ATSKATAM AR ŽĒLUMU
Vecrīgas ziņģu grāmata, red. Andrejs Johansons. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1967. 214 lp
Rets būs lasītājs, kas sevī nebūs jau izveidojis zināmu priekšstatu par to, ko apzīmē ar jēdzienu un terminu "ziņģe". Tikpat droši varēs apgalvot, ka lielāko tiesu šis priekšstats būs negātīvs. Tas izskaidrojams īpaši ar to, ka ziņģes savā sākotnējā nozīmē jau sen "izgājušas no modes" un arī zaudējušas savu aktuālitāti līdz ar vidi un laikmetu, kad tās tika sacerētas. Otrkārt, ziņģu t.s. mazvērtīgums vai pat nevērtīgums daudziem no mums jau iepotēts uz skolas sola, kad latviešu literātūras stundās tās tika nostatītas kā antiteze īstajām latviešu tautasdziesmām kā latviešu valodas izķēmotājas un pat svešvalodu ievazātājas latviešu valodā un visbeidzot pat kā "nepareizu" nelatvisku izjūtu un domu paudējas.
Kā daudzas vērtības resp. nevērtības ir pārvērtējamas, tāpat to var teikt par ziņģu nozīmi mūsu literātūrā un vēsturē. Bez tam puslīdz droši varēs teikt, ka lielākā daļa lasītāju, kam radušies kādi aizspriedumi pret ziņģēm, šos aizspriedumus patur, nemaz gandrīz pašas ziņģes nepazīstot. - Jau pats sakārtotājs Andrejs Johansons ievadījumā aprāda, ka ziņģēm līdzīgi sacerējumi atrodami arī citās tautās- angļiem, zviedriem vāciešiem u.c, un ka pēdējā laikā zināmu iemeslu dēļ interese par šī veida sacerējumiem pieaug. Tāpēc būtu laiks vismaz painteresēties par iemesliem, kāpēc tas tā un vai līdzīgi apsvērumi neattaisnotu pienācīgu uzmanības izrādīšanu latviešu ziņģēm. Izlasot šo grāmatu, varam gūt atziņu, ka arī mūsu ziņģes var būt ne vien sava veida saistoša lasāmviela, bet pat vesela sava laikmeta kultūrvēsturisku dokumentu vai liecību krātuve. Sadzīves ainas no pagājušā gadsimta Baltijas dzīves, ko ziņģes spēj atkal atdzīvināt un uzburt lasītāja acu priekšā, ir vienkārši neaizstājamas ar sausiem vēstures faktiem vai pat mūsdienu daiļliterātūras sacerējumiem.
Protams, lasītājs nedrīkst ziņģēs meklēt to, ko tās mūsdienās vairs nespēj dot - tīru aistētisko dzejas baudu. Ja kāds to darīs, tas vilsies, tāpat kā būtu vīlies cilvēks ar izglītotu dzejas un literātūras izpratni jau tajā laikā, kad ziņģes tika sacerētas un publicētas. Pirmkārt mēs ziņģēs varam meklēt sava laikmeta un vides populārās kultūras izpausmi. Otrkārt, tās ir vērtīgas laikmeta liecības mūsu plašākajai vēsturei, it sevišķi sociālajā jomā, kā arī ekonomijā, polītiskajos likteņos (piem., ziņģe, kas raksturo vecās Rīgas Latviešu Biedrības nostāju par labu carismam un monarchijai) un citās vēstures nozarēs. Un treškārt, ziņģēs bieži objektīvs vēstījums cieši sašķetināts ar subjektīvu spriedumu, atziņu, - un šo elementu atšķetināšana pati par sevi var dot zināmas atziņas par attiecīgo laikmetu.
Neapšaubāmi Andrejam Johansonam pienākas liela pateicība par visu šo aizjūŗā tik nepieejamo materiālu sakopošanu un publicēšanu grāmatā. Kas būs lasījis Johansona iepriekšējo grāmatu Rīgas svārki mugurā (kuŗā arī it sevišķi 22. nodaļa veltīta ziņģēm), kā arī viņa agrākos apcerējumus par vēsturiskiem tematiem, tas zinās, ka viņa spriedumi un dotumi šai virzienā ir ar īstu autoritātes vērienu. Jāpabrīnās, kur un kā, aizjūrā dzīvodams, Johansons spējis savākt visus tos pirmavotus, kas bijuši nepieciešami, sagatavojot šo un iepriekšējo grāmatu.
