Būtu lieki atgādināt, ka 1917. gada vēlēšanas bija pirmās plaša mēroga vēlēšanas Latvijā. Tās bija tiešas, brīvas, vispārējas un aizklātas. Savā ziņā tās bija vēlēšanas, kādas Krievijas impērijas liberāli un revolucionāri bija gribējuši redzēt kopš 19. gadsimta. Te zīmīgi ir vārdi „savā ziņā” un „gribējuši redzēt”. 1917. gada vēlēšanas piepildīja no vienas puses latviešu liberāļu un revolucionāru vēlēšanos, bet no otras puses tās tos pievīla. 1917. gada vēlēšanu norise, kā T.S.Eliots teiktu, atsedza ēnu, kas atradās starp sapņiem un īstenību.1917. gadā notika četras svarīgas vēlēšanas, kuŗās ievēlēja četras dažādas pašvaldību iestādes: 1)pilsētu domju vēlēšanas, 2) Vidzemes Zemes Padomes vēlēšanas 20. augustā, 3) apriņķu zemes padomju vēlēšanas Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķī, kas notika dažādos datumos, sākot ar 17. augustu un 4) Satversmes sapulces vēlēšanas, kas notika ap novembŗa vidu. Zināmu interesi un pikantumu šīm vēlēšanām piešķiŗ vienpusīgais iznākums. Bez izņēmuma uzvarētāja visās vēlēšanās bija latviešu sociāldemokratiskā partija. Vienīgās vēlēšanas, kuŗās sociāldemokrati neiegāja kā lielākā partija, bija Valkas domes vēlēšanas. Bet Valka nebija tipiska latviešu pilsēta. [1] Varbūt šeit derētu mazs paskaidrojums, kādā nozīmē tiks lietots Latvijas SD partijas nosaukums. Praktisku iemeslu dēļ to varētu aizstāt ar vārdu „lielinieku partija”. 1917. gada periodikā šos vārdus daudz neizšķir ne liberālu, ne arī revolucionāru laikraksti. Bet tas būtu drusku neprecīzi, jo daļa no latviešu mazinieku-internacionālistu novirziena atbalstītājiem vēl darbojās Latvijas sociāldemokratu rindās un kandidēja kopējos sarakstos ar lieliniekiem. Te jāpiemetina, ka mazinieku darbība Latvijas SD nekādā redzamā veidā neietekmēja šīs partijas darbību, ne arī mīkstināja tās lieliniecisko ideoloģisko līniju. Jau no 1917. gada revolūcijas sākuma Latvijas SD partija bija neatdalāma Ļeņina partijas sastāvdaļa un paklausīja revolucionārā centrālisma loģikai.
Citiem vārdiem, latvieši savās pirmajās vispārējās, brīvās, tiešās un aizklātās vēlēšanās nobalsoja par partiju, kas nemaz vēlēšanas neatzina. No liberāļu un demokratu viedokļa 1917. gada vēlēšanām bija bēdīgāks iznākums nekā 1848. gada vēlēšanām Francijā, kad tauta nobalsoja par Napoleonu III, kas drīz pēc vēlēšanām atcēla republikas konstitūciju.
Šajā darbā negribu daudz uzkavēties un šausmināties par šo kuriozo, varbūt par mistisko vēlēšanu iznākumu. Apcerējuma lielākā daļā gribu atstāstīt šo vēlēšanu norisi un dot pilnīgi aktuālu vēlēšanu iztirzājumu. Cik iespējams, apskatīšu partijas, kandidātus, programmas un vēlēšanu skaitlisko iznākumu.
Vispirms gribu apskatīt dažas vispārējas latviešu polītiskās dzīves īpatnības. 1917. gadā bija paraža runāt par latviešu polītiskām partijām kā par pilsoniskām un revolucionārām jeb proletāriskām. Šāds sadalījums, lai gan bieži sastopams vēl pašreiz, jāatmet, vismaz jālieto ļoti uzmanīgi, lai saprastu 1917. gada polītisko dzīvi. Šāds polītisko partiju sadalījums atspoguļoja sociāldemokratu ideoloģijas ietekmi Latvijā, jo parasti ar vārdu „revolūcionārās”, jeb „proletāriskās” partijas domāja sociāldemokratu partiju. Šāds sadalījums nav pieņemams, jo gandrīz vai visas latviešu partijas bija revolucionāras un savā veidā arī proletāriskas. Izņemot Fr. Veinberga tautas partiju, 1917. gadā nepastāvēja neviens polītisks novirziens, ko varētu saukt par labo spārnu. Ja latviešu polītiskai dzīvei bija kāds vājums, tad tas tieši bija labā spārna trūkums. Piemēram, Jaunā Dienas Lapa šinī jautājumā izteicās:
Krievu revolūcija stipri atšķiŗas no visām notikušām revolūcijām tai ziņā, ka to grupu sociālais stāvoklis, uz kuŗām varētu balstīties kontrrevolūcija, ir ļoti nestiprs, tāpēc mēs varam gandrīz ar drošu pārliecību sacīt, ka vecais režīms gāsts pie mums uz visiem laikiem. [2]
Otra polītiskās dzīves īpatnība bija tā, ka partiju starpā trūka dažādības. Tikai retai partijai izdevās izveidot sev raksturīgus vaibstus. Partiju programmas bija tāds mudžeklis, ka tikai ar grūtībām iespējams atšifrēt, kuŗa partija bija liberālākā un progresīvākā. Tās partijas, kuŗas spēja izveidot savas ipatnības, visumā arī bija sekmīgākās. Tā bija ar zemnieku savienību uz laukiem un latviešu demokratisko partiju Rīgā. Trešā 1917. gada polītiskās dzīves īpatnība bija tā, ka latviešu polītisko partiju skaits bija mazs, vismaz salīdzinot ar tā sauktajiem „partiju laikiem” un, revolūcijai attīstoties, bija tendence partiju skaitam sarukt, nevis augt. Latvijas laukos polītiskā dzīve grozījās tikai ap divām partijām, LSD un zemnieku savienību. Rīgā partiju skaits bija lielāks. Galvenās latviešu polītiskās partijas bija šādas:
1. LSD
2. Zemnieku savienība
3. Latviešu demokratiskā partija
4. Radikāldemokratiskā partija
5. Revolucionāro sociālistu partija
6. Nacionāldemokratiskā partija
7. Republikāniskā partija
8. Tautas partija
9. LSD mazinieku partija
Tad vēl bija mazāka mēroga grupas ar dažām polītiskas partijas īpatnībām: Latvju neatkarības apvienība, nesociālistiskie revolucionāri, nepartejiskie inteliģenti un latvju kareivju nacionālā savienība. [3]
Latviešu polītisko partiju ierocis bija to prese. Tādēļ, pirms ieejam 1917. gada polītisko kauju arēnā, nepieciešams īss preses pārskats. [4]Lielākai daļai partiju bija sava avīze, dažām pat vairākas. LSD rīcībā bija septiņas, lai gan visas nepastāvēja vienā laikā: Cīņa (no sākuma Pēterpilī, vēlāk Rīgā), Proletariāta Cīņa (Pēterpilī), Sociāldemokrats (Maskavā), Laukstrādnieka Cīņa (Rīgā), Mūsu Cīņa (uz īsu laiku Cīņas turpinājums Valmierā). Pie LSD preses organiem jāpieskaita arī Ziņotājs (Rīgā), Brīvais Strēlnieks (Rīgā, vēlāk Cēsīs un pēc tam Valkā) un Latvju Strēlnieks (Cēsīs). Nacionāldemokratu preses izdevumi bija Dzimtenes Atbalss (1915.-1918. g. Maskavā) un Brīvā Latvija (1917. g. Cēsīs). Latvju kareivju nacionālā savienība izdeva vienu avīzi, kas vairākas reizes mainīja savu nosaukumu: Laika Vēstis (1917. g. Cēsīs), Laika Domas (1917. g. Valkā) un Laika Balss (1917. g. Valkā). Pārējām partijām katrai bija pa vienai avīzei: zemnieku savienībai Līdums (1917. g. Valkā), revolucionāriem sociālistiem Darba Tauta (1917. g. Rīgā), radikāldemokratiem Jaunais Vārds (Rīgā), demokratiem Jaunais Laiks (Rīgā) un LSD maziniekiem Strādnieku Avīze (Petrogradā, vēlāk Valkā). Satversmes sapulces vēlēšanu kampaņas laikā zemnieku savienība uz īsu laiku izdeva Par Brīvo Latviju. Bez šiem partiju organiem vēl daži galvenie laikraksti 1917. gadā bija: Jaunā Dienas Lapa (Pēterpilī), kas bija tuvu Jaunam Vārdam, Dzimtenes Vēstnesis (Pleskavā), kuŗš varbūt būtu atbalstījis zemnieku savienību, beidza iznākt maijā, Jaunākās Ziņas ar šaudīgām simpātijām no revolucionāriem sociālistiem līdz nacionāldemokratiem un radikāldemokratiem, Baltija (Pēterpilī), kas beidza iznākt aprīlī, bet varbūt būtu izveidojusies par republikāņu oficiozu un Baltijas Vēstnesis (Rīgā), kam bija tieksme uz mērenību.
1. RĪGAS DOMES VĒLĒŠANU SAGATAVOŠANA
1917. gads bija padomju gads, bet Rīgā tika vēlēta dome. Samērā sarežģīts stāsts slēpjas aiz šī niecīgā prefiksa. Padome bija revolucionārs iestādījums, bet dome – tradicionāls. Pašas revolūcijas sākumā Rīgas domes liktenis svārstījās. Dažas grupas gribēja to atmest. Uzvarēja tie, kas gribēja to tikai demokratizēt – atcelt esošos domniekus un iecelt jaunus. Daži gribēja izdarīt tūlītējas vēlēšanas, bet tad izcēlās strīds par likumu, kas šīs vēlēšanas atļautu izdarīt. Beidzot tika nolemts vienkārši iecelt jaunus domniekus. Rīgā domei revolūcijas sākumā bija divi sāncenši: Rīgas Sabiedrisko Organizāciju Padome un Rīgas Strādnieku Deputātu Padome. Būtu bijis loģiski, ja viena no šīm organizācijām vai abas būtu pārņēmušas varu Rīgā. Šķiet, ka galvenais iemesls vecās domes atjaunošanai slēpjas Latvijas sociāldemokratu Rīgas komitejas nostājā pret liberālām grupām un tās marksistiski dialektiskajā sabiedrības izpratnē. Pastāvēja iespēja, ka sociāldemokrati jau martā būtu varējuši saņemt varu Rīgā. [5] Bet viņi izvairījās to pat mēģināt.
Sociāldemokratu pasaules uzskats prasīja pēc dialektiski pilsoniskā pretsvara. Tā kā tas gandrīz neeksistēja 1917. gadā Rīgā, tad sociāldemokratiem tas bija jāuzbūvē. Lietojot ļeņinisko terminoloģiju, sociāldemokratiem bija jārada „divvaldība”. Sociāldemokratiem pastāvēja otra iespēja radīt pretsvaru: atbalstot Rīgas Organizāciju Padomi. Bet viņi to nedarīja, varbūt tādēļ, ka Rīgas Organizāciju Padome sākumā varēja kļūt par pārāk spēcīgu pretinieku. Tādēļ Rīgas dome tika atjaunota ar ieceltiem domniekiem. [6] Ir zīmīgi, ka LSD Rīgas komiteja sastādīja šo iecelto domnieku sarakstu. Daudzos gadījumos iecelšanu izdarīja bez iepriekšējas sazināšanās ar atsevišķām personām sarakstā. [7] Saraksts nekādā ziņā nebija vienpusīgs. Sociāldemokrati paši sev pieprasīja tikai desmit vietu. Daudzi liberāļi to uzskatīja par nevajadzīgu objektivitāti no sociāldemokratu puses. [8]
Šādā veidā radītai domei varēja būt tikai pagaidu raksturs. Daži no ieceltiem domniekiem nemaz negribēja būt par domniekiem un nekad domes sēdēs neieradās. Paši sociāldemokratu locekļi darbojās domē tikai kā novērotāji ar veto tiesībām. Visu novirzienu polītiķi jau no revolūcijas sākuma gaidīja iespēju nostabilizēt domi. Viens no galvenajiem vēlēšanu noorganizēšanas šķēršļiem bija jauna vēlēšanu likuma trūkums. Bija jāgaida, kamēr Pagaidu valdība likumu apstiprina. Ap jūnija sākumu visas lielās problēmas ar Pēterpili bija nokārtotas. Varēja sākties tiešie vēlēšanu priekšdarbi Rīgā – vēlētāju reģistrācija, vēlēšanu iecirkņu nospraušana un biroju ierīkošana.
Pilsēta tika sadalīta 32 iecirkņos, neskaitot kaŗaspēku. 1917. gadā iedzīvotāju skaitu Rīgā lesa ap 225.000-250.000. Vēlēšanu sarakstos uzņēma 160.000 privātpersonu. [9] Vēlēšanu galvenais birojs atradās Rīgas Biržas namā. Caurmēra iecirknī mēģināja iedalīt apmēram 5.000 vēlētāju. Lielākie iecirkņi bija 1.pilsētas un 1.Pēterpils ārpilsētas iecirknis ar apmēram 5,900 vēlētājiem, bet mazākie – Biķeru-Dreiļmuižas un Ķeizarmeža iecirknis ar 3.600 vēlētājiem. [10] Balstiesīgs pilsonis bija katrs, kas sasniedzis 20 gadus. Skaitīšanas vajadzībām pilsētās vēlēšanu komisija nodarbināja 500-550 personu. Skaitītāju darbu samaksāja, lēšot 3-5-6 kapeikas par katru pierakstīšanu, atkarībā no iecirkņa plašuma. Par skaitītājiem nenodarbināja personas, kas neprata krievu un latviešu valodu un kas bija zem 18 gadiem. [11] Par vēlētāju sarakstu, sastādīšanas beigu termiņu nolika 6. jūliju. Personas, kas nebija uzņemtas vēlēšanu sarakstā, tika lūgtas, personiski ierasties centrālbirojā Biržas namā no 1.līdz 6.jūlijam. [12] Vēlēšanu datumu ar pilsētas domes 10. jūlija lēmumu nolika uz svētdienu, 13. augustu.
Vēlēšanu likums paredzēja, ka saraksti pirms vēlēšanām jānovieto pieejamā vietā, kur vēlētāji tos var pārbaudīt un, ja vajadzīgs, iesniegt sūdzības. Vēlēšanu saraksti pārbaudei tika izlikti no 17.-21. jūlijam. Sākumā tika plānots, ka pārbaude notiks tikai Biržas namā, kur sarakstu izstādīšanai tiktu izlietoti 28 koridori. Sociāldemokratu pārstāvis paskaidroja, ka strādniekiem no nomales nebūtu ērti nākt uz pilsētas centru pārbaudit sarakstu, un pieprasīja, lai ierīko papildus pārbaudes iecirkņus. [13] Beidzot nolēma Biržas namā izstādīt visus kopējos Rigas sarakstus un tad vēl ierikot 14 papildcentrus, kur atrastos tikai atsevišķo rajonu saraksti. [14] Tālākā vēlēšanu procedūra pēc Jaunā Laika ziņām bija šāda:
Pēc likuma protestus var paziņot mutiski (pieņem arī rakstītus), bet atbildes dos rakstītas pēc īpašiem formulāriem. Protestu caurlūkošanai, noteiktas 3 dienas, t.i. 22., 23., un 24. jūlijs. Sūdzības pret lēmumiem protestu lietās jāiesniedz 25., 26. un 27. jūlijā administratīvai tiesai, kuŗu izziņos guberņas Komisārs. Sūdzību caurskatīšanai noliktas 5 dienas, t.i. 28., 29., 30., un 31. jūlijā un 1. augustā un pēc caurskatīšanas vajadzīgie vēlētāju sarakstu izlabojumi vai papildinājumi izdarāmi 2., 3., 4. un 5. augustā un pēc tam no 6. līdz 12. augustam sarakstu vēlētāji vēl varēs pārbaudīt, bet pārsūdzības tad vairs nepieņems. [15]
Debates radās par Rīgas vēlēšanu apjoma robežām un par to, vai atļaut kareivjiem piedalīties vēlēšanās. Pagaidu valdības likums paredzēja, ka pilsētu vēlēšanās var arī piedalīties personas, kas nedzīvo pilsētās, bet kuŗām ir „šāda vai tāda ar pilsētu saistīta noteikta nodarbošanās”. [16] Sociāldemokratu viedoklis bija pilsētas ģeogrāfisko vēlēšanu apjomu pēc iespējas paplašināt, jo pēc viņu sprieduma, piemēram, Bolderājā un Katlakalnā, dzīvoja daudz strādnieku, kas bija cieši saistīti ar pilsētu un ieinteresēti nākošā pilsētas saimniecībā. Sociāldemokratu pārstāvis vēlēšanu komitejas sēdē pastāvēja, ka nav tiesības Rīgas pilsētas robežās ieskaitīt Ķeizarmeža rajonu (kur pa lielākai daļai atradās bagāto vāciešu vasarnīcas) un atstāt ārpusē Bolderāju un Katlakalnu. Komitejas valde paskaidroja, ka Rīgas robežas nosprauž pilsētas dome un nevarot taču pievienot apriņķi pie pilsētas „un ka tad būšot robežas jāizplēš līdz Cēsīm u.t.t.” [17]
Plašākas debates izvērtās par kareivju pielaišanu vēlēšanās. Pēc likuma tām armijas daļām, kas atradās frontes aizmugurē, bija jādod tiesība vēlēt. No turienes iedzīvotāju un polītisko organizāciju viedokļa tas nebija necik vēlams. Latvija atradās kaŗa joslā, un tādēļ bažas par svešinieku piedalīšanos vēlēšanās bija saprotamas. Latviešu preses viedoklis bija pilnīgi pozitīvs attieksmē pret strēlniekiem, bet visumā tā protestēja pret krievu kareivju iejaukšanos vietējā dzīvē. Pat Cīņa par to neaģitēja. Sociāldemokratu plāns bija panākt likuma maiņu, lai visiem latviešu strēlniekiem, arī tiem, kas nebija novietoti Rīgā, būtu tiesība balsot domes vēlēšanās. [18] Pagaidu valdība šo plānu neatzina. [19] Vēlēšanās piedalījās pieci armijas iecirkņi ar apmēram 40,000 vēlētājiem.
