Edgars Andersons
DR. MIĶELIS VALTERS (1874-1968)
Dr. Miķelis Valters ir viena no ievērojamākām un īpatnējākām personībām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Viņš nav bijis partiju un grupu priekšgalā, nav arī iecelts vadītājos posteņos, bet viņa vārds neizdzēšami saistīts ar latviešu kultūras vēsturi un nacionālpolītiskām cīņām. Viņš arī bijis pirmais, kas atklāti pieprasījis Latvijas valsts neatkarību sen pirms Latvijas proklamēšanas, vēl pirms 1905. gada revolūcijas. Mag. iur. Ādolfs Šilde savā piemiņas rakstā Valteru apzīmējis par vientuļo cīnītāju, kas liekas piemērotākais apzīmējums lielajam ideologam, cīnītājam par latviešu tautas brīvību un sociālo taisnību, kultūras darbiniekam un diplomātam.
Dr. Valters dzimis 1874. gada 25. aprīlī Liepājā strādnieku ģimenē. Vārds un izskats nelatvisks, neparasts arī daudzveidīgais, šķautnainais raksturs, filozofiskā ievirze un plašais interešu ieloks, tomēr Valters liecina, ka esot latviskas cilmes gan no tēva, gan mātes puses, un viņa dzimtas vārds sākotnēji bijis Sleinis. Šāds vārds vēl bijis viņa vectēvam. Vectēvs skaldījis akmeņus, bet tēvs bijis nastu nesējs Liepājas ostā. Arī Valtera paša bērnība sākusies ar smagu darbu fabrikā. Valters atskatās uz savām sūrajām bērnības dienām ar gaišumu un humoru. Tajās viņš guvis daudz vērtīgu atziņu vēlākajām gaitām.
Jau agri Valters sapratis izglītības lielo nozīmi un, lai gan jāpārvar daudz grūtību, beidzis Liepājas reālskolu, to pašu, ko savā laikā beidzis arī ievērojamais latviešu tautas atmodas laikmeta kustības vadonis Krišjānis Valdemārs. Ar skolu vien nav pieticis. Valters meklējis dažādas grāmatas, kas lasītas un pārrunātas ģimnazistu vakaros viņa vecmāmiņas šaurajā istabiņā. Savās atmiņās Valters raksta: „Jaunekļi Liepājā dzīvoja vēl gandrīz pilnīgi nacionāli ētiski apstrāvotā gaisotnē. Tikai pamazām sāka spiesties uz priekšu sociālisma prātojumi.”
Pēc vidusskolas beigšanas Valters devās uz Rīgu, kur dabūja tikai gadījuma darbus. Vērodams zināmu pagurumu latviešu nacionālajā tautas atmodas kustībā un plaisu starp labklājību ieguvušajiem un nabadzībā un apspiestībā smokošo tautas vairumu, viņš pieslējās jaunstrāvniekiem, kas cīnījās par sociālo netaisnību novēršanu un labākiem dzīves apstākļiem strādniekiem un zemniekiem. Reizēm Valters atrada patvērumu jaunstrāvnieku vadoņu Jāņa Raiņa-Pliekšāna un Pētera Stučkas ģimenē. Ar Raini viņš kļuva Tu draugs. Materiālo atbalstu viņš guva turīgā advokāta Stučkas paspārnē. Tur arī viņš sastapās ar pārlieku paštaisno un pārgudro jaunstrāvnieku ideologu Jāni Jansonu-Braunu un asi kritizēja Jansona-Brauna ņirgāšanos par latviešu tautas nacionālismu un kultūras vērtībām. Kā to liecina Valtera vēstule šo rindu autoram 1963. g. 16. novembrī, Valters mēģinājis arī atrast kopsakaru starp kristiānismu un sociālismu. Viņš kristietībā un sociālismā saskatīja kopēju ceļu uz tiešu brālību un vienotu tautu. Krietnā polītiķī viņš saskatīja arī kaut ko no teologa – likt cilvēkiem domāt un pasvītrāt morāliskos pamatus cilvēku sadarbībā un centienos. Viņš arī saprata, ka tikai morāliski un praktiski izglītots cilvēks varēja būt īsts kristietis un sociālo problēmu risinātājs.
Valters kļuva jaunstrāvnieku kustības laikraksta Dienas Lapa redakcijas loceklis, tomēr kaut kas viņam šajā kustībā nepatika. Rīgas agrīno sociālistu kustībā viņš manīja svārstības, miglainību uzskatos, nopietnības trūkumu un tukšu runāšanu. Vēstulē šo rindu autoram 1962. g. 1. februārī viņš rakstīja: „Rīga 1890-to gadu pirmā pusē bija kā pirts – veca pirtiņa ar lāvu un garu – tajā pērās, rājās, bārās, aplējās ūdeņiem un smējās. Nebija īstas nopietnības. Jaunstrāvnieki vēl bija it kā bērni – iedzēra, pabļaustījās. Bohēma! Čigāni! Strādnieku cildināšana? Sociālisms? Viss tas norisinājās vairāk jūtu sfairā. Nebija cietas ideālas pārliecības. Viss dega jūtās, frāzēs. Ārzemēs notiekošais bija it kā sapnī tīts, to nepētīja, no tā nopietni nemācījās.” Pēc Valtera domām īstā praktiskā pieeja – kā uzlabot strādnieku dzīvi sākās ne Rīgā, bet Liepājā. Tur radās pirmie sociālie konflikti, kas arī izraisīja pirmās nopietnākās pārdomas. Valters izprata, cik milzīga nozīme izglītībai polītisko programmu veidošanā, nacionālās cīņas organizēšanā, tautas vadīšanā un prestiža iegūšanai pretinieku vidū. 1894. gadā viņš devās uz Vāciju, kur Berlīnes universitātē klausījās ievērojamo tautsaimnieku Šmollera, Vāgnera un Zimmela lekcijas. Drīz viņš atgriezās Liepājā un Rīgā un piedzīvoja nepatikšanas.
1897. gada 20. maijā cara policija viņu apcietināja. 1 gads un 3 mēneši tika pavadīti Liepājas cietumā. Savā 1963. g. 16. novembŗa vēstulē Valters raksta: „Kad iegāju cietumā, jau sirdī man dega ideja apvienoties visiem demokratiskiem spēkiem, atiet nost no Krievijas, Krievijai sadalīties, sagrūt, iznīkt.” Liepājas cietuma priekšnieks grāfs fon Līvens Valterā tomēr radījis cieņu ar savu brašo, stalto figūru, neatkarīgo nostāju pret Krievijas cara valdību, noteiktību un krietnumu, pretēji krievu cara ierēdņu izrīcībām. Valterā izveidojās zināma veida baltiska brālības izjūta, tajā ietveŗot arī igauņus, baltvāciešus, somus un citus, kas cieta krievu totalitārisma un pārkrievināšanas tendenču dēļ. Ar nicināšanu viņš vairākās vēstulēs piemin latviešu sociāldemokratu vairākumu pirms Pirmā pasaules kara, kas gāja krievu pavadībā, nespēja neatkarīgi risināt latviešu sociālās problēmas un iniciatīvu gaidīja tikai no Pēterpils un krievu „biedriem”.
1899. gada 31. martā Valteru sodīja ar 5 gadiem izsūtījumā uz Vjatkas guberņu, kur trimdā bija arī Rainis. Valteram tomēr Daugavpilī laimējās izbēgt un caur Vāciju nokļūt Šveicē. 1962. g. 1. februāŗa vēstulē Valters raksta: „Te Šveicē sāku nopietni strādāt, pētīt, jautāt. Bezgala daudz deva 5 gadi Cīriches augstskolā, līdz nonācu pie doktorāta. Šveices augstskolā redzēju, kas ir nopietna domāšana, un tajā pašā laikā studijās, debatēs, lekcijās attīstījās mana juridiskā pasaule domās un idejās. Te veidojās Latvijas valsts ideja kā augsta garīga vienība, kā mērķis grūtībās, centienu augšanā... Kas gan varēja būt vienkāršāks kā doma par mūsu tautas pacelšanos un izveidošanos formālā augstā veidā – valstī? Tas taču bija tik dabīgi, bet to tautiešu vairums neatzina. Cik viegli bija saprotama valsts ideja un mūsu patstāvība, klausoties profesoru Maksi Huberu, Sallenbergeru, Gugenheimu, Maksi Veberu un citus Cīriches universitātē.”
Valters specializējās ne tikai valststiesībās, bet arī mākslas vēsturē un filozofijā. Parīzē viņš klausījās slavenā filozofa Anrī Bergsona atziņas. Pēc Valtera domām Bergsona gara filozofija devusi pamatus viņa dzīvei. Bergsons uzskata, ka pieredze ir realitāte un realitāte ir pieredze. Lai atklātu reālā būtību, mums jāiedziļinās pieredzē. Pieredzē mēs atklājam subjekta un objekta, iekšējā un ārējā, plūsmas un stabilitātes, prāta un vielas, izjūtu un domu opozīcijas. Pieredze pēc tiešā kontakta nepazūd, bet paliek zināmā iekšējā rezervuārā, kas bieži neapzinīgi atkal uzpeld kā apzinīga atmiņa. Apvienota ar noderīgām atmiņām, konkrētā, acumirklīgā pieredze kļūst lietojama. Tā kļūst pieredze, kas rekonstruē jēdzīgu un kārtīgu pagātni un spēj paredzēt notikumus nākotnē.
Valters ārkārtīgi interesējās par mākslām un gara dzīvi, bet uzskatīja par savu pienākumu aktīvi darboties arī polītiskajās un sociālajās sfairās, lai, rietumu idejām un atziņām bagātināts, varētu palīdzēt arī saviem tautiešiem dzimtenē. 26 gadu vecumā viņš rakstīja: „Latviešu vecāko patriotu gars ir vājš savā drosmē.” Pieteikdams kaŗu tautas atmodas laikmeta frāzēs iestigušai un ar materiāliem sasniegumiem pašapmierinātai tautisko epigoņu grupai, viņš atklāti vērsās arī pret ķeizarisko Krieviju un atklāti publicēja domas, kuŗas viņa laika biedri neuzdrošinājās pat sapņot: „Ķeizariskā patvaldība mūs nekad neapmierinās... Mēs prasām brīvību. Vienīgais, ko mēs no viņas gribam, ir viņas aiziešana.” Viņš pieteica kaŗu arī latviešu internacionālajiem sociālistiem, kas sāka noliegt tautas esmi. Miķeļa Valtera ideju centrā bija latviešu tauta un tās pašnoteikšanās tiesības. Viņš apkaroja arī šķiru cīņas polītiku.
