Jaunā Gaita nr. 68, 1968

 

Henrijs Moors

BĒGŠANA NO OTRA APĻA

Jāņa Gorsvāna viņetes

 

Kopš diviem mēnešiem Pēterim bija jauns dzīvoklis. Dīvainības, kādas viņš tur bija ievērojis jau pirmajā dienā, nebija mitējušās. Tās turēja viņu tramīgā nemierā. Viņam pirmo reizi stāvot mājas pārvaldnieka mazajā birojā, kalsnais, vecīgais vīrs ar kailo galvas virsu viņam teica: - Sveiki mūsu namā, mēs gaidījām jūs. Pēteris toreiz neattapās pajautāt, kā pārvaldnieks zināja, kas viņš ir, jo nebija pat pacēlis acis no laikraksta. Uz galda bija maza plāksne ar viņa uzvārdu: Charon.

- Jūsu dzīvoklis ir otrā stāvā, bet mēs te sakām otrā aplī. Viņš pacēla pelēko seju bez izteiksmes un pasniedza dažas atslēgas. Dažas minūtes vēlāk, iznācis no celtuvja, Pēteris uzgrūdās gaŗa auguma vīram ar iesirmu bārdiņu, kas laipni aizrādīja, ka Pēteŗa telpas atrodoties arkādā pa labi. Šo vīru viņš bija kaut kur redzējis, bet kā viņš zināja par jauno īrnieku? Un kas bija arkāda?

Viņš atradās ļoti modernā pusloka gaitenī. Grīda bija iekārta ēkas galvenajā konstrukcijā, atstājot paplatu spraugu gar ārējo sienu, no kurienes varēja redzēt citus apļus, augšējo un apakšējo. Mēļš paklājs kā upe aizlocījās dzeltenīgas gaismas svēdrā. Pēteris atrada savu mazo dzīvokli - pusotras istabas (ar mēbelēm un veļu). Blakus dzīvoklis bija neapdzīvots, par to liecināja maza zīme uz durvīm.

Drīz viņš pazina pārējos otra stāva iedzīvotājus, bet sarunas ar viņiem nevedās iesākt. Dažreiz viņš gaitenī redzēja divas vecīgas kundzes, kas vienmēr turējās kopā. Viņu lūpas kustējās, bet balsis nebija dzirdamas. Pēterim tuvojoties, viņas pārstāja runāt un skatījās uz viņu ūdeņainām acīm, smaidiem savītušajās sejās. Abas laikam gaidīja sveicienu, varbūt viņas gaidīja, ka Pēteris tās uzrunās. Un pagājis gaŗām, viņš juta vīlušos, skumjos skatus savā mugurā. Kāpēc viņas tā skatījās? Viņš taču tās nepazina.

Visbiežāk viņš satika to pašu veco kungu ar bārdiņu, kas viņam bija parādījis ceļu uz viņa dzīvokli. Vecais kungs mēdza staigāt pa gaiteni uz muguras saliktām rokām. Ūsas slēpa tikko manāmu smaidu. Un reizēm viņš redzēja nenosakāma vecuma sievieti, kas aiz sevis atstāja vieglu parfīma smaržu. Pieticīga daiļuma zīmes bija viņas sejā. Un maza izbalējusi rēta zem auss. Nācēja vienmēr cieši paskatījās Pēterī, tad nolaida acis. Dažreiz viņam likās, ka kaimiņiene ar nolūku atstāja durvis aiz sevis cieši neaizvērtas un vēroja Pēteri no iekšpuses. Otrā aplī dzīvoja arī kāds vīrietis, gandrīz vēl jauneklis. Viņš izskatījās slimīgs, bet vienmēr steidzīgs un izklaidīgs. Pēterim bieži likās, ka svešais nāk viņam taisni virsū, tūliņ izstieps roku un sasveicināsies, it kā tikai vakar būtu šķīrušies. Bet pēdējā brīdī viņš novērsās un kā nokaunējies palaida Pēteri gaŗām. Arī šis vīrs likās kā redzēts. Šī neziņa mocīja. Vai kaut kas nebija kārtībā ar Pētera nerviem? Tad viņš steidzās savā istabā, apsēdās pie tālruņa un steidzīgi grieza ripu. Viņas balss atsaucās tik skaidri, it kā tā skanētu tai pašā telpā.

