Jānis Gorsvāns

PĪLE, PELE, GRUNDULIS UN KRĒSLIŅŠ

 

 

Šovakar domas tekalē sīkiem soļiem. Kāposti, Trafalgera skvērs, pele pīkst, gribas atkal nopūsties un pasmaidīt, un sasist plaukstas, piepildot mazo istabu ar skaļu „pliukš”.

Kādreiz patiktos slīdēt ar gludu dēli pāri viļņiem, patiktos sēdēt stikla laivā un lidot ar putna spārniem. Un būt grundulim un pelei, un pīlei. Man ir tik daudz vēlēšanos, ka, saskaitot atlikušās dzīvojamās dienas, jāatzīst, ka to visu nepaveikšu.

Gribētu būt arī zirneklis un puteklis, un sarūsējusi durvju vira. Un izdedzis sērkociņš, un pusaudze, kas vakar aiztipināja gaŗām, platām un smaidīgām lūpām, īsiem, melniem matiem un viegliem tipiti, tapiti soļiem.

Gribētu, gribētu, gribētu!

 

        ■

 

Guna mani bieži nesaprot, bieži nosūkstas, bieži sarauc pieri grumbās, bieži nopūšas.

„Vai tev kādreiz negribas būt pīlei un pelei, un grundulim?” prasu, drusku nesaprazdams arī viņu. „Vai tev kādreiz negribas būt puķei un ziedēt? Sarkaniem, ziliem un melniem ziediem?” Viņa drusku pagroza galvu, drusku paknibina kreiso ausi.

„Nē, man nekad nav gribējies būt grundulim un puķei. Ziedēt es varu arī sieviete būdama.”

 

        ■

 

Šodien esmu grāvracis. Cilāju lāpstu kā zobenu. Šviuks, šviuks uz vienu pusi, uz otru, uz augšu un leju. Vai senie bruņinieki arī tā darīja? Šviuks, šviuks uz vienu pusi, šviuks, šviuks uz otru pusi. Zemes pikas aizlido Gunas galvai pāri. Viņa pagrūž dusmīgas plaukstas acīm priekšā.

„Nemuļķojies!”

„Bet esmu taču bruņinieks, man jāiznīcina neticīgo pulki. Šviuks, šviuks uz vienu pusi, uz otru, augšup un lejup. Šviuks, šviuks!”

„Nāc,” viņa saka, „palīdzi stādīt kāpostus.”

Nometu bruņinieka tērpu, uzvelku pastalas kājās un eju stādīt kāpostus.

 

        ■

 

Krēsliņš atnāk ciemos. Drusku izspūrušiem matiem, drusku nemierīgu skatu, drusku dzēris. Un ēdis lētu desu ar sīpoliem.

„Kā dzīvojas?” viņš prasa un jau nākošajā mirklī ir aizmirsis savu jautājumu.

„Tas ir gaŗš stāsts,” saku viņam, „bet esmu priecīgs, ka gribi zināt. Apsēdies, pastāstīšu.” Pastumju solu uz viņa pusi. Krēsliņš, citas domas domādams un tikai manus pēdējos vārdus saklausīdams, satrūkstas.

„Ak tad tiešām tās runas par tevi un Gunu ir patiesība?” viņš bubina.

„Patiesība?” iešvīkāju pierē pāris mākslīga sašutuma švīkas. „Patiesība ir cilvēka aklums, mēģināšana pasaulei iestāstīt, ka tikai viņa domas ir pareizās. Bez tam visiem zināms, ka Guna tev ir vienmēr patikusi.”

„Dulns esi, vai?” Krēsliņš uztraucies pavicina svārka piedurknes, sarauc degunu trīsdesmit krunkās, „vai nu briesmu lieta, ja es ar viņu šad un tad parunājos?”

„Vai es teicu, ka tā ir briesmu lieta?” prasu paskaļā balsī, paspeŗu soli uz durvju pusi, uz galda pusi, uz loga pusi. „Vai es teicu?”

„Es tā nedomāju, es tikai gribēju teikt...” viņš pārlaiž mitru mēli pāri sausām lūpām.

„Ko tad tu gribēji teikt?”

