GRŪTSIRDĪGS KAIMIŅŠ

Jau pirms savas pāragrās nāves 1965. g. rudenī Johannes Bobrovskis (Bobrowski) bija ieguvis plašāku ievērību vācu literārās aprindās (vairākas godalgas un Grupas 47 un Vācu mākslas akadēmijas balvas), bet tikai pēc nāves publicētie darbi (Litauische Claviere, Verlag Klaus Wagenbach, 1967; Hetterzeichen, turpat,1967; Nachbarschaft, turpat, 1967; Der Mahner, turpat 1968) skaidri rāda, ka zudis izcils un vienreizējs rakstnieks. Cik daudzu vācu rakstnieku cilme meklējama Tilzītes apkaimē?

Tiklab Bobrovska dzeja, kā īsie prozas darbi un romāni mierīgos, lakoniskos, lapidāros teikumos pauž vienu galveno tematu – vāciešiem jāiemācās saprast savu austrumu kaimiņu dzīves veids un izpratne. Bobrovska darbos poļi, lietuvieši, žīdi, latvieši un viņu kaimiņi vācieši sastopas, sarunājas un viens otru viscaur pārprot gaŗajā, pārpratumiem pilnajā vēsturē. Autora respekts pret šiem austrumu kaimiņiem, ar kuŗiem viņš plašāk iepazinies kaŗa gaitās un gūstā, nav mazais: pārprašana, gandrīz gribēta, ir lielāko tiesu vācu vaina. (Šī „uzdrošināšanās” izraisījusi sašutumu – „es gibt solche Kulturwerke ‘deutschen Geistes’ oder ‘Deutscher Osten’, die schicken mir ab und zu ihre Broschuren. Die koennen das gar nicht ertragen, dass jemand, der von da her ist, diese deutsche Kulturleistungen etwas kritisch ansieht”.) Bet Bobrovskis nav lēts optimists un nelolo cerības, ka kaut kas varētu būt bijis pagātnē citādi vai varētu būt citādi pašlaik – rētas un neuzticība ir dziļas, tās nevar ar burvja mājienu izgaisināt.

Koncertmeistars Gāvēns un profesors Foigts romānā Lietuviešu klavieres iemieso šīs kaimiņnieciskās grūtības. Būdami sapņotāji abi, viņi cer ar kāda lietuviešu kollēgas palīdzību uzrakstīt operu vācu valodā, ņemot vielu no Donelaiša dzīves un darbiem un izlietojot lietuviešu tautasdziesmu motīvus. Bet – ir 1936. gads; robežapgabala vāciešu nacionālā lielummānija atbalsojas lietuviešu tautiskās pagātnes mītoloģizēšanā. Iecerētajam darbam, kas ignorē nacionālās robežas, nav sagaidāma publika. Un Donelaitis? Viņš ir piemērs no pagātnes – racionālisma laikmeta cilvēks, kosmopolīts un patriots, kas dzīvoja pirms Eiropas šovinisma epidēmijām un pasauli vēl redzēja skaidru un veselu. Arī viņa tautietim, skolotājam Počkam, tā gara pasaule, kas iemūžota Donelaiša darbā, šķiet pievilcīgāka nekā tā, kuŗā viņš ieraudzījis dienas gaismu. Pašreiz, Bobrovskis šķiet grūtsirdīgi sakām, tautu saprašanās ir īstenojama vienīgi personiskā plāksnē, atsevišķu cilvēku starpā, kas var pacelties pāri savam mazumam un ieraudzīt lielumu otrpus robežai – saprašanās, kā šī utopiskā fantāzija, šī opera, kas neņem vērā „dzīves realitātes”, nedomā par publiku, neievēro „tautas vairākuma” gribu un prasības.

Fantastiska iedoma tāda opera, jā – un vēl kas: mākslas neatkarības deklarācija. Diemžēl, vīriem ar varu, reālistiem, tā tikpat nesaprotama un nevajadzīga kā meklējumi pēc taisnīgākas pasaules: „Wie muss eine Welt fuer ein moralisches Wesen beschaffen sein?” – „Moralisches Wiesen, ach du lieber Gott. Das ist ja jeder selber, meint jeder selbst. ... Ordnet es sich oder bequemt sich’s? Wer bequemt sich? Was ist das eigentlich? Und moralisches Wesen? Und beschaffen sein? Und muss?” Tādus jautājumus noslauka pie malas cietā dzīves gudrība „Zaehlen zaehlt alles” jeb „Nauda runā skaidru valodu” (Boehlendorff und andere, Deutsche Verlags-Anstalt, 1965).

