PROF. DR. LUŽA BĒRZIŅA PIEMIŅAI
Zvaigžņu sega. Rakstu krājums prof. Dr. Luža Bērziņa piemiņai, Red. A.Dravnieks. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1967. 327 lp.
Latviešu kultūras vēsturē paliekama vieta ir zemgalietim Ludvigam Bērziņam. Tādēļ ir saprotams un apsveicams, ja viņa skolnieki ir varējuši A.Dravnieka redakcijā izdot piemiņas rakstu krājumu. Tā saturā redzamas trīs daļas, kaut tāda formāla iedalījuma nav pašā darbā. Pirmajā daļā ir astoņu autoru atmiņas par savu skolotāju, ko tie sastapuši dažādos posmos 50 gadu laikā dažādās skolās, kur B. bijis to audzinātājs. Šo daļu iesāk nesen mirušais viņa skolnieks prof. K.Kundziņš, kas Smiltenes mācītāja mājā sastapies ar B. kā savu mājskolotāju, kur pēdējais pie Kundziņa tēva kalpojis savu obligāto mācītāja amata kandidāta gadu. Ieskicētais raksts vienīgi atklāj Kundziņa paša kopš tiem laikiem saglabāto sirsnīgo tuvību, bet tikpat kā neko nesniedz B. personas raksturojumam. A.Aizsilnieks ir gājis B. vadītajā tirdzniecības skolā Jēkabpilī. Viņš nedaudz lappusēs minējis zīmīgus epizodus. Tie rāda toreizējās skolas patriarchāli klerikālo raksturu un krievu administrācijas spaidus. Taču turpat blakus lasām, kā toreizējie latviešu valodas skolotāji neobligātajā latviešu valodā ir guvuši lielus panākumus un veicinājuši interesi par latviešu valodu un literātūru. Būtu derējis atmiņās pieminēt vārdā šos latviešu valodas skolotājus, bet to nedara ne Aizsilnieks, ne otrs atmiņu rakstītājs P. Dardzāns par Jēkabpils laiku.
Par B. darbību kopā ar svaini F.Šmitchenu dibinātajās ģimnazijās Dubultos, bet pēc evakuācijas Tērbatā pastāsta F.Viklands un N.Valters. Viklanda raksts par ģimnazijas izveidošanos Dubultos, skolnieku un skolotāju sastāvu un dzīves ikdienu, ir visā grāmatas pirmajā daļā pats vērtīgākais un faktiem bagātākais. Tas ļauj ieskatīties B. attieksmēs ar saviem skolotājiem un skolniekiem. Rakstam ir arī liela nozīme Latvijas skolu vēsturē. Tas rāda, kādas milzīgas grūtības skolas vadībai bijušas jāpārvar ar krievu administrācijas skolu kurātoru. Te izrādās, ka ģimnazijas formālā vadība jāuzņemas B. svainim Šmitchenam, kas ir vecs krievu un japāņu kaŗa mācītājs, bet B. jāpaliek par viņa palīgu un garīgo vadītāju. To prasa cara administrācija, kam aizdomas pret latviešiem, jo kurātors "labi noskārš, kādas aprindas ņem dalību jauno ģimnaziju atbalstīšanā un veicināšanā" (24). Taču pēc vairākiem gadiem un inspekcijām skolai tiek piešķirtas pilnīgas tiesības. Blakus tam Viklands dod arī diezgan gaŗu atsevišķu vārdā sauktu skolotāju raksturojumu. Starp pieminētajiem skolniekiem ir daudzi vēlāk latviešu sabiedriskajā dzīvē pazīstami vārdi. Taču tos lasot, nevar atturēties no iespaida, ka tās bija un palika privātas ģimnazijas, kas iespējamas tikai materiāli labi nodrošinātiem jauniešiem gan no latviešu, gan vācu, poļu, krievu un žīdu aprindām; mācītāju, ārstu, tirgotāju vai arī krievu muižnieku dēliem un meitām. Mazāka nozīme ir otram rakstam, kas skar Dubultu ģimnaziju pēc pārcelšanās uz Tērbatu, ko uzrakstījis N.Valters. Viņš šai ģimnazijā ir gājis tikai vienu gadu (1916. - 1917.) kaŗa laikā, provizoriskajos apstākļos, tādēļ viņam nav tikpat kā nekāda faktu materiāla. Tai vietā tad viņš izteic visādus pārspriedumus par audzināšanu un skolu vispār vai arī polītiskajiem un sabiedriskajiem apstākļiem.