Guna pa to laiku ir paspējusi uzvārīt kafiju. Nes trīs kūpošas māla krūzītes iekšā.

„Ko jūs sacītu, ja es neko neteiktu?” viņa prasa, šķelmīga un sārtu smaidu uz lūpām.

„Kāpēc nu tā?” Krēsliņš, drusku nesaprazdams, pamīņājas. Mēģinu būt nopietns, mēģinu domāt par Trafalgera skvēru, par pelēm un pīlēm.

„Mēs taču esam labi draugi,” Krēsliņš runā un stumda kafijas krūzi divu pirkstu platumā uz vienu un tad uz otru pusi.

„Protams, ka esam labi draugi,” priecīgā balsī atskandinu, „vienīgi tev kā gleznotājam domas dažreiz ritinās citā virzienā un man citā.”

„Nu jā, tas kāpēc es nācu runāt ar tevi un Gunu.”

„Runā, runā,” saku un gudroju, kāpēc gan arī Krēsliņš nevarētu pieminēt Trafalgeru un pīles, un peles. Bet daudzi to nevar. Krēsliņš laikam arī ne.

„Vai tev būtu kas pretī,” viņš pamet ašas, žiglas acis uz manu un Gunas pusi, „vai tev būtu kas pretī, ja es gleznotu Gunu? Nu tā - nu - kailu. Pliku?”

„Ā, Krēsliņ, tu sāc uzdrošināties,” saku pats savām domām. „Kāpēc taujā man? Prasi Gunai, viņu taču gribi gleznot,” runāju mierīgā balsī.

“Či, Či nevar ciest Dži, Dži, bet viņai patīk vīrieši,” Guna pļāpā platu muti. Krēsliņš klausās un brīnās. Drusku iesmejos.

„Tad jau norunāts. Kad gribi sākt viņu gleznot?”

„Kā, norunāts?” viņš prasa un apsēžas uz sola malas.

„Nu tā - norunāts.”

 

        ■

 

Pēc tam Guna ilgu laiku ir nemierīga, aizmāršīga, domā gaŗas domas.

„Vai Či, Či sāk pārdomāt?” prasu, skaitīdams krunkas viņas sarauktajā pierē.

„Kas tur ko pārdomāt?” viņa droši atbild, un laikam tikai manu jautājumu, manu drošinājumu gaidīdama, ir izdomājusi savas nemierīgās domas.

„Kas tur ko pārdomāt? He, he. Dži, Dži būs priecīgs,” un drusku iesmejas. Nokrekšķinos drusku arī es - he, he.

 

        ■

 

Nākošos trīs, piecus, astoņus vakarus Guna aizstaigā uz Krēsliņa māju. Vienu vakaru eju kādu gabalu līdz.

„Kā Krēsliņam veicas?” prasu vienaldzīgā balsī.

„Lēni, loti lēni,” Guna stāsta. „Man dažbrīd liekas, ka viņam vairāk patīk skatīt kailu sievieti nekā to gleznot. Viņš vakar man pat divas reizes pieskārās.”

Tiešām?” brīnos un lieku gaŗlaicīgus klip klap soļus blakus citiem klip klap, klip klap, klip klap.

„Kā, vai tas tevi neuztrauc?”

„Kāpēc lai uztrauktu?” turpinu klipināt, klapināt, „es tev arī pieskaros - gandrīz vai katru dienu.” Guna nošņācas, nopūšas, nomurmina nesaprotamus vārdus. Turpina klipināt līdz. Paskatāmies viens uz otru un iesmejamies. Klipiti, klapiti, he, he, klipiti, klapiti, ha, ha.

 

        ■

 

„Kas notiks, kad apprecēsimies un sāksim audzināt bērnus?” prasu Gunai.

„Kam jānotiek?” viņa atbildes vietā atripina nenozīmīgus vārdus. „Tu turpināsi rakt grāvjus, gribēsi būt pīle un grundulis, un varbūt brīnīsies, kādēļ Krēsliņš tik lēni glezno.

„Kas notiks, ja neapprecēsimies?” tincinu viegliem vārdiem un palaidnīgu pusaudža smaidu.

