„Nu, šī ir zaudētāju zeme,” labsirdīgais krievu K.G.B. pulkvedis Stoks saka par Latviju Lēna Deitona spiegu romānā Biljondolaru smadzenes (Billion Dollar Brain). „Šeit nospiedīga sajūta piesātina gaisu kā indīga gāze. Tu nemaz nezini, kādi briesmu darbi šeit nodarīti. Latviešiem bija savi fašisti, vēl nežēlīgāki par vāciešiem. Biķernieku mežā viņi nobendēja 46.500 cilvēku. Dreiliņu mežā, kas atrodas 5 km uz austrumiem, vēl 13.000. Zolotaja Gorkā tie noslepkavoja 38.000... Vecus, grūtus, klibus. Viņi nogalināja visus, turklāt dažreiz briesmīgi, ilgi mocot. Vācieši, priecīgi, ka atraduši tik izdabīgus slepkavas, lietoja Rīgu par sakomplektēšanas vietu nogalināmiem. Vilcienu pēc vilciena tos sūtīja šeit no Vācijas, Holandes, Cechoslovakijas, Austrijas, Francijas, no visas Eiropas, jo Latvijā sastādītās SS vienības bija labākie slepkavas... Informācijas ievākos mums atzīmēti simtiem tādi latvieši: kaŗa noziedznieki, kas tagad dzīvo Kanādā, ASV, Jaunzēlandē un visur pasaulē. Varētu sagaidīt, ka cilvēki ar tamlīdzīgu terrora vainas nastu klusētu un būtu pateicīgi, ka izmukuši no taisnas tiesas, bet nē, tā nav. Šie saslaukas ir galvenie nemiernieki.” ‘Nemierniekus’ pārstāv Teksasas fanātiķa ģenerāļa Midvintera organizācija, kuŗa, strādājot pēc ‘Biljondolaru smadzeņu’ skaitļotāja plāna un grafikas, gatavojas ‘atbrīvot’ Latviju. Paredzēts ar triecienvienībām krustot Baltijas jūras ledu no Somijas līdz pat Rīgas jūrmalai, kamēr ‘pagrīdnieki’ paralizē krievu armijas elementus ar kādas baktērijas izplatīšanu. Uzbrukums, protams, sensacionālos skatos avarē kaut kur Rīgas jūras līcī, un no tā izglābjas viens pats apmulsušais, ciniskais varonis Palmers.

Deitona komplimenti latviešu ‘slepkavām’, grāmatas un filmas fabulas paviršā uzbūve un samērā jaunais kritikas un publikas jau pieņemtais ‘krievu filozofa’ notēlojums jāvēro ar to pašu cinismu, kas Hariju Palmeru, Deitona izklātnē izveido par gluži ticamu sabiedrības, it īpaši ‘pagrīdes’ dzīves spoguli.

Pieskaŗoties techniskām paviršībām, jāsaka, ka tās gribot negribot vismaz filmu, ja ne grāmatu, ievirza stipras satīras žanrā. Varbūt tas pārāk vienkārši domāts, bet kāpēc ‘Biljondolaru smadzeņu’ skaitļotājs trakajam ģenerālim neieteica ‘atbrīvot’ Igauniju? Tā taču Somijas izejas pozīcijām daudz tuvāk – un tiktu krietni samazināts risks, krustojot, tikai Somijas jūŗas līča, nevis visas Baltijas jūŗas ledu. Kāpēc lēni krustot ledu ar smagu mašīnu konvoju, ja ‘aģenti’ jau vairākkārt ‘ielidināti’ tieši Rīgas pievārtē? Liekas, ka ‘Biljondolaru smadzeņu’ skaitļotājs nespēj uz šiem jautājumiem atbildēt (vai arī Midvinters citas atbildes nemeklē). Bet tas jau pārāk nevar pārsteigt; ‘Biljondolaru smadzenes’ nespēj pieķert arī Midvintera Latvijas ‘pagrīdnieku’ pārvaldnieka Harvija Ņubegina krāpšanu. Paturot ‘pagrīdniekiem’ domātu naudu, Ņubegins sūta no Helsinkiem labvēlīgus ‘progresa’ ziņojumus Midvintera centrālei Teksasā.