Jau 1888. gadā Liepājā izveidotais pašizglītības pulciņš ap 1892. gadu Ernesta Rolava, Valtera, Emīla Skubiķa un A. Treiberga vadībā pārveidojās Latviešu sociāldemokratu savienībā, kuŗai nav sakara ar latviešu sociāldemokratisko strādnieku partiju. Pirmajā valdīja nacionāls, otrā –internacionāls virziens. Pēc 1897. gada arestiem daudzi sociāldemokratu savienības locekļi izceļoja uz ārzemēm un nodibināja Vakareiropas sociāldemokratu savienību, kas 1899. gadā Anglijā sāka izdot laikrakstu Latviešu Strādnieks. Savienības Amerikas grupa Bostonā jau 1898.gada vasarā izdeva laikrakstu Auseklis, bet kopš 1902. gada Proletārieti, ko 1903. gadā pārcēla uz Cīrichi Šveicē. Šā laikraksta pirmajā Cīrichē iznākušajā numurā 1903. gada jūlijā atrodam informāciju, ka abas grupas formāli apvienojušās Latviešu sociāldemokratu savienībā. Laikrakstā Valters un Rolavs deklarēja latviešu nacionālpolītiskos mērķus un uzdevumus un asi kritizēja Baltijas sociāldemokratisko strādnieku organizāciju tās dogmatiskā rakstura un krievu ietekmes dēļ.
Jaunais tiesībnieks Valters Proletārietī sāka cīņu pret „nenoteiktību jēdzienos un formulējumos”, kas ierosinājuši „tukšus vārdus un līkumainību.” Viņš pieprasīja „vispārējo jēdzienu noteiktību”, „vairāk sakaru ar mūsu zemes tiešamību.” un „šīs tiešamības tuvāku pazīšanu”. 1903. g. Nr. 7-8 Proletārietī atrodam sekojošu Valtera proponēto programmu: Mūsu polītiskā programma ir pirmā kārtā personas stiprināšanas programma. Valdības nomācošam virzienam viņa stāda pretī citu: atsvabināšanu... Mūsu programmai jābūt augstākā mērā aktīvai, aktuālai un noteiktai, tai jāaptveŗ sevī visas revolucionāras tendences zināmā laikmetā un zināmā zemē. „Tev nepieciešama tava pašcieņa ne tikai savā labā, – tev jācīnās pēc tavas personas brīvības, tas ir visu Krievijā dzīvojošo labā.”... Tas pats mums jāsaka ikvienai Krievijas tautai: nodibini sevī pašcienību, attīsti savu personu, savu būtību, lauzies ārā no Krievijas, stiprini izšķaidošās tendences Krievijā, jo tas nāk visu tautu, un visas Krievijas iedzīvotāju labā: plašini savu brīvības loku, centies palikt par savu likteņa lēmēju, mācies pašorganizāciju, pašpārvaldību un esi likumu devējs.
Mums jāstājas aktīvi pie tautas modināšanas, pie viņas personas stiprināšanas, kas... nozīmē Krievijas sastāvdaļu attālināšanos... Krievijas dismembrāciju, Krievijas saskaldīšanu. Šī ir mūsu vadošā doma... cīņa pret tautu un cilvēku apspiešanu pašā Krievijā. Divos vārdos saspiesta tā skan: Patvaldību nost! Krieviju nost!”
Kamēr latviešu tautiskās kustības vadoņi vēlējās iegūt vismaz zināmas balstiesības vietējās baltvācu muižnieku oligarchijas dominētās pašvaldībās, bet sociāldemokratu vairums pasvītrāja solidaritāti ar „krievu biedriem”, Valters pirmo reizi latviešu publicistikā prasīja latviešu tautas atraisīšanos no Krievijas vairāk nekā 15 gadus pirms Latvijas valsts dibināšanas.
1904. gadā tajā pašā izdevumā Valters prasīja plašāku latviešu tautas organizāciju, lai radītu lielāku tautsaimniecības kapitālu lielāka vēriena tautsaimniecības polītikas īstenošanai visas tautas labā. „Vecais individuālisms mūsu saimniecībā sevi izsmēlis jau līdz dibenam... Jaunais sociālais saturs prasa jaunas polītiskas formas.” Valters centās izskaidrot iepriekš bez satura lietoto terminu – tēvu zeme. Viņa izskaidrojums bija vienkāršs un drosmīgs:
Tēvu zeme kā polītisks jēdziens ir organizācija, kuŗu sauc par valsti. Šī organizācija pastāv no trim daļām: zemes, uz kuŗas zināma tauta dzīvo, pašas tautas, un valsts varas, zem kuŗas jāsaprot visu iestāžu kopsumma, no kuŗām izplūst šī valsts vara... Starp šo varu un cilvēkiem var būt saskaņa, kas ir tad, kad vara aizstāv šo cilvēku vajadzības, kad tā gādā, lai katrs cilvēks jūtas brīvs un netiek atdots varmācībai, kad valsts vara ir, tā sakot tie paši cilvēki, viņu domas, viņu vēlēšanās. Ja šī vara uzstājas tēvu zemē pret cilvēkiem... tad mēs nostājamies cilvēku pusē.
Valters norāda, ka daži latviešu tautiskās kustības vadoņi, Krievijas lojāli pilsoņi, viņu par šo nostāšanos „cilvēku” (resp. pašas tautas) pusē nosaukuši par „tēvijas ienaidnieku”, kamēr viņi, „kas stāv svešas, nospiedošas varas pusē, dēvējas par viņas draugiem.” Viņš nobeidz ar secinājumu: „Tagad redzam, kur ir jūsu tēvu zeme. Tie ir svešinieki, svešs kaŗaspēks, kas nāk laupīdams mūsu zemē, svešie ierēdņi, pātaga un kulaks. Mūsu tēvu zeme ir cilvēki, mūsu tauta!”
Valteru un viņa līdzgaitniekus ļoti ietekmēja Šveices un Somijas piemēri un rietumu demokratijas idejas. Radās pirmās vīzijas, par Baltijas zemju praktisko neatkarību. 1904. gada 8. aprīlī Rolavs ieteica Latvijai Šveices kantonu iekārtu neatkarīgā Baltijas republikā.
Gadu vēlāk Latvija jau bija ierauta lielajā 1905. gada revolūcijā, kas Baltijas zemēs bija ne tikai sociāla, bet arī nacionāla rakstura, piedaloties gandrīz visai tautai. Valters atgriezās Latvijā. 1905. gada 29. un 30. decembrī viņa dominētā Latviešu sociāldemokratiskā savienība pieņēma radikālu, valstisku programmu, kas publicēta izdevumā Lauksaimnieks. Tur lasām:
5) Visa latviešu apdzīvotā zeme – Kurzeme, Dienvidu Vidzeme un Inflantija (Latgale) – apvienojama vienā pašvaldības apgabalā – Latvijā – ar pilnvarīgām pašnolemšanās tiesībām visā šī apgabala iekšējā dzīvē.
6) Latvijas pašnoteikšanās tiesības pieder visai viņas pilsoņu kopībai, neskatoties uz dzimumu, ticību un tautību.
7) Latvijas pašnolemšanās tiesības izpaužas: a) ar viņas likumdošanu autonomijā, t.i. atsevišķa parlamenta darbībā un noteikšanā caur visiem Latvijas iedzīvotājiem; b) viņas izpildu rīcības patstāvībā jeb pārvaldības un tiesas autonomijā, t.i. amatvīru vēlēšanā un iestāžu uzraudzībā.
8) Bez vispārējās Krievijas satversmes sapulces, kopējo lietu nokārtošanai, mēs prasām: ... ievadīt mūsu zemē jauno kārtību: a) sasaucama Latvijas Satversmes Sapulce; b) Satversmes sapulces rokās jāpāriet pagaidām arī visai Latvijas pārvaldībai; c) Latvijas satversmes sapulces sastādītam projektam jānāk tautas nobalsošanā.”
1905. gada revolūcija beidzās traģiski, un Latvijā sākās polītisks atslābums. 1907.gadā krievu žandarmērija apcietināja un nošāva divus sociāldemokratu savienības darboņus – Traubergu un Rolavu. Valteram izdevās paglābties ārzemēs. Tajā pašā 1907. gadā viņš Cīriches universitātē aizstāvēja doktora disertāciju par tematu „Tolstojs un viņa sociālekonomiskie valsts teorētiskie un polītiskie uzskati.” Doktora disertācija parādījās grāmatā Šveicē. Valters vēroja demokratisko spēku augšanu Vācijas ķeizarvalstī un studēja Šveices un Somijas demokratiju. Viņu smacēja Latvijas toreizējais polītiskais klimats. Valters tajā laikā sarūgtināts rakstīja:
Vienādā veidā mums pretīgs vecais, tumšais un kaitīgais kungu (krieviskais) patriotisms, kā arī jaunstrāvnieku nokultais krieviskais kosmopolītānisms... Tautas patstāvība... mums ir tas pats, kas architektam ēkas pamati. Ar šo prasību mēs apvelkam robežas savam darba laukam, liekam pamatus, uz kuŗiem jāpaceļas ēkai pašai.
Diemžēl, tobrīd bija maz latviešu intelliģences pārstāvju, kas domāja par Latvijas ēkas celšanu. Vajāto sociāldemokratu vairums vēl vairāk nocietinājās naidā pret katra veida nacionālismu, ticēdami starptautiskai revolūcijai. Pilsonisko grupu vadītāji, riebumā pret revolūcijas ekscesiem un baidīdamies, ka visus latviešus identificē par revolucionāriem, pārtrauca polītisko darbību vai arī centās saglābt, cik iespējams, zināmu labvēlību krievu valdības un vietējās vācu un krievu pašvaldības iestādēs.
Cara Krievija bija cietusi krievu un japāņu kaŗa laikā un 1905. gada revolūcijā; tā vēl arvien bija varens monolits, kaut gan iekšēji ietrunējis. Krievijas diplomātiskā vienošanās ar saviem bijušajiem pretiniekiem Franciju un Lielbritaniju novērsa arī iespēju mazākuma tautībām gaidīt atbalstu no rietumu demokratijām. Kādu laiku pirms I pasaules kaŗa sākuma Valters no Vācijas un Šveices pārnāca uz dzīvi Somijā, kur bija jau īsu laiku uzturējies 1905./06. gadā. Viņu dziļi ietekmēja somu tauta. Savā vēstulē šo rindu autoram viņš to apzīmē par vīrišķīgu, taisnīgu un ideālistisku. Tās augstākais ideāls bija Somijas neatkarība. Līdzīgi somiem, Dr. Valters no šķietamā bezizejas stāvokļa saskatīja atrisinājumu Vācijas un Krievijas sadursmē un Vācijas uzvarā, kas ļautu Krievijas minoritātēm atbrīvoties no cara valdības žņaugiem un dotu tām iespēju nodibināt savu neatkarību. Valters ticēja Vācijas demokratizācijai, kas radītu labvēlīgus pamatus demokratizācijai arī Baltijas telpā. Vācija demokratizējās tomēr daudz lēnāk nekā Valters to bija paredzējis.