„Kas notiks?” viņa atkārto manas domas, „nekas. Tu arvienu mēģināsi lidot ar putna spārniem, būsi ierūsējusi durvju vira, un es pavadīšu vakarus pie Krēsliņa.”

        ■

 

Šodien atkal esmu grāvracis. Dārzs izrakņāts līku loču, krustām šķērsām. Tajā stūrī būs mazs ezeriņš. Tur peldēsies zelta zivtiņas un grunduļi. Tur ziedēs ūdens līlijas, un krastā iestādīts deodraniums apbrīnos savu plato lapu atspīdumu. Un varbūt kāds mazs bruņurupucis kāpelēs pāri sīkiem oļiem un bubinās savā bruņurupuča valodā.

Dārza otrā stūrī iestādu trīs pupas. Un kādu duci zirņu. Un vienu paegli. Varbūt pupas uzaugs līdz debesīm.

Stādiem ir vajadzīga zeme - kas ir vajadzīgs cilvēkiem?

 

        ■

 

Rītā pamodies ieraugu Gunu kailu. Redzu drusku pagrozāmies spoguļa priekšā, drusku paglāstām sabužinātus matus, drusku divas baltas krūtis un brūnganus kāju stilbus. Kā saldu miegu izgulējis, nokrācos pāris reizes, miegainiem pirkstiem ņurcu segas malu. Pagriežos uz otriem sāniem, iekrācos atkal. Žāvādamies berzēju acis, atveŗu plakstiņus. Pa to laiku Guna ir paspējusi uzmest rīta svārkus uz pleciem.

„Ā, labrīt. Vai atkal murgoji?” viņa prasa, muguru pagriezusi.

„Jā. Redzēju pliku sievieti grozāmies spoguļa priekšā.”

„Bezkauņa,” viņa šņāc un ņurrā kā paēdusi kaķene.

 

        ■

 

Svētdienas mušas gaiņādams, esmu atlaidies dārza zālē uz muguras, uzmetis spilvenu krēsla atzveltnei un uzlicis basās kājas uz tā. Kaut kur esmu lasījis, ka tas palīdzot asinīm vieglāk riņķot pa pusmūžā sastaipītajām vēnām. Guna pagramstās pie mana pleca.

„Iesim.”

„Iesim kur?” gurdenā balsī brīnos.

„Vienalga kur. Uz parku, uz baznīcu, uz upes malu. Man ir apnicis stādīt kāpostus,” viņa velk mani aiz rokas un runā melnus vārdus.

„Iesim līdz upes malai. Tur varēsi peldēt kā pīle, knābāt skābenes un aprunāties ar grunduļiem.”

„Bet es esmu pile,” gāginu atbildes vietā, „gā, gā, gā,” savicinu rokas kā strupus spārnus, „gā, gā, gā. - Lidosim!”

Guna aizgāzelējas divus solus uz priekšu, noplūc zāles stiebru un iebrēcas skaļā balsī: „Gā, gā, gā!”

„Dulnā,” apsaucu tikpat skaļu muti, „uzmodināsi vēl citas piles.”

 

        ■

 

Upes malā satiekam Anatolija māsu un Krēsliņu.

„Tā nu gan ir bezkaunība,” Guna šņaukājas aizvainotā balsī. „Visu laiku domāju, ka glezno tikai mani.

Krēsliņš nelaimīgs meklē pareizus vārdus.

„Bet es... bet man... bet tev... bet tu...”

„Un tad?” Guna nikna iespeŗ sīkam olim.

„Jā, tāpēc,” runāju, mēģinādams nomierināt abus. Skatos uz Krēsliņa degunu un piemiedzu kreiso aci.

„Protams, protams. Tikai tevi,” viņš murmina.

„Nu tad nāc!” Guna sagrābsta viņa piedurkni.

„Nāc!”

 

        ■

 

Palieku ar Anatolija māsu divatā. Protams, ka pazīstu viņu. Jā, pazīstu kā Anatolija māsu. Līdz šim ar to ir pieticis, bet nu tagad mana ziņkārība raksta gaŗu virkni jautājuma zīmju.

„Vai tu esi laimīga?” prasu, pagrābdams sīkus upes oļus krastmalā. Piedāvāju viņai divus.

