|
Eduards Freimanis
|
māj sievas un smejas ar acīm: ik solim ir ritms kā vējam, ik vārdā ir doma kas lido. Un esi tu viena no ziedošām sievām, kas mani grib satvert kā gaismu. Ai, ai, kam tu pieglaudies maldā? Nu aizgājis esmu - tavs sapnis, kas dzīvoja rindās, bet palika tālu tais dzīvības dienās, kad sevi es nesu reiz saujā un devu ik skuķei, kas mīlēja dzeju. Nu atskaņa esmu, ko satvert vēl gribi ar alkainiem pirkstiem, kad diena tev sadrūp, kad, lasot par gaismu, tev aizmiglo acis. Nu pieķēries kapsētas sapnim, kas atnāk ik ielai, ik meitenei dziesmas vēl dziedāt. Kāpēc tu nenāci toreiz, kad sapņiem es piejaucu dzīvi? Tu manī tik sapni mīli, bet es tevi mīlēju visu. Vai tāpēc tev veltīju dzīvi, lai aizmūžos pieglaudies man? Ar asinīm mīlēju tevi, ar rokām kāroju tvert! Ar tevi es gribēju saaugt, lai mīla un dzīve ir viens! Bet nāve un sapnis ir viens! Un tāpēc nav debesīs miera: es nāku uz pilsētu seno.
Kad ielās nu sastopu tevi, kad esmu ar tevi un dzeju, kad mani kā sapnī tu skūpsti – par laimi es mūžību dodu.
|
| BALTĀ RAGANA |
Ziema, ziema - ragana balta – nāca nelūgta - pagalmā guļ. Nelīdz ne liepziedu tēja, nelīdz ne nopirktās neļķes, nelīdz ne spainis saulainu ogļu, ko kupenā bēru. Šorīt ziema istabā līda, kaklā kārdamās, apbūra mani: Apmāts saucu nu putnus, apmāts zīmēju puķes, apmāts rokas ūdenī bāzu un meklēju aļģes. Zinu: ragana smejas par mani – ledu mierinot liek man uz galvas. Tomēr es atrāvu durvis, tomēr es kārpījos sniegā, kamēr sev atradu pienenes sēklu, ko izdiedzēt podā. Dienām paejot, burvība kritīs, auga asni kas lūkosies logā. Vasara sēdēs uz asniem; vasara - jasmīnu lauma – atkal piedziedās mani ar lapu un ūdeņu balsīm.
|
| DRAUGS SMAIDA |
Šodien viņš smaida, jo ārsts tam pateica ziņu par nāvi. Pārgriezts kā ķirbis - trīs sprīžus no kakla uz leju- viņš manī raugās bez bēdas, jo elpot vēl spēj un knisli redz brienam pa gaismas strautu, kas līst pār istabas sienu. Viņa vēža apsēstā niere – kā sarkana nelaimes pika – guļ uz pētnieka galda. Vai draugs vairs bēdās par to? Dzīvot jau var arī, ja niere ir viena - tos mēnešus dažus vai gadu. Desmitreiz dzīvāk viņš priecāsies prieku, desmitreiz maigāk viņš mīļoto saudzēs, desmitreiz īstāk par visiem viņš aizlūgs, desmitreiz dziļāk viņš skatīsies dzīvē, desmitreiz tuvāk viņš ieraudzīs Dievu nekā veselais tas, ko liktenis piepeši nosit kā vērsi ar cirvi. Desmit dzīvju draugs dzīvos tos mēnešus dažus vai gadu. Lūk tāpēc viņš smaida, kā ķirbis kaut pārgriezts, un klausoties vēsti par nāvi.
|
|
|
1. Auļo, auļo! Ātrums ir spēks, kas notur!
Ieķēries gaisā kā krēpēs pakalniem pāri lēcienus, ne niknumu pretvirzienos. Ātrums ir šķēres - pārgriež cilpas un atšķiŗ: kas grāvmalās ogo, kas iet skrieties. Ļaujies, neturies pretī! Lai vaigus peŗ matu grīstes, lai vējš žņaudzot sitas ap kaklu, lai paliek zeme! Aizlidosim!
2. Tava stūre man rokās – labprātīgā padošanās!
Brūniem pirkstiem valdu spēku puķu kātos, tiesnešu prātos,
spēku, kas bremzēs, un eksplozijās.
Tava dzīvība manos brūnajos pirkstos – vai tev nav bailes?
3. Un tad mēs nogriezāmies uz aizmirstām mežu pļavām un zilziedu ezeriem.
Brīžiem tu valdīji stūri, brīžiem tā tevi, kad sarkanu spārnu putni kā slazdā vilināja, kā ar brīvību māja.
Un dienvidus bula burvībā te priežu mizā kuģojām, te vēžot bridām, te Lieldienas svinējām, te apkūlību talkas, te zivis strautā ķērām, te paši zivis bijām, te atkal nē –
ziedputekšņu miglājā ceļš drīz zuda, drīz atklājās, stūre te klausīja, te gražojās,
līdz vakara gaiļi sauca mājās.
4. Pašķiŗot zarus un smilgas, atliecot tumsu, braucām tās labās nakts jūdzes, kam gar malām zied rudzi. Pelēku svārku dieviņš sēdēja mums blakus, drīz iesnauzdamies, drīz pavērdams acis, teikdams: „Dziediet, bērni, vēl kādu dziesmu!” līdz aizmiga pavisam.
Trīs gliemeži vilka mūsu ratus, dzelteniem ragiem taustot ceļu, nevienam nedarot gauži.