- Es gaidīju, Pēter. Bet vai tu dzirdēji savādo skaņu?

- Nē, - viņš teica. Bet viņš bija dzirdējis.

- Kaut kas noklabēja. Kāds noklausās mūsu sarunu?

- Nē, mīļā, lūdzu runā.

- Jā, šodien ir ziemeļu vējš. Es salasīju oļus. Tie nāk no mūsu līča. Viņa runāja ilgi. - Jā, viņa teica, - rīt.

- Uzmanies, tunelis ir pārpildīts.

- Jā, - viņa nočukstēja.

Atkal kluss klikšķis. Pēteris nolika klausuli, piespieda ausi blakus dzīvokļa sienai un klausījās. Likās, ka siena vibrēja. Aiz tās noskanēja mīksti soļi. Bet tas taču bija tukšais dzīvoklis, viņš pēkšņi atcerējās un juta bailes kā nazi pie pakakles. Jā, tur kāds klusi staigāja, un vēlāk viņš dzirdēja vāju balsi, brīdi vēlāk atkal. Tas bija īsi, it kā kāds atkārtotu vienu un to pašu vārdu. Tagad viņš bieži klausījās pie sienas. Reiz viņš dzirdēja atejas ūdeņu troksni. Citreiz atkal tikai klusu balsi parasti pasakām vienu vai divus vārdus. Tātad tie bija meli. Kāds tur dzīvoja? Tad viņš atkal sēdās pie tālruņa.

- Jā, es drusciņ pastaigājos, - viņa teica. - Tu redzēsi, cik daudz jau nobirušu lapu. Jā, bija labi. Un es būšu atkal, mums atkal būs labi. Jaunajā dzīvoklī bija grūti iemigt. Namā šalca čuksti, dažreiz tie sadrūzmējās pie viņa durvīm. Tie mēģināja iekļūt istabā. Pēteris izslēdza gaismu un klausījās. Tumsa dūra pirkstus viņa acīs. Viņš aplipa ar nakti kā ar melnu laku.

 

n

Pēteris gaidīja. Lietus grabēja logā. Lietus ienāca istabā, pilēja spuldzēs, pilēja spoguļos. Zaļas un sarkanas reklāmu ugunis reizēm izmeta cilpas uz sienām. Zaļi un sarkani putni aizlaidās gar logu, pazuda pinkainā tumsā. Pēteris pārvērtās acīs un ausīs. Vājas balsis ka zem sūnām apraktu kukaiņu zumēšana skanēja sienās un griestos, grīdā un mēbelēs. Un kad viņš piegāja pie loga, viņš redzēja granīta lauvas, kas sargāja pretējā nama ieeju. Tās bija ievilkušas akmens nagus, piemiegušas akmens acis. Sarkanie un zaļie putni tupēja viņu krēpēs. Pēteris redzēja ari cilvēkus. Bet seju vietā tiem bija tikai bāls plankums; tie steidzās un nikni mina savas domas asfaltā. Lielpilsētas melnā Stigas straume tos nesa, un viņi pazuda uz visiem laikiem. Tad klauvējiens pie durvīm, un viņas smaids steidzās tam pretim.

- Durvju sargs negribēja mani ielaist, - viņa teica aizelsusies.

- Harons?

- Vai tas no purgātorija? - viņa čukstēja, un Pēteris juta silto muti, kas viņu apglāstīja.

- Un viņi vēroja mani. Īrnieki. Skati sienās un stiklos, atslēgu caurumos. Kāda sieviete pienāca pie manis un teica: „Jūs te nedzīvojat” Vairāk neko. Tad viņa pazuda.

Un viņai bija lētas smaržas drānās. Viņa apsēdās, novilka kurpes un zeķes. Pēteris glāstīja viņas pēdas, tad iecēla kailās kājas vāļā.

- Tu esi tik silta, - viņš teica.

- Tu arī.

Viņi juta viens otra rokas. Viņš juta viņas tumsā smaidošo muti. Viņa juta vīrieša nepacietību.

- Es jūtu, kā tava sirds pukst, - viņa teica.