Savas skolas gaitas B. ģimnazijā vēl Tērbatā ir uzsācis H.Kalniņš, bet beidzis jau tad, kad tā no Tērbatas bija pārcēlusies uz Limbažiem. No kaŗa un juku laikiem Tērbatā un Limbažos Kalniņš te uzzīmējis dažas ainas, kas paliek atmiņā, it sevišķi pārtikas un mācības līdzekļu trūkums Tērbatā un B. rūpes to sagādāšanā. Spilgti attēloti arī pāris momenti ar sarkanās milicijas kratīšanām, apcietināšanām un laupīšanām. Bet blakus tam arī aizkustinoša komūnistu komisāra taisnības izjūta. Kad skolnieki vēlāk ierodas pie tā un paskaidro, ka viņi ir skolnieku komitejas pārstāvji un ka nolaupītā nauda ir viņu, tad komisārs to liek izsniegt atpakaļ (50). Par Limbažu laiku raksta savas atmiņas arī A.Rasa-Skujiņš. Viņš pastāsta dažu zīmīgu notikumu, kas tikpat labi būtu varējis notikt katrā citā Latvijas skolā, piem., skolnieku tendenci aizkart savus žīdu tautības skolas biedrus (56). To tikpat labi atceros no saviem ģimnazista laikiem Tukumā. Skaistu sava dabzinātņu skolotāja sarkano strēlnieku S.Zemgales pulka komandieŗa J.Gregora aprakstu atrodam 61.lp. Gregors vēlāk studēja tieslietas, kļuva otrreiz par skolotāju B. vadītajā Rīgas skolotāju institūtā un vēlāk par Jelgavas un Bauskas tautskolu inspektoru. Taču Rasam-Skujiņan ir pietrūcis drosmes pateikt visu patiesību par savu skolotāju. Viņš piederēja vācu okupācijas laikā vienīgajai latviešu nacionālajai pretestības kustībai (kad citi nodevīgi ar hitleriešiem sadarbojās) un vēlāk bija t.s. ģenerāla Kureļa grupas stāba adjutants. Hitlerieši viņu kopā ar citiem apcietināja un noslepkavoja Liepājā 1944.g.20.nov. (Uzdevums jaunajiem vēsturniekiem to objektīvi noskaidrot). Šais atmiņās atrodam arī kādu notikumu, kas parāda B. ne tik pievilcīgā gaismā (62).
Šās daļas nobeigumā A.Dravnieka atmiņas par laiku, kad B. kļuva par Rīgas skolotāju institūta direktoru (1922.-1934.). Raksts ir bagāts ar personiskiem novērojumiem un pieredzējumiem, kas papildināts ar ziņām, kas ņemtas no citiem avotiem. Var teikt, ka te īsos vilcienos dota Rīgas skolotāju institūta vēsture. Trimdas apstākļos tā var vienīgi būt nepilnīga, bet arī tādā veidā tā pauž kāda audzēkņa mīlestību pret savu skolotāju. Kaut raksts ieturēts vispārīgos vilcienos, tanī tomēr pazib pa tīri personiskam vaibstam arī B. sejā, it sevišķi konfliktos ar progresīvo laika garu, kas lauzās ārā arī viņa vadītajos skolniekos. Tie daudzos gadījumos vairs nevarēja iekļauties B. patriarchālās skolas ietvaros. - Dravnieks piemin arī (68), ka B. kļuvis par Skolu departamenta direktoru 1934.g., kad Ludis Adamovičs, Ulmaņa aicināts, bija izglītības ministrs. Taču gadu vēlāk amati bija jāatstāj kā Adamovičam, tā B. Tiem, kas tā laikā notikumiem dzīvojuši līdz, zināms, ka Adamovičs nebija aicinājis toreiz jau 64.g. veco B., vadoties no lietderības. Jau viena gada laikā Ulmanim, kas tiecās izlīdzināt pretišķībās starp dažām grupām, kļuva redzams, ka viņa izglītības ministru vada gluži pretējas, šauras grupas intereses. Tad arī Adamovičam bija amats jāatstāj, un līdz ar viņu arī daļai viņa iecelto ierēdņu, starp tiem arī B.
