OPUS VARIATION NR. ?: KĀ LATVIETIS AMERIKU ATKLĀJA
Ernests Aistars, Tu nāci naktī. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1967. 191 lp.
Veikalos tagad var nopirkt ar līmi apstrādātus plastmasas burtus, ornamentus, cilvēka augumu un seju, koku un mežu atveidus, kuŗus, ņemot detaļu pēc detaļas, var savienot kopā tā, lai iznāktu "bilde", plakāts vai kāds cits veselums, kuŗā skatoties grūti uzminēt, ka tā sastāvdaļas ir masveida producēti šabloni, pērkami vairumā un mazumā. Lai jaunais veidojums iegūtu pienācīgu ekspresīvitāti un "oriģinālitāti", lai tas negrēkotu aistētiski un lieki neizpļāpātos par sastāvdaļu izcelsmi, joprojām nepieciešama talantīga un ietrenēta acs un roka, amata prasme. Nav noliedzams, ka Ernestam Aistaram visi šie elementi ir. Viņa jaunais romāns Tu nāci naktī ir glīti nostrādāts, gluds un bez grumbuļiem, nav spraugu atsevišķo patapinājumu un šablonu starpā, un grāmata no sākuma līdz beigām tikpat viegli padodas lasīšanai, cik patīkami tā ieguļas lasītāja saujā.
Lasīt Tu nāci naktī ir it kā atgriezties mājās, pazīstamā vidē, kur katras lietas vaibsti ir zināmi. Tās netraucē ne ar savu formu, ne struktūru, ļauj ērti kustēties uz priekšu, neapdauzoties pie asiem stūŗiem, un nespiež minēt, kas gan tur varētu būt iekšā.
Daži piemēri: Turīgā veclatviete Katrīne, kas, ārēji raupja, slēpj it kā zem biezas čaumalas siltu sirdi un gruzdošu sāpi. Viņas dēls Rejs - amerikānisks materiālists bez gaumes, ierāvējs, vienmēr "bizīgs". Reja sieva, kaķa mīlniece, ir bez mazākās kripatiņas mākslas izpratnes, vulgārmarksistu turīgas amerikāņu lēdijas standarttips. Geņa, dzērāja meita, ar bagātu jūtu pasauli, pašlepnumu, spītu, strādīga (tautasdziesmu bārenītes variants). Beigās trīs romāna ieceļotāji latvieši - visi kā viens, tikai katrs savā veidā - ik vaibstā "atraitnes dēli" ar gadsimtu maiņā nostiprinājušos ideoloģisko leģendu, ka latvieši ir censoņi. Situācijas: tā nav Geņa, bārenīte, kas pirmā brīdī no tiesas savaldzina ieceļojušo gara darbinieku, bet gan mātesmeita, Katrīnes advokāta smalkā "mākslas izpratēja" sieva. Bet Geņa, protams, uzvar, "nāk naktī" turpat vai kā parādība un noceļ varoni no maldu ceļiem, izvelk no zaņķa, ieved saulītē. Un varonis pats? Kas cits kā "pērļu zvejnieks", gaišais, jūtīgais intellektuālis, kuŗa dvēsele ir dziļa.
Kad reiz tiks uzrakstīts romāns par Kurzemes piekrastes zvejnieku, kas Amerikā "pārtautojas", nekā "nezinādams par endzelīniskās gramatikas likumiem un "atraitnes dēlu" sapņiem par puiku, kuŗš kļuva miljonārs? Par viņa sūro sāpi, kuŗai viņš nespēj dot vārdu nevienā valodā.
Aistara patapas romāns spiež, pazemī atpūšoties no lappusēm, kuŗas bijušas par gludenām uz pārdomām, kas nepieciešamas, lai atrastu kādu stimulu uz "padziļinājumu". Cik daudz nu jau ir to grāmatu, kuŗās notēlota latviešu bēgļu konfrontācija ar kontinentu, kas līdz tikšanās brīdim bijis indiāņi, kouboji, gangsteŗi (Čikagā to jo daudz!) un miljonāri? Būs labs skaits. Bet neviena nav tā ieķērusies atmiņā, ka no tās runātu kaut kas vairāk par šiem puiku sapņiem un pamatskolas literāro interpretāciju "atraitnes dēlu" lietā. Piedevām gan vēl drusku bijušā atcerēšanās. Atmiņas palaikam ir mazdrusciņ skumjas!
Zviedra Vilhelma Mūberga izceļotāji nedevās uz Ameriku tik lielas (kā joprojām sakām) traģēdijas ietvaros, kā tās nu būtu mūsu gadījumā. Izceļošanas iemesli bija ekonomiski, un uz "ekonomiskajiem emigrantiem", labākas dzīves meklētājiem skatāmies no augšas. Bet Mūberga romānu ciklā, kurš nebūt nav labākais viņa literārajā produkcijā, sajūtam aso sāpi, it kā dziļi ierautu skabargu, kas pavada viņa izceļotājus līdz mūža vakaram. Šajā sāpē, kas nekad neizlaužas virspusē kā vārdu liesmas, bet gruzd kā zemdega, salasāma dziļa cilvēciska traģēdija, kuŗas pamatā ir atšķirtība no dzimtās zemes.
Bet Mūberga izceļotāji nav arī mākslinieki un rakstnieki. Mūsu Amerikas atklājēji? Kur vien pagriezies - kāds gleznotājs ar krāsu kasti vai dzejnieks ar dzejoļu albumu!
Publicētā romānā nav jāmeklē tas, kā tur nav. Nē. Bet ja tur ir par maz, smadzenes darbojas pašas. Un tā rodas jautājumi: Vai mums patiesi ir bijusi kāda "trimdas traģika"? Vai tikai nav bijis tā, ka esam pavisam priecīgi metušies pasaulē, jo nu reiz "ir šanse" tikt no avīžzēniem, istabenēm un ielu aptīrītājiem par miljonāriem? Liekas, mūsu dvēseles struktūra ir ļoti vienkārša. Tai pietiek ar mazu klusuma brīdi, atceroties tos, "kas palika dzimtenē", un "zaudētās gāršas un noras" (kuŗās paši rakstītāji nebija nodomājuši ne dzīvi pavadīt, ne strādāt), lai pēc tam veselīgi trauktos uz priekšu pa jaunās zemes kāpnēm. Krišjānis Valdemārs arī tā mudināja.
Dvēseles sāpes? Tās lai paliek žīdiem, vāciešiem, zviedriem! Mūsu Amerikā ieceļotāju literātūras credo: Ja Darvinam ir taisnība, tad mums pieder nākotne.
Jo arī Ernesta Aistara romāns izskan ar gaišo un priecīgo: "Un nupat būs nauda un krāsas. Ar paša pindzelīti pelnītas krāsas!"
Gunars Irbe