CITA STARPĀ ARĪ PAR SLEPKAVĀM
Lidija Dombrovska-Larsena, Uz darbnīcas sliekšņa. Gleznotājas pārdomas. Kopenhāgenā: ARAR, 1967. 100 lp.
Nesen kādā izstādē, kurā es piedalījos, kāds dāņu kritiķis man jautāja, ar ko nodarbojoties latviešu mākslas vēsturnieki - vai viņi spēlējot šachu? -
Piesardzīgi jāmin: varbūt arī ne to!
Piesardzīga - un pieklājīga - ir arī Dānijā dzīvojošā latviešu gleznotāja Lidija Dombrovska-Larsena. Savu gleznotājas pārdomu ievadā, citējusi dāņu kritiķa jautājumu, viņa raksta: "Ka mūsu mākslas vēstures pētnieki cītīgi strādā, lai apgaismotu latviskās glezniecības problēmu, par to nešaubos".
Vai tā ir? Jo nākamajā teikumā lasām: "Bet, vai viņu interese aptveŗ arī moderno latviešu gleznotāju centienus, to grūtāk zināt". No teiktā jāsecina, ka Lidija Dombrovska-Larsena īstenībā nemaz nezina, ko latviešu mākslas vēsturnieki un kritiķi dara. Varbūt tomēr- tikai spēlē šachu?
Ja zinātu, kādēļ gan tad lai būtu "grūtāk zināt", vai zinātnieku intereses aptveŗ arī moderno glezniecību. Bet ja nezina, kāds pamats apgalvot un nešaubīties, ka "mūsu mākslas vēstures pētnieki cītīgi strādā"?
Ka māksliniece pie savu pārdomu uzrakstīšanas ķērusies, šķiet, būs gan izskaidrojams ar to, ka latviešu modernās mākslas interpretāciju vai nu nav nemaz, vai arī to ir ļoti maz. Šis minējums nav jāattiecina uz glezniecību un skulptūru vien. Cik daudz tad nu mums ir to grāmatu vai plašāku eseju, kuŗās būtu interpretēta un diskutēta latviešu modernā rakstniecība un dzeja, teātris, skaņu māksla? Toties liela ir visu šo parādību neizpratne. Un kas vēl ļaunāk - aktīvas modernās mākslas interpretācijas vietā mums ir gan aktīva latviešu mākslinieku jauno centienu dezinterpretācija.
Tāpēc Lidijas Dombrovskas-Larsenas iniciātīva arī, kā šķiet, pašai publicējot savas pārdomas - ir slavējama, viņas Uz darbnīcas sliekšņa ir vērtīga, nepieciešama grāmata. Tā ir arī provokātīva grāmata, kas ierosina, plaša un ar aizrāvīgu iedegšanos uzrakstīta replika debatēs par latviešu mākslu mūsu dienās.
Tā kā autore nav neitrāla interprete, bet gan par savu lietu iekaisusi cīnītāja, viņa nav arī savam tematam piegājusi ar "akadēmisku skaidrību". Šī dedzība par tik nākusi grāmatai par ļaunu, par cik tā ir neizkārtota, risinot atsevišķas loģiskas domas. Pat divi reizes grāmatu lasot, nevar atbrīvoties no sajūtas, ka jālasa atkal un atkal tas pats, kas jau agrāk lasīts.
Pie centrālajiem jautājumiem Lidijas Dombrovskas-Larsenas tematā jāpieskaita komūnikācijas jautājums mākslinieka un skatītāja starpā. Pārāk iesakņojies - līdz zemapziņai - ir mākslas "patērētāju" uzskats, ka mākslas darbs ir jābauda bez aktīvas iesaistīšanās mākslinieciskajā procesā. Tālab, ka laiski vēlamies "baudīt mākslu" - kā bauda labi izceptu pīli! - nespējam arī baudīt "moderno mākslu", jo šī māksla palaikam prasa aktīvitāti arī no "patērētāja". Bez šīs aktīvitātes nav nekādu ceļu uz modernās mākslas "saprašanu", jo, būdama "bezpriekšmetīga" vai atainodama "priekšmetus" tā, kā tos nav pieņemts redzēt, tā arī nespēj nekā dot laiskajam vērotājam. Modernā māksla ir aktīva māksla; un to centusies pasvītrāt arī Lidija Dombrovska-Larsena.
