Ausma Jaunzeme

ASPAZIJA – DZEJNIECE UN CILVĒKS
 

Beidzamajā laikā dzirdētas dažādas domas par viņu: romantiķe – sociāliste – nemorāla sieviete – vecmodīga – bez sava stila...

Taču dažs labs Aspazijas darbs vēl mūsu dienās šķiet moderns. Iespaidīgs, spēcīgs! Tur nav nekādas pasīvas, gļēvas raudāšanas vai sapņošanas, bet gan degšana un salšana, radīšana un miršana, uguns un ledus, viss vienā. Aspazija meklēja savu izteiksmes veidu dažādos jau pastāvošos stilos, tā radīdama pati savu.

Es uzlūkoju Aspaziju par vienu no mūsu lielākajām rakstniecēm un lielāko romantiķi, paturot prātā Stenfordas universitātes profesora Edgara Lonera (Lohner) terminoloģiju, kas par romantismu sauc visu pēcklasicisma laikmetu, jo visus šos virzienus apvieno kopēja pamata izjūta, proti, tas, ka nepietiek ar cilvēka prātu, lai izdibinātu pasaules un dzīves jēgu.

No reālisma Aspazija mantojusi pasaules uzskatu un gribu cīnīties, no romantisma – pasaku ietērpu, tieksmi izmantot vēsturiskus tematus un meklēt vispārcilvēcisko patiesību. Viņas attīstības ceļš te stipri līdzīgs G. Hauptmanim – abi sasniedza sintēzi simbolismā.

Aspazija ir arī viena no latviešu mitoloģijas atmodinātājām; kas saista Pērkonu, Dieva dēlus, Laimu, Līgas māti, Saules meitas, Pramšu u.c. ar klasisko pasauli. Ņemot vielu un metaforas arī no bībeles un lielo romantiku darbiem, viņa rada īpatnēji košu, bagātu dzeju.

Forma daudzos Aspazijas dzejoļos ir tik moderna, ka grūti iedomāties laikmetīgāku, kaut vai dzejolī „Tavu lūpu bites”:

Tavu lūpu bites
No tāliem dārziem
Pie manis atlaižas šurp
Un sūc
Manu skūpstu medu –
Tu visu mani
Paņem un aiznes
Kā bite pie kājas
Ziedputeklīti –

Tāpat cik nenovecojušas ir šīs rindas no dzejoļa „Kad tu nenāci”:

Kur tu palieci?
Tu vairs nenāksi?
– Tu vairs nenāci –
Simts gadu tūkstoši
Garām ir gājuši
Kopš es tevis vairs neredzēju!

Vai arī dzejolī „Tevi gaidot”:

Bez tavas saules viss vīst un mirst...

man liekas tik svaiga šī rinda, it kā es pati to vēl vakar būtu rakstījusi.

Aspazija iezīmīga ne tikai nacionālā, bet arī internacionālā mērogā. Ja viņa nav pazīstama starp ‘pasaules lielajiem’, tad vienīgi tādēļ, ka, atkārtojot Ivara Lindberga teicienu, ‘maz ir to, kas dainas skaita’. Viņas Saules meita, lai gan formā vēl tradicionāla un neizstrādāta, ir daudz īsāks, bet tikpat pilnsaturīgs darbs kā pasaulslavenais Getes Fausts. Šī īsā fantāzija ietveŗ sevī vissvarīgākos cilvēces jautājumus, paceļas pāri problēmām, kas saistās ar brīvās Latvijas radīšanu, ar kuŗām Aspazija bija agrāk nodarbojusies, un uzdod jautājumus, kuŗus mēs vēl šodien neesam varējuši atrisināt. Liela līdzība ar Faustu ir cilvēka neapslāpējamā cenšanās arvien pēc kaut kā vairāk, cilvēka nespēja tvert un saturēt ‘laimes mirkli’. Viņas ‘varonis’ ir pats Fausts. Cilvēks parādīts kā tāds, ko pat dievi nespēj apmierināt. Arī „Magones” moto ņemts no Fausta: Uz zemes nepietiek. „Manā pagalvītī” teikts: Es sava miera vairs nevaru atrast miegā. Vai tā nerunā Grietiņa Fausta pirmajā daļā? „Vētrā un vaļā”: Neturi mani mierīgā ostā, ļauj mani iekšā redzamā postā! – atkal Fausta alkas pēc nezināmā, kas neraksturo Faustu tikai kā indivīdu, bet kā visas rietumkultūras cilvēku. Ne jau Aspazija zaga vai aizņēmās no Getes, bet simt gadu vēlāk saskatīja skaidri to pašu parādību arī citā vidē.

Fantazija Patiesība savukārt liek domāt par Fausta prologu ar cilvēka niecību varenās, mūžīgās dabas priekšā un viņa nespēju ‘saprast’, kā arī Novālisa Eiropu un Nakts himnas, kur simbolizēta cilvēces vēsture un reliģija. Bet Aspazijas cilvēks ir vispārīgāks, ne tikai – kā Novālisam – kristīgās ticības produkts.

Saules meita un citi darbi izmanto daudzus pasaules literātūras tematus, pārceļot tos latviskā vidē. Te Aspazija kļūst par starpnieci, savienojot pasaules un latviešu rakstniecību, gluži tāpat kā to darīja Rainis. Es tavu dvēseli ieelpoju – Mīlēt un mirt – kas to var šķirt?  Vai ir vēl dzelme, kur dziļāki nirt? („Uz jasmīnu spilvena”) – vai te nejūtam Izoldi un Vāgnera romantiku? „Magonēs” Aspazija runā par nešķelto ‘es’: Pār dzīvību dus pirmība / Kā nešķelta pumpura vienība, kur nāk prātā Gotfrīda Benna „Cerebrācija”.

Romantisma laikmetā pazīstamas vairākas sievietes, bez kuŗu ietekmes un balsta tā laika ‘lielie’ dzejnieki nebūtu kļuvuši par tiem, kas tie bija. Kā Lou Salome ietekmēja Nīči, Freudu un Rilki, Karolīne Šlēgele – Šellingu, abus Šlēgeļus un visu romantisma kustību Vācijā, tā bez Aspazijas nav domājams Rainis. Cik daudzi Raiņa lielie ziedi nav uzplaukuši no Aspazijas sētās sēklas? Un otrādi: cik no Raiņa sēklām, kas nerada auglīgu zemi viņa paša jaunrades spējā vai gribā, nav izaugušas Aspazijas dzejā? Tik tuvā saskarē dzejnieki viens otru ietekmē apziņā un zemapziņā dziļāk nekā paši to kādreiz apzinās.

Beigu vērtējumā gribētos teikt, ka Aspazija – lai arī nav mūsu latviskākā dzejniece (par kādu jāatzīst Brigadere), tad tomēr mūsu lielākā dzejniece ar paliekamu vietu un spēcīgu ietekmi mūsu literātūrā, kas paplašinājusi latviskos tematus, tajos ietērpjot vēl ko augstāku: visas cilvēces patiesības un dzīves jēgas meklējumus.