Otrā daļā ievietotas trīs B. ģimenes locekļu - viņa dzīves biedres Minnas Bērziņas un abu meitu - Rutas un Irēnes atmiņas. Dzīves biedres atmiņas galvenokārt skaŗ laiku par viņas iepazīšanos ar B. 1906.g. Savas atmiņas viņa nobeidz ar bēgļu gaitu sākumu 191 5.g. Tērbatā. Šīs atmiņas ļauj labi ieskatīties tanī sabiedriskajā vidē, kuŗā viņi satikušies un sākuši veidot savu kopīgo dzīvi. Te minēti daudzi pazīstami kultūras darbinieki. Žēl tikai, ka, meita Ruta, kā teikts pievienotā piezīmē, savas mātes atmiņas īsinājusi. To viņa motīvējusi ar to, ka, izlaidusi aprakstus par ļaudīm, kas mūsu vecākiem bij draugi un paziņas, bet kas tētes un mammas dzīvē nespēlēja nekādu būtisku lomu" (103), taču tas nav nekāds attaisnojums tādai rīcībai. Ja jau māte savās atmiņās par šiem "ļaudīm" bija rakstījusi, tad acīm redzot, tiem ir bijusi "būtiska loma". Grāmata ir publicēta B. piemiņai tikai tādēļ, ka viņš pieder latviešu kultūrai. Šo lomu Ruta nav pareizi izpratusi. Tāpat ne meitai Rutai, kas svītrojumus izdarījusi, ne redaktoram Dravniekam, nav bijuši pazīstami edicijas elementārie noteikumi, ka izlaidumi arī tekstā attiecīgi atzīmējami.
Grāmatas skaistākās lappuses ir meitas Irēnes atmiņas par tēvu kopš agrajām bērnu dienām. Viņa ļoti atklāti ir rādījusi savu sirsnīgo pieķeršanos tēvam, bet ar tādu pašu atklātību piemin arī rūgtos brīžus, kad tēvs licies netaisns savā stingrībā. Šīs atmiņu lappuses ir rakstītas ar patiesu sirds siltumu. Esam lasījuši Zentas Mauriņas jaukos vārdus par savu tēvu, taču Irēnes Bērziņas atmiņas ar savu tiešumu un īstumu izraisa dziļāku iespaidu. Šo atmiņu daļu nobeidz otras meitas Rutas vēsāks stāstījums, pilns pašapziņas un pašlepnuma par savu tēvu un cilti. Vietām ieslīgšana telepatijas spekulācijās, liekas, piedēvējama trimdas spaidiem. Starp šo otru daļu un trešo ir iesprausts kāda "nedzejnieka" dzejolis - "Lamentācija", ko parakstījis K.Zutis, jaucot nesaderīgus un pretrunīgus priekšstatus.