- Tā pukst manā saujā.

- Un kad viņa apstāsies, viņa apstāsies tavā plaukstā.

- Mana sirds ir tikpat neganta. Pieliec vaigu, vai jūti?

Viņš pieglaudās viņas pulsējošam maigumam.

- Tava elpa mani sadedzina, - viņa runāja smagām lūpām, kā miegā. - Tā dzeļ kā bite uz manām krūtīm.

Viņas nopūtai nebija gala. Putni atkal aizlaidās gar logu.

 

n

Pēteris savāca apakšā vēstules un laikrakstus un atgriezās otrā stāvā, otrā aplī. Celtuvim apstājoties, notumšotās gaismas ieziedējās vibrējošā spožumā, lai pēc brīža atkal nomāktos. Šī modernā ierīce vienmēr fascinēja Pēteri. Tas atgādināja spokainu skatuvi, kuŗai pāri slīdēja nezināmu spīdekļu galaksijas.

Vecais kungs atkal pastaigājās gaitenī rokām uz muguras. Vairāk kā citām reizēm Pēterim uzmācās nelādzīgā smeldze. Kur viņi bija tikušies? Un kur viņš bija jau redzējis pārējos - vecās dāmas, slimīgā izskata jaunekli un jauno sievieti? Un tur vēl bija citi, kas dzīvoja gaiteņa attālākos dzīvokļos, ar kuŗiem sastopoties celtuvī vai kāpnēs, Pēteris redzēja viņu acīs pārsteigumu, ziņkāri vai samulsumu, it kā viņus tāpat nomāktu minējums, kur, kādā citā dzīvē, citā dimensijā viņi būtu saskārušies. Viņš iegāja dzīvoklī, lasīja un juta, ka pienāca nakts. Nemiers kā skudras aptekāja viņu. Pēteris piegāja pie dzērienu skapja, negribīgi iemeta glāzē ledus gabalus un uzlēja virsū alkoholu. Reti viņš dzēra viens pats, un paprāvā deva ātri iedarbojās. Pēkšņi viņš juta, ka nespēs palikt dzīvoklī. Bija jātiek laukā siltajā septembŗa naktī. Viņš nosteidzās lejā un bija pārsteigts, ka izejas durvis bija noslēgtas. Viņš pat neatrada slēdzeni. Modernā tērauda un chroma plāksne bija vēsa un nekustīga; tā bija iebīdāma un izvelkama no sienas ar viņam nezināmas ierīces palīdzību. Arī biroja durvis bija noslēgtas. Pēterim nekad nebija bijušas grūtības ienākt namā, bet šī bija pirmā reize, kad viņš mēģināja tik vēlā stundā iziet. Kaut kur skanēja mīksti soļi, kaut kādi sīki trokšņi vibrēja zili krāsotās sienās un blāvās gaismas spīdēja mocošā vientulībā. Viņš vēlreiz nesekmīgi mēģināja pabīdīt slīdošās durvis, tad atgriezās savā aplī. Par pārsteigumu dzīvoklis nebija aizslēgts, kaut gan Pēteris skaidri atcerējās, ka bija to noslēdzis. Pirmāk uz krēsla nomestais lietus mētelis tagad bija rūpīgi iekārts sienas skapī. Istabā bija pavisam vāja smaržūdens vēsma. Vai viņam tikai tā likās? Pēteris atkal pielēja pilnu glāzi un dzēra ar vieglu riebumu. Tad piegāja pie sienas, piespieda ausi mūrim un klausījās. Neapdzīvotajā blakus dzīvoklī kaut kas tikšķēja, viņš varēja to apzvērēt. Vai tas bija viņa rokas pulkstenis? Viņš to noņēma un klausījās atkal, un tomēr, tur kaut kas tikšķēja. Pēteris pielēja vēl pilnāku devu izdzēra to ātriem malkiem, tad atkrita vāļā.