Gribētu izteikt vismaz pāris piezīmes. Vispirms, ņemot vērā agrāk minētos iemeslus, kāpēc īpaši ziņģes varētu mūs interesēt un saistīt kā lasāmviela, negribētu īsti pievienoties vienai no sakārtotāja mērauklām par ziņģu izvēli. Krājumā nav ievietotas ziņģes ar pārāk kroplu un nelatvisku valodu, kaut arī dažas no tām bijušas ar spēcīgu laikmetīgā kolorīta un savas apkārtnes notēlojumu. Galu galā mums taču vairs nav jābaidās, ka ziņģes varētu negātīvi ietekmēt mūsu valodu vai pat dzeju, un kā tīrs kultūrvēstures materiāls mūs var interesēt jebkuŗa minētā laikmeta ziņģe, ja vien tai ir šāda vēsturiska vērtība. Otrkārt, arī ar visu stingro izlases principu krājums ir pilns ar vārdiem un izteiksmēm, kas caurmēra lasītājam nav saprotami arī sava laikmeta latviešu valodā. Krājumam būtu gaužām derējusi pielikumā nodaļa ar visu veclaiku terminu tulkojumu mūsdienu latviešu valodā vai vismaz šo terminu izskaidrojums vērēs pa lappusēm. Dažus vecos terminus iespējams vairāk vai mazāk sekmīgi uzminēt, piemēram, dot aktiņu, bānu bāņiem, vaļļi, budules, veida, hēja, kājoņi, karmančiks u.c. Toties citi sastopamie vārdi ir un paliek pilnīga mistērija -piem., ārķis, viepties, slāģu slāģiem, kalnu kupes, sēžas, ānķens, koku bogam dripju drapji, komniks, dziedulis u.c. ( viepties nav lietots šī vārda pazīstamajā mūsdienu nozīmē). Veclaicīgā, īpatnējā Rīgas latviešu valoda ir bagāta arī ar pilnīgi saprotamām, bet šodien neparastām izteiksmēm un vārdiem, kas ziņģu lasīšanu padara vēl saistošāku ar savu negribēto amizantumu; šie vārdi paši par sevi paveŗ zināmu ieskatu vecās Rīgas dzīvē. Tāpat mēs sastopam vēl šodien tos pašus vārdus, tikai toreiz lietotus citā nozīmē. Īpatnēja ir kriets lietošana krietns vietā. Bieži sastopams vārds ir kvitēt kam tolaik nav bijis ne mazākā sakara ar kvītīm, bet kam bijusi pavisam pievilcīga nozīme. Tāpat iezīmīgs holandiskais kopmaņu nosaukums tirgoņiem.
Pats ziņģu sakārtojums iedalīts četrās dalās, atkarā no satura: par Rīgu un rīdzinieku dzīvi, par mīlestību un mīlestības "gaudām", par briesmu stāstiem un dažāda satura ziņģes. No tīri kultūrvēsturiskā viedokļa pirmā un ceturtā daļa šķiet visnozīmīgākā, kaut gan, piemēram, pati pēdējā ziņģe "Ādu sapnis" ir veltīta tīri bībeliskiem motīviem un it kā saturā nesaskan ar citām - vismaz ne no izlases viedokļa. Pati pirmā ziņģe "Par Rīgu un viņas dzīvi" arī ir visgaŗākā (37 lappuses) un daudzējādā ziņā visbagātākā ar dažādiem materiāliem par veco Rīgu un tās cilvēkiem. Tajā apdziedātas ielas un rajoni, nami un iestādes, opera un parki, izpriecas vietas un kapi; Un viscaur cilvēki, kas tur dzīvo, strādā, priecājas un cīnās ar dažādām rūpēm. Šeit kāda īpatnība, kas vēlāk šur tur vairākkārt minēta citās ziņģēs - aizrādījumi uz dzīves dārdzību Rīgā. Dzīve Rīgā gan var būt laba, interesanta, - bet tikai, ja ir biezs maks, ar ko par to visu samaksāt. Atskaitot dažus kalpotāju amatus, fiziska darba strādniekiem (latviešu tautības te bija lielais vairākums) darbs