Vēl pie vēlēšanu priekšdarbiem jāpieskaita vēlēšanu karšu un vēlēšanu aplokšņu pienešana. Uz vēlēšanu kartītes bija vārds, uzvārds, tēva vārds, adrese un vēlēšanu iecirkņa adrese. Kartīte bija dzeltenā krāsā un bija jāuzrāda, lai iekļūtu vēlēšanu birojā. [20] Daži to ielika aploksnē un iemeta urnā. Vēlēšanu aplokšņu izdalīšana pirms vēlēšanām sagādāja dažādas komplikācijas un radīja iespējas blēdībām. Daži saņēma jau aizlipinātu aploksni ar kādas citas partijas sarakstu vai numuru iekšā. Lai gan aploksne bija zīmogota ar speciālu vēlēšanu zīmogu, dažām partijām nebija grūtību dabūt papildu aploksnes. Veikli aģitatori bieži pierunāja neapdomīgus vēlētājus ielikt savu sarakstu vai numuru un aizlipināt. Vēlēšanu aploksnē Rīgas vēlētāji varēja likt vai nu speciāli nodrukātus partijas sarakstus, vai arī vienkārši uzrakstīt vēlamo partijas numuru uz zīmītes, kas atradās pienestā aploksnē. Tā, piemēram, zīmīte ar ierakstu „Lai dzīvo liste Nr. 1” tika uzskatīta par nederīgu balsi. [21]
Vēlēšanu dzīvību, to raksturu un tempu noteica partiju vēlēšanu kampaņa, savstarpējie strīdi un debates. Vēlēšanu kampaņu Rīgas partijas uzsāka jau ap jūnija otru pusi. Aizkulišu darbība, kā sarunas par bloķēšanos un programmu izstrādāšana, sākās jau agrāk. Rīgas vēlēšanās bija reprezentēti 13 saraksti. Lielākā daļa no sarakstiem bija partiju bloki:
1. Latvijas sociāldemokratu lielinieku saraksts ar 100 kandidātiem
2. Leišu-poļu-igauņu nacionāldemokratiskā bloka saraksts ar 33 kandidātiem
3. Sociālistiskā bloka saraksts ar 101 kandidātu
4. Krievu nacionāldemokratiskās partijas saraksts ar 52 kandidātiem
5. Kāda pasta ierēdņa Kārļa Plēsuma saraksts /kuŗu, kā redzams, pabalsta Jelgavas ielas namsaimnieki, kur Plēsums dzīvo/ ar 1 kandidātu
6. Latvijas apvienoto demokratu saraksts ar 60 kandidātiem
7. Ebreju apvienotās sociālistiskās strādnieku partijas saraksts ar 8 kandidātiem
8. Vācu demokratiskās partijas un vācu vēlēšanu savienības saraksts ar 61 kandidātu.
9. Ebreju nacionāldemokratiskās partijas saraksts ar 14 kandidātiem
10. Sociālrevolucionāro maksimālistu saraksts ar 6 kandidātiem
11. Latvijas republikāņu partijas saraksts ar 26 kandidātiem
12. Latvijas tautas partijas saraksts ar 30 kandidātiem
13. Latviešu radikālās darba grupas bloka saraksts ar 25 kandidātiem [22]
Kandidātu kopskaits bija 550, no kuŗiem 120 iekļuva jaunajā domē. Maksimālais kandidātu skaits no viena saraksta bija 120. Minims nebija noteikts. Katru sarakstu vajadzēja parakstīt vismaz 60 Rīgas balstiesīgiem vēlētājiem, „kā arī ikvienam kandidātam jāizskaidro, ka tas ar mieru pieņemt kandidatūru”. [23] Kandidātu saraksti bija jāiesniedz pilsētas galvām vēlākais desmit dienas pirms vēlēšanām. Ievēlētos kandidātus aprēķināja pēc šādas formulas:
– par sarakstu nodotais balsu skaits,
– domnieku skaits jaunajā domē,
– vēlēšanās nodotais balsu skaits,
– no saraksta ievēlēto domnieku skaits. Piemēram, ja par 1. sarakstu nodotas 60,000 balsis, un vēlēšanās pavisam piedalījušies 240,000 balsotāji, tad no šī saraksta domē iegāja 30 locekli:
Šinī apcerējumā paredzēts apskatīt tikai latviešu sarakstus, partijas un vēlētājus. Pārskatot augšminētos sarakstus, redzam, ka tikai pieci no tiem ir latviešu partiju saraksti. Bez tam, divas latviešu partijas – revolucionārie sociālisti un sociāldemokratijas mazinieki – piedalījās sociālistiskā blokā, kuŗā pa lielākai daļai dominēja krievu mazinieki. Pieci no 13 sarakstiem, šķiet, ir latviešu polītiķu liels vienprātības apliecinājums. Varbūt tas arī runā par latviešu polītiskās dzīves nenobriedumu. It sevišķi ir jāievēro latviešu partiju tieksme bloķēties. Izņemot LSD, kas blokos nesaistījās, un tautas partiju, par kuŗu trūkst ziņu, visas pārējās meklēja ceļu uz vienošanos. Daudzos gadījumos to arī panāca. Jāpiezīmē arī, ka no polītiskā savtīguma viedokļa bloķēšanās nebija vajadzīga, izņemot pundurpartijām, kas nevarēja dabūt kopā 1.000 balsu viena domnieka ievēlēšanai. Apskatot šos sarakstus mazliet tuvāk, pievērsīsimies vispirms Latvijas sociāldemokratu jeb, kā to bieži 1917. gada presē dēvēja, lielinieku sarakstam.
2. LATVIEŠU SOCIĀLDEMOKRATU SARAKSTS NR. 1
Vispirms varbūt būtu vietā šīs partijas īss raksturojums un tās vēlēšanu mērķu analīze, nediskutējot nekādā veidā par latviešu sociāldemokratu ideoloģiju vai par partijas vēsturi. Apskatīsim tikai to, kas attiecas uz Rīgas domes un pārējām 1917. gada vēlēšanām. Vispirms jākonstatē, ka latviešu SD partija 1917. gadā nebija demokratiska partija, kā tas Rietumeiropas, it sevišķi anglosakšu zemēs, pieņemts. 1917. gadā redzam attīstoties latviešu mazinieku partiju, no kuŗas izauga demokratiskās Latvijas SDSP, bet 1917. gadā Rīgas un Vidzemes vēlēšanās mazinieku pārstāvji piedalījās kā pundurpartija sociālistiskā blokā. Jākonstatē gan, ka lielinieku sarakstā kandidēja kādi desmit mazinieki, kuŗu demokratismu būtu grūti noliegt. Bet no otras puses jāsaka, ka šie desmit mazinieki bija nespēcīgi kaut kādā veidā ietekmēt Latvijas sociāldemokratijas rīcību un tās nostāju 1917. gadā vēlēšanās. LSD nebija demokratiska partija, jo tā neatzina nevienas citas partijas tiesību eksistēt. Tās mērķis nebija radīt parlamentāru iekārtu, bet gan „demokratisku republiku” tās ļeņiniskā definīcijā. Nemēģinot sīkumos iedziļināties, kur un no kāda laika LSD attīstīja šo „demokratiskās republikas” ideoloģiju, jāpiemin gan, ka šī parādība gāja roku rokā ar citām maiņām latviešu marksistu ideoloģijā. 1905. gadam šeit bija liela nozīme. Piemēram, 1905. gadā latviešu sociāldemokratu partijas cerība labākā gadījumā bija būt par spēcīgāko opozicijas partiju pilsoniski parlamentārā iekārtā. Taču 1905. gads pierādīja, ka Latvijas sociāldemokratija var saņemt varu tieši bez pilsoņu palīdzības. Filozofiskā terminoloģijā tas nozīmēja, no vienas puses, marksistiskā determinisma atmešanu, bet no otras puses, piekļaušanos marksistiskam revolūcionārismam jeb voluntārismam. Šis 1905. gada atklājums arī prasīja jaunu orientāciju LSD ideoloģijā. Vispirms šī jaunā orientācija prasīja atbrīvošanos no vācu sociāldemokratu ietekmes, kuŗas paspārnē Latvijas sociāldemokratija uzauga. Jaunos ceļus meklējot, LSD taka sāka vīties kopā ar ļeņinismu. Šinī perspektīvā ir saprotama sociāldemokratu partijas nostāja pret Rīgas domi un pārējām demokratiskām iestādēm, Piemēram, Cīņas 19. maija numurā lasām:
Rīgai gan jau tagad ir jauna pilsētas dome, bet ka šī jaunā Rīgas dome būtu Rīgas lielo revolūcijas tradīciju cienīga, to gan nevar sacīt. Kaut arī citi cilvēki ir ieņēmuši vācu „zelbstšucnieku” un latviešu „ kompromisnieku” vietas... jauno domnieku lielais vairākums ir to pašu namsaimnieku priekšstāvji un interešu aizstāvji, kuŗi līdz šim noteica Rīgas pilsētas domes polītiku! Un tā tikai Veinbergi varēja sludināt, ka vācu namsaimnieki, lieltirgoņi un viņu algoti advokāti esot tie velni, turpretim latviešu namsaimnieki, kapitālisti, banku direktori un advokāti būs tie eņģeli! Tāpēc patiesi jaunai Rīgas pilsētas domei tikai vēl jādzimst nākamās pilsētas vēlēšanās. Un tikai tad, kad Rīga piederēs „tiem, kas cēla tās stiprumu”, revolūcija Rīgā būs izcīnīta un nostiprināta. [25]
Šeit būtu jāatceras, ka sociāldemokratu partija radīja šo jauno Rīgas domi un ka viņa būtu varējusi to padarīt daudz demokratiskāku. Dažus paragrāfus tālāk tas pats autors raksta:
Jaunai pilsētas domei jābūt tāpēc nevis kaut kādam pārlabotam un papildinātam vecās domes jaunam izdevumam, bet taisni pretējai, kā pēc sava sastāva, tā pēc savas darbības virziena, jaunai domei jāpieturas visās lietās pie pretkapitālistiskas un sociālistiskas polītikas. [26]
Šī tendence pārņemt varu tieši, izmantojot vēlēšanu procesu, ir arī redzama Latvijas SD V kongresa rezolūcijās, piemērām:
3. ...ka sevišķi liela viņu /vietējo pašvaldību/ nozīme tagad, revolūcijā, kur jāizved radikālas pārmaiņas visā vietējā dzīvē un jānostiprina revolūcijas panākumi, Sociāldemokratijas strādnieku partijai jādara viss, lai iegūtu laikmetam un apstākļiem piemērotu svaru šais iestādēs. Šai nolūkā jāmobilizē visi sociāldemokratiskie spēki, lai pienācīgi veiktu velēšanu priekšdarbus un pietiekoši noskaidrotu masām sociāldemokratijas prasības.
4. Lai uzturētu skaidras savas prasības, galamērķi un sociāldemokratijas internacionālo raksturu, jāiet vēlēšanās pilnīgi patstāvīgi ar savu kandidātu listi, neielaižoties nekādos blokos un kompromisos. [27]
Un beidzot fragments no Cīņas 13.augusta vēlēšanu propagandas raksta „Sarkanā Rīga”:
Rīga būs sarkana. Rīga kļūs par demokratiskās un revolucionārās Latvijas galveno cietoksni. Par to šodien rūpēsies strādnieki, strādnieces, sīkmaņi un strēlnieki ... Pie vēlēšanām nepielaiž revolucionāros latviešu strēlniekus, īsi pirms vēlēšanām no Rīgas tuvuma aizraida tūkstošiem tranšeju strādnieku ... Latvijas S.D. uzvara ir nevien proletāriskās demokratijas uzvara Rīgā un saimniecības nodošana pašai tautai. Tā ir arī jaunu revolūcijas pozīciju ieņemšana, kas vajadzīgas tālākām cīņām.
Mazliet tālāk:
Bet šodien nenotiek vienkāršas vēlēšanas. Nē, nav tikai balsu skaitīšana un numuru zīmēšana. Šodien revolucionārā sarkanā Rīga izlieto vienu no nedaudzajiem līdzekļiem revolūcijas laikā, kā nodrošināt pagaidām vēl mierīgā ceļā iespēju tālāk virzīt revolucionāro cīnu. Uzvara Rīgā ir jaunu pozīciju ieņemšana revolucionārās varas stiprināšanai.
Un raksts nobeidzas:
Sarkanā Rīga, uz ielas pret birģeļiem, pret svārstekļiem, pret neliešiem, pret izsūcējiem, pret kontrrevolūciju! Stiprināt savu Rīgu – sarkano darba Rīgu! Liste Nr. 1. – ir strādnieku un visu darba ļaužu liste. [28]
Lieki būtu vēlreiz atgādināt, ka rīdzinieki, balsojot par Latvijas SD sarakstu Nr. 1, nebalsoja par demokratiski parlamentāro iekārtu.
Sarakstā Nr. 1 bija 100 kandidāti. Saraksta priekšgalā bija Pēters Stučka, „Viņam sekoja Jūlijs Daniševskis un Otto Kārkliņš. Ceturtā vietā bija mazinieks Dr. Pauls Kalniņš. No pazīstamiem maziniekiem sarakstā vēl minami Fricis Menders 7., Kristaps Eliass 11., Arvīds Zeibots 16., Kārlis Kurševics 18., Vilis Straujāns 21., Kārlis Dēķēns 23., Voldemārs Bastjānis 24., Klāra Kalniņa 26., Andrejs Petrevics 27. un Roberts Bīlmans 40.vietā. Pirmie 49 kandidāti tika ievēlēti.
Sarakstu Nr, 1 parakstīja sekojošas organizācijas:
- LSD Jaunatnes Savienības Centrālā Komiteja,
- Leišu atturības biedrība „Giedra”,
- Leišu klubs „3. Internacionāle”,
- Leišu strādnieku savienība,
- Latviešu pulku S.D. org. komiteja,
- LSD kaŗa organizācijas komiteja (krievu),
- Rīgas Strādnieku Deputātu Padome,
- Rīgas Strādnieku Arodn. Biedrību Centrālais Birojs,
- Latviešu Strēlnieku Izpildu Komiteja,
- Kurzemes Bēgļu Komiteja,
- Invalidu un kaŗā cietušo izpildu komiteja,
- Rīgas Patrimonial-sīkzemnieku Izpildu Komiteja,
- Latvijas Patērētāju Biedrību Savienība. [29]
Visas augšminētās organizācijas, arī tās, kuŗu vārdi neizklausās pēc partijas sastāvdaļām, bija vārda tiešā nozīmē partijas filiāles bez brīvas izvēles darboties patstāvīgi.
Apskatot šo problēmu no citas puses, rodas jautājums, vaj LSD saraksts īstenībā nebija sava veida bloks. Šur tur šis jautājums tika pārrunāts sakarā ar mazinieku internacionālistu piedalīšanos Rīgas vēlēšanās. Cīna par to nekad nerakstīja. Bet revolucionāro sociālistu Darba Tauta zobgalīgi jautāja, vai lielinieki nav kompromitējuši savu V Kongresa solījumu neielaisties „nekādos blokos un kompromisos”. Ļoti maz informācijas ir nācis gaismā par mazinieku-internacionālistu piedalīšanos lielinieku sarakstā. Šī sastrādāšanās ar lieliniekiem ir jo sevišķi dīvaina, jo tajā pašā laikā /ap jūlija vidu/ mazinieku grupa uzsāka darbību Rīgā. No lielinieku viedokļa šis bloks bija saprotams. Viņi bija nolēmuši par katru cenu uzvarēt Rīgas vēlēšanās, un šo pazīstamo mazinieku vardi viņiem palīdzēja. Darba Tauta pat minēja, ka lieliniekiem esot notikušas sarunas ar aizstāvniekiem. [30]
Latviešu SD attīstija ļoti plašu vēlēšanu kampaņu. Trūkst informācijas par to, vai kāda cita partija izveidoja līdzīgu aģitācijas tīklu, bet par to būtu jāšaubās. Lauku vēlēšanās varbūt zemnieku savienība noorganizēja pat plašāku organizāciju nekā LSD, bet Rīgā tai nebija sāncenšu. Sociālistu bloks un Latviešu demokratiskā partija kaut ko tamlīdzīgu mēģināja. Savu plašo un daudzpusīgo aģitācijas tīklu sociāldemokratu partija varēja izveidot tādēļ, ka tā bija lielākā polītiskā partija Rīgā. Tā bija arī visbagātākā.
Šai sakarībā būtu svarīgi kādreiz izpētīt, kādos apmēros latviešu sociāldemokratu partija saņēma naudu no vācu valdības. Pēc vācu valdības archīvu liecībām par naudas summām, kas nonāca lielinieku rīcibā [31] , nav šaubu, ka arī latviešu partija saņēma naudu, – it sevišķi tādēļ, ka latviešu partija darbojās piefrontes joslā. Ir iespējams, ka šeit ir kāds sakars F. Mendera braucienam caur Vāciju no Šveices 1917. gada maija sākumā. [32]
Jaunais Laiks kā dīvainu parādību vēlēšanu kampaņā atstāstīja, ka vācieši esot Rīgā aģitējuši par sarakstu Nr. 1. Elizabetes ielā 19 vēlēšanu aplokšņu pienesēja vāciete esot teikusi, lai balso par listi Nr. 8. Kad dzīvokļa iemītnieks pateicis, ka esot latvietis, tad teikusi, ka latviešiem jāvēl par listi Nr. 1, un pati liste arī bijusi klāt. [33] Vairākkārt vairāki avoti 1917. gada pavasarī un vasarā apvainoja latviešu sociāldemokratus naudas saņemšanā no vāciešiem. Cīņa to noliedza. Galvenais no apvainotājiem bija valsts domnieks J. Goldmanis. [34] Var šaubīties, vai ar biedru naudām un ziedojumiem vien būtu pieticis tik plašai aģitācijai, it sevišķi tādēļ, ka biedru skaits bija mazs, un visāda veida nodarbību bija daudz ne tikai Rīgā vien, bet arī uz laukiem. LSD V kongresa laikā partijā skaitījās ap 8,000 biedru. No tiem Rīgas organizācijā bija tikai 2,503 biedru. [35] Tika plānots vēlēšanām izdot 10,000 rubļu, [36] bet pēc Jaunā Laika informācijas izdeva pāri par 60,000 rubļu. [37] Protams, jāšaubās, vai Jaunam Laikam būtu bijuši pieejami pilnīgi dati. LSD centrālās komitejas oficiālais budžets, kas tika publicēts Cīņā, jūlija mēnesim bija mazs –22,564,23 rubļu. [38] Svarīgāk būtu atrast Rīgas komitejas budžetu. Ienākumi no ziedojumiem vēlēšanu fondā augstākais varēja būt kādi 15,000 rubļi. No 1. jūlija līdz 7. augustam vēlēšanu fondā ienāca mazāk par 13,000 rubļiem. [39] Ja arī 60,000 rubli netika izdoti, tad pieejamā informācija par LSD kasi neuzrāda ne tuvu tās summas, kas varētu būt izdotas vēlēšanām. Protams, LSD filiālēm, kā Rīgas padomei un Izkolastrelam, bija atsevišķas kases, no kuŗām varēja nākt vēl piedevu fondi.
Sociāldemokratu vēlēšanu kampaņas aktivitātes bija dažādas. No tām varētu minēt:
1. Vismaz no jūlija sakuma darbojas 32 velēšanu biroji, katrā vēlēšanu iecirknī pa vienam. Šie biroji īpaši bija domāti vēlētāju informācijai par vēlēšanu norisi un dažādām pārsūdzību procedūrām. Tie arī darbojās par aģitācijas centriem. Birojos bija nodarbināti algoti darbinieki.
2. Ziedojumu vākšana vēlēšanām.
3. Dažāda veida aģitācijas, mutvārdu un rakstveida. Vēlēšanu aģitācijas aparāts bija izveidots ārpus partijas aģitācijas kollēģijas, lai gan tie sastrādājās. Piedevu aģitatori tika nodarbināti. Arī parastie, spējīgie biedri bija nodarbināti sapulču vadīšanas un aģitācijas vajadzībām.
4. Dažāda veida sapulču organizēšana. Bez ikdienišķiem mītiņiem tika sarīkoti speciāli mītiņu vakari, kad 30-50 vietās uzreiz tika sarīkotas sapulces. Vēlēšanu priekšvakarā 12. augustā plkst. 7:00 notika 50 sapulces dažādās Rīgas vietās.