Latvijas iedzīvotāju vairums I pasaules kaŗam sākoties nostājās Krievijas cara valdības pusē, kamēr liels skaits latviešu sociāldemokratu gaidīja glābiņu Ļeņina vadītā lieliniecisma kustībā. Dr. Valters bija gandrīz vienīgais latviešu polītiskais darbinieks, kas protestēja pret pārliecīgu latviešu likteņa sasaistīšanu ar Krieviju un uzticēšanos krievu valdībai. Viņš neticēja, ka krievu valdība centīsies uzlabot latviešu stāvokli – vismazāk to varēja sagaidīt Krievijas uzvaras gadījumā. Viņu uztrauca latviešu tautas vadoņu pieticīgie polītiskie mērķi un vēl pieticīgākās prasības vai, pareizāk sakot – lūgumi. Kamēr šie ļaudis lūdza tikai reformas, pat ne autonomiju, Valters prasīja Latvijas neatkarību. Pēc viņa ieskatiem latviešu tauta varētu kļūt neatkarīgāka vai pilnīgi neatkarīga tikai Krievijas novājināšanās vai sakāves gadījumā. Viņš ticēja Vācijas demokratizācijai un domāja vācu kultūru pārāku par krievu kultūru. Valters ieteica mērenību latviešu „krieviskajos” jūtu izplūdumos. Viņa uzskati toreizējā draudzīgā noskaņojumā pret Krieviju bija ļoti nepopulāri, viņa atbalstītāju skaits niecīgs. Tāpat kā bieži agrāk un vēlāk, Dr. Valters bija vientulis. Viņu oficiāli izsludināja par Vācijas aģentu, tautas un tēvijas nodevēju kopā ar Dr. Pēteri Zālīti, Arvedu Bergu un Jāni Lapiņu.
Vēl tagad daži viņa laika biedri ļaunuma, nenovīdības vai pārliecības dēļ šo rindu rakstītājam izteic aizdomas, ka Valters bijis Vācijas ķeizariskās valdības algotnis. To noliedza Valters. Arī pieejamie bagātīgie dokumenti liecina, ka Valters vācu aģentu vidū nekad nav bijis. Vācu valdītājas aprindas viņu uzskatīja par pārāk bīstamu latviešu nacionālistu.
Savu tautiešu nostāju I pasaules kaŗa laikā Valters rūgti komentējis 1962. g. 1. februāra vēstulē: „Kādi neprašas, ideoloģiski nespējnieki mēs toreiz bijām. Mūsu neapziņa, tūļība, krieviskā sentimentālisma palieka, stupiditāte, mazā sētā radušās bailības jūtas – atturēja no lielās Latvijas idejas. Tā bija pārāk liela, heroiska un gaiša... Mēs baidījāmies, mēs stostījāmies.” Krievijas sakāves rezultātā patiesi iznira neatkarīga Latvijas valsts, bet starplaikā tomēr bija ļoti liels risks pazaudēt visu vācu imperiālisma žņaugos.
Nacionālās idejas stiprināšanai ļoti liela nozīme bija Dr. Valtera grāmatām Mūsu tautības jautājums 1913. gadā un Latviešu kultūras demokratija 1915. gadā. Pēc Marta revolūcijas 1917. gadā dzimtenē atgriezies, Valters bija jau pārvērties no revolucionāra-sociālista par zemnieku savienības ideologu; viņš sāka sadarbību ar enerģisko zemnieku partijas organizatoru un jūsmotāju par nacionālu Latviju agronomu Kārli Ulmani. Arī Ulmanis bija izglītojies Rietumu zemēs – Cīriches, Leipcigas un Amerikas Savienotās Valstīs Nebraskas universitātē. Viktors Eglītis raksta, ka praktiskais Ulmanis un ideoloģiskais Valters „sajūdzās kā divi nevaldāmi kumeļi dievu ratos, raudami Latviju 1917. gada revolūcijā uz neatkarību”. Valters sāka darboties Vidzemes Pagaidu Apvienotās zemes padomes prezidijā un 1917. gada 12. augustā kopā ar Frici Menderi un Marģeru Skujenieku izstrādāja rezolūciju par visu latviešu zemju apvienošanu, par Latvijas pašnoteikšanās tiesībām ar autonomiju Latgalei, par Saeimu ar likumdošanas tiesībām un eventuālu neatkarīgu Latvijas republiku vienīgajā visu novirzienu latviešu organizāciju un partiju konferencē.
Šajā laika Valters jau uzskatīja zemniecību par svarīgāko un nacionālāko latviešu tautas vienību. 1962. gada 3. februārī rakstītā vēstulē Valters pasvītrā: „Vienota, demokratiska zemniecība – tas bija spēks!” Viņa izpratnē tikai latviešu zemniecība varēja īstenot Latvijas valsts ideju. Strādniecība bija pārāk saskaldīta, izkaisīta un internacionālizēta. Viņa jēdzienā zemniecība ietvēra kā lielsaimniekus, tā sīksaimniekus, kalpus un dienas strādniekus. Vēlāk viņš ar nepatiku vēroja, ka Latvijas lielākā partija ambiciozu personu ietekmē saskaldījās frakcijās un tās vadoņi nespēja pievilkt trūcīgākos zemes rūķus un aizstāvēt viņu intereses. Valters cīnījās arī par latgaliešu interešu aizstāvēšanu un autonomas Latgales iesaistīšanu vienotā Latvijas valstī. Liela nozīme bija arī viņa 1917. gadā Latviešu zemnieku savienības izdotajai grāmatai Latvijas autonomija polītisko mērķu izkristallizēšanā un izskaidrošanā tautas masām. Atskaitot sociāldemokratu izdevumus, polītiskas literatūras latviešu tautai toreiz tikpat kā nebija. Blakus Marģeram Skujeniekam Valteram ir liela nozīme latviešu polītiskās domāšanas izkopšanā.
Vāciešiem ieņemot Rīgu 1917. gada septembrī, Valters palika vācu ieņemtajā territorijā. Vērojot pūļa izdarības pirms vācu ienākšanas, viņš bija zaudējis paļāvību uz tautu un uz laiku atteicās no sabiedriskām aktivitātēm. Jau drīz, apm. 14. septembrī, viņš sāka darboties nacionālas pagrīdes organizācijas – Demokratiskā Bloka – izveidošanā. Kopā ar Kārli Ulmani, Skujenieku un Sprici Paegli viņš oktobŗa beigās formulēja par mērķi neatkarīgu, demokratisku Latvijas republiku Tautu Savienībā. Pēc vācu avotiem varam vērot, ka vācisko izglītību ieguvušais Dr. Valters ar savu stāju, neatlaidību un šarmu bieži sagādāja neērtu situāciju ne visai izglītotiem, vācu koloniālisma idejām apsēstiem vācu militāriem birokrātiem, kam bija grūti argumentēt ar garīgā ziņā daudz pārāko pretinieku. Valters ne tikai saglāba latviešu skolu sistēmu, bet panāca arī to, ka vācu okupācijas joslā latviešu skolās mācību stundu skaits latviešu valodā pārsniedza attiecīgo stundu skaitu krievu laikā. Personības dokumentos vācieši lietoja vācu un latviešu valodu. Krievu birokrāti nekad nebija lietojuši latviešu tekstus. Sarūgtinājumā zināmas vācu aprindas panāca Dr. Valtera apcietināšanu, bet drīz viņu atkal atbrīvoja.
Zināma nozīme bija Dr. Valtera un Dr. Jāņa Trauberga braucienam uz Berlīni 1918. gada oktobrī, cerot vēlāk nokļūt arī Londonā. Kaut gan arī Vācijā Valteru uz īsu laiku apcietināja, viņam izdevās panākt apspriedi ar jaunās demokratiskās Vācijas valdības vicekancleru Frīdrichu Pajeru, iekšlietu ministru Dr. Kārli Trimbomu, parlamenta ārlietu komisijas apakšsekretāru Dr. Eduardu Dāvidu un Konrādu Hausmanu. Valters vāciešus brīdināja, ka Antantes valstis atzīs Latviju un ieteica Vācijai atteikties no agrākajiem latviešu tautai naidīgajiem plāniem, nodibināt draudzīgas attieksmes ar topošo valsti un iemantot tās neitralitāti un draudzību. Kā to liecina vācu dokumenti, viņa vārdi nepalika neievēroti. Latvijā atgriezies, Valters saņēma tikai bārienu par „netālredzīgo” kontaktu ar bojā ejošās Vācijas valdību, un tālāku personisku attieksmju ar jaunajiem demokratiskajiem Vācijas vadītājiem nebija. Tam bija nepatīkamas sekas, jo lielāku rīcības brīvību guva Latvijai naidīgās vācu aprindas.
Vācijai sabrūkot, 1918. gada novembra sākumā bez izņēmuma visas robežzemes starp Vāciju un Krieviju jau bija proklamējušas savu neatkarību, ieskaitot pat Baltkrieviju. Vienīgais izņēmums bija Latvija – ne tādēļ, ka latviešu tauta nevēlētos pilnīgu brīvību, bet tādēļ, ka dažādas polītiskās grupas un nogrupējumi nespēja savā starpā vienoties par Latvijas valsts uzbūves veidu un dažu ambiciozu personu ietekmē pat vienkārši nevēlējās sadarboties ar citām grupām. Valters ziedoja daudzas dienas, mēģinot panākt sadarbību starp diviem galvenajiem polītiskajiem nogrupējumiem – Latviešu Pagaidu Nacionālo Padomi un Demokratisko Bloku, kas izdevās tikai pa daļai. Daļa Nacionālās Padomes locekļu sāka sadarboties ar Demokratisko Bloku un radīja jaunu koporganizāciju – Latvijas Tautas Padomi, kas izraudzīja Latvijas valdību un proklamēja Latvijas valsti. Daļa agrāk un arī vēlāk ievērojamu latviešu polītisko darbinieku, piem. Voldemārs Zāmuēls, Arveds Bergs un Ādolfs Klīve, bija tik ļoti aizvainoti par savu neveiksmi, ka nemaz nepiedalījās Latvijas valsts proklamēšanas aktā.