Anatolija māsa paskatās uz mani, uz oļiem manā plaukstā, uz netālo tiltu un otra krasta kokiem.

„Esmu laimīga,” viņa atbild nopietna bērna balsī, „Ļoti laimīga.” Drusku brīnīdamies pagriežu galvu uz viņas pusi.

„Jau sen gribēju to darīt,” viņa runā un skatās manās acīs.

„Darīt ko?” mazliet nepacietīgs, mazliet nezinādams ko domāt, prasu viņai.

Viņa ieķeras tuvējā koka zarā, pašūpojas kā mazas baznīcas zvans. Plati brunči piepūšas un saplok.

„Darīt ko?” prasu atkal. Viņa māj, aicina ar mazo pirkstu, ar īkšķi un strupo degunu.

Pasperu ziņkārīgu soli uz viņas pusi.

Anatolija māsa saņem manu zodu savās sīkajās plaukstās, pievelk sārtai mutei klāt un noskūpsta manas pārsteigtās lūpas.

„Darīt to!” viņa atbild un aizspurdz pa zaļu zāli un dzeltenām upes malas puķēm.

Anatolija māsu tomēr laikam nepazīstu.

 

        ■

 

Viņa ir tāda pati kā es, gluži kā tāda, ko par māsu varētu saukt. Arī viņa gribētu būt pīle un pele, un zirneklis un grundulis, un lidot ar maza putna spārniem. Bet viņa nav ne mana māsa, ne pīle, ne pele, ne zirneklis, ne grundulis. Viņas domas bieži šķiet tikpat sajauktas kā manējās. Un tāpēc dažreiz viņu gribas saukt par māsu. Dažreiz saucu par māsu.

 

        ■

 

„Es tevi jau sen redzēju, sen pazinu,” viņa sīkiem pirkstiem paplucina manus matus, sīkiem pirkstiem lēkā pa manu pieri, degunu, muti un zodu. Drusku neērti pagrozos. „Sen jau, viņa turpina, „un tu man iepatikies. Un tāpēc... Bet tu vienmēr aizgāji gaŗām.”

 

        ■

 

„Vai atceries Trafalgera skvēru?” Anatolija jautā.

„Atceros. Bet man nepatika brūnā un netīri pelēkā māju krāsa.”

„Fui,” viņa nepatikā nošmiukstina lūpas, „man arī ne. Fui!” Kas par to, ka ne viņa, ne es neesam redzējuši Trafalgera skvēru? Kas par to? Pelēka krāsa nepatīk šā vai tā. Un brūna arī ne.

 

        ■

 

Anatolija māsa man sāk patikt. Tā drusku. Pāris stundas rītos, dažreiz pusdienu laikā un īsi pirms gulētiešanas. Dažas dienas vēlāk rīta stundas savienojas ar pusdienu un vakariņu laiku. Un ilgām, ilgām naktīm. Pastaigas gar upes malu, viņas smiekli, oļu lasīšana un pieskaršanās, un mēģināšana apturēt upes straumi, paceltām rokām, skaļā balsī sakot „Abrakadabra”, padara mani nemierīgu. Ja Guna to zinātu, tas viņai, droši vien, droši vien, nepatiktu.

Bet Guna turpina iet pie Krēsliņa. Nu jau gandrīz katru vakaru, nu jau trīs mēnešus. Dažreiz gudroju, ka vai nu tā glezna būs vienreizīgs meistardarbs, vai arī tikai apsmērēts audekls. Cik dienas ir vajadzīgas, lai radītu meistardarbu? Var jau būt, ka arī ar trīs mēnešiem nepietiek.

 

        ■

 

Japāņi dzer uzsildītu saki, man garšo alus, Gunai ābolu sula, un Anatolija māsa stāsta, ka viņai patīkot saules puķu sēklas.

Jokodamies atbildu, ka man patīk viņa.

„Neesi jocīgs,” viņa baŗas, „tikai tāpēc, ka es tevi toreiz noskūpstīju...” un viņa paliecas uz manu pusi, baltiem zobiem iekožas manā ausī.

„Ei, ei!” iebrēcos drusku, sastomos drusku.

