Laimonis Mieriņš

KRĀSU MIJIEDIRBE

 

Šis apceres nolūks īsumā aplūkot, raugoties no modernās glezniecības viedokļa, tēlotājas mākslas efektīvāko izteiksmes līdzekli – krāsu mijiedirbi.

Krāsu fainomens vienmēr ir saistījis cilvēku uzmanību. Nav šaubu, ikviens individs, izņemot totāli aklos (varbūt arī tā saucamos albīnus), spēj pārdzīvot vismaz elementāru vizuālu krāsu izjūtu. Par krāsu ir neskaitāmas teorijas, no kuŗām vispazīstamākās ir Gētes, Runges, Munseļa, Ostvalda u.c., bet tā kā tās gandrīz nemaz neskar mijiedirbes problēmas, tad to sīkāka analīze ir lieka. Summējot jāatzīst, ka ‘krāsu aplis’, kāds dabā neeksistē, ir vispiemērotākais, lai uzskatāmi izskaidrotu harmoniju, disharmoniju, pretstatu un diskordu formālo sakarību.

Krāsu problēmai ir trīs pieejas: fizikāla, psīcholoģiska un gleznieciska. Vēlreiz ‘pretrunu’ novēršanas labad jāatgādina, ka te ir runa par pēdējo.

Visi dabas fainomeni atkarīgi no specifiskiem apstākļiem. Krāsa ir ārkārtīgi jūtīga pret apgaismojumu, kas ļoti apgrūtina gleznošanas procesu. Patiesībā glezna skatāma gaismā, kādā tā darināta. Zilie un violetie toņi, mijkrēslim tuvojoties, izskatās gaišāki, līdz beidzot krēslā tie pavisam ‘izbalē’, bet sarkanie un oranžie toņi līdzīgos apstākļos paliek tumšāki, dziļāki, pamazām it kā ieslīdot melnajā skalā. Dienas gaismas samazināšanās tikai niecīgi ietekmē dzeltenos un zaļos toņus. Tikpat radikāli krāsu attiecības jauc krāsainās gaismas.

Krāsas īpašības atkarīgas arī no tā, ko tā sedz; tad biezs vai plāns uzklājiens; faktūra – gluda vai līdzena virspuse un forma ar tās lielumu ir spēcīgi pārmaiņu aģenti. Vislielākā nozīme tomēr blakus novietotās krāsas proporcijai.

Interesanti, ka viens un tas pats krāsas laukums izskatās ‘savādāks’, ja to novieto dažādās pozīcijās. Piemēram, zils līmeniski pārdalītā kvadrātā augšpusē būs „gaišāks” nekā apakšpusē. Loti iespējams, ka šeit zemapziņā tiek meklēta ainava – pārdalījums kļūst par horizontu, kur debesis allaž gaišākas par zemi. Arī tā saucamais Becolda efekts norāda, ka krāsu sajaukšanu mēs izdarām savā domu gaitā. To saprata impresionisti, kas bieži zaļās krāsas vietā uz audekla pamīšus triepa zilo un dzelteno, ko skatītājs ‘redz’ kā zaļu.

Pilnīgi neiespējami krāsu redzēt tādu, kāda tā patiesībā ir; te notiek nepārtraukta maldināšana, kas ir neaprēķināma, jo katrs gadījums ir specifisks. Tāpēc šeit runa ne tikai par visgrūtāko un visrelatīvāko tēlotājas mākslas izteiksmes līdzekli, bet arī par vispersoniskāko. Nav glītu vai neglītu krāsu, ir tikai, efektīvi vai neefektīvi salikumi resp. laba vai slikta krāsu lietošana. Jūtīgums nepastāv izveicībā dot krāsām nosaukumus, bet gan spējā sekmīgi orientēties krāsu savstarpējā ietekmēšanās brīnumā – mijiedirbē. Var krāsu salīdzināt ar sievieti – viss atkarīgs no tā, kā pret to izturas.

Balts ir maksimālās mijiedirbes kavētājs, ja tas norobežo divus krāsu laukumus–vispār ļoti lielas tonālas atšķirības bieži nenāk par labu, jo te tiek ‘radīta līnija’. Piemēram, sarkanā laukumā centrāli novietojot daudz mazāku pelēku toni, pēdējais izskatīsies zaļgans (sarkanais meklē sev pretstatu), bet, visam pārklājot blāvi caurspīdīgu papīru, zaļganums tiek pastiprināts. Planks šo interesanto parādību izskaidro ar to, ka pārklājums vājina ‘līniju’ starp abiem krāsu laukumiem, tā pavairodams mijiedirbes plūsmu.