Pa kampaņas laiku Rīgas ielas bija sociāldemokratu aģitatoru pilnas. Grūti iedomāties, ko tie teica un kā uzvedās. Protams, visi tie nebija vienādi labi. Jaunais Vārds reportēja, ka tie nekam nederot, un tauta vairs neejot klausīties. [40] Daudzi no aģitatoriem bija strēlnieki, kam varbūt bija vairāk laika ziedot partijas darbam. Arī Rīgas miliči, būdami lielā vairākumā partijas biedri, aģitēja par sociāldemokratiju. Vismaz daļu no šo aģitatoru runu satura varam apjaust Cīņas rakstos, lai gan pretinieku avīzes rakstīja, ka ielu aģitācijā sociāldemokrati bieži teikuši to, ko tie avīzē neuzdrošinājušies rakstīt. [41] Viena sociāldemokratu aģitācijas īpatnība bija, ka tie reti uzbruka atsevišķām pretinieku partijām. Viņu viedoklis bija, ka sabiedrība dalīta divās daļās: sociāldemokratos un pārējos. Tie neizšķīra un neredzēja, nekādas starpības starp pārējām partijām. Ja tie izšķīra, tad tas skanēja apmēram šādi: „Liste Nr. 13 ir īsta polītisku švindleru grupa ... Liste Nr. 6 ir latviešu izsūcēji ... leišu, igauņu, poļu, krievu, vāciešu un ebreju listes ir tautisku blēņu listes ... Sociālistu bloka liste Nr. 3 ir nodevēju liste.” [42] Citēsim tālāk dažus rakstu fragmentus no Cīņas:
Redzams, ka šo kungu paņēmieni kļūst dien pa dienu dzīvāki un riebīgāki. Tiem taisnība un gods nav no svara, tiem vajadzīgs iedabūt pilsētas domē pēc iespējas vairāk savu draugu, lai tad atkal varētu turpināt savu līdzšinējo darbību uz plašāko masu rēķina. Tad tie ātri aizmirsīs savus solījumus, centīsies atkal novest tautas gribu vietējā dzīvē līdz nullei, kā tas spilgti redzams pie tagadējās pilsētas domes sastāva, kuŗā ir arī daži strādniecības priekšstāvji, bet kuŗu darbība tiek ar lielo birģeļu vairākumu nomākta. [43]
Arī:
Biedri, jūs dzirdat kā melnie kraukli pretojas tam, ka mēs tiekam pielaisti pie vēlēšanām, jo mūsu pienākums, lūk, esot Rīgu aizstāvēt, iet uzbrukumā, bet ne par viņu spriest un valdīt. ... Rīgu valdīt pienākoties viņiem, „kungiem”. ... Biedri, to mēs nedrīkstam pielaist! Ko mums devušas līdzšinējās pilsētas domes? – „Pēc viņu darbiem jums būs viņus pazīt.” [44]
Tad vēl mazliet savādāka tipa aģitācija pastāvēja ļoti specifiskos ļaunu apstākļu aprakstos. Šeit, piemēram, uzbrukums bija raidīts pret toreizējo domi un aprakstīti apstākli kādā nespējnieku namā:
Atrodas še ap 400 abēja dzimuma nespējnieki. Pārtiek tie no ūdeņainas zupas, kuŗā pāris putraimi, jeb pus kartupeļa, pus siļķi dod divreiz nedēļā, kuŗa sapuvuse un smirdoša tā, ka ēst to nevar, gaļa vienreiz nedēļā mazs gabaliņš, arī slikta labuma, maize pus mārc. sēnalaina, pie tam ja laikā neierodas pēc tās izdalāmā vietā, visa diena jāpavada bez maizes. Šāda barošana noveduse pie tā, ka vairāki nespējnieki darījuši sev galu, viens pārgriež sev aiz bada vēderu, otrs izlec pa logu un sakropļojas u.t.t., bet patiesība tiek noklusēta motivējot, ka šādi šausmu gadījumi ceļoties aiz prāta samulsuma. [45]
Nevar noliegt, ka sociāldemokratu aģitācijai bija sava asprātība. Sociāldemokratu vēlēšanu stils lielā mērā atgādināja Jāņa Jansona literārās kritikas stilu. Tur bija saskatāms tas pats skarbums, strupums un neiecietība. Bieži pat vārdu frazējumi izklausījās līdzīgi Jansona-Brauna frāzēm. Tipiskais Cīņas aģitācijas tonis bija sekojošs:
Tautiskie bizmaņi – brīvības žņaudzēji – viesos pie sīkzemniecības. Biedri sīkzemnieki! Kas ir noticis ar mūsu tautiski - miegainajiem dižvīriem? Ka tie, kā no siltas migas iztraucēts cūku bars, vārtīdamies pa nacionālo dubļu sveņģi bez mitēšanās kviec ar saviem nopirktajiem gariem un gariņiem, no izglītības aplaizītiem buržuāzijas ideju skribentiem, pa savām vēl pēc monarkijas smirdošām avīžu gubām. Kliedz atņemdamies: dzimtene briesmās, tēvija briesmās! Glābjat! Glābjat! Revolūcijas brīvības iekaŗojumi ir apdraudēti. Strādnieki grib izpostīt rūpniecību. Bezzemnieki ved valsti pie bada. Strēlnieki pārdodas vāciešiem ... Varbūt, ka būs labāki panākumi, ka mūsu sviesta spaiņiem ... Tos izēdusi, šie nekauņas – strēlnieki mums pateica: nepūlaties, nenopirksat ... Saka pat vēl, ka uz mūsu virspeļņu vajagot uzlikt kaŗa nodokli. Redziet, kādi ... Uzmanāties, arī jūs sīkzemnieki, no šiem strādniekiem, bezzemniekiem un strēlniekiem. Viņi visur uz vienlīdzīgu dalīšanu. Noņems ar jums zemi, nokaus jūsu gotiņas, sadalīs un apēdīs – un āda pāri nepaliks, jo visiem veselas izdalīt nevarēs ... neiznāks. Tādēļ, tautieši ... esat pret „anarkiju”, par ticību, kungiem un tautu ... Kas gribiet savus bērnus laimīgus redzēt: ... dēlus skaisti spīdošās kučieru, sulaiņu, šveicaru, staļļa puišu un piķieru formas, ... meitas pie mums par ķēkšām, istabas un bērnu meitām, bonnēm un skolotājām kalpot, no mums un mūsu dēliem izmīlētas, izprecinātas pārdzērušiem alus kroģeriem, izputējušiem bodniekiem, izķīlātiem sīkzemniekiem – balsojat par mūsu listi. [46]
Sociāldemokratu aģitācija vēl vienā veidā atšķīrās no parastās partiju vēlēšanu aģitācijas, jo bieži aģitatori centās izskaidrot marksistu ideoloģiju un precīzo nostāju kaŗa un miera jautājumos, nevis jautājumus, kas saistītos ar domes vēlēšanām. Līdums par to rakstīja:
Daudz smieklīgākas bija lielinieku runas tajos Rīgas „40 mītiņos”. Daudzi oratori apskatīja gan gari un plaši uzsākto uzbrukumu, bet par pilsētas domnieku vēlēšanām, kuŗu dēļ mītiņi bija sasaukti, nesacīja ne desmit vārdu, tā kā patiesi vēlētāji atrodas tagad pilnīgā neziņā par šo svarīgo darbu. [47]
Būtu izlabojama kāda parasta kļūda par lielinieku aģitāciju 1917. gadā. Rakstos bieži parādās doma, ka lielinieki esot vēlēšanas uzvarējuši ar melošanu un tautas mānīšanu. Nezinu, kāda ir bijusi lielinieku mutvārdu aģitācija, bet, spriežot no rakstveida aģitācijas, šī interpretācija apgriežama vai otrādi. Raugoties no vienas puses lielinieks bija tāds cilvēks, kas gandrīz nemaz neprata melot vārda parastā nozīmē. Viņu ideoloģija un viņu solījumi varbūt bija absurdi, bet tas nenozīmē, ka viņi gribēja muļķot tautu. Jāsaka, viņi būtu melojuši, ja viņi teiktu vienu un darītu ko citu, ja viņi būtu martā teikuši ko citu nekā jūlijā. Starpība ir ļoti maza un nenozīmīga. Savu interpretāciju varētu uzsvērt pat stingrāk – nav zināma neviena cita partija vai ideoloģija, kas būtu sludinājusi savus uzskatus tik skaļi un daudzkārt, kā to darīja lielinieki. Šis jautājums par lielinieku godīgumu jo sevišķi parādās Latvijas autonomijas jautājumā. Šinī rakstā nav paredzēts iztirzāt lielinieku autonomijas jautājumu, varētu teikt tikai vienu: visas latviešu šķiras, it sevišķi strēlnieki, bija labi informētas par lielinieku autonomijas polītiku. Latvijā to saprata kā internacionālisma jeb demokratiskā centrālisma viedokli. Lielinieki arī nepiemuļķoja nevienu latviešu avīzi šajā jautājumā. Iespējams, ka kaut kādas tumšas masas tika piemuļķotas, bet tādā gadījumā šīm tumšām masām autonomijas jautājums nebūtu bijis neko svarīgs. Šķiet, grūti arī būtu atrast, kas tās tumšās masas Latvijā būtu bijušas.
3. SOCIĀLISTU BLOKS. SARAKSTS NR. 3.
Šajā sarakstā piedalījās trīs latviešu grupas: Latviešu revolucionārā sociālistu partija, Latviešu SD iniciatīva mazinieku grupa un nesociālistiskie revolūcionāri. Bez latviešu grupām sociālistiskajā blokā iegāja krievu sociālistiskie revolucionāri, krievu sociāldemokratu mazinieki un ebreju sociāldemokratu Bunds. Starp latviešiem šis saraksts nebija iecienīts. Sarakstam dominējošo spēku deva armija. Tādēļ arī krievu un ebreju kandidāti atradās šī saraksta izdevīgākās vietās. Bloks iesniedza visgaŗāko kandidātu sarakstu, ar 101 kandidātu. Starp pirmām 20 vietām bija 6 latvieši, starp pirmām 30 – desmit latvieši. Sociālistu blokam prese pareģoja labas sekmes, kas arī savā veidā piepildījās. No saraksta domē iegāja 18 locekļi – to starpā 6 latvieši /četri revolucionārie sociālisti un pa vienam no maziniekiem un nesociālistiem/. No latviešu avīzēm par sarakstu Nr. 3 aģitēja revolucionāro sociālistu Darba Tauta un daļēji Jaunā Dienas Lapa (Pēterpilī). Pārējās latviešu avīzes izturējās pret to skeptiski. Jaunam Vārdam bloka sociālā ideja imponēja, bet sarakstu tas neatbalstīja, jo latviešiem bija dots par maz redzamu vietu. Jaunā Dienas Lapa rakstā:
Tā no Rīgas kā latviešu pilsētas komūnāldzīves stāvokļa lūkojoties, bloka kandidātu sarakstu nevar atzīt kā izdevušos. ... Bez tam nav arī zināms, cik viens otrs no bloka cittautiešiem ir saistīti ar Rīgu. Tā bloka kandidātu saraksts uz latviešu iedzīvotāju balsīm daudz neko nevar rēķināties un tam galvenokārt būs jāatbalstās uz armiju. [48]
Latviešu revolucionāro sociālistu piedalīšanās blokā bija drusku negribēta. „Vidzemes Zemes Padomes vēlēšanās tā uz to vairs neielaidās. Latviešu revolucionāro sociālistu partija bija pēctece slavenajai 1905. gada latviešu sociāldemokratu savienībai – M. Valtera, E. Rolava, E. Skubiķa J. Akurāteŗa un K. Skalbes partijai. [49] Lai gan tai 1917. gadā bija savs laikraksts Darba Tauta, tās darbības lauks bija šaurs. Vislabākās sekmes tā uzrādīja Cēsu pilsētas domes vēlēšanās, kur no 36 vietām tā ieguva 12 pret sociāldemokratu 14 vietām. [50] Visi pazīstamie 1905. gada darbinieki bija pārgājuši uz zemnieku savienību. Revolucionārie sociālisti piedalījās ar 22 kandidātiem. Tie bija:
1. Traubergs, Eduards – vecs partijas biedrs, emigrants, jurists
2. Roze, Pēters, vecs part. darbinieks
3. Grusevskis, Žanis, žurnālists, Rīgas Kom. priekšsēdētājs
4. Sūna, Jānis, Vidzemes Zemes Pad. loc., žurnālists
5. Cīrul, Emilija, skolotāja, Rīgas Kom. locekle
6. Silpaušs, Eduards, strādnieks, amnestēts katordznieks
7. Sams, Mārtiņš, stud. jur., Rīgas Kom. sekretārs
8. Blaus, Pēters, žurnālists, Rīgas Kom. loceklis
9. Runcis, Ernests, milicijas komisārs, amnestēts katordznieks
10. Cīruls, Jūlijs, strēlnieks
11. Upīts, Jēkabs, dzelzceļnieks
12. Skopāns, Augusts, 2. rajona nod. priekšn., amnestēts katordzn.
13. Vilsons, Roberts, milicis, Rīgas Kom. loc., amn. katordzn.
14. Pētersons, Jānis, pasta nod. priekšnieks, Rīgas Kom. loc.
15. Linde, Alberts, students, Rīgas Kom. loceklis
16. Luttards, Teodors, strādnieks, Rīgas Kom. loc.
17. Krieviņš, Richards, strādnieks, Rīgas Kom. loceklis
18. Ledains, Fricis, strēlnieks, burtlicis
19. Bārdiņš, Miķels, strēlnieks, fotogrāfs
20. Kušķa, Malvīne, strādniece, Rīgas Kom. locekle
21. Saliņš, Jānis, pastnieks, Rīgas Kom. loceklis
22. Lasmans, Teodors, strādnieks [51]
Revolucionāro sociālistu ideoloģiskais viedoklis bija mazliet neloģisks un izdzīvojis savu funkciju Latvijā. Krievijā tas pārstāvēja zemniecību un bija lauku pretsvars proletāriskai sociāldemokratijai. Krievijā tā bija visspēcīgākā revolucionārā partija. Latvijā revolucionārie sociālisti bija zaudējuši sakarus ar laukiem, tādēļ arī zaudējuši savu nozīmi Latvijas revolūcijā. Galvenie partijas centri atradās Rīgā un citās Latvijas pilsētās. [52] Revolucionārie sociālisti sevi uzskatīja par revolucionāru partiju. Viņiem bija zināmi principiāli iebildumi pret bloķēšanos ar liberālām partijām, lai gan viņu pilsētas vēlēšanu programma bija izteikta plašās un neiezīmīgās frāzēs, kas nekādā veidā neatšķīrās no lielākās daļas liberāļu partijām. Viņi būtu gribējuši bloķēties ar Jaunā Vārda aprindām, bet kad Jaunais Vārds novirzījās uz radikālā darba bloka pusi, revolucionārajiem sociālistiem neatlika nekas cits kā ieiet sociālistiskā blokā. Viņu programmā ir saskatāms paradokss. No vienas puses tā prasīja gandrīz vai anarchistisku decentralizāciju, bet no otras puses ļoti detalizētu pilsētas dzīves kontroli.
Revolucionārie sociālisti bija izdzīvojuši savu laiku, jo pilsētā tie atšķīrās maz no pārējām sociālistu partijām un uz laukiem iniciatīvu pret sociāldemokratiem bija pārņēmusi zemnieku savienība. Pieejot revolucionāro sociālistu grūtībām no citas puses, var teikt, ka tie bija zaudējuši savu ideoloģisko īpatnību un tādēļ arī savu funkciju. To pagātne un tradīcija spieda tiem uzņemties revolucionāras un ideoloģiskas partijas lomu, bet reālie apstākļi revolūcijā bija tiem labvēlīgi tikai kā polītiskai partijai. To raison d’etre bija krievu sociālo revolucionāru popularitāte un sekmes Krievijā. Latviešu revolucionārie sociālisti cerēja, ka kāds brīnums tos pacels krievu partijas popularitātes līmenī.
Jaunajā domē latviešu sociālos revolucionārus pārstāvēja E. Traubergs, P. Roze, Ž. Grusevskis un J. Sūna. Lai gan citas partijas drusku augstprātīgi zobojās par viņu neglaimojošām vietām sociālistu bloka sarakstā, revolucionārie sociālisti tomēr varēja būt priecīgi par vēlēšanu rezultātu, jo lielākā dala no blokam nodotām balsīm nāca no krievu kareivjiem. Ir iemesls domāt, ka revolucionārie sociālisti ieguva vairāk vietu, kandidējot no bloka saraksta nekā tie būtu varējuši iegūt, ejot vēlēšanās patstāvīgi.
4. LATVIJAS SOCIĀLDEMOKRATIJAS MAZINIEKI
Mazliet noslēpumaināka un sarežģītāka ir latviešu SD mazinieku iniciatīvās grupas piedalīšanās sociālistiskajā blokā. Līdz šim publicētā literatūrā nekas nav bijis minēts par šo grupu un tās piedalīšanos Rīgas domes vēlēšanās. Brūno Kalniņa, F. Cielēna un V. Bastjāņa darbos par to nekas nav atrodams. Lai saprastu šīs grupas cilmi, viedokli un grūtības, vēlams īss atskats par latviešu maziniekiem 1917. gadā.
Pirmais un svarīgākais fakts, kas jākonstatē, ka līdz 1917. gadam latviešu sociāldemokratija bija vienota partija. Līdz 1917. gada martam praktisku iemeslu dēļ latviešu mazinieki neeksistēja ne organizatoriskā ne arī ideoloģiskā nozīmē. Bija zināmas ideoloģiskas atšķirības, kas bija mazinieciskas, bet tās nebija savītas ideoloģiskā mežģīnē. Bija zināmas tendences organizēties, bet trūka biedru, kas organizētos un atbalstītu organizatoriskus pasākumus. Šo vispārinājumu var attiecināt ne tikai uz laiku no 1905. līdz 1917. gadam, bet arī uz 1917. gada pirmo pusi. [53] Latviešu sociāldemokratu grupa, ko mēs pazīstam par maziniekiem, varbūt bija visspējīgākā un intelliģentākā latviešu polītiskās dzīves sastāvdaļa, bet līdz 1917. gadam viņi nav salīdzināmi ar krievu maziniekiem. Tādēļ varbūt šis vārds „mazinieki” attieksmē pret šo grupu būtu jālieto uzmanīgi.
Tikai 1917. gadā attīstījās mazinieku ideoloģija un organizācija. Tās centrs bija Pēterpils mazinieku grupa, kuŗa izdeva laikrakstu Strādnieku Avīze. Pēterpils grupas un Strādnieku Avīzes liktenis 1917. gada pirmajā pusē bija neapskaužams. Maskavas mazinieku grupa „Rīts” ar to strīdējās, un pazīstami mazinieki, kā V. Bastjānis, Brūno Kalniņš, A. Petrevics, K. Dēķens ar to nesatika un dažkārt to noliedza. Sevišķas grūtības Pēterpils grupai bija nodibināt sakarus ar Latviju, it sevišķi Rīgu. 1917. gada 10. jūnijā mazinieku centra dibināšanas sapulcē no Rīgas bija ieradies tikai viens novērotājs. Mazinieku grupas Latvijā pastāvēja tikai Stukmaņos (Pļaviņās). [54] Nav ziņu par to, kad tieši notika pirmā mazinieku organizēšanās Rīgā. Ir niecīga informācija, kas ļauj minēt, ka nopietnāk šī organizēšanās sākās LSD V kongresa laikā no 9.-19. jūlijam. [55] Varam arī minēt, ka iniciatīva šīs grupas organizēšanā bija V. Caunem un Kalējam, kas bija ieradušies Rīgā kā Pēterpils mazinieku grupas delegāti uz LSD Kongresu. Kongresā tos nepielaida kā delegātus, bet, šķiet, viņiem laimējās pierunāt dažus maziniekus atstāt lieliniecisko organizāciju. M. Skujenieks bija ievērojamākais no maziniekiem, kas piedalījās grupas organizēšanā. Ir iemesls domāt, ka tajā pašā laikā Caunem un Kalējam arī notika sarunas ar pārējiem Rīgas maziniekiem. [56] Tika arī pārrunāta varbūtība ar populāriem Rīgas maziniekiem – internacionālistiem par kopēju sarakstu Rīgas un Vidzemes vēlēšanās. Visi galvenie Rīgas mazinieki atteicās sekot Pēterpils grupas iniciatīvai un M. Skujeniekam. [57] Nozīmīgi atcerēties, ka šo Rīgas mazinieku grupu sauca par iniciatīvo grupu.