Pirmajos divos Latvijas valsts ministru kabinetos no 1918. gada 18. novembra līdz 1919. gada 8. decembrim, tātad valsts viskritiskākajā periodā, Dr. Miķelis Valters bija iekšlietu ministrs. Konfidenciāla informācija liecina, ka Valters būtu bijis laimīgāks un piemērotāks izglītības ministra postenī, bet to Ulmanis jau bija apsolījis Dr. Kārlim Kasparsonam. Būdams tiesībnieks, Valters tomēr savu uzdevumu nenormālajos apstākļos veica labi. Viņa darba vissmagākais posms bija laikā no 1919. g. 11. janvāra līdz 2. martam, kad ārzemēs atradās gandrīz visa Latvijas valdība ar Ulmani priekšgalā un viņš bija atstāts faktiskā lielinieku un arī vācu ielenkumā Liepājā kā Pagaidu valdības galvas vietnieks.
Tā kā valsts sākuma periodā nebija iespējams atrast personu, kas uzņemtos apsardzības ministra pienākumus, Valteram līdz 1919. gada 6. decembrim bija faktiski jākārto arī šīs ministrijas funkcijas. Viņš izveidoja speciālu departamentu vēlākā plkv. Dr. Gustava Grīnberga vadībā. Grīnbergs šo rindu autoram liecina, ka bijis grūti pārliecināt kultūras problēmās vairāk ieinteresēto Valteru par armijas nepieciešamību. To viņš uzskatījis par „mazu bērnu lietu” resp. mazas valsts niekošanos ar kaŗa lietām, apzinoties, ka tā nevienai lielvarai militārus draudus nevar radīt.
Savus uzskatus viņš mainīja 1919. gada februāŗa sākumā, kad pie viņa ieradās entuziasma pilnais plkv. Oskara Kalpaka stāba priekšnieks vēl. plkv. Antonijs Grāmatiņš. Pievienodamies Kalpaka ierosinājumiem par mobilizāciju, viņš esot rezignēti pateicis: „Jā, mums jāmilitārizējas!” Drīz vien pēc apspriedes viņš jau sāka organizēt aizsargu nodaļas bruņotu spēku aizmugurē. Savā 1962. g. 1. feb. vēstulē viņš atzīst, ka gandrīz visi toreizējie jaunās Latvijas valsts darbinieki bijuši baiļu psīchozē. Valdījis pesimisms un bezcerība. Latvijā darbojušies vairs tikai 3 ministri, un arī no tiem sākumā īsti aktīvi bijuši tikai viņš un Hermanovskis, kā to vērojam no citiem avotiem. Kalpaka bataljona panākumi un aizsargi aizmugurē radīja drošības sajūtu, jauns latviešu laikraksts Latvijas Sargs atjaunoja entuziasmu un ticību nākotnei.
Šo rindu autoram bijuši pieejami visu tā laika angļu, amerikāņu un vācu novērotāju un pārstāvju, kā latviešiem draudzīgu, tā augstākā mērā naidīgu, ziņojumi un dienas grāmatas. Bez izņēmuma visi tā laika novērotāji apzīmējuši Dr. Valteru kā pašu spējīgāko Latvijas ministru, dažu izpratnē pat kā vienīgo spējīgo ministru. Ar savu diplomātisko pieeju un pārāko intelliģenci viņš ļoti ietekmēja pat tādus latviešu ienaidniekus kā ģen. maj. Ridigeru fon der Golcu.
Kad 1919. gada 16. aprīļa pučā vāciešiem izdevās no visa ministru kabineta apcietināt tikai Valteru un Blumbergu, Golcs savā dienas grāmatā piezīmēja, ka tas bijis stulbākais, ko viņa karavīri izdarījuši. Valteru 90 gadu vecumā apciemoja viņa kādreizējais apcietinātājs, vēlāk liberālais baltvācu vēsturnieks Hanss fon Rimša un, atvainojies par savu kādreizējo citu diktēto rīcību, nodibināja ar viņu draudzību. Fon Rimša atceras, ka Dr. Valters savu izsalkušo apcietinātāju aresta telpā paēdinājis un uzņēmis notikušo filozofiskā mierā un ar humoru, apzinādamies, ka vācu spēle tik un tā zaudēta.
1920. gada sākumā Dr. Valteru kā ievērojamu Rietumu zemju pazinēju un daudzu valodu zinātāju iecēla par Latvijas sūtni Romā un līdz ar to arī kā pārstāvi Tautu Savienībā. Viņš bija lielisks ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica palīgs. Jau pašā sākumā viņš panāca Itālijas sevišķu labvēlību pret Latviju. Viņa memorandi Latvijai nepatīkamajos minoritāšu jautājumos Tautu Savienībā ir īsts meistardarbs. Kad Tautu Savienības attiecīgie departamenti nozīmīgāko vācu un krievu reakcionāro aprindu ietekmē sāka plānot represijas pret Latviju, Valters ierunājās par latviešu tautas eventuālo reakciju un boļševizēšanās iespēju. Bailēs par varbūtēju Padomju Savienības izplešanos Eiropā, Tautu Savienība nolēma akceptēt Latvijas viedokļus.
Valters bija sūtnis Romā līdz 1924. gadam, pēc tam Parīzē līdz 1925. gadam. Būdams ļoti temperamentīgs un ar plašām interesēm, viņš nodibināja sakarus ar visdažādākām aprindām. Tā kā Latvija un latviešu tauta toreiz bija gandrīz pilnīgi nepazīstama rietumos un Latviju toreiz uzskatīja apmēram tāpat kā tagad dažkārt vienu otru nēģeru valstiņu, Valters uzskatīja par savu galveno pienākumu ietekmēt ne tikdaudz rietumu valstu birokrātus, kas bieži mainījās, bet gan sabiedriskās domas paudējus – literātus, žurnālistus, māksliniekus, zinātniekus u.t.t. Viņš pieprasīja valdībai plašus līdzekļus informācijai un sakaru izveidošanai ar sabiedriskās domas ietekmētajām aprindām. Šādus līdzekļus nedeva nemaz vai ļoti skopi. Pats par saviem līdzekļiem viņš izdeva spraigi, kaut gan vairāk filozofiski nekā populāri, sarakstītas grāmatas Lettland (1923.), Baltengedanken und Baltenpolitik (1926) un Le peuple Letton (1926). Būdams mākslinieciski impulsīvas dabas, viņš arī necieta toreiz vecās krievu skolas ietekmē izkopto birokrātiju Latvijas valdības aparātā, un viņam radās konflikti ar Latvijas valsts iestādēm norēķinu ziņā. Tās neatzina rakstniekiem un žurnālistiem sarīkotas viesības par sūtniecībai piemērotām aktivitātēm, un pieprasīja, lai sūtnis sedz tās no saviem personiskiem izdevumiem. Viens no galvenajiem uzbrucējiem sūtniecību fondiem bija Fēlikss Cielēns, kas, vēlāk pats būdams sūtnis Francijā, rūgti pārliecinājās, cik daudz taisnības bijis Valteram. Valters arī necieta birokrātiju un neaktīvitāti starp saviem padotajiem, un jo sevišķi necieta partiju intrigu izplešanos sūtniecībās, kur padotie bieži sabotēja viņa darbu. Cik zināms, Valters nepiederēja ne pie vienas partijas. Kad Valters, cik var ticēt, fiziski pārmācīja savu sekretāru Jūliju Feldmani, vadzis lūza, un Latvijas valdība Valteru atlaida no ārlietu ministrijas dienesta. Rietumu valstu ārlietu ministrijas notikumu komentēja tādā veidā, ka Latvijas valsts īsredzīgie polītiķi aizdzinuši vienu no nedaudzajiem spējīgajiem, pat pašu spējīgāko Latvijas diplomātu.
Nākamajos gados Dr. Valters darbodamies par žurnālistu, spēja kaut kā nopelnīt iztiku Latvijā, kuŗas neatkarību viņš pirmais bija pieprasījis. Latvijas Universitātei dibinoties, viņš tika aicināts par docentu, bet bija spiests atteikties no piedāvājuma, lai savas zināšanas varētu ziedot Latvijas ārlietu ministrijai. Valteram ir nozīme arī kultūras vēsturē gan ar filozofiskām un mākslas apcerēm, gan ar prātnieciskiem dzeju krājumiem. Kā dzejnieks un literatūras apcerētājs viņš darbojās ar pseudonimu Andrejs Paparde. Viņa pirmie raksti Austrumā parādījās jau kopš 1900. gada, bet 1908. un 1914. gadā dzejoļu krājumi Tantris un Mūžība. No apcerēm jāmin Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos (1908), Florence (1909), „Vēstules par Somijas kultūru” (Latvijā), Kristus atriebšanās (1928) un Dievs un cilvēks (1928).
Valters arī rakstīja ārpolītiskas apceres žurnālos un laikrakstos. Interesanti atzīmēt, ka visas šīs apceres rūpīgi pārtulkoja amerikāņu, angļu, vācu un varbūt arī franču sūtniecībās un nosūtīja attiecīgajām ārlietu ministrijām ar piezīmēm, ka Valters ir viens no nedaudzajiem pasaules mēroga Baltijas diplomātiem – starptautisko notikumu pazinējiem. Tikai nedaudzu citu latviešu diplomātu – Sējas, Salnā, Cielēna un Baloža – raksti dažkārt tulkoti, bet reti.
1933. gadā Valters atkal redzams diplomātiskā darbā, šoreiz tikai kā ģenerālkonsuls Karaļaučos. Brīvībā (Nr. 2 (176). 1967. g. febr.) publicēta Vācijas ārlietu ministrijas 1933. g. 16. jūnija instrukcija Austrumprūsijas vadītājām iestādēm ar brīdinājumu, ka Valters nav Baltijas valstu parastā kalibra diplomāts, bet sadarbībā ar viņu jāievēro vislielākā uzmanība. Sarunās ar viņu iepriekš jāpārdomā katrs vārds, ko viņam saka. Tā ir jauna liecība, cik nopietni Rietumu valstsvīri vērtējuši Valtera spējas un cik zemu viņi vērtējuši caurmēra Baltijas diplomātus. Daudzās sarunās „mājas kārtībā” vadītāji Rietumvalstu diplomāti šo rindu autoram apliecinājuši, ka viņi augstu vērtējuši arī Dr. Alfredu Bīlmani kā plaša vēriena zināšanām bagātu enerģisku diplomātu.