Smieklīgs ‘pagrīdnieku’ tēlojums: šī laupītāju un melntirdzinieku banda, kuŗai it kā būtu jāveic ‘atbrīvošanas’ sagatavošana, runā tikai krieviski! (Deitons un filmas scenārija darinātāji laikam nav sapratuši, ka krievi jau Latviju ‘atbrīvojuši’). Ja domājam, ka pareiza valoda būtu pārāk liela prasība, tad atcerēsimies skatus Ņujorkas Latviešu biedrībā Boba Hopa filmā par Džimiju Vokeru. Jāpiebilst, ka sākumā varētu likt puslīdz lielas cerības uz Midvintera ‘atbrīvotājiem’, tad tālākā norisē šie komiskie pagrīdnieki atbrīvos katru no ticības un paļāvības uz tiem. Apvainoties par šo izlēcienu, Liekas, nozīmētu piedēvēt tam pārāk lielu nozīmi. Jānožēlo gan Deitona grāmatas viltošana. Filmā ir arī citas sīkākas paviršības, kuŗas, salīdzinājumā ar grāmatu, sevišķi iezīmīgas. Jau minēta Palmera un citu aģentu slepena izsēdināšana Latvijā. Dīvaini, par to neliekas ne zinis ne krievu radara ‘sēta’, ne turienes iedzīvotāji, kas nometināti vai nu patiešām tālu izretinātos kolchozos vai jau pieraduši pie tādām izdarībām. Aizmigusi somu sādža filmā parādīta kā Rīga, kur Palmers ierodas ar neticami vecmodīgu vilcienu. Kafejnīca ‘Luna’ (kur citur lai Rīgā spiegi satiktos?) izskaistināta tik pasakaini bizantiska, ka varētu tikpat labi kalpot kādā nākamajā Džona Veina ‘vesterna’ filmā. Ja Džulians Saimonss Anglijas laikrakstā Sunday Times (3.4.66) spēj jūsmot: „...Visas pilsētas vērtētas un aprakstītas ar asu pilsētnieka skatu... Es vairāk atcerēšos šīs grāmatas lokālās vietas un cilvēkus nekā atjautīgo fabulu...”, tad būtu bijis interesanti lasīt viņa reakciju, salīdzinot savu un scenāristu izdomu.

Ja esam konservatīvi skeptiķi, t.i., ja nevērtējam pārāk augstu caurmēra cilvēka intelliģenci un ja arī nesagaidām liberāļu, šo ‘valsts stūrakmeņu’, iemīļoto gribu vai piepūli skaidrāk saprast to, kas jau pusgremotā, stilizētā, labi sataustāmā formā tiem dots, tad ar mierīgu skatu spēsim vērot sava veida glaimojošu vēstures un varoņu popularizēšanu, kuŗā jaunu vietu nesen iemantojis ‘krievu filozofa’ tēls.

Citēsim dažus recenziju fragmentus no angļu laikrakstiem: „ ... Rezultātā, grāmata ir pietiekami (mans pasvītr. – J.M.) intelliģenta. un atjautīga, lai nepārtraukti saistītu uzmanību...” (Francis Kings, Sunday Telegraph, 3.4.66.); „ ... ‘Biljondolaru smadzenes’ ir viņa labākā grāmata, apburīgi... intelliģenta, ar spilgti iezīmētu vārdu spēli...” (jau minētais Džulians Saimonss); „(‘Biljondolaru smadzenes’) ... iemieso ar apbrīnojamu precizitāti (mans pasvītr. – J.M.) šī gadu desmita nežēlīgo, omu ... ” (Alans Forests, Sunday Citizen, 3.4.66.).

Ļoti interesanti lasīt šos angļu recenzentus, aukstasinības dievinātājus, kuŗi tagad, pret intelliģenci izmainījuši aizrautību ar sīkumainību, bērnišķīgā priekā slavē ‘ticamu’, lakonisku angļu varoni, kas gandrīz bez kādas palīdzības (Anglijas slimība un slava ceļas no vientulības) izkuļas cauri problēmām un lamatām (tās būtu iznīcinājušas intelliģentāku cilvēku), lietojot vienīgi tās no Dieva un impērijas lieluma mantotās atliekas un dēvējot tās patlaban ar mistiskiem ‘angļu miera’, ‘darba vīra goda’ u.c. pelēkiem ikdienas saukļiem. Aizraušanās ar varoni, kam nepieder neviena izcila īpašība, varbūt saprotama ‘antivaroņa’ fasona ietvaros, varbūt pat angļu zemapziņas apmierināšanas ietvaros bet turklāt te redzam arī savādu ‘pasaules stāvokļa’ popularizēšanu, kuŗā tad šoreiz mums kārta dot ‘fonu’ Deitona ‘antivaroņa’ nogurušām gaitām.