 

n

Vecais kungs ar smailo bārdiņu staigāja turp un atpakaļ. Bet tas nebija zilais gaitenis otrā aplī. Telpā sēdēja jauni cilvēki, pasaules karte karājās pie sienas. Logi bija vaļā. Pēteris klausījās, kā skolotājs stāstīja par Karolingu dinastijas sākumu un zīmēja uz baltas lapas runātāja profilu. Pabeidzis vienu, viņš sāka otru. Sejā ātri ievilka acis un deguna līniju, bet bārdu rūpīgi izzīmēja dažādos stāvokļos, gan ap sakniebtām lūpām, musketiera smīnā vai lepni paceltu kā Rubensa Nakts sardzes virsniekam. Tad skolotāja roka negaidīti nolaidās uz papīra un paņēma to. Viņš rūpīgi apskatīja karikatūras un noglabāja tās kabatā. Klase sastinga uzmanībā. Bet skolotājs nekā neteica. Koki vēl vienmēr šalca laukā. Tad pēkšņi viņi atradās pilsētas kanāla malā. Rīgas vecpilsētas jumti sāka blāvot, īsā vasaras nakts kļuva caurspīdīga. Viņš gāja draugu barā, un skolotājs bija ar tiem. Jā, tas taču bija abiturientu svinību nobeigums. Visu nakti viņi bija dejojuši lielajā aulā, bet nespēja šķirties. Rīta blāzma jau raustījās Pulvertorņa smailē, šalca kastaņas. Un meitenēm balti ziedi matos. Vēstures skolotājs smaidīja un aplika Pēterim roku ap pleciem.

Vai kāds bija istabā? Kāds bija viņu aizkāris? Pēteris piecēlās sēdus un aizmocījās līdz dzērienu plauktam. Ledus bija izkusis, dzēriens tikpat riebīgs. Uz grīdas locījās melna strēmele. Viņš skatījās uz to baiļu pilnām acīm. Nē, tā bija tikai viņa kakla saite.

 

n

Draugi sēdēja kādā pārnestā veikala telpā vai darbnīcā vienā no Vecrīgas ieliņām. Kaktos bija saslieti zīmējumu rutuļi, metalla stieņi, kāds viduslaiku vairogs ar nodrupušām heraldiskam zīmēm. Viņi iedzēra kaŗalaika slikto brūvējumu, bet bija vairāk izsalkuši. Noskrapstēja durvis, un gaismas plankumā, ko atstaroja saulainā ietve, stāvēja pajauns, gaišmatains vīrs ar slimīgu seju. Viņš esot izlavījies no sanatorijas, tikai līdz pēcpusdienai. Viņi bija četri vai pieci, un Pēteris svešākais no visiem. Loga augšējā daļa bija nosegta ar melnu papīru aptumšošanai un varēja redzēt tikai gaŗāmgājēju kājas: vecu un jaunu sieviešu kājas, vācu kaŗavīru naglotos stulmeņus, strādnieku noputējušos apavus. Kāds vaicāja jaunpienācējam, vai viņš uzrakstījis kaut ko jaunu, bet dzejnieks tikai purināja galvu un sāka klepot plaušu slimnieka sauso klepu. Saules plankums lēni aizvirzījās pāri ielai un tagad sildīja padrupušā baroka rotājumus pie izmītām akmens kāpnēm. To priekšā gulēja kaķis. Viņu balsis bija nospiestas, bez prieka, gandrīz miegainas. Sapņu pīpes dūmi lēnām auda pavedienus ap viņiem.

 

n

Pēteris svaidījās uz vāļās. Reiz viņš pavēra acis un redzēja, ka telpa lēnām griezās ap viņu. Nakts sēdēja logā kā liela melna kode. Mazgājamā istabā pilēja ūdens. Tas pilēja ātrāk un ātrāk, sāka šalkt. Vecas sievietes rokas tur mērcēja aukstu drānu un uzlika uz Pētera pieres. Viņš dzirdēja sačukstēšanos un caur gandrīz pievērtiem plakstiem redzēja divas vecīgas kundzes, kas cilāja kādas zāļu pudeles, skatījās uz viņu gaišām, mazliet ziņkārīgām acīm. Nakts. Segām aizklāti logi, un laukā vējš šūpojās priedēs. Tās bija priedes kādā tālā jūrmalas ieliņā. Drudzis nāca un gāja, tāpat stundas un laikam arī dienas. Tad viņš juta svešu mēteli plecos, svešu vēju sejā, deguma smaku. Priekšā bija saspridzināts tilts. Vecās kundzes iespieda rokā sainīti, īss skūpsts uz mitriem vaigiem, viņš iebrida slapjās sūnās un slapjā tumsā. Kaut kas melns kā čūska locījās viņam pie kājām. Viņš noliecās, gribēja pacelt kakla saiti no grīdas, bet tūliņ atkal sastinga nemaņā, palikdams šai groteskā stāvoklī kā savā cilpā satinusies marionete. Viņam sāka salt. Bija neganti auksts.