Mākslas darbu vērotāju nespēja ļaut sevi ierosināt, nespēja paļauties rosinošai aktīvitātei, pasīvās "baudīšanas" vietā sakņojas dažnedažādos pieņēmumos par to, kas māksla vispār ir. Tā sakņojas arī skolu un aistētiskās audzināšanas iezubrīšanas paidagoģijā. Šī paidagoģija centusies ieaudzināt pietāti un apjūsmošanas garu - ne kritisku aktīvitāti un iejušanās spēju mākslas darbā, noraujot pēdējo no pjedestāliem un "tur augšā aiz zvaigznēm" līmeņa, jo vienīgi tad ir iespējama tieša konfrontēšanās ar to, ko mākslinieks (literātūrā - rakstnieks vai dzejnieks) vēlējies sacīt, kādā garīgā procesā vēlējies ieraut. Šī "lielo garu" apjūsmošanas paidagoģija var panākt arī tādus ironiskus efektus kā Jāņa Kalmītes apjūsmošanu jo viņš ir "latvisks" un glezno latviešu rijas! - ne velna nesaprotot no tās saspriegtās intensitātes, kas slēpjas aiz vēzieniski izvērstajiem Kalmītes triepieniem uz audekla vai saplākšniem!
Šī pasīvā pakļaušanās iezubrītajām normām tomēr ir fainomens, kas nebūt nav tipisks publikas attieksmei ar mākslu vien. Šis garīgais konservātīvisms ir katrai sabiedrībai raksturīgs visās dzīves nozarēs, darbodamies reizē kā attīstības kavēklis un sabiedrības stabilizātors. Lidijas Dombrovskas-Larsenas entuziasms cīņā pret šīm normām, kuŗu pozitīvais faktors ir tukšuma aizpildīšana, lielā mērā būs veltīgs tikām, kamēr ir runa par publikas daļu, kas uz visiem laikiem ieaudzināta pasīvitātē vai kam māksla ir kaut kas baudīšanai. Lidija Dombrovska-Larsena vienā vietā izsaucas: "...nemīlu apmeklēt izstādes reālistu pavadībā. Šie cilvēki ir vienkārši slepkavas". Tikpat ļauni, cik, ne šajā lappusē vien, autore izsakās par ts. reālistiem, varētu runāt arī par "abstrakcionistiem", kam labs mākslā ir tikai kaut kas "abstrakts".
Žēl, ka autore nav veltījusi vairāk uzmanības, lai vienkāršiem vārdiem izskaidrotu saviem lasītājiem, ka ts. abstraktā māksla glezniecībā un skulptūrā nebūt nav tik tālu no reālās pasaules, kas ap gleznas vērotāju. Tādā kārtā varbūt būtu iespējams novērst sterilo dzelzs priekškaru "reālā" un "abstraktā" starpā. Neaktīvo mākslas baudītāju aizspriedumi galvenokārt izskaidrojami ar apstākli, ka viņi neredz arī reālo apkārtni ap sevi. Pieņemsim, ka viņi pa sava dzīvokļa logu redz ezeru, laukus un mežus aiz ezera un debesi virs tā visa. Ar to izbeidzas "reālitāte", kļūdama no reālā par tipisko, par kulisēm, kas eksistē gan kaut kur attiecīgās personas smadzeņu šūnās ierakstītajā apkārtnes "bildē", bet nekad - tik vienkārši - īstenībā. Krāsu un formu izmaiņas, kas pavisam reāli, minūte pēc minūtes notiek aiz loga - un ir redzamas - viņiem ir tikpat liels nezināmais kā reālitāte, kas slēpjas gleznotāja darbā. Citiem vārdiem - lai spētu tuvoties modernajai mākslai un mākslai vispār, mākslas "patērētājiem" vispirms ir jāiemācās redzēt - nevis māksla vien, bet arī sava apkārtne, tās pārmaiņas un sīkdaļas.