Līdz pēdējam Bobrovskis dzīvoja Austrumberlīnē, piedalījās rakstnieku kongresos rietumos, bet vienmēr atgriezās. Viņš nebija partijas biedrs, bet viņu lika mierā. Viņš rakstīja kā gribēja, un viņa darbus izdeva – abās Vācijās. Klopštoks, vēlākais Mērike (Moericke) un Džozefs Konrāds stāvējuši viņa mākslai kūmās; ar šiem priekštečiem viņu saista arī radnieciska nostalģija un grūtsirdība. Bet Bobrovskis šo mantojumu bija pārvarējis; viņa stāstītāja un dzejnieka balss pieder viņam pašam. Tā nav viegli saprotama, jo tur katrs vārds, arī visvienkāršākais, ir neaizstājams un nozīmīgs, bet to saklausīt ir godīgu pūļu vērts.

Ojārs Krātiņš

 

 

 

 

TRĪS ZVIEDRU ROMĀNI

Vilhelms Mūbergs, zviedru rakstnieks, kas vairākkārt redzēts portretējies ar sava emigrantu eposa latviskā tulkojuma sējumu rokās, aizvadītajā rudenī iznākušajā romānā Nodevēju zeme (Vilhelm Moberg, Förrädarland. En berättelse om människor som historien har glömt. Stockholm: Bonniers, 1967) stāsta par cilvēkiem, kuŗus vēsture aizmirsusi. Tie ir smolandieši, kam 16. g.s. izgadījies atrasties uz divu naidīgu karaļvalstu – Zviedrijas un Dānijas – robežas. Izgadījies. Jo Vissefjērdas un Frīdlevstades pagastā dzīvojuši tie paši smolandieši, tikai karaļi izlēmuši, ka strauts, kas atdala vienu pagastu no otra, ir arī valsts robeža un sarkans akmens strauta vidū – robežzīme. Tas arī neko nav nozīmējis, jo abu pagastu govis arī turpmāk ganījušās kopā un zviedru smolandiešu meitas tāpat satikušās ar zviedru smolandiešu puišiem (un otrādi) kā agrāk.

Bet kad iesācies kaŗš, viena smolandieša govs kļuvusi par otra smolandieša ienaidnieka govi, un smolandiešu meitas izrādījušās saprecējušās ar smolandiešu puišiem, kas ir ienaidnieka puiši. Utt.

Šis Mūberga jaunais darbs ir leģenda par cilvēkiem, kuŗu leģendās nav. To nav arī Vēsturē, jo vissefjērdieši un frīdlevstadieši gan pratuši art un sēt, bet ne rakstīt chronikas, kuŗās būtu atspoguļojies viņu viedoklis. Chronikas runā vēstures taisītāji, ne vēstures materiāls.

Tā ir cilvēces traģēdija, un Mūbergs ar disciplinētu rakstnieka roku parāda šo absurdo situāciju, mēģinādams tā notraukt putekļus no vēstures aizpuses, tās, par kuru patiesībā būtu jādomā visvairāk. No vēstures cilvēku situācijas, kādā tie nonāk bez pašu vainas, bez jebkādas intereses kļūt par veidojamo mālu pasaules taisītāju rokās.

Gaŗajā Mūberga darbu virknē šis jaunais darbs šķiet piederam Mūberga literārā devuma augstākai galotnei. Tas ir caurcaurēm daiļproza vārda vistiešākajā un labākajā nozīmē. Nobela prēmiju par to nebūtu par daudz prasīts.

Nobela prēmijas laureāts Pērs Lāgerkvists turpina savu monumentālām līnijām izzīmēto leģendāro romānu (īstenībā – gaŗo stāstu) rakstīšanu, kuŗu darbība norisinās ģeografiski bībeliskos platuma grados un laikos. Lāgerkvista jaunais prozas darbs Mariamne (Pär Lagerkvist, Mariamne. Stockholm: Bonniers, 1967) ir amatnieciski nevainojams stāsts par „lielā ķēniņa Heroda” sievu Mariamni, ko vienīgo tas mīlējis, savas jūtas nespēdams saprast, jo viņa dvēsele ir tuksneša dvēsele, kuŗā zvaigžņu sadurstīts un sadzelts tukšums un vientulība.

Par Lāgerkvista darbu sakāms vienīgi tas, ka tā literārais noveidojums ir vienmērīgs, izsvērts, koncentrēts un bez liekvārdības. Bet darbs kā tāds uzrakstīts bez jebkādas iekšējas kvēles, tas nesaista, ir it kā atdzisis meteors, kuŗa formu varam apbrīnot, lai pēc tam vienaldzīgi ietu tālāk. Tā, protams, nav Nobela prēmijas vaina, ka tā.