 

n

Vai vējš mazliet nevilka sniegu? Pēterim bija skumji, ka atstājis silto telpu ar izmētātām bēgļu rokassomām un paunām. Draugi palika dzeŗot nejauko degvīnu. Berlīnes ielas bija aptumšotas. Kādā aizdurvē slēpās jauna sieviete. Bieza lūpu krāsa, lēta pūdera salkanums. Ko viņa teica? Viņai esot istaba, tepat aiz stūra. Viņi gāja cieši saspiedušies, koka kāpnes nejauki čīkstēja.

Vai tām nekad nebūs gala? Viņi ielipa tumsā un sasmakušā gaisā. Istaba bija maza. Gulta likās milzīga. Kaktā galdiņš, mazgājamā bļoda, tīrs ūdens traukā.

- Nu, sasildīsimies. - Viņa nometa mēteli, tad kurpes, nespēja tikt galā ar pogām. Viņas rokas bija aukstas. Tās bija mazas rokas kā meitenei un meitenes mute. Mazas ausis un mati ar iededzinātām sprogām.

- Taisies, citādi mēs nosalsim. - Viņa parāva Pēteri aiz piedurknes.

- Nē, - viņš teica. Viņš pacēla vieglo augumu un ielika gultā, aptina nosalušajām pēdām savu kaklautu, segu un beidzot mēteli. Viņas acis kļuva lielākas, pārsteiguma zilums zem skropstām. Deguns, mute un zods bija zem segas. Pēteris redzēja tikai acis un glezno smakra izliekumu ar mazu rētiņu zem auss. Pēkšņi viņas acis bija aizvērtas, elpa kļuva vārga. Viņa gandrīz neelpoja. Cenzdamies netrokšņot, Pēteris izvilka naudas maku, savāca gandrīz visu naudu, vakariņu kuponus un nolika blakus mazajām kurpēm uz grīdas. Padomājis, noņēma arī zelta rokas pulksteni un paslidināja to zem spilvena, tad atkāpās un izzagās pa durvīm. Sirēnas kauca trauksmi. Istaba bija auksta. Varbūt vējš vilka no atvērtā loga? Viņš vēl vienmēr gulēja ķēmīgajā stāvoklī, bet negribēja kustēties, lai neaizdzītu vīzijas nobeigumu. Kaut kā vēl trūka. Viņš iekunkstējās koncentrācijā un sajuta nepatīkamu deguma dvingu, vientulības un atstātības smeldze kā adata gāja cauri viņa ķermenim. Bija rīts. Viņš kaut ko meklēja -namu, kuŗu bija atstājis pagājušā naktī, mazo istabu, gultu, ūdens trauku. Nekā vairs nebija, tikai nelaba smaka, drupas un kaut kur žvadzoši čuksti kā atbalsis milzu kapličā un reti atsevišķi vārdi. Vārdi bez balss un bez izteiksmes. Fosfora bumbas. Māja bija nodegusi. Visi aprakti.

n

Beidzot viņš atvēra acis. Mutē vēl bija deguma garša. Viņš iekunkstējās, uzrausās no vāļas un aizstreipuļoja līdz izlietnei mazgājamā istabā. Viņš gribēja no kaut kā atbrīvoties, varbūt no iedzertā alkohola, bet nespēja. Negantas konvulsijas raustīja viņa pakrūti. Reizē ar nelabumu, bailes vilka cilpu ap viņa rīkli un vēderu, ciešāk un ciešāk. Vai durvis bija aizslēgtas? Viņš pārbaudīja atslēgu, tad piegāja pie telefona un griezdams ripu juta, ka viņa rokas drebēja.