arī Rīgā bieži bija saistīts vai nu ar sezonām vai ar konjunkciju, un laiku pa laikam ar to mainījās bezdarbs. Arī šīs dzīves tumšās puses pavīd ziņģēs. Gan arī tiek minēta kāda cita īpatnība ar to sakarā - daudzi strādnieki it kā bezdarba periodos nododoties žūpībai, nodzīvojot iekrāto naudu un pametot ģimenes savam liktenim. No daudziem citiem aprakstiem varam spriest, ka Rīga pag. gadsimta pēdējā ceturksnī jau bijusi techniski labi iekārtota un augsti attīstīta pilsēta, ar komūnālās apkalpes organizāciju ne sliktāku kā citās tā laika Rietumeiropas pilsētās. Īpatnēja nozīme Rīgai ir kā visas lielās Krievijas vārtiem, tāpēc dabiski cienījamu vietu ziņģēs atrod tās osta, kuģi, strūgas, daudzo tautību cilvēki, kas ar ostu saistīti. Atsevišķas ziņģes veltītas kučieŗiem un ķēkšām (varbūt krājumā neievietotas atrodamas arī citiem amatiem?), - varbūt tas izskaidrojams ar to, ka šie savā laikā bija no raksturīgākajiem latviešu amatiem Rīgā? Interesanti ir daži apraksti par tirgu un andelmaņiem Daugavmalā un par produktiem, ar ko tur tirgojās. Interesantu liecību par dzīvojamo māju uzraudzību un kontroli varam gūt no ziņģes "Velns Rīgā".
Plašāki tā laika vēstures notikumi atviz tādās ziņģēs kā "Krievu-turku kaŗš", "Grāfs Plāters" u. c., bet gandrīz vai mūsdienīgi moderna izliekas "Dzieduļa vaimanas"! Starpība tikai tā, ka tagadnes dzieduļi vaimanā televīzijā un tranzistoruztvērējos. Mīlestības ziņģu daļā varam atrast dažu vēl šinīs laikos tīri daiļskanīgu izteicienu, kas varētu iekutināt sirds nervus, kaut arī maz paticams, ka mūsu dienās kāds kavalieris savu īsbrunčoto minidāmu uzrunātu ar "Labrīt, mans eņģel!" Bet mēs nevaram palikt vienaldzīgi pret tādu daiļā dzimuma apzīmējumu kā: "Šīs skaistās, mīļās, dzīvās puķes..." Vēl interesanti iegaumēt, ka vecmeitas apzīmējuma gadu robeža ir trīsdesmit gadi. Tas varētu nozīmēt, ka, salīdzinājumā ar mūsu dienām, parastākais sieviešu precēšanās laiks bija nedaudz vēlāks nekā tagad. Vecmeitu, kā arī vecpuišu dzīve ziņģēs tēlota gaužām melnās krāsās.
Dažādus līdzīgus secinājumus iespējams izdarīt, lasot ziņģes par dažādiem briesmu darbiem, slepkavībām un laupīšanām. Visumā šī tematika vairāk saista ar savu stāstījuma saturu, izņemot varbūt zināmu ieskatu tālaika morāles jautājumu relātīvajā skālā.
Atsevišķā piezīmēm veltītā nodaļā sakārtotājs īsi komentējis katru ievietoto ziņģi, ieskaitot izcelsmes datus. Kā jau minēts, būtu bijis daudz labāk, ja būtu iekļauts arī vecvārdu leksikons.
Grāmatas grafisko ietērpu devis mākslinieks Evalds Dajevskis, atbilstošu saturam tīri vēsturiskā nozīmē: ziņģes savā laikā izdotas kā lapiņas, rotātas ar zīmētām puķu vijām jeb girlandēm, un mīlīga girlande ar divām sirdīm un balodīšiem arī tveŗ ielokā Vecrīgas štuceri ar viņa dāmu uz grāmatas apvāka.
Ziņģes izlasot, esam aiznesti kādos senos laikos, kas bija gan labi, gan slikti, bet tomēr šis atskats rada žēlumu, jo runa ir par pilsētu un laiku, kas tik tuvi tieši ar savu tālumu.
Ilmārs Briedis