Bez M. Skujenieka, kas kandidēja uz Vidzemes Zemes Padomi, Rīgas mazinieku grupas kandidātu sarakstā neviena cita pazīstama Rīgas mazinieka nebija. V. Caune un K. Bungšs dzīvoja Pēterpilī. Grupa minēja septiņus kandidātus. Pilns saraksts nebija atrodams. Zināmi ir tikai pieci kandidāti: E. Auniņš, V. Caune, K. Bungšs, advokāts Neubergs un podporučiks Ozols (skolotājs). Šo to par šīs grupas cilmi un piedalīšanos var nojaust no sekojošā Jaunā Vārda citāta:
... Bet ievērojot to, ka Rīga ir latviešu pilsēta, tad bija vēlams, ka kandidātu saraksta pārsvars būtu latviešiem. Te nu vispirms bija latviešu sociālrevolūcionāri. Bet nepieciešami arī bija, ka bloka sarakstā būtu arī latviešu s.d. mazinieki. Bet tā kā Rīgā atsevišķas latviešu mazinieku grupas nav, tad tādus kandidātus nebija viegli sadabūt. Runa tā tad varēja būt tikai par tādiem latviešu maziniekiem, kas pieder pie vietējās krievu mazinieku grupas. Un ja tādi daži arī bija, tie tomēr bija maz pazīstami sociāldemokratijas darbinieki. Tādēļ ar prieku varēja uzņemt zinu, ka no Pēterpils ieradies apvienoto latviešu mazinieku centra priekšsēdis. Bet kad atklātībā nāca ziņas par bloka kandidātu sarakstu, tad šis prieks izgaisa. Izrādās, ka no apvienotiem latviešu maziniekiem sarakstā līdz 20. numuram uzņemts tikai viens, un tad arī ne no spilgtākiem. Bet latviešu mazinieki, kuŗu popularitāti nevar noliegt, sarakstā nolikti tādā vietā, ka viņiem nav cerība tikt ievēlētiem. Tā Kristaps Bungšs 31. vietā, Voldemārs Caune 39. vietā, advokāts Neubergs 47. vietā. Uzņemts sarakstā arī podporučiks Ozols, bij. skolotājs un Skolu Muzeja biedrības darbinieks, bet tam ierādīta tikai 59. vieta. Bet pirmajā vietā uzņemti ebreji, krievi un latviešu sociālrevolūcionāri. No sākuma arī bija latviešu ne sociālrevolūcionāri Roberts Bērziņš un Ernests Ozoliņš. Bet pēdējais no kandidatūras jau atteicies, un Bērziņš ir nepazīstama persona. Tā vissāpīgākais ir tas, ka latviešu mazinieku centra priekšstāvji ir uzņemti tikai saraksta greznošanai. [58]
Tātad Jaunā Vārda domas par maziniekiem norādītām vietām sociālistiskā bloka sarakstā neglaimoja. Tādās pašās domās bija Līdums un citi laikraksti. Jaunā Vārda un Līduma nostāja pret Rīgas mazinieku iniciatīvo grupu ir drusku netaisna. Pirmkārt, mazinieku grupa bija ļoti vāja un maza. Ja daļa no maziniekiem, kas kandidēja lielinieku sarakstā, būtu pārnākusi uz mazinieku iniciatīvo grupu, tad stāvoklis būtu radikāli mainījies. Otrkārt, iniciatīvās grupas darbība ir jānovērtē no plašākas perspektīvas. Vidzemes Zemes Padomes vēlēšanās, kas notika 20. augustā, iniciatīvās grupas kandidāti bija daudz labākās vietās. Uz Vidzemes Padomes vēlēšanām sociālistu bloks mazliet pajuka. Krievu un latviešu sociālrevolūcionāri vairs nepiedalījās, tādēļ arī sarakstu pārdēvēja par mazinieku sarakstu. Mazinieku saraksts bija tikai Rīgas pilsētā. Apriņķos maziniekiem nebija nekādas organizācijas. Sarakstā bija šādas personas:
1. M. Skujenieks
2. Dombrovskis
3. proporščiks Gaide
4. P. Laikerts
5. kareivis Ozols
6. Dubua (krievs)
7. Gerčikovs
8. Kijko [59]
Jautājums, kas būtu noticis, ja Rīgas mazinieki, kas piedalījās lielinieku sarakstā, būtu pārnākuši uz iniciatīvo grupu, nav atbildams. Tādā gadījumā latviešu mazinieki varbūt būtu varējuši pat iziet vēlēšanās ar atsevišķu sarakstu. Zīlējumi pēc 50 gadiem ir nederīgi un nevajadzīgi, bet nav izslēgta iespēja, ka mazinieku sekmes būtu bijušas fainomenālas. Šo pēdējo izdevību Rīgas „populārie mazinieki” palaida garām neizmantotu. Otra izdevība, kur mazinieki būtu varējuši pasludināt savu neitralitāti tik dramatiskā veidā, 1917. gadā vairs negadījās. Vērtējumā par Rīgas maziniekiem – internacionālistiem – nebūtu lieki citēt Strādnieku Avīzi:
Kā zināms, Rīgas latv. sociāldemokratijas (lielinieku) partija savā kandidātu listē uzņēmusi arī dažus maziniekus. To lielinieki paši uzskata par lielu žēlastību. Sāk jau tagad apstrādāt dažus no listē uzņemtiem maziniekiem par to, „ka tie nav verdziski lielinieku kalpi par šo žēlastību, bet grib teikt kādu vārdu par partijas platformu...
Būs grūti tiem maziniekiem, kuŗi meklējuši lielinieku žēlastību, lai ieliktu listē. Ja daži no viņiem arī ietiks domē, tad tomēr, neskatoties uz vislabāko gribu strādāt, viņu darbs no lieliniekiem tiks traucēts un „partijas” direktīviem spaidīts. Ja jau tagad viņi tiek apstrādāti, tad kas gan vēl notiks vēlāk.
Žēl, ka daži tiešam krietni un spēcīgi darbinieki nav pienācīgi apsvēruši lietas stāvokli un pievienojušies nevis blokam, bet lieliniekiem. Viņu īsredzību grib izlietot lielinieki, lai savāktu balsis savai listei. [60]
Šim vērtējumam var vēl piemetināt, ka „populāro” mazinieku turēšanās kopā ar lieliniekiem ir jo nožēlojamāka tāpēc, ka attiecības starp populāriem maziniekiem un lieliniekiem pēc LSD V kongresa nekādā veidā nevar uzskatīt par draudzīgām. Sevišķi asa vārdu izmaiņa norisinājās Rīgas Strādnieku Padomes sēdēs. Šad tad Rīgas Avīzēs parādījās baumas, ka šķelšanās jau ir tuvu un ka mazinieki kopējā sarakstā nepiedalīsies. [61] Šķelšanās tomēr nenotika. Ja tā būtu notikusi, tad pastāv iespēja, ka Latvijas notikumi 1917.gadā būtu varējuši strauji mainīties. It sevišķi tas būtu varējis radīt šķelšanos latviešu strēlnieku noskaņojumā.
Pārskatot vērtējumus par mazinieku iniciatīvās grupas darbību, jāsecina, ka šīs grupas nodibināšanās, nāca par vēlu un tās darbībai trūka plašuma. It sevišķi trūka laikraksta, kas propagandētu tās programmu. Strādnieku Avīze Rīgā nebija neko izplatīta, un tā atradās par tālu, lai piedalītos Rīgas vēlēšanu kampaņā. No otras puses, jāatzīst, ka mazinieku grūtības Rīgas vēlēšanās ir tikai daļa no mazinieku grūtībām vispār 1917. gadā Latvijā. Mazinieku iniciatīvā grupa varbūt būtu panākusi vairāk, ja tā būtu kandidējusi patstāvīgi, nodibinot kaut kāda veida latviešu sociālistu bloku. Var gandrīz droši apgalvot, ka Jaunais Vārds būtu atbalstījis mazinieku sarakstu. Sociālistu bloka saraksts tiem nepatika, jo tajā dominēja krievi un ebreji. Jaunais Vārds meklēja kādu marksistu sociālu grupu, kam pieslieties, bet, nevarēdams tādu atrast, pēdējā brīdī iegāja radikālā darba blokā kopā ar zemnieku savienību un nacionāldemokratiem. [62] Pierādījumu trūkst, bet ir iemesls domāt, ka arī daudzi no latviešu vēlētājiem atradās līdzīgās sprukās kā Jaunais Vārds. Latvieši balsoja par lieliniekiem ne tikai tādēļ, ka tie bija revolucionāri, bet arī tādēļ, ka viņi bija marksisti. Latviešu vēlētājiem 1917. gadā trūka izvēles starp marksistu partijām. [63]
5. LATVIJAS APVIENOTĀ DEMOKRATISKĀ PARTIJA. SARAKSTS NR. 6
Šī bija viena no spilgtākām un īpatnējākām latviešu partijām 1917. gadā Rīgas domes vēlēšanās. Atskaitot sociāldemokratiju, tā bija arī visskaļākā un tāpēc arī varbūt sekmīgākā partija. Lielākai daļai latviešu partiju 1917. gadā trūka savas īpatnējas sejas. To saukļi saplūda neraksturīgā vārdu biezoknī. Ārpus šo partiju limba bija latviešu sociāldemokrati, latviešu zemnieku savienība un latviešu demokratiskā partija. Latviešu demokratiskā partija savu īpatnību ieguva kā latviešu sīkpilsonības aizstāve. Tā bija tipiski marksistiska partija. Bet šīs partijas vadītāji nebija dogmatiķi. Viņi piegāja Marksam pat ar humoru. Marksa apokaliptiskie pareģojumi tos neinteresēja. No sociāldemokratu viedokļa demokratiskās partijas Marksa izpratne bija Marksa apbrīnošana ar greizo spoguli. Demokrati, lietojot Marksa loģiku un pasaules uzskatu, nonāca pie pretējiem secinājumiem nekā sociāldemokrati. Pašreizējā ekonomisko spēku uzbūvē sīkpilsoņu ideologi argumentēja, šāsdienas sabiedrībā Markss saskatīja trīs dažādus nogrupējumus: proletariātu, kapitālistus lielburžujus un sīkpilsonību. Kā zināms, Markss raksturoja sīkpilsoņus ļoti nelabvēlīgās krāsās, un tiem neko labu nepareģoja jaunajā pēcrevolūcijas pasaulē. Bet par to latviešu demokratu ideologi daudz neuztraucās. Šo Marksa ideoloģijas daļu tie vienkārši ignorēja. Ja Markss sīkpilsonībā saskatīja gļēvulību, latviešu demokrati tur redzēja lepnumu. Ja Markss pieteica kaŗu sīkpilsonībai un prasīja tās padošanos nelokāmo ekonomisko spēku attīstības priekšā, tad latviešu sīkpilsonības ideologi pieņēma šo kaŗa piedāvājumu un aicināja sīkpilsonību cīņā pret pasaules varmākām: lielburžujiem, monarchistiem un sociāldemokratiem. Demokratu partijas ideologi to definēja šādi:
Labā puse brēc, ka tās /demokratisko masu organizācijas/ skaldot tautu, radot nevienprātību. Bet kā organizējoties un kopojoties var skaldīt un radīt nevienprātību? ... Par savām atsevišķām interesēm lielburžuāzija lai cīnās pati, bet lai neprasa, lai sīkpilsoniskā darba tauta vestu par viņu savu ādu cīņā un raustu ar saviem pirkstiem lielburžuāzijas kastaņus ... Uz pēdējiem /sīkpilsoņiem/ sociāldemokratija arvien skatījusies ar nicināšanu, kaut arī nožēlojošu, jo ieskatījusi to par tādu ļaužu šķiru, kuŗai nav saimnieciskas nākotnes, kuŗa saimnieciski tik vāja, ka nevar izturēt nekādu konkurenci ar lielo kapitālu, kādēļ tai jānozūd no skatuves, jātop saberztai starp diviem akmeņiem, buržuāziju un strādnieku šķiru. Jo to tā prasot nenovēršami saimnieciskais attīstības process. [64]
Bet tad tie nākošā paragrāfā atbild uz šo sociāldemokratu viedokli:
Patiesībā nu gan tā, ka sīkpilsonībā patiešām tiek berzta starp tiem diviem akmeņiem, bet viņa nav saberzta. Izrādās, ka tā pavisam nav saberžama, itin vienkārši tāpēc, ka tā sastādās no ražotājiem spēkiem, kuŗi gan iespiesti netaisnās dzīves normās un attiecībās, bet kuŗiem dzīvības spēks paliek, kamēr vien tie tiek pielaisti pie ražošanas. Tātad sīkpilsonībā dzīvo un ir radošs spēks, kuŗš nekādi nevar no dzīves skatuves noiet. [65]
Markss skatījās uz sīkpilsonību ar proletariāta acīm. Ja Markss daudz ko piedēvēja sīkpilsoņiem, kas bija proletārisks, tad latviešu demokratu partija skatījās uz proletariātu ar sīkpilsoņu acīm un saskatīja viņos daudzko sīkpilsonisku. Ja Markss par ekspluatēto šķiru uzskatīja proletariātu, tad latviešu demokrati – sīkpilsoņus. Jaunajā Laikā rakstīts:
Protams, ka viņa savā visumā loti cieš un viņas atsevišķās daļas šad un tad iet saimnieciski bojā, bet kā sabiedrisks slānis tā arvienu vel pastāv un notura savu vietu. Un ja meklējam pakaļ, caur ko tā cieš, tad izrādās, ka tie nav dabiski cēloņi, bet mākslīgi šķēršļi, kas jau ronas arvien tādām šķirām, kuŗas pašas savas intereses neprot aizstāvēt, bet par kuŗiem gādā citi. Ar citiem vārdiem likuma normas, ko dod valdošās šķiras, nav piegrieztas sīkpilsonisko masu vajadzībām. Sīkpilsonībai kā tādai līdz šim uz likumdošanu nav bijis nekāda iespaida. Buržuāzija par viņu negādā tādēļ, ka tai patīkami viņu izmantot, un sociāldemokratiskā strādniecība, kuŗai pēdējā laikā arī savs iespaids uz likumdošanu, arī par to negādā, tādēļ ka pēc viņas teorijām sīkpilsonībai pirms vajaga tikt samaltai... Sociāldemokratija sludina par jaunu labāku nākotni pie sabiedrības ražošanas kārtības, tikai sīkpilsonībai to neredzēt, jo tai vajag pirms iznīkt, lai tāda labāka nākotne varētu pienākt. Sīkpilsonībai vajaga būt par to upura jēru, bez kuŗa nobeigšanas cilvēcei nākamie ziedu laiki nevar pienākt.... Arī strādniekiem pēc sociālistu mācībām tik slikti iet, ka tiem jāmirst badā, bet viņi to nedara un, organizēdamies kopējiem spēkiem, cenšas pacelt savu dienas algu. Gluži tāpat arī sīkpilsonībai tiesība organizēties kopotiem spēkiem kaŗot pret izsūkšanu un visiem nedabiskiem kaitīgiem pretekļiem viņas eksistencei. [66]
Šāds greizā spoguļa skatījums uz Marksu deva sīkpilsonības ideologiem spēcīgu ieroci vēlēšanu debatēs. Jāpiezīmē, ka Latvijas laukos savā veidā zemnieku savienības – aģitācija tika veikta līdzīgi, lai gan zemnieku savienība nebija tik stipri marksistiska. Šāda veida nostāja atļāva sīkpilsoņiem vērsties pret visiem pretiniekiem pēc kārtas un vajadzības. Par to raksta Jaunais Laiks:
Visa sociāldemokratija, vienalga, vai tie lielinieki vai mazinieki vai arī sociālrevolūcionāri, ieskata sīkpilsoniskās darba tautas organizēšanos par kādu noziegumu. Visniknāki trako lielinieki. Pirms tie: atraidījuši katru kopību ar sīkpilsoniskām masām, gan tās nolamājuši par izsūcējiem, gan atkal izsmējuši tās par viņu nevarību, organizācijas trūkumu un nespēku, nu šķendējas un lādas par viņu organizācijām, par viņas partijas laikrakstu. ... Lielinieki biedējuši un nicinājuši sīkpilsonību, Rīgas organizāciju padomē izstūmuši no aizstāvības, vēsturisks paliks fakts, ka Rīgas strādnieki gan sapratušies ar lielkapitālistiem un paši ievēlējuši viņu aizstāvjus, bet sīkpilsonībai sevi aizstāvēt nolieguši katru tiesību. /Spoža liecība, ka abi akmeņi, starp kuŗiem sīkpilsonībai jātop samaltai, it labi saprotas/. Ar vārdu sakot, lielinieki uzstājušies pret sīkpilsoņu masām, kā nāvīgākie ienaidnieki, bet tagad, kur tās parādījušas savu spēku, labinās tām klāt, lai tās balso par viņu kandidātiem. Uzstājas tātad pilnīgi pretī saviem principiem. 1. ka nevienai šķirai nebūs valdīt par otru un 2. ka strādniekiem nebūs bloķēties ar pilsoņiem. Tāda divkosība un „kūleņu mešana”, kādu tagad pierāda lielinieki, partiju vēsturē vel nav pieredzēta...
Saimnieciskais stāvoklis ir katram redzams, polītiskā pārliecība turpretim grūti kontrolējama. Nevienam nevar liegt nēsāt sarkanu šlipsi un pušķot pogu caurumus ar sarkanām lentām. Nevienam nevar liegt pielikt sev izkārtni: es esmu „lielinieks”, es esmu „revolucionārs”, es esmu „sarkanais anarchists” un diezin un kas vēl nē! Dzīvē izrādījies, ka pat spiegi un provokatori ar labpatiku lieto šādas izkārtnes. Tiem skaļākiem vismazāk var ticēt. Turpretim polītisku pārliecību, kas saskaņā ar saimniecisko stāvokli, neviens nevar apšaubīt. ... Turpretim no maziniekiem un sociālrevolucionāriem jau liela dala ir buržuji un „kaunīgi sīkpilsoni”, kuŗi maskojas ar sociāldemokratisku izkārtni, tādēļ ka tai kurss. Šāda veida sociāldemokrati loti viegli maina savu pārliecību. ... liela dala cilvēku, kuŗi līdz tam karsti bija uzstājušies pret sociāldemokratiju, izstājās no demokratijas un reklamējās par „sociāldemokratiem”. Tagad tie pievienojas Zemnieku Savienībai, Nacionāldemokratiem un Republikāņiem. Ko tas pierāda? Neraugot polītiskos uzskatus „pa labi” un „pa kreisi”, tiem visiem vienādas saimnieciskas intereses.... [67]
Te ir jāievēro, ka Latv. Demokratiskā partija atzīst arī strādnieku intereses, bet sociāldemokratija pret sīkpilsonību izturas nepacietīgi. Visiem vēl atmiņā, ka Rēveles ostas strādnieki nolēmuši izslēgt no darba visus savus biedrus, kuŗiem vien kāds īpašums. To pašu mums ziņo no kādas Rīgas fabrikas, kuŗā strādā daži „māju īpašnieki”. Sociāldemokrati tiem piedraudējuši, ka ja tie balsos ne par sociāldemokratu, bet par demokratu listi, tos bez žēlastības izslēgs no darba. [68]
Latviešu demokratiskā partija izveidojās jau pašā revolūcijas sākumā. Demokratiskās partijas organizatoriskā uzbūve drusku atšķiŗas no pārējām partijām. Tā bez pašas partijas ap sevi apvienoja vēl vairākas organizācijas. Vēlēšanās tā gāja kopā ar sekojošām satelitu organizācijām:
1. Latvijas demokratisko partiju,
2. Rīgas namu īpašnieku biedrību,
3. Rīgas apvienotiem tirgotājiem,
4. Rīgas nomaļu savienību,
5. Rīgas Patrim, namu īpašnieku un Pārdaugavas mazgruntnieku savienību,
6. Rīgas Daugavmalas un Aleksandra tirgus organizācijām,
7. Pirmo Baltijas Apv. arodn. un rūpn. biedrību,
8. Latviešu katoļu un latgaliešu grupām.
Demokratu partijai maija mēnesī bija nopietnas apvienošanās sarunas ar radikāldemokratu partiju, bet tās izjuka. (Par to tuvāk nākamā numurā). Partijas konferencē 18. un 19. jūnijā partijas centrālā komiteja ievēlēja: D. Goltu, J. Bergsonu, A. Raņķi, O. Sulmi, R. Bankevicu, F. Zomeru, P. Apsi, M. Karlsonu, E. Biti un J. Vītolu. [69] Revolūcijas sākumā partijai bija grūtības noorganizēt savu laikrakstu. Beidzot vēlēšanu vajadzībām tā 29. jūnijā sāka izdot Jauno Laiku, kas ātri izvērtās par plašu un teicamu dienas laikrakstu. Velēšanu cīņas laikā tas ļoti asi un asprātīgi polemizēja. Labāk nekā citas liberālās partijas demokrati saprata, ka polītiskās sekmes lielā mērā atkarīgas no trokšņa, nevis ideālisma. [70]
Partijas un komunālā programmā demokratu īpatnības tik krasi neparādās. To galvenā īpatnība bija sīkīpašnieku aizstāvēšana. Atskaitot sīkumus, latviešu demokratiskās partijas programma bija līdzīga ar 1917. gada liberālo un progresīvo partiju prasībām pēc plašu pilsonisko brīvību nodrošināšanas, autonomas un brīvas Latvijas, baznīcas šķiršanas no valsts u.t.t. [71]
Programmu līdzīguma dēļ vien demokratiskā partija būtu varējusi bloķēties ar gandrīz vai katru sociālistisko vai liberālo partiju. Un sarunas arī notika ar visām partijām, izņemot sociāldemokratus un Fr. Veinberga tautas partiju. Tomēr mēģinājumi izjuka viens pēc otra. Visnopietnākais mēģinājums bija ar zemnieku savienību. Jaunais Laiks 29. jūnijā rakstīja: „Zemnieku savienība piemēram liekas būt ar mums vienāds elements, tikai ar to starpību, ka mēs esam pilsētnieki pārsvarā un tur laucinieki”. [72] Tomēr nekas nesekmējās. Demokratu partijai bija pārāk augstas prasības. Labāk nekā cita partija demokrati apzinājās savu spēku un īpatnību. Zemnieku savienība kā oficiālu attaisnošanos par atteikšanos no bloka deva absurdu izskaidrojumu – it kā demokrati neejot pietiekami tālu savā agrārā programmā, jo neparedzot bezzemnieku apgādāšanu ar zemi. [73] Bloka izjukšanas iemesli ir daudz vienkāršāki. Demokratu izskaidrojums ir ticamāks:
Vienošanās ar Zemnieku Savienību nevarēja notikt, tādēļ ka pie Vidzemes Zemes Padomes vēlēšanām stādīja pārāk augstas prasības, proti no visiem 30 kandidātiem, kas Rīgai stādāmi 3 vietas priekš sevis. Tā kā latvieši vispār var uzstādīt un dabūt cauri tikai vislielākais 20 līdz 22 vietas, no kuŗām jādalās ar sociāldemokratiem un sociālistisko bloku, tad Demokratiskais bloks pie visām organizācijām var uzstādīt tikai 8 kandidātus. Ja nu no tiem 3 jādod projām Vidzemes Zemes Savienībai, tad tas nozīmē laupīt Rīgas sīkpilsoniskām masām aizstāvību Vidzemes Zemes padomē. Bloks tādēļ šo prasību attiecoties uz zemes padomi atraidīja un Zemes Savienība tādēļ atsacījās no kopā iešanas pilsētas vēlēšanās. [74]
Šajā citātā ir jāievēro dažas lietas. Pirmkārt, zemnieku savienības prasības neizliekas pārmērīgi augstas. Otrkārt, galvenais izjukšanas iemesls bija Vidzemes Zemes Padomes saraksta sastādīšana. Citiem vārdiem, zemnieku savienībai Rīgas pilsētas Vēlēšanās bija vēl zemākas prasības.