Senais draugs Ulmanis gādāja, lai Valteru ieceltu sūtņa postenī Varšavā 1934. gadā, bet jau 1937. gadā to pārcēla uz maznozīmīgo sūtņa posteni Beļģijā. Valters saskatīja, ka ārlietu ministrs Munters Latviju un tās kaimiņvalstis novedīs pašnāvībā un rakstīja brīdinājuma vēstules savam draugam Ulmanim, bet Muntera ietekme Ulmanī bija lielāka. 1939. gadā Valters lūdza Ulmani pieņemt kopējas Lielbritānijas, Francijas un Padomju Savienības garantijas Baltijas valstīm. Bailēs no Vācijas un Padomju Savienības Latvija centās paglābties „abzolūtā” neitralitātē. Arī tās territorija nebija sagatavota aizstāvēšanās kaŗam bez citu atbalsta, un tās robežas palika nenocietinātas. Latvijas valdību ietekmēja arī angļu slepenie iedrošinājumi garantijas nepieņemt. Tai nebija zināms, ka angļi centās atstāt Baltijas telpu brīvu cerībā, ka tur iesoļos vācu kaŗaspēks pavēršoties pret Padomju Krieviju, un abas lielās totalitārās varas noasiņos, Rietumu valstīm izejot sveikā. Šo rindu autors ir lasījis ņirdzības un nicinājuma pilnos angļu ārlietu ministra lorda Helifeksa teicienus, kas veltīti Baltijas valstīm. Latvijas valdība kopējās garantijas noraidīja. To pieņemšana varbūt būtu spiedusi Vāciju būt uzmanīgākai kaŗa forsēšanā ar Poliju un Rietumu valstīm. Dažus mēnešus vēlāk Latvija jutās spiesta pieņemt tikai Padomju Savienības garantijas.
1940. gada maijā vācu kaŗaspēks iesoļoja Briselē, kur Latvijas sūtniecība darbojās līdz Latvijas valsts likvidēšanai jūlijā. Savā stājā Valters palika nelokāms Rietumu orientācijas pārstāvis. Savā 1960. gada 13. aprīļa vēstulē, atskatoties uz Latvijas polītiku pēdējos pirmskaŗa gados, Dr. Valters rūgtumā atzīmē, ka trūcis cieta, droša skata, domu un ideju kopības. – No Beļģijas 1941. gadā Dr. Valters pārcēlās uz Šveici, kur viņš darbojās par juristu un izdeva Probleme Europas (1943). Kaŗa beigās viņš atgriezās Beļģijā, lai atjaunotu sūtniecības darbību, bet Beļģijas valdība viņam paziņoja, ka Beļģijas un Latvijas diplomātiskās attiecības pagaidām paliks suspendētas. Tādas tās palikušas līdz šim laikam. Viņam tomēr bija labi sakari ar beļģu iestādēm. Kā viņam, tā viņa kundzei Emīlijai ir milzu nopelni latviešu leģionāru stāvokļa uzlabošanā un atbrīvošanā Cedelhemas gūstekņu nometnē. Šos nopelnus bieži piedēvē sev citas personas. Vēlāk Valters pārcēlās atkal uz Šveici un Franciju, kur darbojās par juristu. Lielā vecuma dēļ viņa dzīves apstākļi bija mazāk kā pieticīgi. Personiska konflikta dēļ ar Latvijas valsts pilnvaroto sūtni Kārli Zariņu Londonā viņš līdz savai nāves stundai nesaņēma nekādu atbalstu no Latvijas valsts līdzekļiem, kaut gan tādu saņem vairāku bij. diplomātiskā dienesta darbinieki un viņu kundzes.
Valtera uztverē Latvijas diplomātiskie pārstāvji, jo sevišķi Zariņš, bija pārāk neaktīvi un piesardzīgi. Viņš turpināja aktīvu cīņu savas valsts interesēs ar daudziem rakstiem un memorandiem, tāpat arī kritiski vērtēja Latvijas ārpolītiku. Viņa pēdējā laika grāmatas – 15. maija apvērsums un ārkārtējās pilnvaras (1951), Latvijas diplomātijas dokumenti I, Latvija ceiņā par sovom tīseibom (1960), Das Verbrechen gegen die Baltischen Staaten (1962). Drīzumā iznāks viņa atmiņas. Aizmirstībā nokļuvusi viņa plašā grāmata No sabrukuma uz plānveidotu saimniecību. Latvijas atjaunošanas problēmas Latvijas nākotnē (1933), kas zināmā mērā iezvanīja daudzas Ulmaņa reformas nākamajos gados.
Līdz pat nāves stundai 1968. gada 27. martā 94 gadu vecumā Dr. Valters bija ārkārtīgi aktīvs, sarakstījās ar jaunajiem latviešu zinātniekiem, projektēja jaunas publikācijas, dzīvi interesējās par pasaules notikumiem. Viņa vēstules ir tikpat īpatnējas kā viņa personība: skolas burtnīcās, plašā, grūti salasāmā šķautnainā rokrakstā. Jaunie akadēmiskie latvieši apliecina, ka saskarsmē ar Dr. Valteru viņi jutušies apmēram līdzīgi kā ar kollēgu. Viņus ietekmējis Valtera plašais vēriens, ārkārtīgais godīgums, filozofiskā, zināmā mērā pat reliģiskā pieeja notikumiem un dziļā dzimtenes mīlestība. Valtera stils ir loti īpatnējs, māksliniecisks, pārpasaulīgs, bet šarmants un pat ar vieglu humora pieskaņu. Viņš bija sava ceļa gājējs un vientuļnieks. Savā 90 gadu jubilejā viņš vienkārši pazuda no savas pēdējo gadu mājvietas – Nicā, Francijas Rivjērā, un atradās pēkšņi Itālijā, kur savu jubileju „nosvinēja” Itālijas lielo mākslas garu – Mikelandželo un citu – „sabiedrībā”. Aizgājusi liela, latviešu tautas vairuma piemirsta personība. Aizgājis liels latviešu tautas nacionālās un sociālās taisnības cīnītājs un pirmais neatkarīgās Latvijas valsts pieprasītājs un vēlākais līdzveidotājs tās grūtākajos brīžos, vēlāk nepelnīti nostumts malā. Katram cilvēkam ir savas vājības. Lieliem gariem tās ir lielākas. Valters bija – jau agrā bērnībā nākotnes saucējs un atklājējs. Tikai, nākotnē varbūt viņa lomu pratīsim pilnīgi novērtēt.
Apceres autors Edgars Andersons doktora grādu ieguvis Čikāgas universitātē 1956. gadā, ir San Hozē valsts kolledžas Graduēto skolas un Humanitāro zinātņu un mākslas skolas Vēstures departamenta Eiropas vēstures profesors. Viņa specialitāte ir Austrum- un Ziemeļeiropas vēsture, historiogrāfija un vēstures filozofija un Amerikas koloniālā vēsture. Viņš pētījis Amerikas Savienoto Valstu, Rietumindijas, visu Skandināvijas zemju, Vācijas, Anglijas, Holandes un Francijas archīvos, ar referātiem piedalījies daudzās starptautiskās, Savienoto Valstu, Eiropas un Rietumindijas konferencēs, ir vairāku profesionālu komisiju loceklis un priekšsēdis, Savienoto Valstu ārlietu ministrijas un Trinidādas un Tobāgo valdības vēstures konsultants, vadījis internacionālu vēstures un archailoģijas ekspedīciju Rietumindijā 1960. gadā. Viņa raksti un recenzijas publicēti daudzos žurnālos. Viņa publicētās grāmatas – Rietumu Pasaule, Rietumu Apvārsnis, Cross-Road Country Latvia, Tobago, Latvijas vēsture 1914-1920 – Ārpolītika, Latvia – Past and Present, bet sagatavošanā The Baltic Area in World Affairs, 1914-1920, Latvijas vēsture, 1920-1939 – Ārpolītika un bruņotie spēki, 19th Century European History un The Crimean War and Northeastern Europe. Dr. Andersona uzdevumos arī bijis izsekot vēstures eksaminācijas procedūrām amerikāņu bruņoto spēku akadēmijās un pārbaudīt zināšanās virsniekus, kas specializējas vēsturē. Par zinātnisko darbību Andersons saņēmis godinājumus Amerikas Savienotajās Valstīs, Trinidādā un Tobago. 1967. gada vasarā viņš veica plašu lekciju ceļojumu pa Austrāliju, Jaunzēlandi un vairākām Eiropas valstīm.
Taču, diemžēl, dažos latviešos vēl valda uzskats – mutes ciet, vēsturnieki! Nejaucieties vēsturē! Vēsturi paši par sevi objektīvi rakstīs tās taisītāji, un paši arī nokritizēs savus pretiniekus. Tādēļ apceres autors saņēmis lasītāju pamācības. Piemēram, par grāmatu Latvijas vēsture 1914-1920 K.O. Stifts (Laiks, 20.4.1968.) saka: „Paruna saka, ka par mirušiem sliktu nerunā, jājautā, vai vēstures objektivitāte vispār būtu zaudējusi, ja par strēlnieku virsniekiem negatīvie epiteti būtu izpalikuši.” Alberts Kalniņš (Latvija Amerikā, 27.4.1968.) raksta: „Varoņi jāapbrīno un jādievina, ne nevietā jākritizē.” K. Trēziņš (Latvija Amerikā, 27.4.1968.) pamāca: „Mums ir jānodod jaunatnei Latvijas izcilo personu un tēvu zemes dēli iespējami gaišāki, cienījamāki – tādi, kuŗus ir vērts iemīlēt, par kuŗiem ir vērts cīnīties. Ar saviem negatīvajiem atklājumiem par ģen. Balodi prof. Andersons jaunatnes cieņu un mīlestību pret ģenerāli Balodi un Latviju necels. Šajā gadījumā prof. Andersons mums izdarījis „lāča pakalpojumu.”
JAUNĀ STRĀVA
Atmiņu fragmenti
Lai pieejam ar bijību pie ieskatu celma, no kuŗa atdalījās liels zars: jaunie. Kas bija šie jaunie, un vai tie bija jauni? Varbūt varas tīkotāji, varas lauzēji – tā varētu atbildēt.
Liepāja ir iesācēja zināmā posmā. Vai būtu par daudz teikts, vērojot mūsu intellektuālo vēsturi pēdējos pussimta gados? Toreizējie jaunie Rīgā, Jelgavā protestēs, arī Cēsīs, vēl kaut kur citur, uz laukiem, mūsu zemnieku mājās, skolas namos vientuļie, vecie skolotāji. Visiem būs sava taisnība.