5. -līdz mūs apturēja koku un nakts ūdeņu klusums, nodzēsa spuldzes, aizrasoja logus un atstāja vienus – ceļa vidū, tālu no mājām,
tuvu mājām,
bet tām bij aizvērti slēģi, tās negaidīja neviena.
Tepat mums jāpaliek – ceļa vidū.
6. Tu pati zini – tumsā pretī ar tālo gaismu braukt nav ļauts. (I.Ziedoņa Motocikls)
Kādreiz atzīšos - es skaužu lietu un vējus, kas cērt tev rievas sejā, un līkloču meža ceļus un valgās pludmales, ko tu izbraukā, un saknes un akmeņus, pret kuŗiem tu atsities, un smiltis, kur tavs motocikls stieg.
Kādreiz atzīšos - aiz gaismas slēpdamās, nenolaistām ugunīm žilbinot, auļoju tev pretī, lai, spuldzēm atsitoties, mēs satiktos - akli pēkšņā tumsā.
Kad atšķirsies zari un stumbri, un ceļš būs ceļš mēs abi būsim kājniekos.
|
|
|
viszinīgie gaisi kļuva par vientuļu tālums bija par plašu saule par gaišu
viņš gribēja būt tāds pats dzīvot siltā cilvēku mājā gribēja mīlēt
paslēpis spārnus zem mēteļa, viņš staigāja tālu meklēdams visu zinošais, saprazdams viņus runāja stāstīja atbildēja dzirdēto prasīšanu
bet viņš zināja par daudz viņa sacīto taisnību atrisinājumu neviens nedzirdēja
varbūt, ka viņi nesaprazdami izlikās
viņam teica, nelaime ir viņa spārnos
izplēsa sev spārnus kopības iegūšanas dēļ ilgi gulēja tumšā pagrabā salmu cisās vājš bez spārniem sajuzdams cilvēku sāpes
saule māja caur režģaino logu debesu plašais zilums skaļi sauca
viņu nesaprata ne spārnu dēļ; baidīja asiņains mētelis sāpju pilnā seja
kritis bezspārnu eņģelis viens virs zemes nejauda gaisos atpakaļ bēgt
|
|
ZIEMSVĒTKI 1967
|
Zeme deg neona ugunīs un mēs bēgam. Skaļi zvani kliedz spēlē pestīšanas armija sludinot pastardienu un augšāmcelšanos. Aizbāžam ausis. Bēgam psīchodeliskās trīsdimensionālās krāsās hašišā un zālē bet tie nejauž ilgi atbildi tukšumam ...aiz aitu pūļa atkal debesīs izplešas milzīgā sēne. Kaut kur tālumā sprāgst, kāds klusi, mierīgi nolec no zelta tilta zem dārdošas, nerimstošas satiksmes straumes.
Skaļi Ziemsvētku zvani kliedz.
|
| KLAUNS |
Seja, savilkta ņirdzīgā smaidā nedzirdamos smieklos mirdzošie zobi sarkanā klauna sejā
viņš dejoja desmit dienas traku, elektrisku elles deju ar lāčiem ar Mefisto Venus kalnā ātrāk, ātrāk viņš griezās riņķī ātrāk par skaņu burvju aplī
mūki dziļi uzrautām kapucēm sirdsapziņas dzenāti kaŗa kalpi durdami sev bezgrēka eņģeļi bez sejām, bez rokām vaska prezidenti bezgala rindā pakārti diegos visi griezās nebeidzamā posmā ar viņu
viņš dejoja desmit dienas skrēja ātrāk par gaismu
Dubļainās skrandas karājas dzeloņdrāšu žogā nekustīgajā sejā sastinguši smiekli matus purina vējš.
|
|
SAGŠA
|
dzintara sprādzēm, madarotiem audumiem un izrakstītiem krekliem guļ manas vientulības baltā sagša.
Dienā ar rotām un audumiem greznojos ļaudīs. Naktī baltajā sagšā viena tinos---
Vai piedot, tev, kas patvarīgi no pūra lādes sagšu izvilki, starp nokvēpušajiem debesskrāpjiem izkāri ļaužu kārajam skatam?
|
| SIENA |
Kuŗš no mums ir slims? Mūsu starpā kā bērnu slimnīcas lipīgo slimību telpā stikla siena. Reižu reizēm pie stikla pienāc tu, citreiz es. Redzam cauri. Izstiepjam rokas, lai saskartos - pirkstus saldē stikls. No manas puses skatoties, tava atviz sārtā gaismā, it kā rietošas saules vai uguns vai asins atspīdums tavā un tavējo sejās iezīdies būtu. Citreiz zaļganā bālumā liekas, tu trīsi... Sniedzos, sniedzos, sniedzos, lai pārliecinātos, ka gaisma viļ- stikla sienā pret tavu seju manu pārsisto pirkstu asinis gail... No tavas puses stikla siena kā spoguļi Minchenes Oktobŗa svētkos: mēs - īsi un plati, strupiem kakliem un plakanām galvām kā pārēdušies bez sāta vai tievi un kaulaini, iedobtām acīm un drebošiem mantraušu pirkstiem... Tu sniedzies, sniedzies, sniedzies, acis sastopas, jūtam viens otru caur mānīgo stiklu--- Tavas rokas noslīd pār glumo virsmu taustīdamās un nokrīt mani nesasniegušas...
Pasaules ārsts aizbraucis, laikam, zvejot...
Mēs neviens neesam slimi – mēs gaidām, lai atbīda stiklu, vai mēs to reiz sasitīsim. |