Tajā pašā laikā, kad demokratu partija mēģināja biedroties ar zemnieku savienību, notika sarunas arī ar Jaunā Vārda aprindām jeb radikāldemokratiem, nacionāldemokratiem un neatkarīgajiem intelliģentiem. Arī ar visām šīm grupām saprašanās izjuka un, cik var noprast, tad tas notika demokratu partijas stingro prasību dēļ. Nacionāldemokratu trumpis Rīgas vēlēšanās bija leģendārais strēlnieku pulkvedis Frīdrichs Briedis. Ar Brieža kandidatūru tie cerēja iegūt latviešu strēlnieku balsis. Tā kā demokrati Briedim sarakstā deva tikai otru vietu, nacionāldemokrati no bloķēšanās atteicās. [75]
Visas atstumtās partijas un grupas, būdamas par mazām, lai katra atsevišķi piedalītos vēlēšanās, izveidoja kopēju bloku, ko sauca par radikālo darba bloku. [76] Pēc tam, kad demokratu partijai izjuka draudzēšanās ar radikālā darba bloka partijām, vēlēšanu kampaņas loģika prasīja, lai tās kļūtu par demokratu ienaidniecēm. Radikālā darba bloka partijas galvenokārt uzbruka demokratiem par maz pazīstamo locekļu sastāvu viņu sarakstā. Labākā gadījumā tie apzīmēja demokratu saraksta biedrus par nepiedzīvojušiem sabiedriskā darbā. Šad tad tiem arī piedēvēja intelliģences trūkumu. Piemēram, Līdums rakstīja:
... Šis apraksts jau nesa sevī nepārprotamas iezīmes, kuŗas varēja iztulkot par kaŗa gājienu pret inteliģenci. [77]
Līdzīgi par demokratiem domāja arī Jaunais Vārds:
Vispāri sīkpilsoņi, – un ne par apvainojumu tas viņiem teikts, – polītiskā ziņā vēl ir stipri negatavi. Tādēļ arī viņi par visu augstāk tura savas šaurās lokālās intereses un neaptveŗot vispārējo polītisko situāciju, tās arī bieži var tikt greizi saprastas. Bet tagadējā revolūcijas laikā Rīgas pilsētas pašvaldības iestādes locekļiem vajadzīgs skats, kas sniedzas tālu pāri par lokālām interesēm. [78] Mazliet tālāk Jaunais Vārds turpina līdzīgā garā: Ja mēs salīdzinām, piemēram, Latvijas sociāldemokratijas un sociālistiskā bloka kandidātu sarakstus ar latviešu demokratu bloka sarakstu, tad katram redzams, ka inteliģences ziņā tas stāv daudz zemāk. Un to pašu redzēsim, ja demokratu kandidātus salīdzināsim ar cittautiešu pilsoņu grupu kandidātiem. Bet Rīgas pilsētas domē paredzams darbs un cīņa, kas prasa lielu inteliģenci. [79]
Vēlēšanu aģitācijai iekarstot, vārdu apmaiņa kļuva asāka. Galvenais duelis tika izcīnīts starp Jauno Laiku un Jauno Vārdu. Pa lielākai daļai šī komplimentu izmaiņa bija asprātīga, bet šad tad tā kļuva arī ļauna. Viena puse centās notēlot otru par buržuāzisku, nesociālistisku, nerevolūcionāru un melīgu. Tie centās izskaidrot, ka pēc bloķēšanās izjukšanas pretējā puse atradusi savus īstos sabiedrotos – Fr. Veinbergu un citus pilsētas „melnsimtnieciskos” naudas tēvus. Jaunais Vārds raksturoja demokratus par partiju, kur sagājuši „lielie un mazie vēži”. [80] Visumā jāsaka, ka demokrati šajā vēlēšanu aģitācijas vārdu barražā guva virsroku. Daži citāti no Jaunā Laika:
Jaunā Vārda „akcionārie” radikāļi, kā jau bija paredzams, beidzot sabrāļojušies ar Zemnieku Savienības Rīgas kungiem un arī nacionāldemokratiem uzstādīdami kopēju vēlēšanu listi zem zīmīgā numura 13. „Jaunā Vārda sociāldemokratiem” pēc tam, kad sociāldemokrati tos bija nokratījuši no savām svārku piedurknēm, nekas cits neatlika, kā meklēt jaunus komiltoņus, kādus nu tie beidzot arī atraduši. Kandidātu un vadoņu nu tiem ir atliku likām, vajaga vēl tikai tās tautas, kas viņus ievēlētu un tā kā privātā publikā tie savā astē var cerēt dabūt tikai niecīgas grupeles, tad arī nacionāldemokratu oficieru palīdzību lūko piejūgt pie saviem ratiem latviešu strēlnieku pulkus jo kā pats pirmais kandidāts uzstādīts pazīstamais podpalkavnieks Briedis. ... Nevar liegt, ka jaunvārdnieki kapitālisti izmanīgi rīkojas, jo tie nenāk vis ar kapitāliskiem, bet ar parveniju lozungiem, proti vienkārši izskaidro, ka uz demokratijas listes stādītie kandidāti esot par prastiem, tikai vienkārši amatnieciņi, mājsaimnieciņi, sīktirgotāji u.t.t. Ar tādiem kopā sēdēdami pilsētas domē, Jaunā Vārda augstdegunīgie franti varētu paģībt. „Fui, tas tokš mums par prast’ un neintelģent’!” [81]
Tādu uzticību nevar baudīt Jaunā Vārda akcionāri, kuŗi vienu nedēļu demokrati, otru nedēļu sociāldemokrati, trešo nedēļu paraksta Fr. Veinberga melnsimtnieciskos principus, ar vārdu sakot svaidās kā īstie „vēja karogi”. Tikai „vēja grābekļi”, kuŗi neprot apsvērt savu komisko situāciju, var vēl pēc šādas izblamēšanās sevi dēvēt par „radikālo darba grupu” un cerēt, ka šī nosaukuma dēļ vien demokratiskās masas ļaus sevi apmuļķot un par viņiem nodos savas balsis. „Darba, grupa” var sastāvēt tikai no cietām sastrādātām rokām un sviedros slacītām sejām, bet ne no augstdegunīgiem baltročiem-kapitālistiem ar baltām vestēm un odekolonijas pudeli kabatā! [82]
Tie, lūk, biedri, ir tas ducis radikāļu, J.V. izdevēju, kuŗi ar bramanīgu „troksni” no Latvijas Demokratiskās partijas aizgāja pa „kreisi”. Centās apsēsties uz diviem krēsliem un vilkt tad sevim jo treknu lomu, bet nosēdās starp šiem krēsliem nevietā. Un tagad nu kāri skatās uz visām pusēm, kas tos paceltu uz domes sēdekļiem. Vai sociāldemokrati var būt viņu glābēji?
Mums šķiet, ka beidzot J. Vārda radikāliem laiks nomest maskas un pievienoties „republikāņiem”, kur ir viņu īstā vieta un kas ir viņu īstie glābēji. Strādnieki lai balso par saviem kandidātiem, sīkpilsoņu masas par saviem un beidzot buržuāzija, kuŗā ietilpst arī J.V. kapitālsociālisti par saviem. Kādēļ duļķēt un zvejot svešos ūdeņos? [83]
Daudz nozīmīgāka un grūtāka cīņa demokratiem bija jāizcīna ar sociāldemokratiem. Demokratu strīdi ar Jauno Vārdu pa lielākai daļai bija mākslīgi radīti. Tā bija laušanās vaļējās durvīs, kā Jaunais Laiks to raksturoja, jo īstas starpības trūka. Ar Cīņu tas bija citādāk. Cīņas uzbrukumi demokratiem daudz neatšķīrās no tās uzbrukumiem citām partijām. Sociāldemokrati nesaskatīja lielu starpību starp monarchistiem, liberāļiem un citiem sociāldemokratu partijas pretiniekiem. Aģitācijā pret Cīņu parasti Jaunais Laiks mēģināja norādīt, ka sociāldemokrati ir tikpat lieli izsūcēji kā kapitālistu dižmaņi un ka īstā izmantotā šķira ir nomaļu mazīpašnieki un maztirgotāji, Piemēram:
Latvijas apvienotais demokratiskais bloks ... tiek nosaukti par izsūcējiem un spekulantiem, jūs, tirgus sieviņas un mazie sīktirgotāji zināt: Cīņa kas aģitē no vienas puses, lai jūs nododat balsis par viņas listi, no otras puses jūs apmelo par izsūcējiem in spekulantiem. Ko tad jūs izsūcat? Laikam baltročus kapitālistus ar baltām vestēm un oderes pudeli kabatās, banku sociālistus un pusmiljonu māju īpašniekus, kuŗi lai noslēptu savu īsto vaigu, aizlikuši sev komisko masku „radīkālā darba grupa Nr.13?” [84]
Latviešu apvienotie demokrati vēlēšanās izgāja ar 60 kandidātu garu sarakstu. Vēlēšanās tie nesasniedza ko gribēja, Taču varēja būt apmierināti, jo velēšanu rezultāti radīja, ka latviešu apvienotie demokrati ir otra populārākā latviešu partija Rīgā. No demokratu saraksta domē iekļuva deviņi pārstāvji: E. Bite, A. Andersons, A. Valters, P. Aleņkovs, Fr. Pētersons, S. Rozenvalds, K. Ludzs, P. Silovičs un J. Vītols. Par sarakstu Nr. 6 bija nodotas gandrīz 11,000 balsis.
6. LATVIJAS REPUBLIKĀŅU UN LATVIJAS TAUTAS PARTIJAS SARAKSTI NR. 11 UN 12
Ļoti maz zināms par šīm partijām vēlēšanu kampaņas laikā. Tām pašām nebija savu organu, un pretinieki par tām daudz nerakstīja. Kampaņas laikā Fr. Veinbergs izdeva maza mēroga biļetenu. [85] Vairāk ziņu par šīm partijām noteikti būtu atrodams Baltijas Vēstnesī, – kas, diemžēl, nebija šīs apceres autora rīcībā. Cik iespējams konstatēt, ne republikāņi, ne tautas partija asā polemikā neielaidās, jo kreiso partiju prese tās gandrīz vai ignorēja. Ja pieminēja, tad par tām runāja kā par melnsimtnieciskām partijām. Lai gan vēlēšanu kampaņas polemika republikāņus no tautas partijas neatšķīra, tām tomēr bija maz kopēja.
Republikāņu partija pēc savas programmas bija nenoliedzami revolucionāra partija, kas līdzinājās kreisā spārna kadetiem. Fr. Veinberga tautas partija turpretim bija vienīgā konstitucionālo monarchistu partija, kuŗas programma aptuveni saskanēja ar oktobristiem, lai gan 1917.gadā Veinbergs par monarchiju vairs nerunāja.
Kas attiecas uz republikāņu partiju, tā bija īstā vārda nozīmē liberāla partija, bet ne liberālāka par pagaidu valdību. Jau pašā revolūcijas sākumā tā tika nosaukta par lielburžuju partiju, un līdz vēlēšanu laikam tā no šī apzīmējuma netika vaļā. Līdums drīz pēc partijas nodibināšanas 25. martā par to rakstīja šādi:
Viņa apvieno latviešu lielburžuāziju. Programa ļoti radikāla – muižnieku un mācītāju zemes atsavināšana, 8 stundu darba diena, civillaulība u.t.t. Ar šo latviešu lielburžuazijas partija, kā redzams, spekulē uz neapzinīgām strādnieku masām. Apzinīgie strādnieki, tāpat kā citas grupas, jau tagad zin, ka zem šīs ārkārtīgi radikālās programas apvienojušies latviešu sabiedrības labie elementi. Arī partijas šūpulis kārts pazīstamajā latviešu labo laužu naudas iestādē – Kaļķu ielā Nr.7. [86]
Vēlēšanās republikāņi piedalījās ar 26 kandidātiem. Partijas vadītāji darbinieki bija A. Zēbergs un Kempels. Revolūcijas sākumā republikāņiem bija plaši plāni. Bija domāts pat izdot plašu dienas laikrakstu – Brīvā Latvija. [87] Republikāņu problēma bija pārliecināt tautu par savu domu nopietnību. Marksistiskais pironisms 1917. gadā latviešos tā bija iesakņojies, ka sociāldemokratiem un pārējām partijām nebija grūti tautai iestāstīt, ka no kredītsabiedrības banku darbiniekiem var nākt tikai melnsimtnieki. Republikāņiem arī bija jāsacenšas ar partijām, kam bija līdzīgas programmas. Vistuvāk republikāņiem varbūt bija nacionāldemokrati, lai gan nacionāldemokratu partija daudz vairāk izcēla nacionālo jautājumu un tās partijas balss bija skanīgāka. [88] Rīgas vēlēšanās republikāņi ieguva 1249 balsis. Domē no republikāņiem ievēlēja 1 domnieku – A. Zēbergu.
Tikai mazliet labāk vēlēšanās izgāja Fr. Veinberga tautas partijas sarakstam Nr.12. Tas ieguva 1.520 balsu. Fr. Veinbergs bija viens no visvairāk ienīstiem latviešu polītiķiem 1917. gadā. It īpaši kreisā spārna partijas to nevarēja ciest. Veinbergs bija viens no asākiem latviešu polītiskiem domātājiem. Viņš simpatizēja monarchistiem. Viņu varētu saukt par latviešu Pobedonoscevu. Nav gluži precīzi viņu saukt par reakcionāru, jo viņš necentās pēc īsta monarchisma, bet gan pēc konstitucionāla monarchisma. Par Veinberga polītiskās domāšanas asumu katrs var pārliecināties, pārlasot viņa 1883. gadā izdoto brošūru Polītiskas domas iz Latvijas, kas iznāca Leipcigā. [89] 1917. gadā Veinbergs minēja sekojošu programmu:
Attiecoties uz Krievijas nākošo vispārējo valsts satversmi L.t.p. šimbrīžam nekādu stāvokli neieņem, bet L.t.p. nevēlas nekādas latviešu noslēgšanās pret savu lielo tēviju Krieviju, atzīdama dzīva sakara uzturēšanu ar Krievijas valsti par vienu no latviešu nākamības nodrošināšanas galveniem pamatiem, kā arī atzīdama, ka centrālvaldībai pienākas tiesība, kādas prasa kopējā valsts interese. Lielākais ļaunums latviešu tautas dzīvē ieviesies ar to, ka cenšas tautu mākslīgi saskaldīt divās daļās: pilsonībā un proletariātā, un ka pēdējo skubina uz naidu pret pirmējo. Bet latviešu tauta atzīstama par vienu kopīgu organismu, kuŗam jāstrādā priekš savām kopīgām interesēm un dabiskā ceļā pastāvīgi iz sava vidus jāizaudzina un jāceļ uz augšu krietnākie spējīgākie elementi. ... Reliģiska gara un kristīgu dzīves uzskatu un ideālu piekopšana, sevišķi pie bērnu audzināšanas, liekama par latviešu tautas attīstības pamatu, atzīstot pie tam pilnu ticības brīvību un visu ticību vienādas tiesības. ... Privātīpašums uzturams un aizstāvams pēc līdzšinējiem vēsturiski izaugušiem principiem. Attiecībā uz zemes īpašumu sistemātiski un pakāpeniski piekopjamas mazgruntniecības un, kur tas ekonomiski iespējams, arī sīkgruntniecības attīstība un izplatīšana, pamatojoties pie tam uz privātīpašuma iestādes. Zemes nomāšana ieraugāma par pārejas formu uz zemes īpašuma iegūšanu.
Pašvaldībā pārsvars piešķirams tiem, kas maksā pašvaldības iestādei nodokļus. [90]
No šīs programmas var noprast, kādēļ 1917. gadā maz bija latviešu, kas Veinbergu varētu ieredzēt. Pārējās polītiskās partijas bez izņēmuma izturējās pret tautas partiju zobgalīgi un naidīgi. Cīņa veltīja rakstu tautas partijai ar nosaukumu „Provokatoru liste Nr. 12.”
Spiegs un spiegu virsaitis ir 12. listes vadītājs. Provokatoru liste ir Nr. 12. Kauns to skatīt, kauns to lasīt. Tā ķēzī Rīgas ielu stūrus. Nost šo riebekli! Nost to traipu un visus, kas to atbalsta! [91]
Demokratu uzbrukumi Veinbergam bija līdzīgi, lai gan nebija gluži tik asi. Jaunais Laiks iesāka kādu rakstu ar novērojumu, ka Krievijas pilsētās, izņemot dienvidu daļu, neviena partija pa labi no kadetiem nav uzdrošinājusies pacelt galvu:
Kā par brīnumu Rīgā, kuŗa arvien sapratusi laika garu un sekojusi līdzi progresam, melnsimtnieki nekaunīgi sāk pacelt galvu un pazīstamais latviešu denunciants Fricis Veinberģis, kuŗa nedarbi nākuši jau atklātībā laikrakstos, sastādījis savu listi un dūšīgi par to aģitē. ... Ir tīri jādomā, ka F. Veinberģis, kuŗš pastāvīgi bijis latviešu ļaunā ēna, arī tagad sazinās ar lieliniekiem un strādā ar tiem uz vienu roku, lai pēdējiem būtu iemesls „apspiežot” kontrrevolūciju, nožņaugt sīkpilsonību. [92]
1917. gada polītiskā vidē latviešu tautas partija ir jāuzskata par anachronismu. Tomēr tā spēja savākt pietiekami daudz balsu, lai ievēlētu vienu pārstāvi. Jāpiezīmē, ka uz laukiem Veinbergam nebija sekotāju un neviena līdzīga partija nenodibinājās. Saraksts Nr.12 izgāja vēlēšanās ar 28 kandidātiem. Tautas partijas vēlēšanu sauklis bija – „Brīvība! Tautība! Ticība!”