Nezinu, vai domāt par Trafalgera skvēru, pīlēm, pelēm vai Anatolija māsu. Vai Gunu?

„Un tāpēc, un tāpēc!” viņa gavilē.

„Krēsliņam laikam būs taisnība,” stāstu viņai drūmā balsī.

„Taisnība?” Anatolija māsas kāja pastumda pāris oļus kā jautājuma zīmes veidojot.

„Nu jā, ka es, ka Guna, ka mēs...”

„Jauki, jauki,” viņa plikšķina savas mazās plaukstas, „tas, ko es gribu!”

 

        ■

 

„Kas ir domas? Vai nepateiktu vārdu virknējums? Kas ir Anatolija māsa? Vai nātre, vai skābene, vai dzeltena pienene? Šodien viņa šķirsta grāmatas lapas, lasa gudrus vārdus un, roku pastiepusi, kutina manu kāju pēdas. Guna to nekad nav darījusi, nekad nedarītu un nedarīs. Grāmatas gudrie vārdi aiztipina gaŗām manām ausīm, pēdu kutināšana patīk.

 

        ■

 

„Tu mani laikam nekad neprecētu,” saku Anatolija māsai klusā un nopietnā balsī. Viņa drusku pamīņājas, drusku pagrābj sausas lapas, pačaukstina. Arī es drusku pamīņājos.

Varbūt nevajadzēja to teikt.

„Laikam gaidi, ka es prasīšu, kādēļ tā runā,” viņa, sīkus smilšu graudus skaitīdama, saka.

„Kas tur ko gaidīt,” atbildu un arī mēģinu saskaitīt smilšu graudu birumu kurpes purna priekšā.

„Zinu, ka tu mani neprecētu, jo man ir plānas lūpas.”

Anatolija māsa klusē divas, trīs, četras mūžības. Klusē minūtes, stundas un trīs dienas.

„Zini,” viņa beigās saka, „tavi joki dažreiz sāp.”

 

        ■

 

Šodien Anatolija māsa man izmaksā. Nopērk pāris olas, pasūtina maizes rikas, pāris kūpošas kafijas krūzes un avokādo šķēles.

Avokādo šķēles?” prasu, brīnos un neticu.

„Jā, avokādo šķēles. Uzliec virsū vārītai olai, uzkaisi piparus un sāli. Un ēd.”

Paņemu vārītu olu, nolobu čaulu, uzlieku avokādo šķēli virsū, uzkaisu sāli un piparus. Un ēdu. Garšo pēc vārītas olas un avokādo.

 

 

        ■

 

Dienas ātri pārvēršas par pagātni.

„Cik ilgi sapņosim?” prasu, „vai dienu, vai nedēļu, vai gadu?” Viņa drusku sērīga pasmaida.

„Laiks aizlido, bet mēs paliekam.”

 

        ■

 

Upes līcis un koki, un gaŗa zāle ir paslēpusi Anatolija māsu un mani savā zaļajā plaukstā. Viņa mēģina aizsniegt mākoņus, mēģina būt nātre, skābene un dzeltena pienene.

Esmu pārsteigts, ieraugot Gunu nākam pa taku uz mūsu pusi.

„Šaubos, vai viņa šoreiz runās par...” saku Anatolija māsai un nepabeidzis mēģinu noslēpties.

„Varbūt ne,” Anatolija māsa atbild, „bet varbūt viņa sapratīs.”

„Krēsliņš arī solījās nākt, Guna runā un noplūc takas malā augušu zāles stiebru.

„Glezna ir pabeigta.”

„Ak, pabeigta gan,” murminu un mēģinu sakārtot savas domas. „Ak, tad pabeigta gan... un tik ātri!” Pieceļos kājās, pavicinu rokas, kā nogurumu un apmulsumu prom gaiņādams.

„Tad jau būs jāiet mājās. Jāpabeidz rakt grāvjus. Kāposti arī jāaplaista.”

„Un ja pietiks naudas, nokrāso Trafalgera skvēra mājas zilā, dzeltenā un melnā krāsā,” Anatolija māsa piebilst kā gādīga saimniece.

„Protams, ka pietiks,” saku un ļauju Gunas pirkstiem ieslīdēt savā platajā plaukstā.