- Es gribu prom no šejienes. Tagad es gribu. Tūliņ.

- Jā, es to zināju. Es gaidīju katru brīdi.

- Es netiku laukā, - viņš čukstēja. - Viņi nelaiž mani.

- Es tevi izvedīšu, - viņa atsaucās. - Taisni pulksten trijos gaidi lejā pie durvīm. Tās veŗas no ārpuses. Kad es atvēršu, tu nāksi laukā.

Pulkstenis bija bez desmit minūtēm divi naktī. Viņš paņēma mazāko somu un, cenzdamies netrokšņot, sabāza tur nepieciešamās lietas. Lielā ceļa soma, uzvalki, grāmatas varēja palikt. Tiem varēja kādu atsūtīt pakaļ. Tad viņš apsēdās. Nams bija aizturējis elpu. Varbūt viņi klausījās? Varbūt caur šķirbām sienās, caurumiem un slepenām nolūkotavām viņi vēroja Pēteri? Bija aizdomīgi kluss. Tikai migla šalca laukā, un tikko dzirdams okeāna tvaikoņa pūtiens nostenējās dobji. Tagad viņa ir jau apbraukusi ezera līkumam, tagad viņa ir kalnā, no kuŗa labā laikā var saskatīt okeāna līci. Tur vienmēr ir vējains. Šalc koki. Tagad viņa izbrauc uz lielā ceļa. Drīz būs tunelis. Pēteris paskatījās pulkstenī. Bija tikai ceturksnis pāri diviem. Viņš negribēja tam ticēt un vairākas reizes grozīja pulksteni. Kā tas iespējams, ka bija tik kluss? Vai migla neoda vaļējā logā? Vai tā bija trūdu smaka, kas spiedās caur durvīm? Viņš piespieda rokas vēderam. Nelabuma konvulsijas atkal saraustīja pakrūti. Atkal bailes kā iesms lēnām dūrās mugurā. Vai viņa paspēs? Citādi nams viņu iesūks sevī, viņš iekusīs sienās un mēbelēs, viņš sadalīsies miljona sīkdaļās. Viņa elpa saplūdīs ar viņu elpu, viņa balss kļūs daļa no viņu balsīm un viņa trūdēšana dala no viņu trūdēšanas. Bet laukā vēl bija dzīve.

Trīs minūtes pirms trim viņš iznāca gaitenī mazo saini rokās. Grīdsega nožņaudza katru skaņu. Klusums bija bezgalīgs. Virs izejas durvīm maza abstrakta kristalla plāksne meta liegu gaismu. Bija viena minūte pirms trim. Gaitenis grima gandrīz pilnīgā tumsā. Tikai kāds dzeltenīgs plankums blāvoja arkādas līkumā, mazliet sakustējās. Kas tas bija? Brīdī, kad viņas soļi nočirkstēja ārpusē, plankums pēkšņi iznira viņa priekšā. Dzeltena seja un tumši acu iedobumi. Harons. Viņš izstiepa vaska roku ar pergamenta pirkstiem.

- Nē, - Pēteris gribēja iesaukties, bet viņa mutei nebija balss.

Tad svaigs gaiss pēkšņi iešalca telpā. Viņa stāvēja durvīs. Pēteris manīja, ka viņas acis kaut ko redzēja aiz viņa muguras. Viņš atskatījās un ieraudzīja seju plankumus tumsā. Sejas, kas pārkārušās pāri kāpņu margām, sejas pirmā un otra apļa durvīs, sejas aiz stikliem un sejas, kas peldēja telpā. Aplis pēkšņi šalca un čabēja, it kā vējš tur dzītu novītušu lapu spietu. Tās bija balsis. Uztrauktas, bet tikko dzirdamas, tās nāca no sejām vaska dzeltenumā un trūdošām elpām. Bet viņi jau bija uz ielas, un migla tos laipni saņēma.

n

Harons atvēra sava mazā biroja durvis, pavilcinājās, tad atgriezās un teica tumsā blāvošām sejām:

- Reiz viņš atkal atnāks.

Čuksti nočabēja, aizvirpuļoja, sejas pazuda.

Tad viņš aizvēra aiz sevis durvis un paņēma īrnieku sarakstu.