7. RADIKĀLĀ DARBA GRUPA: NR. 13
Šīs grupas raksturs un cilme jau ir lielā mērā diskutēta iepriekšējās lappusēs. Tā sastādījās no četriem dažādiem nozarojumiem:
1) neatkarīgajiem intelliģentiem, 2) nacionālrevolūcionāriem, 3) zemnieku savienības un 4) radikāldemokratiem jeb Jaunā Vārda aprindām. Grupas kandidātu saraksts bija pārslogots ar intelliģentiem:
1. Fridrichs Briedis, pulkvedis,
2. Gustavs Zemgalis, zvērināts advokāts,
3. Eduards Laursons, komercinženieris,
4. Kārlis Kasparsons, ārsts,
5. Rūdolfs Benušs, zv. adv. palīgs,
6. Alfrēds Rasums, inženieris,
7. Jēkabs Stumbergs, advokāts,
8. Anastasijs Čaksts, Dr. med.,
9. Hermanis Pīpiņš, redaktors,
10. Alfrēds Birznieks, zv.adv. palīgs,
11. Alma Pilsētnieks, ģimnāzijas priekšniece,
12. Jānis Jankovskis, Dr. med.,
13. Kristaps Neubergs, ārsts,
14. Dāvids Rudzītis, Guberņas komisāra kancelejas priekšnieks,
15. Juris Sankevičs, zv. adv. palīgs,
16. Jānis Poriets, latviešu strēlnieks,
17. Jēkabs Daile, skolotājs,
18. Pāvils Gruzna, valsts bankas Rīgas nod. pārv.,
19. Edmunds Freivalds, zv. adv. palīgs,
20. Augusts Krepliņš, komerczinību kand.,
21. Andžs Zumbergs, zv. adv.,
22. Jānis Vārsbergs, agronoms,
23. Vasilijs Glubins, agronoms,
24. Sigfrīds Meierovics, komerczinību kand.,
25. Miķelis Valters, Dr. jur..
Radikālās darba grupas pūļu iznākums jāuzskata par nesekmīgu. Par listi bija balsojuši 5.144 vēlētāji. Domē iekļuva četri pārstāvji, pieci mazāk nekā no nievātā, bezintelliģentu demokratu saraksta Nr. 6.
Būtu nevietā plašas diskusijas par šīm partijām. Kā jau agrāk norādīts, grupa izveidojās pēc tam, kad sarunas par blokēšanos ar demokratu partiju izjuka. Bija dabiski, ka šīs grupas apvienojās, jo programmas tām bija līdzīgas, un organizācijas tīkls katrai atsevišķi par šauru, lai pastāvētu. Šo partiju programmas atšķīrās tikai dažās niansēs. Nacionāldemokratu īpatnība bija viņu izvirzītais nacionālisma tonis, zemnieku savienības – zemes jautājums. Radikāldemokrati vairāk nosliecās uz sociāldemokratu pusi. Kādi vārdi īsti saistījās ar neatkarīgo intelliģentu grupu, nebija atrodams. Līdums pie tiem pieskaitīja Gustavu Zemgali un vairākus citus esošās domes darbiniekus. [93] Līduma definīcijā 1917.gadā vārds „inteliģenti”, cik var noprast, nozīmēja progresīvi un nacionāli domātājus ļaudis ar samērā plašu pieredzi.
ZEMNIEKU SAVIENĪBA
Plašāks apskats par zemnieku savienību būs tālāk, apcerot vēlēšanas uz laukiem. Te aplūkoti tikai jautājumi, kas attiecas uz partijas darbību Rīgas vēlēšanās. Zemnieku savienība 1917. gadā bija pilnīgi jauna partija. Daudzi no tās darbiniekiem bija kādreizējie latviešu sociāldemokratiskās savienības biedri. 1917. gadā zemnieku savienība piedzīvoja fainomenālu pieaugumu. No partijas dibināšanas 29. aprīlī līdz augustam zemnieku savienībai bija nodibinātas nodaļas gandrīz vai visos pagastos. Biedru skaits tai sniedzās pāri 20.000. [94] Turpretim Rīgā tās organizācija bija neizveidota un biedru skaits niecīgs. Zemnieku savienības piedalīšanās Rīgas domē nav vērtējama nopietni. Tā arī necerēja gūt kādas sevišķas sekmes. Bet būdama viena no latviešu lielākām partijām, tā vēlējās piedalīties domes vēlēšanās. Šai sakarā Līdumā rakstīts:
Ignorēt Rīgas pilsētas vēlēšanas no Latviešu Zemnieku Savienības stāvokļa tomēr nekādi nav pielaižams. Rīga ir un paliek visas latvietības un līdz ar to latviešu zemniecības garīgais centrs. Bez tam Rīgas pilsēta kā ļoti ievērojama vienība /ar 30 balsīm no 80/ nāk vispārējā zemes pārvaldības iestādē – Vidzemes Zemes Padomē, tā kā, neskatoties uz visu citu, arī šinī ziņā Rīgai uz visu zemes iekārtas noteikšanu būs liels iespaids. Tāpēc Zemnieku Savienībai, kā Latvijas zemniecības interešu izpaudējai un aizstāvei, visnotaļ ir jāpatur vērā visas vēlēšanas, arī Rīgas pilsētā un jādara pēc iespējas uz viņām iespaids. [95]
Tātad zemnieku savienības piedalīšanās Rīgas vēlēšanās galvenokārt redzama kā sagatavošanās uz Vidzemes Zemes Padomes vēlēšanām. Partija atzina, ka piedalīšanās Rīgas vēlēšanās patstāvīgi nav iespējama. Tātad bijs jāmeklē draugi. Par savu draugu meklēšanu Līdums izteicās:
Latviešu Zemnieku Savienības noteikti demokratiskā darba programa, kuŗā prasa zemes demokratisko spēku apvienošanos uz tautu pilnīgas pašnoteikšanās un sociālu reformu pamatiem, jau pati par sevi nosaka tās apvienošanās robežas, kādas vien viņai ar citām polītiskām partijām un grupām ir iespējamas bloķēšanās. Vispirms – nekāda tuvināšanās ne kopā iešana ar tām partijām, kuŗas stāv par vecās zemes polītiskās iekārtas un sociālo attiecību uzturēšanu. Šo partiju radikālo programu solījumi vien nav nekāda ķīla pret viņu kontrrevolucionāro stāvokli: to nosaka katras partijas iekšējā gatavība iet to reformu ceļu, kādu diktē tagad vēsturiskais lūzums. [96]
Kā zemnieku savienībai veicās ar bloķēšanos, jau apskatīts. Pēc bloka izjukšanas ar demokratisko partiju zemnieku savienība panāca saprašanos ar nacionāldemokratiem un radikāldemokratiem, jo Vidzemes Zemes Padomes vēlēšanu kandidātu sarakstā dabūja ļoti izdevīgas vietas. [97]
NACIONĀLDEMOKRATU UN RADIKĀLDEMOKRATU PARTIJAS
Nacionāldemokratu partijas dibinātāju īpatnības ir tuvāk apskatījis Uldis Ģērmanis Jaunās Gaitas 59. numurā, tādēļ sīkāk nepieskaršos šai partijai. Arī nacionāldemokratiem 1917. gadā Latvijā darba lauks nebija plašs. It sevišķi uz laukiem tie nevarēja sacensties ar zemnieku savienību. Līdums deva šādu novērtējumu : Šī biedru skaita ziņā sevišķi uz laukiem nelielā partija gūst zināmu svaru ar to, ka pie viņas pieder skaits latviešu strēlnieku, sevišķi viņu virsnieku tā daļa, kuŗa nepiekrīt strēlnieku pulku tagadējiem, no Daniševska un biedriem iepotētajam lielinieciskam virzienam. Tā še attīstās kodols ap kuŗu norisināsies latviešu strēlniecības tīrīšanās un, cerēsim, pilnīgs atdzimšanas process, jo vairāk tamdēļ, ka viņā ņem dalību nacionāli un polītiski domājošie strēlniecības elementi. [98]
Drusku mazāk pazīstama ir radikāldemokratu partija. Priekšvēlēšanu periodā tā vairs nepastāvēja kā formāla partija. Radikāldemokratu oficiālais organs bija Jaunais Vārds. Radikāldemokratu partija nodibinājās 26.martā. Ap aprīļa beigām tā uzsāka sarunas ar demokratu partiju par apvienošanos. To panāca ap maija vidu, bet maija beigās liela daļa no radikāldemokratiem atkal izstājās no kopējās partijas. [99] Radikāldemokratu partija oficiāli nekad neatjaunojās, lai gan tās vārds tika lietots. Ap vēlēšanu laiku biežāk runāja par „Jaunā Vārda aprindām” nekā par radikāldemokratiem. Bieži atsaucās uz tiem kā uz „kādreizējiem” radikāldemokratiem. Radikāldemokratu izpildu komitejā, ko ievēlēja 26. martā, ietilpa šādi darbinieki:
1. Dr. Kasparsons,
2. Dr. Neubergs,
3. D. Rudzītis,
4. E. Pīpiņš,
5. Dr. Čikstes jkdze,
6. skol. Bērziņa jkdze,
7. tirg. R. Valdmanis,
8. inž. Bruže,
9. mājsaimn. Janelsītis
10. mājsaimn. Roze,
11. adv. Benušs,
12. adv. Sankevics,
13. tirg. Kievics,
14. podpor. Grāmatiņš,
15. adv. Čikste,
16. inž. Kulitāns,
17. Pīpiņa kdze,
18. adv. Birznieks,
19. Neuberga kdze,
20. Pilsētnieka jkdze,
21. rakstn. Fr. Bārda,
22. Birznieka kdze,
23. Cēsnieka jkdze,
24. zobārsts Janaus,
25. mājsaimn. J. Vāgners,
26. literāts Garais,
27. skol. J. Delle. [100]
Jaunā Vārda aprindu mēģinājumi saistīties kombinācijās ar demokratiem, kā arī to piedalīšanās radikālajā darba grupā varbūt bija mazliet negribēta. Tie labprātāk būtu sadarbojušies ar kādu sociāldemokratu partijas nozarojumu. Lielinieki tiem bija par radikāliem, bet ar maziniekiem saprašanās būtu bijusi iespējama, [101] ja maziniekiem būtu bijusi kaut cik respektējama organizācija Rīgā. Par radikāldemokratu grupas nozīmi vēlēšanās Līdums izteicās:
Tā ir, skaita ziņā, sevišķi Rīgā, ne visai liela grupa, bet viņa nav bez saviem piekritējiem arī uz laukiem. [102] Pie viņas te turas tie elementi, kuŗi stāv starp Sociāldemokratiju un Zemnieku Savienību. Te ir vispirmā kārtā daļa latviešu skolotāju, rakstvežu etc. Kā tādai šai grupai būs sava nenoliedzama nozīme arī pie nākošām Zemes Padomes vēlēšanām. [103]
8. VĒLĒŠANU NORISE
Nedēļu pirms 13. augusta Rīga atradās vēlēšanu aģitācijas virpulī. Stabi, sētas un namu sienas bija vēlētāju sarakstu, proklamāciju un plakātu aplipinātas. Satiksmes ziņā dzīvākām ielām bija pāri pārvilktas krāsainas lentes ar vēlēšanu sarakstu numuriem. Ielu stūros runāja aģitatori, notika asas debates. Klausītāju nebija trūkums. Šad tad pūļi sablīvējās tik biezi, ka gaŗāmgājējiem bija grūti izspraukties cauri. [104] Polītiskās debates bija naida pilnas. Vairāk par šķiru naidu uz aģitatoru mēlēm bija nacionālais naids. Arī antisemītiska aģitācija bija manāma. Rižskij Front atstāstīja gadījumu, kur kāds lielinieku aģitators vārdā Frīdrichs Maltsons pie nabadzīgām mammiņām Matīsa un Avotu ielu stūrī rāvies pēc „Semščinas” parauga. Teicis, lai nebalsojot par sarakstu Nr. 3, jo tas esot žīdu pilns. [105] Protams, nevar īsti zināt, vai Rižskij Front, kas bija Izkosola laikraksts un atbalstīja sarakstu Nr. 3, ir atstāstījis patiesību. Avīzēs parādījās ziņas par visāda veida blēdībām. Sevišķi tika apvainoti lielinieki un vācu demokratiskās /Nr. 8/ partijas. Jaunais Laiks atstāsta gadījumu, kur lielinieku aģitators pārņēmis apbedīšanas ceremoniju Ziepniekkalna kapos un draudējis, ja nebalsošot par sarakstu Nr. 1, tad plūdīšot asinis. [106] Lasām arī par vairākiem gadījumiem, kuŗos lielinieku aģitatori apmeklējuši mājas un, draudot ar asins plūdiem un citādi, pret vēlētāju gribu piespiežot aploksnē ielikt saraksta Nr. 1 zīmīti un to aizlīmēt. [107] Līdumā ir atrodams atstāstījums, kā aģitatori apmeklējuši namīpašniekus un draudējuši, ja nebalsošot par sarakstu Nr. 1, tad saīsināšot aizdevuma termiņu. [108]
Starp lielinieku aģitatoriem esot bijuši daudzi redzami armijas formās. Jaunais Laiks atstāsta samērā ticamu lielinieku varmācības gadījumu:
Centrālarodnieciskā biedrība, kuŗa atronas lielinieku vadībā, pieņēmusi rezolūciju, ka visiem strādniekiem un strādniecēm, kas nodarbināti minētās biedrības darbnīcās un veļas mazgātavās, visvēlākais ceturtdien un piektdien jānodod savi vēlēšanas kuverti biedrības centrālkomitejā, lai tur kuvertos ieliktu Nr. 1. Visiem, kas to nepaklausīšot, piedraudēts ar atlaišanu no vietas. [109]
Vāciešus apvainoja drusku savādākās blēdībās:
Pilsētas valdē ieradās kāds vēlētājs no attālākas priekšpilsētas, kur dzīvo daudz rakstīt un lasīt nepratēju, un pastāstīja sekojošo: Pie viņa kādā baltā dienā ieradusēs kāda „jauna sieviete” un paziņojuse, ka viņa apstaigājot iedzīvotājus, lai paskaidrotu tiem, kā jārīkojas ar vēlēšanu biļeteniem. Vajagot, lūk, rīkoties tā... Ar šiem vārdiem sieviete izvilkuse no kuviera neizpildīto vēlēšanas zīmīti, uzrakstījuse uz tā kādu numuru, ātri ielikuse zīmīti atpakaļ kuvērā un to aizlīmējuse. Tagad jums atliek tik vēlēšanu dienā aiznest šo kuvēru tur un tur un iemest vēlēšanu kastītē, – nepazīstamā piebilduse, atdodama jau aizlipināto kuvēru pārsteigtajam vēlētājam.
– Bet – atvainojiet, es tak nemaz nezinu, ko jūs tur uzrakstījāt?
– Tas arī nav vajadzīgs. Iemetiet tik kastītē. Un nepazīstamā ātri aizgājuse. [110]
Visbiežāk tika runāts, ka vācieši piesūtot saviem tautiešiem divas aploksnes. Viens veids, kā piesūtīt divas aploksnes, bijis – sūtīt vienu uz pilsētas dzīvokli, otru – uz vasarnīcu. Šo metodi lietojuši vācieši, kam vasarnīcas Ķeizardārzā. [111] Pret šo korrupciju celta oficiāla sūdzība. Iecirkņiem tika paziņots, lai izdara stingru kontroli un katram vēlētājam liek atzīmi pasē pēc novēlēšanas. Rīkojums pilnīgi tomēr netika īstenots, jo daudzi iecirkņi to ignorēja. [112]
Tad vēl vēlēšanu priekšvakarā plūda baumas par balsu pirkšanu. Jaunais Laiks apvainoja lieliniekus, ka pilsētas nomalēs to aģitatori dodot 50 rubļu par balsi. [113]
Tas vēl nebija viss. Kas vispār varēja notikt, Rīgas vēlēšanās arī notika. Ārī asinis tika lietas. Tas nevēstīja nekā laba par demokratijas nākotni 1917.gada Latvijā. Tieši vēlēšanu priekšvakarā, 12. augustā, notika asiņaina sadursme starp latviešu 2. strēlnieku pulku un krievu trieciena bataljonu vai, kā tauta tos sauca, „nāveniekiem”. Tika šauts pat ar ložmetējiem. Sadursmes iemesli nav izdebatējami, jo trūkst pietiekamas informācijas. Spriežot no latviešu avīzēm, šeit latviešu strēlnieki nebija vainojami. Liekas, „nāvenieki”, kuŗi valkāja miroņgalvas nozīmi, gluži vienkārši gribējuši atbruņot latviešu strēlniekus, kuŗi veica miliču pienākumus Maskavas priekšpilsētā. [114] Starpgadījumi notika arī starp publiku un „nāveniekiem”. Kritušo skaits tika rēķināts ap 20 kareivju, 7-8 latviešu strēlnieku. Ievainoto skaits varbūt sniedzās no 50-100. [115] Minējumi par šī incidenta iemesliem var būt dažādi. Iespējams, ka šeit bija kāds neizdevies militāra puča sākums. Pēc avīžu ziņām „nāvenieki” bija ieradušies tikai dažas dienas pirms 12. augusta, un „nāvenieku” provokācija uz ielas, šķiet, būtu bijusi plānota. Varbūt šim gadījumam nebija nekā kopēja ar Rīgas vēlēšanām. Bet varbūt arī bija. Pagaidu valdība par sarkano Rīgu bija labi informēta. [116]
Svētdien, 13. augustā, jau no paša rīta pie vēlēšanu birojiem sāka formēties gaŗas rindas. Ap deviņiem, kad atvēra birojus, vietvietām rindas bija ap pusotru versti gaŗas. [117] Ap biržas namu bija vesels pūlis, jo daudzi nebija saņēmuši savas vēlēšanu kartītes un aploksnes. [118] Aģitācija vēlēšanu biroju tuvumā bija aizliegta, bet šur tur saraksta Nr. 1 aģitātori „vēl pūlējās pārčamdīdami kuvierus, atplēsdami un piesolīdami jaunus ar savu numuru. Ļoti dzīvi pie šādas aģitācijas piedalījās zaldātu formās ģērbušās personas...” [119] . Ap pulksten vieniem uznāca lielas lietus gāzes, kas samērcēja vēlētājus un izjauca rindas. [120] Piedalīšanās bija aktīva, pārsniedzot visus pareģojumus. Dažos iecirkņos piedalījās ap 85 procentu no balstiesīgajiem. Pavisam civiliedzīvotāji nodeva 123.192 derīgas balsis, kareivji – 25.021, kopā 147.213. Tātad civiliedzīvotāji piedalījās caurmērā ap 75%. Lielinieki saņēma 60.654 balsis t.i. 41%. Var lēst, ka no latviešu vēlētājiem par lieliniekiem balsoja apmēram 60-70%.
PILSĒTAS DOMES VĒLĒŠANU REZULTĀTI
Saraksts
Nodotās balsis
Ievēlētie
1.
60.654
49
2.
8.142
7
3.
21.881
18
4.
6.069
5
5.
60
–
6.
10.773
9
7.
1.059
1
8.
23.697
19
9.
6.958
6
10.
37
–
11.
1.249
1
12.
1.520
1
13.