Mākslas darbs, izstādīts apskatīšanai, tikai tad "top" un kļūst par tādu, ja skatītāja pieeja ir aktīva. "Tikai nenozīmīgs mākslas darbs neprasa lielāku garīgu piepūli", raksta Dombrovska-Larsena. Man šķiet, kā šeit, tā citās lappusēs autore par daudz pasvītrā, ka māksla "iedalāma labā un nevērtīgā", pie kam vērts runāt tikai par "labo mākslu". Bet kur ir robeža?
Ja mākslinieki vispār iet pie plašākas publikas, tad viņiem arī jāpatur prātā, ka skatītāji mākslas pārdzīvojumā piedalās ar ļoti dažādiem emocionāliem un intellektuāliem kritērijiem. Pat deklarējot, ka aistētiskais ir galvenais, joprojām ir vēl jautājums - kas tad ir aistētisks? Taču tas, ko šis jēdziens ietver katrā atsevišķā gadījumā. Sava nozīme cilvēku dzīvē ir arī tām bildēm, kas ne tikai nav "laba māksla", bet nav māksla vispār.
Lasot Lidijas Dombrovskas-Larsenas Uz darbnīcas sliekšņa, rodas vēl viens pavisam sāpīgs jautājums: kam īsti autore šo grāmatu veltījusi?
Viņa runā par latviešu moderno glezniecību. Bet kur ir tā latviešu modernā glezniecība? Kopenhāgenā? Čikāgā? Toronto? Un ja tāda ir, kas tad ir tie, kas to izprot, un kas ir tie, kas neizprot? Izstāžu apmeklētāji? Cik latviešu rīkotās izstādēs tad Dombrovska-Larsena pati piedalījusies?
Glezniecība ir tai nozīmē "primitīva māksla", ka tā nav spiesta palikt nacionālo kultūru slēgtās robežās. Grebumiem alu sienās nav jābūt latviešu darinātiem, lai mēs tajos. saskatītu savus individuālos intellektuālos un emocionālos ierosmes avotus, pārdzīvojumā turpinot mākslas procesu.
Trimdas latviešu modernās mākslas autori nedarbojas slēgtā konkrētā latviešu sabiedrībā, viņi darbojas ārpus tās, tikai gadījuma pēc reižu pa reizei ar pēdējo saskaŗoties. Tur tā, varbūt, tiešām palikusi neizprasta. Kāpēc? Atbilde meklējama apstāklī, ka joprojām latviešu trimdas sabiedrība savā vairākumā ir tāda, kuŗā mākslas un latviskuma jēdzieni vairāk vai mazāk dogmatizējušies. Šī sabiedrība jau no sākta gala ir indoktrinēta saglabāt reiz radītās vērtības, būt tām uzticīgai un par sargu. Tā ir tikusi un joprojām tiek brīdināta no visa "svešā". Un viss, kas ir "jauns", taču ir arī svešs vārda tiešā nozīmē (impulsi latviešu modernai mākslai nav nākuši no latviešu sabiedrības!), tātad kā ietekmēšanas konsekvence arī noraidāms, nevēlams. Modernās mākslas autori, eksperimentēdami un meklēdami savu individuāli personisko izteiksmi, tātad iet pret trimdas sabiedrībā dominējošo vērtību saglabāšanas un svešā noraidīšanas normu. Radoša mākslinieka "norma" turpretī ir vajadzība eksperimentēt, izveidot savu atšķirīgo māksliniecisko "es", un tādēļ viņi, apzinīgi vai intuitīvi, aizplūst uz vidi, kur šīs viņu radošā darba normas nav pretstatā vides morālo vērtību mērauklām, t.i. uz vidi, kur jaunā māksla ir atzīta un novērtēta.
Latviešu trimdas literātūras autori - tādēl, ka viens no viņu darba materiāliem ir valoda - ir neglābjami saistīti pie dilstošās trimdas sabiedrības; Lidija Dombrovska-Larsena un viņas kollēgas pie tās saistīti nav, lai nezcik liela būtu viņu mīlestība pret latvisko un latviešiem.
Mēģinājums "apgaismot" latviešu sabiedrību, norādot arī uz modernā mākslā ieslēptajiem latvisko vērtību vaibstiem, ir uzdrīkstēšanās, kas pelna daudz rožu klēpju. Lai Dievs dotu, ka autorei sekmētos atbrīvot savus lasītājus no ērtajām bailēm.
Gunars Irbe