Kārļa Görana Ekervalda Poļu cukurs no Norvēģijas (Carl-Göran Ekenvald, Polsk socker från Norge, Stockholm: Bonniers, 1967) ir turpretī romāns, kas virspusē, ironiskā izgaismojumā, uzvanda mūsdienu Zviedrijas sabiedriskās ačgārnības. Kā zināms, Zviedrijā ir valsts baznīca, un mācītāji – valsts ierēdņi. Nav svarīgi, cik liela ir šo ierēdņu ticība, bet viņiem svarīgi ir noturēt ērto pozīciju sabiedrībā.

Fabula romānā Poļu cukurs no Norvēģijas sākas ar to, ka kāds bīskaps ievērots savās svētrunās lietojam neparastus (un „nepareizus”) izteicienus, kuŗi viņa amata brāļos izraisa satraukumu, jo bīskapa uzvešanās varētu vērst uz sevi preses uzmanību, kas vienmēr mēģina apšaubīt priesterības ticības īstumu. Tādēļ bīskaps nonāk amata brāļu ielenkumā, un „cietokšņa” sturmēšanu uzņemas kāds jaunāks amata brālis, kam laimējies iekļūt bīskapa ģimenē, uzcerot bīskapa meitu.

Lai saglābtu Lieldienas, panāk, ka bīskapu piespiež iet „slimības atvaļinājumā” un par „uzraugu” uz bīskapa vasaras mītni dodas arī jaunais amata brālis. Tur bīskaps met pēdējam acīs izaicinājumu: Ja tu šajā draudzē vari atrast divpadsmit ticīgos, kas nāk mani lūgt palikt bīskapa amatā, es palikšu. Uz to jaunais amata brālis atbild, ka viņš ne tikai atradīšot šos divpadsmit, bet turklāt arī tādus, kas Zaļā ceturtdienā piedalīšoties simboliskā kāju mazgāšanas aktā, kā tas agrāk noticis, simbolizējot to, ka Jēzus mazgājis nabagiem kājas.

No visas šīs lielības, protams, nekas neiznāk. Draudzē, kur tiek meklēti šī akta brīvprātīgie dalībnieki, mācītāja tērps nozīmē – bēres. Ārpus tām, dzīvē, garīdznieks ir kaut kas, kam nav nekāda sakara ar realitāti, ikdienu. Simboliskā akta dalībnieku meklēšana nesekmējas, ja atskaita dažus meža strādniekus, kas būtu ar mieru, ja tiem par to maksātu stundu algu, pieskaitot virsstundu pielikumu. Un pulciņu draudzes dāmu, kas jau sen iecerējušas „baznīcas spēli”, cerēdamas ar to iekļūt laikrakstā.

Summa summarum: valsts baznīcas ierēdnis – garīdznieks ir nospodrināta virskārta, zem kuŗas ir totāls tukšums un vienaldzība tajā jautājumā, kuŗu pārstāv sīki sazarojies valsts ierēdņu mācītāju tīkls.

Ekervalda ironija ir dzēlīgi skarba, viņa izgaismojums – nesaudzīgs un aktuāls. To vēl vairāk pasvītrā bīskapa kollēgu cerības, ka viņš padevīgi aizies pensijā, neatklādams, ka īstenībā netic tam, –  ko sludinājis. Tā vismaz pārējiem būtu saglābta iespēja turpināt tālāk tāpat kā līdz šim – kā akadēmiski izglītotiem valsts ierēdņiem mācītājiem algas Zviedrijā ir gluži pieklājīgas.

G.I.

 

 

 

JAUNĀS GAITAS REDAKTORI – LAUREĀTI

Aspazijas 100. dzimumdienai veltītā sarīkojumā Stokholmā 1968. g. 16. martā paziņoja, ka Raiņa un Aspazijas fonds godalgojis Kārļa Ābeles (Austrālijā) dzejoļu krājumu Saule viena un Ivara Lindberga (ASV) krājumu Starp atnākšanu un aiziešanu. Žūrijas komisijas motivācijā cita vidū teikts, ka šie dzejnieki ar moderniem izteiksmes līdzekļiem dzejā turpinājuši Raiņa un Aspazijas idejisko domu liriku. Katras balvas lielums ir 200 dol.

Abas grāmatas izdevis Jāņa Abuča Ziemeļblāzmas apgāds Zviedrijā. Pusgada laikā nu jau trīs Ziemeļblāzmas grāmatas godalgotas: pērnruden Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas fonds godalgoja tai pašā apgādā iznākušo Andreja Irbes prozas krājumu Marisandra kaza.

Vērtējot 3 iepriekšējos gados publicētos kopas biedru darbus – dzejā, prozā, drāmā un publicistikā, LPB Kanādas kopas $300,– balvu Aspazijai veltītā sarīkojumā 1968. g. 31. martā Toronto saņēma Tālivaldis Ķiķauka par stāstu un noveļu krājumu Tramvajs tuksnesī.

Visi četri godalgotie autori ir Jaunās Gaitas redakcijas locekļi.