Mēs neesam vieni savādā ‘fona’ ietvaros, kas pastāv vēl pašreiz. Nav jābrīnās, ka mūs dažkārt uzskata par vāciešu rokas puišiem, jo arī pašus vāciešus vēl arvien televīzijas iknedēļas filmu izrādēs uzvar romantiskā, pārcilvēciskā ASV armija (piem. ‘Garisona gorillās’, kur iezīmīga vācu armijas tīri akrobatiskā miršanas māksla, vai ‘Hogana varoņos’, kur ielogota kolosāla vācu komandanta dumjība, kas savā nebeidzamā humorā slēpj jautājumu: kāpēc gan vācu armija nezaudēja kaŗu apmēram divās nedēļās, vai arī – kāpēc tā ar savu humoru nepiesmēja visu pasauli?). Ar to netiek noliegts, ka vācieši kaŗu zaudēja (un ka līdzīgā nozīmē arī latvieši kaŗu zaudēja, un tāpēc iemantoja visas zaudētāju īpašības un ‘atalgojumus’, kā, piem., Deitona brīvi lietoto ‘slepkavu’ fonu), bet ar to tiek gan parādīts, ka amerikāņi vēl arvien dzīvo fantāzijas pasaulē (un turpat audzina savus neapmierinātos bērnus), varbūt tāpēc, ka ikdiena (rupjākais piemērs: Vietnama) nav ne pusi tik patīkama nedz sola uzvaru. Popularizēšana tātad nonākusi tik tālu, ka publika sagaida ‘indīgas, nacistu atliekas’, pieņem bez pārbaudes (kā, piem., Deitons to dara Stoka runā) visus kaŗa zaudētājiem piedēvētos grēkus un ‘saprot’, kāpēc šie ‘vainīgie’ gribētu vai nu ‘traucēt mieru’, ‘pārņemt varu’, ‘atbrīvot’ vai vispār pasākt kaut ko ‘reakcionāru’. Tamlīdzīgām tieksmēm pretoties, protams, ir visu ‘labo’ varoņu pienākums, un šeit aplinkus ceļā sasniedzam stāvokli, ka krievi (Stoks u.c.)ir nevis amerikāņu uzpūstie ‘sliktie’, bet pat tīri pieņemami ‘labie’. (Atcerēsimies, ka aukstajam kaŗam turpinoties, neviens īsti vēl nezina, vai ‘oficiāli’ krievi būs ‘sliktie’ vai ‘labie’, – tāpēc tie tiek tēloti tīri piesardzīgi, bez izšķirīga vērtējuma. Toties izšķirīgs vērtējums ir iespējams, kad runa ir par – ‘sliktajiem’. Skaidri saprotams, ka tie ir ‘reakcionārie nacisti’, vai to jaunākie brālēni, ASV ‘labā spārna fanātiķi’, jo tos jau reiz ‘labie’ ir uzvarējuši. Abi kopā: vēl labāk!)

Anglija, II pasaules kaŗu ekonomiski zaudējusi, nevar lepoties ar varas polītiku vai varoņiem. Daudz ticamāk ir bijis noderīgs nevarības iemiesojums antivaronī, kas Deitonam arī apbrīnojami labi izdevies Harija Palmera tēlā. (Sapratīsim, ka Palmers darbojas, cik iespējams, realitātē, kamēr, piem., Džeimss Bonds uzbuŗ veselu nereālu, kaut arī saistīgu pasauli). Tāpat ilgi apspiesti smiekli par sevi izsprūk ļoti raitā modīgā angļu televīzijas sērijā ‘Atriebēji’ (The Avengers). Jau vairākkārt Deitonam un ‘Atriebējiem’ tas pats ‘fons’: angļu varonis cīnās kombinētā ASV un PSRS intrigu tīklā, bet īstie ‘sliktie’ izrādās ‘neonacisti’ u.c. tamlīdzīgi labi pazīstami un droši ‘smagie’. Deitons šo fonu izmanto, kad Palmeram jāatrod ‘Zirgs zem ūdens’, un Palmers satiek plkv. Stoku, kad abi kopā izkārto kādam ‘nacistu noziedzniekam’ ‘bēres Berlīnē’. Skaidri jūtam, ka ‘nespēcīgais’ angļu varonis, viegli turoties līdzsvarā kā ar amerikāņiem, tā ar krieviem, īpaši ar nevainīgiem, ciniskiem novērojumiem var dot krietnu prieku nespēcīgam lasītājam, kas tad atļaujas priecīgi dzīvot līdz Palmera dēkām, jo taču ‘mazais’ kas apsmej ‘lielos’, var būt tikai ‘labs’, un viņa skats tik acīgs un patiess, ka pašam tas nav nemaz jāpārbauda. (Nesagaidīsim tāpēc, ka pasaules Džuliani Saimonsi apmeklēs Rīgu vai paši pārliecināsies par Stoka vārdiem).