5.144
4
Starp priekšpilsētu vēlētājiem liela daļa balsu nodošanu esot uzskatījusi par nastu. „Daudz pārmetumu un sirdīšanās bija dzirdami, uz vācu vārdu rakstītājiem, kuŗi paši nejēgdami ierakstījuši aplam, bet nu, kad cilvēks atnācis, neņem to pretim! Ka nu ne. Nevajag arī! Es jau tevi otrreiz meklēt nenākšu...” Un cits, aizkārts pie sevis norūc: „Viens burts aplam un tev tas cilvēks vairs neģeld...” [122] Jaunais Vārds it sevišķi izcēla sieviešu piedalīšanos kā apzinīgu:
Starp sievietēm redz dažas sirmās vecītes un dažas gluži jaunas. Var redzēt, ka sieviete ir čakla pilsones pienākuma izpildītāja. Vēl vairāk, pat varonīga. Gadījās redzēt, piemēram, tādu skatu. Pie biržas drūzmējas simtiem cilvēku, kuŗiem no rīta nebij vēl izsniegtas vēlēšanu kartiņas. Gaŗā rindā stāv kāda strādniece ar gluži mazu autiņos ietītu bērniņu uz rokas. Viņai bija jāgaida kamēr viņa, viena no simtiem, dabūs savu karti un tad jāstājas atkal rindā, kamēr nodos savu izpildīto zīmīti. Un tad ar – zīdāmu bērnu uz rokas. Tas ir katrā ziņā vairāk nekā pilsones pienākuma izpildīšana. – Varēja redzēt arī vecas vācu dāmas, kuŗām piepeši bija pamodies polītikas nervs. Viņas bij paņēmušas līdz krēslus un sēdēja rindā, lai aizstāvētu savas tiesības. [123]
Vēlēšanu iznākumu laikraksti novērtēja dažādi. Jaunais Vārds bija samērā pesimistisks:
Vēlēšanu iznākums, kā redzams, ne vienā ziņā vien ir pārsteidzošs. Pirmskārt, neviens negaidīja, ka sociāldemokratijas liste gūs tik lielu uzvaru, neizņemot arī pašus s.d. Tā tad Latvijas sociāldemokratija ir guvusi necerētu uzvaru. Sociālistu bloks turpretī dabūjis mazāk nekā cerēja, jo civiliedzīvotāji par to nodevuši samērā maz balsu. Bet sociāldemokratijai ar sociālistu bloku kopā būs nākošā domē absolūta majoritāte. Tā tad Rīgas jaunā dome būs sociālistiska. [124]
Varētu piebilst, ka par sociālistisko noskaņojumu jaunajā domē nebūtu bijis jāšaubās. Nezinot nelatviešu partiju sastāvu un to programmas, grūti spriest par visiem sociālisma ienaidniekiem. No latviešu ievēlētiem domniekiem, šķiet, izņemot Fr. Veinbergu, nevienu nevarētu par tādu saukt. Citiem vārdiem, jaunajā domē latviešu domnieki vieni paši veidoja vairākumu, kas simpatizēja sociālistiem. Aplēšot ļoti konservatīvi nelatviešu polītiskās simpātijas, šķiet, ka sociālistiem naidīgus domniekus nevarēs saskaitīt vairāk par kādiem 30. Tātad vismaz trīs ceturtdaļas no jaunās domes bija sociālistiska.
Jaunais Vārds turpina savu vēlēšanu novērtēšanu un domā, ka neviena partija, izņemot LSD, nav ieguvusi tik daudz kā bija cerējusi.
Liels un nepatīkams pārsteigums ir apvienotiem latviešu demokratiem, kuŗi cerēja dabūt vismaz 20 vietu, bet dabūjuši tikai 9. Vēl pirmdien kāds no demokratu līderiem izteicās, ka Nr. 6 nāks otrā vietā, tūliņ pēc Nr. 1. Arī krievu buržuāzija dabūjusi necerēti maz. Arī vācieši dabūjuši mazāk, nekā bija gaidījuši. Nr. 13 liste dabūjusi par pāris vietām mazāk, nekā bija cerēts. Pēc tautībām ņemot, latviešu domē būs ap 70, tā tad majoritāte. [125]
Šeit jāpiezīmē, ka latviešu vairākums domē maz nozīmēja. To pašu var arī teikt par sociālistu vairākumu. Lielinieku viedoklis atšķīrās no sociālistu un latviešu viedokļa tik krasi, ka šāda veida statistiska analizē un tādi spriedumi ir nenozīmīgi.
Baltijas Vēstnesis bija drusku optimistiskāks un nonāca gandrīz pie pretējā secinājuma:
Paši lielinieki savus panākumus cerēja daudz lielākus. Tie noteikti cerēja dabūt absolūtu vairākumu Rīgas domē. Bet tagad 49 pirmās jeb lielinieku listes domniekiem stāv pretim 53 pilsonisko grupu domnieki un vadošo vai centra lomu patiesībā ieņems 18 sociālistiskā bloka domnieki. [126]
Jāpiezīmē, ka daudz kas bija atkarīgs no tā, ko 1917. gada kontekstā nozīmēja vārds „pilsonība”. Baltijas Vēstnesis acīm redzot par pilsonību definē visus polītiskās dzīves nozarojumus, kas nepieder pie sociāldemokratiem. Šķiet, ka šāds definējums var vairāk saduļķot nekā izskaidrot. Baltijas Vēstnesis turpina:
Turklāt pilsonisko domnieku pusē stāv prakse un piedzīvojumi pilsētas pašvaldībā, stāv visu iedzīvotāju šķiru vajadzību pazīšana, kurpretim daudzi pretinieku spārna domnieki, nerunājot par nepiedzīvojušo, nenobriedušo jaunekļa laikmetu, tikai nesen ieradušies Latvijā un maz vēl nākuši sakarā ar viņas interesēm. Lielinieki pilsētas domē nedrīkst aizmirst, ka masas balsoja par viņiem nevis kā viņu partijas biedri, bet kā vienkārši līdzgājēji, kas iekairināti no vilinošiem solījumiem. Šie līdzgājēji prasīs solījumu drīzu izpildīšanu, un ja nesagaidīs tādus, var sacelties pret pašiem solītājiem. [127]
Skatoties uz vēlēšanu iznākumu no cita viedokļa, Baltijas Vēstnesis jautā, vai jaunā pilsētas dome būs darbam spējīga. Šī analizē ir pieņemamāka:
Tā nebūs darba spējīga dome, kas gandrīz uz pusi pastāv no pilnīgi pretējiem elementiem. Kā jau to redzējām pie pirmās pagaidu Zemes Padomes, kur arī bija tāds pats skaitliskais samērs, laiks paies karstās vārdu cīņās, vienotrai pretēju rezolūciju taisīšanā un ar divu – triju balsu pārsvaru pieņemtām rezolūcijām nebūs nekādas autoritātes iedzīvotāju masās . Bet demokratiskās valsts likums bez autoritātes ir pazudināts. [128]
Pirmkārt, šeit var iebilst, ka Vidzemes Zemes Padomes darbība nav tik negatīvi novērtējama, lai gan Baltijas Vēstnesim ir taisnība, ka attiecības starp pretējiem spārniem Vidzemes Zemes Padomē bija asas, gandrīz līdz lūzuma punktam. Jaunās domes darbības spējas jāvērtē no citas perspektīvas. Baltijas Vēstnesis skatījās uz sociāldemokratu partiju kā uz parlamentāru partiju. Vidzemes Zemes Padomē Latvijas SD 1917. gada vasarā vēl bija parlamentāras partijas nozīme. Jāšaubās, vai tas būtu turpinājies 1917. gada rudenī. LSD V kongresa lēmumos jau ir saskatāma vēlēšanās pārņemt pilnīgu varu. Kā tas īsti Rīgā būtu noticis, nav zināms. Katrā gadījumā 49 domnieki bija pietiekams skaits, lai Rīgas domi immobilizētu, kamēr vara ar strēlnieku palīdzību pārietu uz Rīgas Strādnieku Padomi. Šeit var iebilst, ka starp 1. saraksta ievēlētiem domniekiem bija arī kāds ducis mazinieku, kuŗi varbūtējā gadījumā būtu balsojuši pret partijas direktīvām. Jāšaubās, vai tādā, gadījumā būtu kāda starpība. Ja mazinieki nebūtu balsojuši saskaņā ar partijas līniju, iespējams, ka viņi būtu izmesti no partijas un viņu vietā domē būtu nākuši citi. Tā tas notika ar V. Bastjāni Vidzemes Zemes Padomē pēc tam, kad Bastjānis pieņēma kandidatūru Satversmes sapulcē no mazinieku saraksta. [129]
Jaunā Laika novērtējums par domes vēlēšanām bija optimistiskāks, lai gan tā optimisms iznāca drusku greizs: „Lieliniecisms ir uzvarējis bet arī tam līdz miris! Tas tagad nostādīts sabiedrības priekšgalā un sabiedrība prasīs atbildību no viņa. Un izpildot šo svarīgo pienākumu tam jāpārvēršas no ārdoša spēka par radošu spēku”. [130] Pāris dienu vēlāk Jaunais Laiks vēlreiz pieskārās vēlēšanu iznākumam:
Kas tad pie pilsētas vēlēšanām ir uzvarējuši un kas ir sakauti? Uzvarējuši ir vienīgi lielinieki un pa galvenai tiesai caur ārkārtēji neatlaidīgu vēlēšanu aģitāciju, kuŗa starpā citu sen jau pārkāpuse atļautas robežas un kērusēs pie terora un draudiem. Socialdemokratu-lielinieku rīcībā bija divi dienas laikraksti, liels skaits propagandistu un aģitatoru /viņi izdevuši uz šīm vēlēšanām pāri par 60.000 rbl./ pie tam vēl visa milicija, kas tagad aizstāv lielinieku polītiku tikpat karsti, kā agrākā policija patvaldniecisko režīmu. [131]
Cīņa turpretim priecājās un ar gandarījumu rakstīja:
Sarkanā Rīga. Nu birģeļi tādi maziņi kļuvuši. Sarāvušies. Izrādījās mūsu pareģojumi pareizi: Rīga būs sarkanā pilsēta, darba laužu pilsēta. Latvijas sociāldemokratijas locekļu būs domē ap 2/5 . [132]
Tā beidzās Rīgas domes vēlēšanu atskaņas. Rīgas polītiskām partijām nebija daudz laika priecāties vai sērot par vēlēšanu rezultātu. Polītiskā cīņa un disputi turpinājās. Septiņas dienas vēlāk, 20. augustā, bija noliktas Vidzemes Zemes Padomes vēlēšanas, 27. augustā Rīgas apriņķa padomes vēlēšanas. Sociāldemokratija un pārējās partijas uz to gatavojās. Cīņa skubināja savus piekritējus:
Darbs liels ir veikts un sekmes labas. Bet iesāktais darbs jāturpina. Sarkanai jākļūst arī Zemes Padomei. Sarkana būs Latvija un viņas galvas pilsēta – Rīga. 20. augustā atkal visi uz vēlēšanām! [133]
Uz to Jaunais Laiks atbildēja: „Ne sarkano, bet brīvo Latviju!” [134] 20. augustā, kad pārējā Vidzemē notika vēlēšanas, Rīga atradās kaŗa drudzī. Vāciešu uzbrukums bija sācies. Sarkanā Rīga krita 21. augustā. Jāšaubās, vai rīdzinieki daudz savādāk būtu balsojuši Vidzemes Padomes vēlēšanās.
1917. GADĀ IEVĒLĒTĀS RĪGAS DOMES SASTĀVS
Sociāldemokratiskā partija, Nr. 1.
1. Pēters Stučka
2. Jūlijs Daniševskis
3. Otto Kārkliņš
4. Dr. Pauls Kalniņš
5. Jānis Lencmanis
6. Kārlis Pētersons
7. Fricis Menders
8. Augusts Ziemelis
9. Kārlis Adamsons
10. Kārlis Eiche
11. Kristaps Eliass
12. Jānis Melnalksnis
13. Kārlis Ceitels
14. Eduards Rozentāls
15. Andrejs Grigorjevs
16. A. Zeibots
17. Jānis Jūrmalnieks
18. Kārlis Kurševics
19. Emilija Kurševics
20. Kārlis Ozoliņš
21. Kārlis Krustiņš
22. Vilis Straujāns
23. Ādolfs Klevers
24. Kārlis Dēkens
25. Voldemārs Bastjānis
26. Hermanis Vilks
27. Klāra Kalniņa
28. Andrejs Petrevics
29. Andrejs Karlsons
30. Adolfs Richters
31. Dāvis Lubušs
32. Juris Pavlovičs
33. Andrejs Dižbite
34. Andrejs Upīts
35. Jānis Lieknis
36. Anna Jansone
37. Jānis Silfs
38. Fricis Šneiders
39. Sīmans Dimenšteins
40. Roberts Bīlmanis
41. Teodors Draudiņš
42. Pēters Eilands
43. Jēkabs Peterss
44. Jēkabs Goba
45. Kristaps Skranda
46. Kristaps Laukmanis
47. Kārlis Klevers
48. Jānis Čulītis
49. Augusts Bērce
Leišu-poļu-igauņu nacionāldem. bloks, Nr. 2.
1. Antons Svedris
2. Teodors Tallmeisters
3. Vladislavs Lichtarevičs
4. Joans Latvis
5. Pavels Saldokass
6. Emanuēls Trautsolts
7. Ivans Holevs
Sociālistiskais bloks, Nr. 3.
1. Ābrams Galacers
2. Anatolijs Djibua
3. Eduards Traubergs
4. Salomons Slatkovskis
5. Roberts Bērziņš
6. Grigorijs Turs
8. Pēters Roze
9. Hilds Hinovkers
10. Vladimirs Bilderlings
11. Augusts Suchotins
12. Zalees Kacens
13. Roberts Grosevskis
14. Hercels Ramms
15. Teodors Grīnvalds
16. Mirza Galacer
17. Ernsts Auniņš
18. Jānis Sūna
19. Arons Papiermeisters
Krievu naciōnāldem. vienība, Nr. 4.
1. Aleksandrs Bogačovs
2. Demetijs Belovs
3. Agripons Miezit
4. Victors Englers
5. Balentins Novikovs-Maksimovs
Latvijas apvienotā demokratiskā komiteja, Nr. 6.
1. Ernsts Bitte
2. Alfreds Andersons
3. Arturs Valters
4. Pēters Aleņikovs
5. Fricis Pētersons
6. Samuels Rozenwalds
7. Kārlis Lūss
8. Pēters Silovičs
9. Jānis Vītols
Apvienotā ebreju sociālistiskā strādnieku partija, Nr. 7.
1. Ābrams Ravdinss
Vācu vēlētāju savienība un nacionālistu demokratiskā partija, Nr. 8.
1. Arturs Reiseners
2. Pavels Šīmans
3. Ervins Morics
4. Jūlijs Dālfelds
5. Pavels Ribensams
6. Leo Bergholcs
7. Teodors Veiss
8. Heinrichs Pirangs
9. Levs Bernhaupts
10. Eižens Svarcs
11. Kristaps Steinerts
12. Teodors Summers
13. Aleksandrs Nolde
14. Aksels Samsons-Himmelšterns
15. Vilhelms Rūdigers
16. Eižens Stieda
17. Vilhelms Vendts
18. Frīdrichs Demme
19. Augusts Grabe
Ebreju nacionāldemokratiskās partijas zionistu organizācija un Agudasa Izraēla partija, Nr. 9.
1. Beisachs Fišmans
2. Elija Sablits
3. Vilhelms Salmanovičs
4. Morduchs Zilperts
5. Levins Senfelds
Latviešu republikāņu partija, Nr. 11.
1. Aurelijs Zēbergs
Latviešu tautas partija, Nr. 12.
1. Frīdrichs Veinbergs
Latviešu radikāldem. grupa, Nr. 13.
1. Frīdrichs Briedis
2. Gustavs Zemgals
3. Edvards Laursons
4. Kārlis Kasparsons
N O R Ā D E S
Saīsinājumi:
JDL – jaunā Dienas Lapa
JL – ]aunais Laiks
DT – Darba Tauta
SA – Strādnieku Avīze
[1] Jau 1917. gadā attiecības starp latviešiem un igauņiem bija asas. Līdums, 14. jūlijā. Tādēļ arī šķiŗu ideoloģijām tur nebija tik daudz ietekmes.
[2] JDL, 6. augustā
[3] Skat. U. Ģērmanis, „Latvijas neatkarības idejas attīstība”, Jaunā Gaita, 58/62, 1966/67. Arī Sp. Paegle, Kā Latvijas valsts tapa, Rīgā, 1923. g., 98-111.lp.
[4] Sīka latviešu laikrakstu apskata par 1917. gadu nav. Skat. Latvju preses 100 gadi, Rīgā, 1922. Arī Personu un izdevumu rādītāju, Latviešu literatūras kritika (Rakstu Kopojums), 111(1912-1917), L.V.I., Rīgā, 1958.
[5] A. Ezergailis, Bolshevik Ascendency in Latvia in 1917 , (manuskriptā), 9. nodaļa.
[6] Turpat.
[7] JL, 29. jūnijā.
[8] Rīgas domes pārorganizēšana daudzkārt sarežģījās, jo cittautieši pieprasīja vairāk locekļu jaunajā domē nekā Rīgas Komitejas saraksts tiem paredzēja.
[9] Līdums, 13. augustā uzdod 150,000 privātpersonu. J.L. 3. aug. rēķināja ap 40,000 kareivju.
[10] Cīņa, 16. jūl.
[11] Turpat. Kā izrādījās, daudzi tika nodarbināti ar vājām latviešu valodas zināšanām. Vārdi šad tad tika galīgi izkropļoti. Niecīgas kļūdas vārda rakstība diskvalificēja daudzus vēlētājus. Visvairāk sūdzību par nekārtību pierakstīšanā nāca no pilsētas nomalēm. To arī atzina vēlēšanu komisijas direktors Dr. E. Stieba. Cīņa, 7. jūlijā.
[12] Cīņa, 30. jūlijā.
[13] Cīņa, 7. jūlijā.
[14] JL, 15.jūl.
[15] JL, 15. jūl.
[16] Cīņa, 16. jūn.
[17] Turpat.
[18] Cīņa, 1. jūl. Līdums. 29. jūn.
[19] Cīņa, 9. jūl.
[20] JL, 10. aug.
[21] Turpat.
[22] Līdums, 5. aug. JV, 5. aug.
[23] JL, 15. jūl.
[24] Turpat.
[25] Cīņa, 19.maija. Šī raksta autors bija nelielinieks A.
[26] Turpat.
[27] Latvijas Komunistiskā Partija Oktobra Revolūcijā 1917 (Dokumenti un Materiāli), LVI, Rīgā, 1957; 192. lp.
[28] Cīņa, 13. aug. Par sociāldemokratu partijas mērķiem Rīgas domē, skat. „Latvijas sociāldemokratijas Pilsētas Domu vēlēšanas platforma”, Cīņa, 24. maijā. „Mūsu komūnalvēlēšanu platforma”, Cīņa, nr.9, 11, 16, 17, 25, 26, 27 un 32. „Kādai būt nākamās Rīgas pilsētas domes darbībai”, Cīņa, 3. un 5. aug. „Jaunās Rīgas pilsētas domes pirmie uzdevumi”, Cīņa, 8., 9. un 11. aug.
[29] Cīņa, 12. aug.
[30] DT, 10. jūl.
[31] Šī problēma ir apskatīta Z.A.B. Zeman ed., Germany and the Russian Revolution, 1915-1918 (London, 1958). Viens no iespējamiem naudas ieplūšanas ceļiem LSD kasē varētu būt bijis ar ukraiņu vai poļu sociāldemokrāta M. Kozlovska starpniecību. Viņš bija viens no naudas saņēmējiem Pēterpilī. Tieši avoti par Kozlovska sakariem ar LSD nav vēl izpētīti. Netieši avoti norāda uz Kozlovska tuvām attiecībām ar P. Stučku un LSD Pēterpils grupu. Piemēram, S.T. Possony, Lenin: The Compulsive Revolutionary, Chicago, 1964, 229. lp. teikts, ka Kozlovskis revolūcijas sākumā bijis LSD Pēterpils padomes rīcības komitejas biedrs. N.H. Sukanovs, The Russian Revolution 1917, New York, 1962, 81. lp.nosauc Kozlovski un Stučku par „neškiŗamiem” latviešu SD biedriem Pēterpils strādnieku padomē.
[32] SA, 13. maijā. F. Menders, protams, bija mazinieks. Bet viņš bija mazinieks-internacionālists. Menders iebrauca Pēterpilī 9. maijā – kopējā vilcienā ar Šveices soc. dem. Robertu Grimu. Menders Pēterpilī uzkavējās tikai dažas dienas, augstākais nedēļu. Viņš 14. maijā apmeklēja Peterpils, latviešu mazinieku grupas konferenci. Šai konferencē viņš uzstājās ar īsu runu, kuŗā izteica cerību par latviešu mazinieku un lielinieku vienību. Pēc tam viņš aizbrauca uz Rīgu un nekādus sakarus ar Pēterpils mazinieki grupu un tās Strādnieku Avīzi neuzturēja. SA, 36.