Galvenais mijiedirbes pretspēks tomēr ir pati krāsas forma, tās veidols. Ja divos līdzīgos oranži brūnos kvadrātos centrāli novieto pa mazākam vienāda ziluma kvadrātam tā, ka vienā tas seko kvadrātam, bet otrā krusteniski, tad pirmajā gadījumā mēs redzēsim zaļi zilu, bet otrā, kur forma, kas oponē kvadrātam, ir spēcīga, zilais izskatīsies tikko zaļgans. Stipra forma ar krāsu mijiedirbi nesadarbojas, tāpēc krāsu izteiksmes spēka labad bieži jāupurē.

Tātad bez vājas formas otrs galvenais mijiedirbes veicinātājs ir krāsu savstarpējā absolūti vienādā tonalitāte – augstākā mērā ‘nedabisks’ stāvoklis, ko pati mijiedirbe mēģina salauzt. Tonalitātes saskaņošana uz vienas skalas krāsu relativitātes dēļ ir ļoti grūta. Izrādās, ka praktiski tikai retais individs spēj to vairāk vai mazāk sekmīgi veikt – lielākā daļa nonāk grūtībās tad, ja starp krāsām pastāv spēcīgi temperatūras kontrasti. Vai šeit būtu kāds jauns, vēl nenoskaidrots redzes defekts?

Ir statiskas krāsas tai nozīmē, ka tās izskatās pieņemamas katrā formā, neatkarīgi no tā, ar ko apvienotas. Vēl citas prasīt prasās pēc sabiedrotā, un tikai tad tās sāk atplaukt, mijiedarbojoties. Taču katrs, kas būs daudzmaz iedziļinājies minētajās problēmās, zinās, ka krāsas noturēt vienā plāksnē bieži ir neiespējami: zilie toņi atkāpjas, sarkanie nāk uz priekšu (notiek arī pretējais) u.t.t. Citiem vārdiem sakot, krāsa var darboties kā plāksnē, tā telpā. Ja Kandinskim dzeltenais allaž pieņēma trijstūra formu, tad tai pašai krāsai iespējama arī trīs dimensiju atbilde, t.i. objekts. Šai idejai nav nekā kopēja ar tagad populāro nokrāsoto skulptūru kultu, kur organiskās vietā krāsa ar priekšmetu veido tikai mechanisku vienību.

Lai gan krāsai ar lietu struktūru nav nekāda sakara, tā eksistē un spēj mūsos izraisīt dziļu emocionālu pārdzīvojumu. Krāsu mijiedirbes ekspresīvajam spēkam nav robežu, te vienmēr paveras jaunas iespējas. Ar krāsu var ‘domāt’. Tāpēc absolūti tīrās glezniecības vienīgais saturs ir krāsa, atmetot, visas literārās piedevas kā traucētājas. ‘Runājošam’ krāsu lietotājam jābūt bez kādiem aizspriedumiem un pienākumiem. Aicinājums ir iet pret šķietami neiespējamo un visiem līdzšinējiem aistētikas vai fizikas ‘likumiem’. Iedziļināšanās krāsu problēmās ir vienīgais attaisnojums, lai šinīs laikos ar glezniecību vispār nodarbotos.

Gleznotāja darbnīca ir sava veida laboratorija, kuŗas eksperimentu rezultāti ar lietiskām mākslām ietekmē visu sadzīvi. Tieši krāsu eksperimenti ir tie, kas visvairāk atbalsojušies tērpu modēs, reklāmās, iekštelpu dekorēšanā u.t.t. Var jautāt, vai eksperimentēšanai ar krāsu ir kāds sakars ar mākslu? Te jāatbild, ka tas nav svarīgi, jo māksla ir cilvēces aktivitātes blakus produkts, ne gala mērķis. Būs lieki šai procesā meklēt loģiku. Tāpēc apzinātu mākslas ‘taisīšanu’ var mierīgi atstāt amatieŗiem un tiem, kas norūpējušies par tās ‘tīrību’.