Bet ar to vien nepietiek Atskārtusi, ka ir iespēja puslīdz cilvēciski dramatizēt krievu tēlus, novelisti un scenāristi tūlīt ķērās pie darba ar tipiski rietumniecisku banālību (atspoguļojot krievu ‘kapitālistu buržuju’ banālību?), tā ka tagad jābaidās, vai literātūrā un filmās vispār jebkad satiksim kādu īsti ‘dzīvu’ krievu. Atminēsim jau vecu, kokainu Jula Brinnera krievu pulkvedi filmā Ceļojums (The Journey). Labsirdīgā zemūdenes komanda filmā Krievi nāk! Krievi nāk! bija jau solis uz priekšu, vēl vairāk tāpēc, ka skaidri redzams pretstats: Paula Forda lieliski nospēlēts Amerikāņu Leģiona uzpūstais ‘vadonis’. Tagad Deitona Stoks atgādina tādu kā austrumu inspektoru Meigrē (Simenona Inspecteur Maigret). Šī virziena kalngals, liekas, sasniegts filmā Prezidenta analists, kur amerikāņu aģents – nēģeris draudzībā ar krievu aģentu, kam tīri amerikāniskas psīchozes, izglābj pasauli no telefona kompānijas! Stoks nav īsts krievs, – tikai tāds, kādu varbūt varam iedomāties, lēnu, cietu pretstatu Eda Beglija izplūdušam ģenerāļa Midvintera tēlam. Sekojot vecām, drošām tradicijām, skatītājam tikai jāredz Midvinters (tas izceļas daudz spilgtāk filmā nekā grāmatā), lai ‘zinātu’, ka ‘atbrīvošanas’ organizācijai nav pat spļāviena izredzes ellē. (Skatītāju mēģina pārliecināt ar visiem labi pazīstamiem tipiem, ar kādiem ‘ļaunie’ tiek parasti raksturoti, kā: fanātiķiem, skaitļotājiem, truliem, stulbiem kalpiem un rokas puišiem, katrā ziņā iekšējs izkurtējums un saistījums ar ‘drošiem’ noziedzniekiem – SS un nacistiem). Tikpat labi ‘zinām’, ka Stoks ir pārāk solīds un miermīlīgs, lai būtu ‘sliktais’, un mūs apmierina Palmera un Stoka ‘profesionālā’ pieeja kopējām problēmām, kā arī neizšķirtai šacha partijai līdzīgās savstarpējās attiecības, kuŗas Deitons droši vien ar labu peļņu izmantos nākotnē. Tamlīdzīgi gājieni līdz šim iespējami filmās, jo liekas, ka materiālu apsvērumu dēļ nekait palaikam būt ar krieviem draugos. Vēl vairāk tādā gadījumā, kad Ķīna kļūst draudīga un meklējam ‘baltus’ palīgus –, bet to neredzam vēl iknedēļas televīzijas programmās, jo krievi arvienu uzlūkojami par ‘oficiālo’ – 1984.gada stilā – ienaidnieku.

