos no TP nav nekāda sakara ar PV 29. decembŗa līgumu. U.Ģ.). PV 29. decembŗa līgums, uz kuŗu atsaucas B.K., ir publicēts A. Rudevica pamfletā Menševisma bankrots Latvijā (Rīgā, 1957, 54. lp.). K. Ozoliņš (op. cit., 80.lp.), atsaucoties uz Sp. Paegli, norāda, ka vācieši minēto līgumu nemaz neesot parakstījuši; LSDSP frakcijas izstāšanās no TP kļūdaini attēlota arī rakstā „Izstāšanās no TP”, kas iespiests soc. dem. biļetenā Brīvība, 1949, nr 2, 66.-67. lp.; skat. arī F. Cielēns, op. cit., II, 26. lp. (F.C. raksta: „Patiesībā šī izstāšanās bija polītiska dezertēšana no kaŗa lauka, kaut arī zem ienaidnieka artilērijas uguns drauda. Šī izstāšanās no TP ir vissmagākā kļūda, kādu jebkad latviešu soc. dem. partija ir izdarījusi.”); sal. A. Rudevics, op. cit., 46. lp. (ironizē par nereālajām soc.dem. prasībām PV).