Liepājā bija nejaušs saplūdums. Kur bija dzimtene šiem gājējiem un nācējiem? Pa daļai pašā Liepājā, bet nāca arī no laukiem. Kāds atbrauca no Rīgas, kāds no Jelgavas. Visiem gadījās ieiet Pūcīšu Ģederta grāmatnīcā pie vecā tirgus laukuma, būt Labdarības Biedrībā. No divām pusēm nāca strāva – te jaunatne, tur fabrika un darbs: viens drāšu fabrikā, viens galdnieks, viens mūrnieks, viena sētnieka ģimene un vēl? Palepnais Liepājas Gailis, kas aizgāja uz Ameriku vai kādu citu zemi, Sprūdis – vēlāk pazīstamais ārsts. Ķeive – arī pazīstams ārsts ar klusu runu, visādi intelliģents un godīgs. Atmiņa varētu simtus tā vārdā saukt. Jaunāki, vecāki, pa lielākai daļai no Jaunliepājas. No dzelzceļu fabrikas, eļļas fabrikas, mūrnieki, atslēdznieki, galdnieki, strādnieki. Sievietes piedalījās mazāk. Mājās daudz darba, bērni. Daži drusku tā zobīgi pasmīnēja: sievieši! Par Jelgavu dzirdēja, ka tur pārāk jaucoties sievieši, pat jaunas meitenes no skolām. Rīgā esot tikai studenti.
Nāca arī kāda cita fronte, citas cepures, citas sejas. Nāca studenti krieviskām cepurēm no krievu universitātēm. Jānis Jansons lielā Maskavas universitātes ģenerāliskā platā mētelī, uz kuŗu acis skatījās ar skaudību, sevišķi jaunas meičas pievērsa uzmanību, kad viņš pastaigājās lieliem soļiem pa Jaunliepājas Paviljona ceļiem.
Šis Paviljons daudzko redzēja. Paviljons – īstenībā liela, paveca koku būda Jaunliepājā. Nav zināms, kāpēc ticis iesaukts par Paviljonu. Šai Paviljonā šad tad svētdienas rītos spēlēja mazs orķestris. Kāds prieks tad bija tur pastaigāties! Kungi no Vecliepājas ar savām kundzēm sēdēja aiz apžoga uz lievenēm; jaunliepājnieki stāvēja šaipus žoga, brīnījās, skatījās, kā kungi un dāmas dzēra kafiju. Viss tādā mierā un saticībā. Jaunie staigāja nereti apkārt noplīsušos zābakos un zobojās. Apziņa bija kur citur, ne zābakos – tā bija jaunajās galvās. Un šīs galvas, protams, bija tik ārkārtīgi gudras. Protams, ka ar gudrībām nevarēja palikt mājās. Ar gudrībām gāja tautā.
Uzdevums gudrībām skaidrs – tās jāaizstāv. Un aizstāvēja kaisli.
Kā raksturot visu šo mīļo baru, atsevišķos cilvēkus un kopējo sabiedrību? Vecajā Liepājas Labdarības Biedrībā valdīja skolotājs Breikšs – sausnēju stāvu, pavēlīgs, stingrs, cietu valodu. Viņam jaunie bija pretī, viņš – jaunajiem. Labdarības Biedrībā bija dāmu komiteja – kā liekas, īsts dāmu direktorijs Liepājas latviešu pilsoņu aprindās. Runas vīri biedrībā tāpat izlikās nozīmīgas personas.
Kas bija šī pasaule? Godīga mietpilsonība – lai piedod kapi, smiltis – īsta, provinciāla mietpilsonība ar savu laimi, saviem adīkļiem vācu pilsonības tuvumā, bet tomēr ar zināmu īpatnēju nostāju. Sīkā latviskā strāva dzīvoja pie labā Liepājas maiznieka Pinnes Graudu ielā – šur tur arī pie daža nama īpašnieka – latvieša, pie kāda latviešu tirgotāja. Daudz tādu nebija.
Notikumi bija teātŗa izrādes Labdarības Biedrībā. Tur pulcējās, tikās, un tad ballēs pēc teātŗa. Gadu no gada tā virzījās Liepāja tālāk. Ko tur darīt? Tā teica vieni. Tie jau nesaprot un negrib saprast – tā sprieda jaunie. Atlikās tur tās pašas mājas Apšu ielā, visā plašā Jaunliepājā, vai arī otrā pusē nomale uz Cenkoni un Pērkoni. Kādi tur klausītāji, kāds spēks šais nomalēs! Jaunie novirzījās uz to pusi. Tie jautāja, stāstīja, mudināja. Runāja par Dievu. Dieva nav, ir tikai daba. Daba ir viss. Tā runāja studenti no Maskavas un Tērbatas; tās pašas gudrības atkārtoja puikas no skolām.
Šis laikmets bija arī dzīŗu, kaislību, prieka un skūpstu laikmets. Pilna jauna, piebriedusi miesa, kāras acis, tukša kabata. Kur nimfas un sirēnas? Tās darbā šuvējas, strādnieces. Dejas prieks – polkā un kadriļā Labdarības Biedrības namā vai zaļumos, ko rīkoja tā pati biedrība, kaut kur uz Grobiņas pusi, aiz Saules muižas pie kādas kraujas birztalā, kur tikai vēla nakts vai agrs rīts. Dažreiz pateica: nu ir diezgan.
Liepājā arvien stiprāk izplatījās baumas, ka jaunie – šie visādie, šādi tādi no skolām, no Rīgas, esot Dieva noliedzēji. Daudz tas neuztrauca, bet uz mums sāka skatīties. Palikām gandrīz interesanti. Bet kas nu par Dieva noliedzējiem, smējās citi, ja danco polku un kadriļu. Un turpinājās dzīve Labdarības Biedrībā, pa daļai arī tās bufetē. Studenti, iedomājieties, studenti! Pa lielākai daļai dzēra gan tēju, miermīlīgu tēju, ne eksplozīvu alkoholu. Tomēr gadījās, un tā atmiņā Jaunliepājas skursteņslaucītāju meistars (vārdu esmu, diemžēl, piemirsis), kas kādā Jaungada vakarā apdzirdīja šai pašā biedrībā ar saldu Madeiras vīnu pus Jaunliepājas.
Bet lai paliek šie smiekli un vīns, jaunības bezprātības. Jauns impulss bija sācies šais pašās ielās, pacilāts, iedomīgs, bieži pārāk svēti muļķīgs, tomēr jauns, stiprs kā jauns vīns. Idejas, kuŗās bija savs grauds patiesības, bet vēl vairāk naīvuma, sociālās revolūcijas rūkoņas, no kuŗas gan nevienam nebija īsti bail. Šķiru polītika, kuŗā bija daudz bērnišķības, bet arī daži pareizi dīgļi, kad no šīs šķiru polītikas mēģināja iet uz praktiskiem pasākumiem palīdzēt strādniekiem viņu darbā, ko pazina no piedzīvojumiem, ne tikai no kādām brošūriņām.
Nav jāiedomājas visa tā laika glezna kā kāda sevišķa dramatisma piesātināta. Bija mierīga straume, mierīgas teces. Viens otrs pulciņš, kāds kopējs sarunu vakars, vasarā izbraukumi zaļumos, viņpus ezera uz Dorupes pusi vai aiz Saules muižas. Runāja, spriedelēja, padziedāja kādu tautasdziesmu. Referāti bija tādi aplauzīti. Šādas tādas runas, smiekli un joki. Bija kaut kādi žandarmi pie stacijas, dažreiz tos satika uz ielas. Nekas. Zināja, ka tie latviski neprot. Pasmējās. Ka varētu būt kādi spiegotāji – to lāga neticēja. Šad tad kāds teica: esot sekots. Bet to uzskatīja vairāk par lielīšanos. Kas būtu mūsu noziegums? Ko mēs darījām? Aizliegta pulcēšanās, biedrošanās – pareizi, taisnība. Nezinājām, ka mums draudēja 15-20 gadu katorga, un to pateica 1897. gada maijā Liepājas cietumā. Bet šis notikums vēl tālu, Mūsu noziegums, bez šaubām, bija liels. Mīļajā, snaudošajā Liepājā iemest dzirksteli, lai arī vāju un maziņu, tomēr dzirksteli.
No kurienes bija nācis sociālisma vārds? To laikam neviens nezināja pateikt. Tas vārds bija ieradies no debesīm. To vairāk čukstēja – tā, viens otram. Esot aizliegts par to runāt. Daudz arī par to nerunāja. Jēdzienu pašu saprata, ka tas ir it kā pasaules apjukums, revolūcija, dziņa uz taisnību. Teica: tā esot strādnieku lieta. Strādniekiem esot jāmācās, jāpulcējas kopā sociālisma labā. Tas viss ietilpa miglainā teorijā. Pūcīšu Ģederta grāmatnīca redzēja vienu otru no šiem sludinātājiem. Tur nāca studenti Gailis, Sprūde, tāpat skolnieki. Liepājā sāka atskanēt Jāņa Jansona balss.
Strādnieki ne visai draudzējās ar šiem dažādajiem elementiem. Skatījās drusku kā uz kungiem, un šie atkal no savas puses bija tādi jauneklīgi pavirši, iznesīgi. Jāņa Jansona valdmētelis runāja savu pārāk lepno valodu. Visām jauno valodām bija pacelts akcents – it kā lepnība un atsavība. Liela draudzība tā neradās.
No strādnieku aprindām nāca citādi, nevarētu teikt, ka vienmēr ideāli. Ideālu nebija ne vienā, ne otrā pusē, tikai cilvēki. Pieiesim viņiem tuvāk, jo, šķiet, taisni viņi prasa ievērību lielajā galerijā, jauno, neapmierināto, uzpūtīgo, iedomīgo vidū, kuŗiem izlikās, ka vienīgi tie kaut ko saprot. Satikās tā – teiksim latviešu intelliģenti ar strādniekiem šur tur pulciņos. Pat par pulciņiem nevarēja saukt šīs niecīgās 3-4 personu gadījuma šūniņas. Tikšanās bija vakaros pēc darba pie būvēm vai fabrikām. Sarunājās sākumā ne visai silti. Strādnieki skatījās un vēroja. Nekādu sevišķu tematu nebija; sarunājās par šo un to. Lasīt vajag, nav grāmatu, jāgādā par grāmatām – tas bieži bija dzirdams. Nav noliedzams, ka strādnieki saprata, cik nepieciešama ir grāmata, laba grāmata, bet tie ar labu grāmatu saprata grāmatas ar pamācībām darbam. Ne visai lielu prieku tiem darīja kāda lēta brošūra. Uz tām viņi meta acis pašķībi, ar skepsi un bez paļāvības.