Pēdējā daļā ir mēģināts dot B. darbības vērtējumu. Tā kā tas ir piemiņas rakstu krājums, tad jau paši priekšnosacījumi kaut cik objektīvam vērtējumam ir nelabvēlīgi. Vērtējumi ar pāris izņēmumiem ir ieslīdējuši slavinājumos un hiperbolās, kam par maz seguma kritiskā pārbaudē. No šai daļā ievietotajiem rakstiem tomēr ir pelnījis atzinību J.Zandera pētījums par B. dzejas motīviem un sakariem. Cik es zinu, tad tas ir pirmais tāda veida patstāvīgs pētījums par B. dzeju. Un jāsaka, labi izdevies. Autors meistariski ar sīku analīzi uzrāda, ka viena no B. intellektuālās dzejas saknēm ir latviešu zemnieka dzīve un gaitas, kā tās atspoguļojās savā laikā 19.g.s. beigās. Tā ir "tēvzemes mīlestība, cieņa pret tautas pagātni, aktīva darbība tautas labā" (200). Tikpat meistariski Zanders parādījis arī B. dzejas sakaru ar Horātiju. N. Kalniņš apskatījis B. korāļus. Kopš 1922.g. Dziesmu grāmatā uzņemti 45 B. korāļi. Rakstā doti daudzi šo korāļu paraugi. Taču tas pieder pie nākotnes uzdevumiem, tuvāk noteikt iespaidus, kas konstatējami B. korāļos. Katrā ziņā būtu vērts arī nodarboties ar reliģisko priekšstatu pasauli, kas parādās viņa korāļos. Tas tomēr prasa speciālu teoloģisku izglītību, kādas autoram nav. Kalniņam ir taisnība, ka B. pieder ne tikai pie ražīgākajiem korāļu sacerētājiem, bet arī pie tiem, kas ir pievienojis pie latviešu kulta dziesmām pilnvērtīgus zelta graudus. Lai te domājam tikai par tādām kā 624. un 736.dziesmu. Bet tai pašā laikā B. ir "rīmējis" milzīgu daudzumu garīgu dziesmu, kam tikpat kā nav nekādas vērtības. Dažas iekļuvušas arī Dziesmu grāmatā, piem., 8.dziesma. Noteiktus un vērtīgus datus par dažu B. dziesmu cilmi pēdējā rakstā dod R.Zariņš. Viņš arī pakavējas pie B. nozīmes studentu korporācijā Lettonia.
Pāris citos rakstos apskatīta B. zinātniskā darbība Latvijas universitātē. Sīkāka rakstu analīze te ir lieka, jo, pārskatot darba beigās pievienoto teicami sastādīto B. Jēgera B. rakstu bibliografiju, atklājas, ka par kādiem kaut cik nopietnākiem zinātniska darba rezultātiem nav objektīva pamata runāt. B. bija 52 gadi, kad viņš tika aicināts LU latviešu literātūras katedrā. Viņam nebija elementārākās akadēmiskās izglītības šai disciplinā, kaut viņš pats kā dzejnieks bija daudz nodarbojies ar latviešu dzeju un par to arī kā amatieris rakstījis. Kā to rāda šai izdevumā ievietotā vēstule (248), tad aiz šī aicinājuma saredzams J.Endzelīna konflikts ar Viktoru Eglīti. Tam pievienojās arī apstāklis, ka B. kopš teoloģijas studiju beigšanas bijis intensīvi nodarbināts par skolu pārzini. Kļūdams par LU mācības spēku, viņš tāpat visu laiku ir palicis Rīgas skolotāju institūta direktora amatā. Ja dažus B. populāros darbus gribētu uzskatīt par zinātniskiem, tad tas liecinātu vienīgi par latviešu literātūras zinātnes zemo līmeni. Zināms, mēs varam saprast pateicīgo audzēkni, kas apjūsmo savu skolotāju, arī tad, ja viņš nav spējis ieskatīt šeit minēto sakarību.
Katrā ziņā rakstu krājums ir viens no skaistākajiem pieminekļiem, ko skolnieki uzcēluši kādam latviešu skolotājam. Tas palīdz labāk saprast B. nozīmīgo darbību latviešu skolās. Dziļas un paliekamas pēdas viņš atstājis arī latviešu garīgajā dzejā. Viņš pieder pie tās paaudzes, kas dzīvoja laikā, kad latviešu tauta jauta savas brīvības rītausmu. Ar savu kristīgo un humāno dzīvesziņu viņš ir palīdzējis latviešiem pieteikt sevi Eiropas kultūras pasaulei.
Ja te izteiktas par šo krājumu kādas kritiskas piezīmes, tad tās galvenokārt skaŗ redaktora darbu. Ir saprotams, ka daudziem rakstu autoriem nav trimdas apstākļos bijis iespējams pārbaudīt faktus. Tie ir atmiņu stāsti. Tas visos gadījumos nebija iespējams arī recenzentam. Taču te jāaizrāda, ka Zariņa ziņas, ka žurnāls Ceļš iznācis tikai līdz 1939.g. nav pareizas. Tas iznāca vēl 1940.g. pirmajā pusē. Lielu un slavējamu darbu veicis bibliografijas sastādītājs B. Jēgers. Viņš arī pats aizbildinājis trūkumus, kas tanī atrodami. Ir zināms, ka B. bija arī Latvijā izdotā žurnāla Ceļš redakcijas loceklis visu iznākšanas laiku.