[33] JL, 9. aug. Par šo gadījumu Līdums piezīmē:
„Tātad vācieši velnu grib izdzīt ar belcebulu. Sak’, ja Rīga nepaliek viņiem, tad lai no viņas nekas pāri nepaliek. Un tas būtu panākts, ja tanī sāks saimniekot lielinieki. Vai arī vācieši jūt, ka šos elementos viņiem ir visvairāk radniecisku tieksmju”. Līdums, 11. aug. Līdums varbūt nebija pietiekoši cinisks un neparedzēja varbūtību par vācu valdības iejaukšanos Rīgas kampaņā.
[34] Goldmans šo apvainojumu izteica skolotāju konferencē. Cīņa to noliedza, draudot Goldmanim ar saukšanu tiesas priekšā, ja viņš to atkārtotu. Cīņa, 12. apr.
[35] Latvijas Komunistiskā Partija Oktobra Revolūcijā 1917. 599.-602. lp.
[36] Cīņa, 7. jūl.
[37] JL, 18. aug.
[38] Cīņa, 38. aug.
[39] Cīņa. 9. aug.
[40] JL, 29. jūl.
[41] Līdums, 10.aug.
[42] Turpat. Cīņa, 9. aug.
[43] Cīņa, 15. jūl.
[44] Cīņa, 5. jul.
[45] Cīņa.
[46] Cīņa, 13. aug.
[47] Līdums, 11. aug.
[48] JDL, 9. aug. (Atreferējums no JL)
[49] B. Kalniņš, Latvijas SDSP 50 gadi, 113. lp.
[50] Revolucionāro sociālistu popularitāte Cēsīs varbūt ir izskaidrojama ar SD savienības popularitāti tajā apgabalā, ko bija attīstījis dzejnieks Apsesdēls. Brūno Kalniņš, op.cit., 113. lp.
[51] DT, 21. jūn.
[52] Partijas biroji 8. jūnijā atradās šādas vietās: 1. Rīgā – partijas birojs,Elizabetes ielā Nr 85a; 2. Maskavas ielā Nr. 189, dz.5, pie pasta nod. priekšnieka Pētersona un biedra Saliņa; 3. Torņakalnā, Satiksmes ielā Nr. 1, p. Rozes mūzikas lietu veik. pie Namik jkdzes; 4. Bolderājā, Elizabetes ielā Nr. 3, dz. 4; Cēsīs – rev. soc. birojā, Lāvas ielā Nr. 3; Valmierā – Dūnis grāmatu veikalā; Limbažos – pie Stumpa, grāmatu veikalā; Vidrišos – pie pasta nod. priekšnieka Sableviča; Igatē – skolā, pie skolotāja A. Zālīša; Rujenē – Latv. rev. soc. partijas Rujenes komitejā; Ligatē – pie b. Andermaņa; Revelē – pie H. Dūra, Fabrikas ielā Nr. 35, dz. 2; Polockā – pie D. Kaufmaņa, Minča koku zāģētavā; Smoļenskā – rev. soc. Smoļenskas organizācijā, Dūdiņa mājā; Jekaterinslavā – pie Dņepras naglu fabrikas strādnieku komit. sekr. E. Potingera; Dzērbenē – pie biedra Stalbes, „Luban” viesnīcā, pag. birojā; Koknesē – Viskaļu Puriešos, pie b. Jāņa Liģera; Ligates piestātnē pie b. Spulles, pag. namā pie b. Baumaņa; Remdenos – pie b. Eglītes, krievu skolā pie b. Kārkliņa; Petrogradā – Krievu S.R. klubā pie bibliotekāres, Livovskaja 133, pie b. A. Linde, Novaja Ģerevjņa Jazikovi 2a, pie b. L. Kalniņa, Za ņevskoi Zastazoi, Jekaterinskaja 3, pie b. J. Minka.
[53] Šo jautājumu esmu tuvāk apskatījis „The Bolshevization of the Latvian Social Democratic Party”, Canadian Slavic Studies, Nr. 2, 1967 un The Bolschevik Ascendancy in Latvia in 1917, (manuskriptā) VIII nod.
[54] SA, 19. jūn.
[55] Lai gan Jaunais Laiks 5. jūlija numurā min, ka maziniekiem Rīgā ir bijušas kaut kāda veida sarunas par piedalīšanos vēlēšanās.
[56] SA, 4. aug.
[57] Šo vērtējumu daļēja dokumentācija atrodama A. Ezergailis, The Bolschevik Ascendancy in Latvia in 1917.
[58] JDL, 9. aug.
[59] SA, 12. aug.
[60] SA, 2. aug.
[61] Piemēram, šādas ziņas parādījās 29. jūlijā Jaunā Laikā. „Vietējā sociāldemokratu partija, kā mums ziņo, sākot asi sašķelties lieliniekos un maziniekos. Rīgas Strādnieku Deputātu Padomē šī sašķelšanās jau bijuse visai asa un esot jau gandrīz droši nosakāms, ka pilsētas domes vēlēšanās mazinieki par lielinieku listes kandidātiem nebalsošot”.
[62] Strādnieku Avīze uzskatīja šo Jaunā Vārda rīcību par nodevīgu, kā darba demokratijas spēku šķelšanu. Bet Strādnieku Avīzes paškritika šinī jautājumā bija apbrīnojama: „Tā rīkojas demokrati! Mēs viņus nevainojam, jo vainīgi esam mēs paši. Būtu sociāldemokratija pratusi jau pie laika noteikti uzstāties, demokrati sekotu tai un sociālistu, bloks .būtu stiprākā strāva 13 listu starpā”. SA, 9. aug.
[63] Piemēram, pilsētas velēšanās Valkā un Limbažos sekmīgi darbojās mazinieku saraksti. Bet tā kā Vidzemē un apriņķos nebija mazinieku organizācijas, tie vēlākās vēlēšanās atbalstīja lielinieku sarakstus. SA, 23. sept.
[64] „Pie kādas partijas katram piederēt?” Jaunais Laiks, 3. augustā.
[65] Turpat.
[66] Turpat.
[67] Turpat.
[68] JL, 5. aug. Šajā sakarība skat. arī „Kas mēs esam un ko mēs gribam”, JL, 29. jūl.
[69] JL, 29. jūl.
[70] Vēlēšanu vajadzībām demokratu partija iekārtoja birojus šādās vietās:
II Maskavas Ārrīgas rajona komiteja atrodas Suvorova ielā Nr. 63 „Zieda” telpās. Pieietama biedriem, kā arī tiem, kas vēlas iestāties partijā katru dienu no plkst. 10-2 dienā un 6-7 vakarā izņemot svētdienas un svētku dienas. Sarkandaugavas rajonam notiek sapulces katru ceturtdienu ˝ 8 vak. Tilta ielā 1 (skolas telpās). Torņakalna rajona komiteja atrodas Mazā Altonavas ielā 6, Torņakalna Palīdzības biedrības telpās.
I Pēterpils Ārrīgas rajona komiteja atrodas Tērbatas ielā 9/11. Sapulces notiek katru trešdien plkst. 7 vakarā.
II Pēterpils Ārrīgas rajona komiteja atrodas Ziemeļu Palīdzības biedrības telpās Rēveles ielā 28. Āgenskalna rajona komiteja atrodas „Jonatana” biedrības telpās, Slokas ielā 17.
I Maskavas Ārrīgas rajona komiteja atrodas Lielā Maskavas ielā 273, J. Lablaika telpās. Petrogradas šosejas apkārtnes rajonam notiks komitejas sēde ceturtdien 20. jūl., 7 vak. Galvenais birojs atrodas Suvorova ielā 14a, dz. 18. Visās vietās tiek doti paskaidrojumi pilsētas domnieku vēlēšanu lietā, tiek pieņemti ziedojumi vēlēšanu akcijai un uzņemti jauni biedri. JL, 21. jūl.
[71] „Latvijas Demokratiskās partijas programa”, JL, 3. jūl.
[72] JL, 29. jūn.
[73] Jaunais Laiks Šinī jautājumā izsakās šādi: „Tā kā šis jautājums debatējot tika noskaidrots jau agrākā sēdē, tad Zemnieku Savienības uzstāšanās patiešām pārsteidz Jo cik no Latv. Demokratiskās partijas programas redzams, tad tā iet agrārjautājumā daudz tālāk, nekā Zemnieku Savienība un ir pilnīgi paredzējuse bezzemnieku apgādāšanu ar zemi. ... Ir jāizšķir arī komunālīpašums no privātīpašuma un jāpastāv, ka lielie privātzemes īpašumi pilsētas robežās tiek atsavināti un atdoti atpakaļ komūnai. Ja Rīgas pilsētai apkārtējā joslā nav pašai savas zemes, tad pilsēta nevar ne sekmīgi izplēsties, ne ari gādāt par sekmīgu labierīcību, kā rotaļu laukumiem, dārziem, strādnieku dārziem u.t.t. jo tai zeme no privātīpašniekiem būtu par dārgu naudu jāiegūst. Pat kapsētas tā nevarētu ierīkot bez, dārgas izpirkšanas maksas. /25. jūl./
Tad dažus paragrāfus tālāk mēģina Demokratiem raksturīgā veida sajaukt ūdeni no savas puses: „Nav šaubu, ka Zemnieku Savienība arī to labi saprot, bet tā kā tai esot jau noslēgts bloks ar „republikāņiem” un Veinberga „tautas partiju”, tā īsto iemeslu nesaka, bet slēpjas aiz šādiem tādiem taisnības iemesliem. Pastāvēt uz pilsētas zemes piespiestu pārdošanu nozīmē aizstāvēt zemes spekulantu intereses. (25. jūl.)
[74] Turpat.
[75] Jaunais Laiks Demokratu nostāju attaisnoja, ka esot bijis noprotams nacionāldemokratu triks nostāties velēšanu priekšgalā un uzmesties par kādiem vadoņiem, JL, 1. aug.
[76] Par latviešu demokratu partijas sadarbošanās grūtībām ar pa labi stāvošām grupām, skat. Rīgas namīpašnieku ārkārtējās biedru sapulces atreferējumu. JDL, 23. jūl.
[77] Līdums, 3. aug.
[78] Līdums, 10. aug. Atreferējums no JV.
[79] Turpat.
[80] JDL, 9. aug.
[81] JL, 5. aug.
[82] JL, 9. aug.
[83] JL, 17. jūl. Aģitācija pret radikālo darba grupu Jaunais Laiks reti kad uzbruka individuāliem kandidātiem. Viens šāds uzbrukums tika raidīts pret esošo pilsētas galvu G. Zemgalu. „Nav nekāds noslēpums, ka pilsētas galva G. Zemgals kuŗš stādīts līdz ar citiem „inteliģentiem un darba spējīgiem” domniekiem uz „radikālās darba grupas” listes, izturas pilsētas priekšgalā kā „vācu inteliģentu” ciemiņš, un vēlēšanu lietās, gar kuŗām taču mums, latviešiem, vislielākā interese, atļauj rīkoties vienīgi vāciešiem. Tā kā vācu inteliģenti neprot latviešu valodu un mocās ar to tikpat kā „velns ar krupi”, tad caur šādu pilsētas galvas vienaldzību latviešu vēlētāju vārdi uz vēlēšanu kartēm galīgi sakropļoti. Kāds Griķis saņēmis divus konvertus un kartes, bet abās vārds neģēlīgi izķēmots: vienā rakstīts „Kriķis”, otrā „Griknis”. Nevar taču prasīt no vācu patriciešiem un viņu dēlēniem, lai tie pareizi uzraksta latviešu vārdu Griķis. JL, 9. aug.
[84] Turpat.
[85] Kopš Rīgas Avīzes slēgšanas 1915. gadā Fr. Veinbergam sava organa nebija.
[86] Līdums, 31. martā. Kaļķu ielā Nr.7 atradās Vidzemes Savstarpējā Kredītsabiedrība.
[87] Jaunākās Ziņas, 28. martā.
[88] Skat. republikāņu partijas programmu Dzimtenes Vēstnesī 8. un 9. maijā.
[89] Osvalds Freivalds, Latviešu polītiskās partijas 60 gados. Imanta, 1961, 33.-34. lp.
[90] Dz. V., 20. maijā. Arī Līdums, 8. maijā.
[91] Cīņa, 12. aug. Bet ar to Cīņai nepietiek – tā mēģina sasaistīt sarakstu Nr. 12 ar pārējām latviešu partijām: „Bet kas atbalsta listi Nr.12? To atbalsta Balt. Vēstn., Jaunais Laiks un Jaunākās Ziņas – tās ieteic savās slejās šo provokatoru listi un arī savējās listes Nr. 6 un 11. Listes Nr. 6 un 11 stāv blakus provokatoru listei. Un tām pieslejas arī liste Nr. 13. Visas birģeļu listes tā: Nr. 6, 11 un 13 stāv rindā un blakus ar provokatoru listi Nr. 12. Mēžat projām tās, jo viņām neriebj liste Nr. 12.
Katram godīgam cilvēkam jānovēršas no provokatoru listes. Veinbergs, spiegu rekomandētājs nedrīkst ietikt pilsētas domē. Domē nav vietas arī to aprindu ļaudīm, kuŗu avīzes aģitē par spiegu listi Nr. 12. Un par to aģitē Baltijas Vēstn., jaunais Laiks, Jaunākās Zinas. Kauns!”
[92] JL. Tad Jaunais Laiks vēl piemetina, ka kopējā listē ar Veinbergu „ļāvušās uzstādīties personas, kuŗas atklāti bija pazīstamas kā godīgi cilvēki un pat sabiedriski darbinieki, iz bijušo radikaldemokratu vidus.”
[93] Līdums, 3. aug.
[94] Līdums, 18. jūl.
[95] Līdums, 3. aug.
[96] Turpat
[97] Vidzemes Zemes Padomes vēlēšanās radikālās darba grupas Rīgas sarakstā zemn. savienība ieņēma divas pirmās vietas – M. Valters un Eduards Laursons. Līdums, 8. aug.
[98] Līdums, 3. aug.
[99] Līdums, 20. maijā, 3. jūn. Apvienošanās izjuka divu iemeslu dēļ. 1. Demokrati jauno partiju gribēja saukt vienkārši par Latvijas demokratisko partiju. Radikāldemokrati to uzskatīja kā pavirzīšanos pa labi. 2. Nevarēja nolemt, ko darīt ar kopējo avīzi – izveidot Jauno Vārdu par partijas organu, mēģināt pārcelt jauno Dienas Lapu no Pēterpils uz Rīgu, vai arī nodibināt jaunu avīzi. Turpat.
[100] JV, 28. martā. Radikāldemokratu partijā varēja pierakstīties sekojošās vietās:
L. Ņevas ielā 12. dz. 8; pie Pētera Rozes Čiekurkalnā 7. līnijā Nr. 14; pie mājsaimn. Janelsiņa Karlīnes ielā 8/10; M. Kauliņa Šarlotes ielā 17; skolas direktora Sprīvuļa Tērbatas ielā 1/3; Dr. A. Čikstes jkdzes Troņmantnieka bulv. 21, un Puškina bulv. 8, dz. 1; Krevica konditorejā Elizabetes ielā 77; R. Valdmaņa Marijas ielā 15; elektrotechn. kantorī Stabu. ielā 28; podporučika Grāmatiņa latv. strēln. brigādes štābā; Krājaizdevu kasē, Suvorova ielā 3; J. Kalves, Sarkandaugavā, Ziemeļu ielā. Turpat.
[101] „Jaunā Vārda” akcionāri pēc tam kad tiem nav izdevies „piesmērēties” sociāldemokratiem maziniekiem, tagad nu, kā mums ziņo, piebiedrojušies Zemnieku Savienībai un Nacionāldemokratiem. Ja jaunvārdnieki tā rīkojas pēc visiem vējiem, tad var sagaidīt, ka kādā jaukā dienā tie sakusīs ar Fr. Veinberga tautas partiju. JL, 1. aug.
[102] Līdums to raksturoja kā partiju ar manāmu tieksmi uz sociāldemokratismu. No sociāldemokratiem tā atšķīrās, jo partijas programmā netika uzņemtas radikālākas sociālistu prasības kā zemes nacionalizācija. Līdums, 31. martā.
[103] Līdums 3. aug.
[104] Rižskij Front, 12. aug.
[105] Līdums, 11. aug. Grūti iztulkojama ir fraze Jaunajā Vārdā, par iespējamību, ka jaunajā domē būs ebrēju majoritāte. JDL 9. aug.
[106] Apbedīts tika tranšeju strādnieks Starks, ko nositusi vācu bumba.
[107] JL. 9. aug.
[108] Līdums, 2. jūl.
[109] Līdums, 11. aug.
[110] JL, 9. aug.
[111] Turpat
[112] JL, 17. aug.
[113] Šis apvainojums nav izteikts tieši pret lieliniekiem. Nenoliedzami, ka lielinieki ir ar to domāti, jo ir runa par „ sarkano grašu” piedāvāšanu. JL, 12. aug.
[114] Līdums, 17. aug.
[115] Līdums, 15. un 17. aug.
[116] Vēsturniekiem būtu jāatjauno faktu izmeklēšana par Rīgas krišanu un Pagaidu valdības uzskatiem par Rīgu. Varbūtība par Rīgas atdošanu vāciešiem nebūtu jāizlaiž tikai tādēļ, ka lielinieki uz šo apvainojumu ir pastāvējuši.
[117] JL, 14. aug.
[118] Līdums, 17. aug. 11. augustā 10.000 kartītes ar aploksnēm vēl neesot bijušas izsniegtas. JL, 11. aug.
[119] JL, 14. aug.
[120] Turpat
[121] JL, 16. aug.
[122] JL, 14. aug.
[123] Līdums, 17. aug.
[124] Atreferēts Līdumā, 18. aug.
[125] Turpat
[126] Turpat
[127] Turpat
[128] Turpat
[129] V. Bastjānis Vidzemes Zemes Padomē tika ievēlēts no Cēsu apriņķa. Viņu izmeta no partijas ar Centrālkomitejas lēmumu 25. oktobrī. Brīvais Strēlnieks, 29. nov.
[130] JL, 16. aug.
[131] JL, 18. aug.
[132] Cīņa, 16. aug.
[133] Turpat
[134] JL, 19. aug.
Apceres autors Dr. Andrievs Ezergailis dzimis 1930. gadā Rites pagastā Jēkabpils apriņķī. Vācijā mācījies Ansbachas Daugavas ģimnazijā. Beidzis Mičigenas pavalsts universitāti 1956. gadā. Maģistra (M.A.) gradu ieguvis Ņujorkas universitātē 1960. gadā, turpat arī doktora gradu (Ph.D.) 1968.gadā.
Maģistra disertācijas temats: „Aģitācija Vidzemē un Kurzemē no 1860.-1905. gadam”. Doktora disertācijas temats: „Boļševiku revolūcija Latvijā no marta līdz augustam 1917. gadā”. Īstenībā tā bija studija par latviešu sociāldemokratu partiju pirmā 1917. gada revolūcijas posmā.
Publikācijas: Jaunajā Gaitā (skat. 58., 63. un 65. num.), Canadian Slavic Review („The Bolshevization of the Latvian Social Democratic Party”) un Yale Review („Anglo-Saxonism and Fascism”). Pēdējais vēl nav iznācis.
1968. g. aprīlī lasījis referātu par 1917. g. revolūciju Latvijā organizācijā „American Association for the Advancement of Slavic Studies” /AAASS/ ziemeļaustrumu novada konferencē.
Biedrs šādās organizācijās: „American Historical Association” un „American Association for the Advancement of Slavic Studies”.
Strādā Itakas (Ithaca) kolledžā par docentu (Assistant Professor) vēsturē. Māca Krievijas un moderno Eiropas vēsturi.
Brīvajā laikā nodarbojas ar dārzkopību, tenisa spēlēšanu un 1917. g. revolūcijas pētīšanu.