Tie bija nopietni vīri. Es tos pazinu jau no dzelzceļu fabrikas, no Apšu ielas namiem un sētām. Neaizmirstamais dzelzs amata pratējs Cinovskis, stingrs administratīvs darbinieks organizāciju vadībā, mierīgs, drošs, vēlāk bēgļos pēc 1905. gada. Bija cits, kas jāmin – Minka, un tā daudzi. Visi bez uztraukuma, mierīgi, bez uztraukuma arī baiļu stundās. Vēl cits – neaizmirstamais Driega, strādnieks, pa daļai amatnieks, runīgs, darītājs varbūt mazāk, pilns draudzības, ar muti drusku pabrīvs, šķelmīgs.
Deviņdesmito gadu sākums atnesa jauno strāvu redzamāk Liepājā. Varbūt varētu teikt: Dienas Lapas strāvu, vismaz pirmajā laikā. Tā parādās strādnieku vidū, to sāk lasīt. Jaunie sačukstas, it kā brīnās, satraucas, kļūst vārdos bezbēdīgāki. Viens no latviešu teātra tēviem, pareizāk vienīgais, bija Liepājā galdnieks Blumberģis. Pašam bija sava neliela darbnīca. Pie viņa lasa Dienas Lapu. To gaida, pastnieku gaida – atnesīs. Tā dienu no dienas.
Ko Dienas Lapa deva, nebija jau nekas ārkārtējs. Bet kāda starpība ar Baltijas Vēstnesi! Kāda dzītarīga, šķelmīga ādere, kāda savilkta dzīsla, tā, starp rindām. Korespondences no laukiem, kur smejas, ka cilvēki esot par daudz iemiguši. Dziedāšanas biedrībās nemaz nedziedot, tikai iedzeŗot. Nespēlējot teātri, neesot kultūras sajūtas: tamlīdzīgi grēki. Sāku es tādas pašas korespondences rakstīt no Liepājas. Sāku ķīvēties ar Labdarības Biedrības vīriem. Kādi sīkumi!
Ar Dienas Lapu atdzīvojās prāti un jūtas. Proletāriskā un jaunatnes kustība, cik liela nu tā bija, izgāja it kā atklātībā. Radās saites ar pārējo Latviju. Visi kļuva it kā reizē priecīgāki un nopietnāki. Taču kāda cerība. Tur Rīgā... Dienas lapa. Pat pateikt nav iespējams, ko tas nozīmēja. Šī pati darbnīca, kur ik dienas iegāju, lai palasītos jauno Dienas Lapas numuru, kļuva mīļāka. Pats Blumberģis pie sava darba, pie ēveles un galda skrūves, bet klausās, kad es lasu kādu gabaliņu no Dienas Lapas priekšā. Kas tā sakustināja? Grūti pateikt. Apmierinājums, ka Dienas Lapa atbild skabardzīgi Baltijas Vēstnesim, kāda piezīme, korespondence no laukiem. Kā tas mudināja uz ko lielāku un drošāku! Radās kāda tiekšanās izkļūt no romantikas filozofijas par sociālismu un ieiet kādā praktiskā uzņēmībā.
Vienu dienu man pateica, ka Rainis gaidot mani Rīgā, lai atbraucot, parunāšot. Tā esmu uzreiz vienu dienu Dienas Lapas redakcijā. Pamazām atjēdzos Rīgā. Liepājā padeva roku pāri ielai, un tur varēja just provinci ar provinces maigo gara, lai kāds tas bija. Te Rīgā viens cilvēks no otra bija tālāk nost. Elizabetes ielā 16 bija pāris cilvēku, tā bija Dienas Lapa. Bija tuvumā kāds krogus un viesnīca, Suvorova viesnīca. Varēja tur pārgulēt, paēst krietnu ceptas gaļas gabalu. Pirmie iespaidi bija nenozīmīgi un nevarīgi. Bet jau otrā, trešā dienā redakcija pēkšņi it kā atdzīvojās. Dzirdēju, iebraukuši studenti, braucot tālāk. Redakcijā radās uzreiz brammanība, skaļums. Tad iebraucēji atkal nozuda. Atbrauca no laukiem citi, tādi kā skolotāji. Valodās maz ieklausījos. Biju vēl kā apmākts. Esot Fricis Roziņš iebraucis, gaidot Jansonu no Jelgavas – tā paskanēja sarunās.
Kur dzīvoju? Grūti to pateikt. Kaut kā mani pievietoja – šur, tur, vienu nakti te, otru atkal citur. Mazu cilvēku dzīvokļos, Rīgas iekaimē Pārdaugavā. Nezinu, kā beidzot biju atradis pažobeli, naktī gultu pie Pētera Stučkas. Uzņēma draudzīgi. Pie Pētera Stučkas visiem, kas vien nāca, bija galdā ēdiens, un, ja varēja iebraukušo novietot kādā kambarī, palika tur, dzīvoja nedēļām. Sevišķi Jansons tur apmetās ar lielu prieku un ne mazāku gribu ēst un dzert. Stučka – nodarbināts jurists, joviāls, omulīgs, labā ķermeniskā apaļumā, ar resno, smaidīgo seju. Jansons – dzīvāks, ar baudītāja biezām lūpām, spridzīgām acīm un bagātīgām frāzēm, brammanīgi izmestām. Par visu tas smējās, par visu tam bija zobgalīgs vārds un drukns smiekls. Lielie, plivinošie mati, kustīgie sejas panti, bāldzeltenā sejas krāsa, bet par visu – kaislās, biezās lūpas, kas dzertin dzēra elpu un izdvesa kaisli.
Pētera Stučkas dzīvoklī skanēja Jāņa Jansona skaļie, burleskie smiekli. Tiem piebalsoja draugi studenti, biedri, nereti šķindinot glāzēm. Stučka gāja savus ceļus, uz tiesu, brauca uz Pēterpili prāvu darīšanās, un viņa māja palika šo draudzīgo viesu bohēmiešu ziņā. Tik savilkts bija Stučkas smaids, gandrīz nelaimīgs, kad tas atstāja šo jautro sabiedrību, uzticēja kalponei gādāt par labām pusdienām un tad pazuda. Nekad nebija redzams šai jautrajā sabiedrībā Rainis. Raini nemīlēja šie pārējie; nemīlēja neba kādu viņa sevišķu īpašību dēļ, nejuta Raini citu cilvēku. Sacīja: smags raksturs, tāds īpatnis, nesabiedrisks. Kā lai ar tādu satiekas?
Virziens vispārējos uzskatos ap to laiku bija – pieturēties pie legālisma. Par tā aizstāvi uzskatīja it īpaši Pēteri Stučku. Ar Dienas Lapas darbību un iespaidiem cerēja radīt atsevišķu opozicionāru kustību – jauno strāvu kā pretstrāvu vecajai pilsonībai. Spēki, ciktāl par spēkiem varēja runāt, bija nogrupējušies vienā pusē – ap Baltijas Vēstnesi, otrā – ap Dienas Lapu. No tālākas polītikas un lielākiem polītiskiem mērķiem abas puses atturējās. Tas arī nebūtu bijis iespējams, tā vismaz izlikās. No jaunās strāvas aprindām atskanēja, ka jāievēro uzmanība. Neko neteikt tādu, kas varētu stāvokli pasliktināt. Pret baltvāciskiem iespaidiem un to konservatīvo polītiku bija radīta cita – latviska polītika. Līdz ar to latviešu konservatīvisms tiecās zināmā mērā polītiski pieskaņoties krieviskajam visādās formās, jo sevišķi valdošām polītiskās carisma sistēmas iestādēm un to garam. Kā zināms, Baltijas Vēstneša vadītāji Vēbers un it īpaši Veinberģis, Purapuķe, Kārkluvalks un citi pieturējās pie šīs taktikas un to aizstāvēja ar lielu modrību. Otrā pusē – jaunstrāvniekos uzņēma šo taktiku ar lielu pretestību. Bet šai otrā pusē bija tāpat konservatīvi noskaņoti elementi, kuŗiem jaunās strāvas asumi nepatika. Starp Dienas Lapas izdevējiem, piemēram, bija tāds tips kā būvuzņēmējs Aleksejevs. Labs dzīves baudītājs, aprēķinātājs; citādi izpalīdzīgs, labs cilvēks, bet polītiski: „ne tik stipri!” Ar tādu labi domātu vārdu viņš pacienāja visus pie labas, mīļas glāzītes un labiem uzkožamiem pilna galda.
Nezinu, kā radies vārds – jaunā strāva. To visai daudz nelietoja. Vairāk to pazina un lietoja diskusijās Rīgā. Īsti spējīga dzīvot jaunā strāva nevarēja būt; tai vajadzēja sadrupināties sīkākās grupās, – un tā tas notika. Savā pirmpamatā strāva bija literāra. Te parādījās J. Jansona spēks, kļūdas, negācijas, kas apbēra strāvu ar bērnišķu dzeju. Ein neues Lied, ein besseres Lied, oh, Freunde, will ich euch singen... – kā skanēja šie vārdi no Heines pantiem kāda Jansona ievadraksta sākumā Dienas Lapā un kā tie visiem patika! Un otrs: Den Himmel ueberlassen wir den Pfaffen und den Spatzen. Teikums, kas, nezin kā, bija izspraucies cauri cenzora uzmanībai. Katrā ziņā tās bija sentences. Ja ne dzīvei, tad balamutībai. Kritikas asums ārēji vērsās pret mūsu rakstniecības vājībām, pret rakstnieku nespēju, pret vājo, provinciālo problēmu uztveri un personisko liriku. Iekšēji tās nolūks bija nevis radīt jaunu, spēcīgu nacionālu literātūru, bet virzīt to uz jaunu kosmopolītisma viedokli. Atplēst nost no nacionāli sentimentālā, ievirzīt domas un jūtas opozīcijas un pretnacionālisma virzienos, tālu prom no pašu zemes, kuŗas nacionālisms vecajā strāvā bija pārvērties par literāru provinciālismu – to gribēja it īpaši Jāņa Jansona polemika. Literārā kritikā izpaudās polītiskā opozicija, kā tas noticis jau daudzkārt citu tautu vēsturē un kā to varēja novērot tai laikā krievu kritikā. Šai kritikā Jansons bija pārsniedzis zināmas robežas. Viņa nodoms bija ne tik daudz radīt labāku nacionālu literātūru, bet gan aiziet no mūsu provinciālās literārās šaurības, lai ieietu polītiskā pretnieclbā un polītiskos asumos. Vēl vairāk: bija vēlēšanās, lai nacionālais vispār parāditos kā nespēja un nespēks.