Rasas minētās grāmatas (62) pareizais virsraksts ir Baltische Landeskunde (hrsg. v.K.Kupffer, 1911).
Redaktors deklarējis, ka viņš katrā rakstā tikai pirmo reizi lietos pilnu Bērziņa vārdu, bet pēc tam tikai L.B. (328). Nav tomēr neviena raksta visā krājumā, kur tas būtu ievērots, izņemot paša redaktora rakstu. Patiesībā saīsinājumi būtu nākuši tikai par labu. Grūtāk redaktoram klājies, kad viņš nav īsti zinājis, kā attiecīgie vārdi rakstāmi. Tā lasām: Kijeva (17) un Ķijeva (249, 267); Ģēte (17, 80), Göte (213), Gēte (41). Redaktors, visam tam uzliek vainagu pats savā rakstā, lietodams kā Gēte (71), tā Ģēte (72). Labāk neklājas arī romietim, ko B. pats tik ļoti mīlējis: Horatijs (9, 218), Horācijs (269), Horacijs (266, 274), Horātijs (tā valodnieks Draviņš - 143). Redaktors, liekas, jau aizmirsis arī nesen mirušā archībīskapa vārdu. Sastopama šāda rakstība: Grīnbergs (214, 247) un Grinbergs (249, 257); vēl grūtāk ir klājies vārdabrālim bīskapam Jānim Grīnbergam (82, 247) un Grünbergs (207). Viegli neklājas arī pazīstamajam valodniekam, kuŗa vārds rakstīts: Mühlenbachs (91, 97), Mīlenbachs (155) un Muehlenbachs (265, 267). Kā tad paliek ar Dubultu draudzes mācītāju-Opss (nominātīvā), Opsa (ģenitīvā) (20) vai Opsis (88, 119, 250)? J.Kuga (22) vai Kūga (85, 90)? Fīrekers (153, tā K.Draviņš), Firekers (254, tā R.Zariņš), Fuerekers (276, tā B.Jēgers). Te esam minējuši tikai vienu daļu no šādiem vārdiem, pie tam arī tikai saniekotos uzvārdus. Vēl lielākas grūtības redaktoram bijušas ar personu priekšvārdiem. Cik varēdams, viņš vairījies likt uz tiem gaŗumzīmi, bet dažreiz tomēr nejauši kāda svītriņa uzšāvusies.
Šais personu vārdos sastopam latviešu alfabētā līdz šim nepazītas burtu zīmes - ü un ö. Ja nu tādas zīmes redaktors.ir ieviesis, tad viņš tās arī lieto. Tādēļ arī turpmāk esot jārunā par Münchenes (114) pilsētu, un dziesminieku Dünsberģi (214). Blakus šiem jaunajiem vokāļiem par jaunu ieviests arī sen atmestais w, piem., Wacholderu (128) ģimenē. Ne mazums grūtību arī citādi. Tā dabūjam zināt, ka daži B. radinieki dzīvo "Poughkeepsie pilsētā" (128) un kāda autore pateicas savam radiniekam "Theodoram Lakschevitz" (128).
Tādas paviršības lasītāju ne tikai traucē, bet nepatīkami apvaino. Uzmācas jautājums, vai tas ir B. vadītā skolotāju institūtā sagatavotā skolnieka zināšanu vājums vai te ir citi apstākļi. Šā vai tā, tāda valodas apdare neveicina cieņu pret to. Man nupat ienāca prātā darbs, ko nesen publicējis kāds Latvijas vācu barons. Viņš atzīstas, ka arī viņš esot Latvijā uzaudzis un tur dzīvojis, tādēļ esot arī iemācījies latviski, proti: "Dews palids" (H.v.Blanckenhagen, Am Rande der Weltgeschichte, 1966, 357.lp.).
Haralds Biezais