 

 

Visu apsveŗot, varam gūt diezgan objektīvu secinājumu. Bet nu nonākam ne vairs pie Stoka tēla, pie romānā attēlotās vietas, pie modes tendencēm, vidusmēra kritikas un citām paviršībām, bet tieši pie Stoka runas satura, pie konkrētiem skaitļiem, pie ‘slepkavu’ apzīmogojuma. Vai tas bija vajadzīgs? Deitons droši vien atbildētu, ka savā sīkumaini precīzā darbības vietas konstruēšanā un emociju motīvācijā šai runai un šiem skaitļiem bija sava vieta. Ja mēs apmierinātos ar šo atbildi, tad ar to arī pietiktu. Bet ja gribam taisnoties, tad problēma kļūst sarežģītāka. Protams, varam debatēt par vietām, par skaitļiem, varam citēt 14. jūniju, bet nevaram noliegt, ka mums bija savi cietumi un koncentrācijas nometnes, cietumsargi un bendes kā fašistu, tā arī komūnistu dienestā. Jāņem gan vērā starpība, ka patlaban modē (pēc ‘uzvarētāju’ tiesībām) ir aprunāt ‘aizmukušos’, tādējādi komūnistu ‘palicēji’ pašlaik kā daļa no ‘miera iekārtas’ ir it kā kārtības un visa labā pusē. (Ja vācieši būtu uzvarējuši, tad Deitons droši vien rakstītu par ‘izbijušo komūnistu noziedznieku apvērsuma mēģinājumiem. Stāvoklis rakstniekam nosaka protagonistu izvēli).

Bīstamāk būtu uztvert Stoka runu par vispārēju apvainojumu visam latviešu trimdas darbam, kā tas jau šur tur iztaurēts. Tas nav tā domāts, un ja kāds to tā uztveŗ, tad arī it kā uzņemas daļu minēto noziegumu vainas. Doma, ka katrs esam atbildīgs par to, ko mūsu brālis dara, būtu slavējama, bet atbildības sentiments gan labāk kalpotu kopēja darba veikšanai, ne vecu vainu sijāšanai (kaut arī labi zinām, protams, uz ko trimdiniekiem lielāks ‘zobs’). No pozitīvās puses teiksim, ka Stoka vārdi mūs nedrīkstētu vairāk aizkustināt nekā, piemēram, gadskārtējais aicinājums pieminēt 14. jūniju. Būtu vērtīgi, ja šie vārdi dažus no mums tiktāl aizkustinātu, ka paši sev meklētu patiesību un tās pārliecība tad strādātu tālāk tajā latviskajā laukā, kur (ja?) sirds ved. Drīzāk un reālāk gan sagaidāms, ka lielākā daļa no mums visu to aizlaidīs gaŗām ausīm, un tā mazā saujiņa, kas gribēs šī gadījuma satraukumu izmantot, to darīs nevis pozitīvi, bet atkal slēpsies aiz savstarpējiem vainas meklējumiem. Var gadīties, ka sabiedrība tad patiešām mūsu etnisko grupu uzskatīs par sava veida morāliem melntirdziniekiem.

Ikkatram ir sava privāta un publiska reakcija gadījumos, kad jūtas aizkaŗ vēsturiski notikumi. Turklāt publika, kas gaida kādu atklāsmi, ar nežēlīgu vienmuļību truli sagremo visu to, ar ko tā tiek barota, pat vēsturisku notikumu ‘fonu’. Lai tai paliktu kaut kas atmiņā, garšai jābūt svaigai, jaunai, gandrīz ārkārtējai, vai arī tai nemitīgi jāatkārtojas. Tajā ziņā nav jābaidās no Deitona, – jo viņš Palmeru nostiprina jau izmantotā realitātes ‘fonā’, nevis atklāj kaut ko jaunu.

Ja caurmēra cilvēks (kā norāda caurmēra kritiķis) dzīvo līdz Deitona varonim, tad tas nozīmē, ka Harijā Palmerā dzīvo daļa no mums visiem, un tas ir reizē pievilcīgais varoņa spēks un vājums. Harijs Palmers neuztraucas par Stoka runu. Tātad neticu, ka mēs pārāk par to uztraucamies; vispār, viena no mūsu trimdas visgreznāk izkoptām ieražām ir lielā vienaldzība pret visu to, ar ko mums nav tieši jācīnās dolāru vai ērtības dēļ. Arī ja apmierināmies ar to kā ar patiesību, tad tomēr atcerēsimies, ko Palmers saka, Stoka runu noklausījies: „Kas ir patiesība, ja ne vispārēja kļūda?” Vai esam īsti ieguvēji vai zaudētāji?