Kas gribētu noliegt, ka šai nodomā bija savs labums un sava patiesa nepieciešamība. Bet kā to redzēt? Ko varēja no J. Jansona kritikas mācīties mūsu nacionālisms? Tam tika pasludināts gals; tas bija izsmiets. Tur viņi gulēja – miroņi – pie zemes: Lautenbachs, Esenberģu Jānis un visi citi; mazie dzejnieki ar savu mazo mīlestību, savām mazajām sentimentālajām jūtiņām, ar savu sen pārdzīvoto formu, ar to nedaiļumu, kas bija tik stiprā kontrastā ar citu tautu lielo dzeju. Kā drīkstēja tādā dzejas nekultūrā vēl justies par latvieti!
Redzu Jāni Jansonu tādā pozē Liepājā Latviešu Palīdzības Biedrībā tai pašā laikā, kad tas no katedras lasa tās pašas Domas par jaunlaiku literātūru un kur tam ap žokli vijas smiekli, jautrība. „Neaizmirstelītes, ak, nepiemirstiet taču neaizmirstelītes!” Kāda nozīme tām gan bijusi mūsu literātūrā! „Un, kad es dusēšu kapā, uzliec, mīļa, uz mana kapa neaizmirsteles” – tā runājis kāds mīlētājs – domāts biju es pats – un Jansons smējās. Sentimentālie vārdi rada jaunus smieklus zālē. Pats Jansons skaļi smejas līdz. Ko pie tādas literātūras turēties! Vai tā nevarēja teikt: aizej, meklē citu tautu, smejies pats par sevi.
Tai vakarā – ko jutu? Kaut ko svešu, ne sevi, ne savu zemi. Izgāju no biedrības nama. Lielais tirgus laukums pusnaktī – kails, pliks. Lēni iztīstās klausītāji no biedrības nama mājas. Vai kāds jauns cēliens, kāds jauns aicinājums iet uz priekšu? Tukši smiekli par miroņiem vai pusmiroņiem. Jo, kas tad šie izsmietie dzejnieki bija toreiz vairāk, ja ne pagātne? Smieties, pajokoties bija viegli. Rainis tādos smieklos atrada pārāk maz. Un tā viņa doma attālinājās. Viņš juta sevi kā jauncēlēju, kā jauna iesācēju, un viņš klusēja.
Vienu rītu kā murminādams Rainis man teica: „Nacionālā jautājumā mēs nevaram visu mest pie malas.” Tādi apmēram bija šie vārdi. Viņš teica to, kā liekas, vairāk sev nekā man. Vienā izmurminātā teicienā viņš saspieda visu savu domu: nevajag atmest visu nacionālo mantojumu, vajag radīt lielāku, pasaulei lielāku un mums pašiem.
Tas bija mazajā dzīvoklītī, kur saimniekoja viņa vecākā māsa. Tāda klusa sieviete, jau pastipri gados, zemnieciska un vientulīga. Sniedza pie galda kafiju. Rainis klusē, es arī. Tāda pārdomu vai nedomu stunda. Tādā stundā bija vārdi teikti, kuŗus nepiemirst.
Dr. Mikeļa Valtera Jaunās Gaitas redakcijai adresētās vēstules fragments.
DR. MIĶEĻA VALTERA ATGRIEŠANĀS
Pēc ilgas klusēšanas Dr. Miķelis Valters ir atgriezies ar atmiņu rakstu par saviem jaunības gadiem. Esam dzirdējuši par manuskriptu kaudzi, kas krājās uz Valtera rakstāmgalda, bet viņš tos nepublicēja. No šiem viņa atmiņu fragmentiem varam spriest, ka tā ir vērtīga manuskriptu kaudze, Vecums nav skāris Valtera domu spraigumu. Gluži pretēji – šis raksts ir neparasti koncentrēts, pat dzejisks – īpašības, kuŗu bieži vien nebija jaunības gados steigā rakstītos Valtera darbos.
Valtera vēsturiskās lomas izvērtēšanai ir divi šķēršļi: viņa draugi un ienaidnieki. Ienaidnieki centīsies viņa nozīmi ignorēt, bet draugi pārāk izcelt. Grūti ir par Valteru nesentimentālizēt. Vispirms mēs ļoti maz par viņu zinām. Jau gadiem raksti par Valteru neko jaunu mums nav stāstījuši. Pa daļai Valters pie tā ir vainīgs. Sevi viņš maz atklājis. Piemēram 1947. gadā iznākušos Trimdas rakstniekos, kur viņam būtu bijusi izdevība kaut ko par sevi pastāstīt, viņš izvēlējās runāt par citiem. Valteram ir viena kopēja īpašība ar mītoloģiskiem varoņiem – distance no mirstīgiem. Kopš 1890-tiem gadiem viņš bijis pie mums, bet gandrīz nekad ar mums. Viņš uznirst un tad atkal nozūd. Lielāko daļu savas dzīves viņš pavadījis ārpus Latvijas. Uz latviešiem viņš runājis no kalnu, ezeru un citronu koku zemēm. Demokratiskās Latvijas laikā viņš izvēlējās sūtņa amatus ārzemēs. Pat mūža pēdējos gadu desmitus viņš pavadīja pilsētā, kas atradās tālu no citiem latviešu emigrantu centriem. Vai šī tieksme attālināties bija gribēta mistērijas radīšana, grūti spriest. (1)
Valtera sabiedriskā dzīve sastāv no daudzām konfrontācijām, un kaut kādā veidā mūsu, tas ir viņa draugu, skatījumā viņš vienmēr parādījies cīnoties taisnības pusē. Valtera biogrāfijas autora darbs būs neapskaužams, jo tas saistīsies ar cīnīšanos ne tikai ar viņa draugiem un ienaidniekiem, bet arī ar mītiem. Jau 1903. gadā Šveices krodziņā Valters uz galda alus putās esot ar pirkstu izvilcis demokratiskās Latvijas robežu kontūras.
Līdz šim publicisti un vēsturnieki Valteru uzskatījuši par galveno neatkarīgās Latvijas domas attīstītāju un izcīnītāju. Šis vērtējums, šķiet, ir par šauru. Šeit nav vieta, kur izdebatēt Valtera vēsturisko nozīmi. Gribu pieskarties tikai vienai Valtera spējai, kas, lai gan klusā veidā, parādās arī šinī atmiņu fragmentā – viņa mākai radīt spraigumu, atrast argumenta kodolu un to izšķaidīt. Viens no latviešu kultūras draudiem 20. g.s. ir bijis noslīgt vienpusībā. Precīzāk sakot – ideoloģiskā vienpusībā. Jaunākos laikos latviešiem nav trūcis varoņu. Varbūt to ir bijis par daudz. Valtera varonība pastāv viņa spējā saskatīt šos vienpusības draudus jau pirms to izniršanas. Viņš ir cīnījies ne tikai pret meļiem, bet arī pret patiesības meklētājiem, ja šie meklētāji kaut kādā veidā draudēja ierobežot latviešu kultūras redzes aploku. Galvenā cīņa Valteram bija ar marksistiskā uzskata aizstāvētājiem, kas pirmsrevolūcijas gados draudēja appludināt Latviju. Gandrīz vai viens pats viņš cīnījās ar Jansoniem, Stučkām, Roziņiem un Upīšiem. No 1903.-1917. gadam gandrīz katram Valtera rakstam bija šis pretmarksistiskais cīņas nolūks. Pret materiālismu viņš cēla ideālismu un aistētismu, pret kollektīvismu – individuālismu, pret internacionālismu–nacionālismu. Šī bija episka kauja. Latvijas vēsture otru tādu nav redzējusi. Šī cīņa nenotika starp svešiniekiem, bet gan, kā šis atmiņu fragments rāda – ar intīmiem paziņām un jaunās strāvas laiku draugiem. Viņi ironizēja, viens par otru ņirgājās, argumentēja, mācīja viens otram debašu manieres un šad tad arī lamājās. Šinī polemikas laikā par jauno strāvu viņš neko labu neteica. 1890-os gadus viņš uzskatīja par materiālistiskās pseudozinātnes perēkli. Sekojošie citāti dos ieskatu šinī divkaujā, Valtera cīņas veidā un viņa tā laika domās par jauno strāvu.
...Bet Jaunās Strāvas priekšrindas nogrima pēc pirmiem cīņas panākumiem tādā pašā sastindzinošā pašdievināšanā, kādā bija dzīvojis vecais laikmets. Sirsnīgu dziļu pārdzīvotu domu vietā stājās rutīna, principus atbīdīja sīkas personības, paviršība un diletantisms pārņēma katru dzīvāku pasākumu. Viss, kas uzplauka, šinī nospiestā gaisā, drīz vien arī novīta, un novīta mūsu jaunā kritika, novīta rakstniecība, novīta cilvēki, kas bija devuši spirgtāku cerību... Kur nebija domu vai īstu jūtu, tur pietika ar skanīgiem vārdiem un sekliem sociāliem motīviem... (2)
Šinī patiesībā nebija nekā paša izciesta, to varēja apvilkt viegli kā svārkus un tikpat viegli arī novilkt. Tā neprasīja darbu – tā deva mieru un pašpaļāvību. (3)
Ja jums nav par mākslu un citām garīgām parādībām vairāk ko sacīt, tad tik droši uz priekšu. Mēriet ar savu bodnieka olekti Bēthovena pesimisma simfonijas, Čaikovska skumju muziķu, esiet konsekventi un atzīstat par slimiem Danti un Gēti, Šekspīru, un Baironu, aizliedziet lasīt Faustu un Manfredu, aizslēdziet mākslas namus, tad jūs varēsiet būt droši, ka nu vairs nav slimas mākslas. (4)
No šī tukšuma atskan laiku pa laikam tikai smiekli. Mēs zinām tie nav radoši dzīvības pilni smiekli, tie ir daudzkārt kretīnu smiekli. Tikai šai tukšumā varēja attīstīties mūsu pus paskribenta, pus denuncianta tips; tikai te varēja ieperināties glupības un demagoģijas hidra. Mūsu jaunā garīgā dzīve atrodas aiz šī tukšuma. Tas ceļš ved uz mūsu zinību un uz mūsu mākslu. (5)
Nacionālā kopība tika noliegta līdz pašam pēdējam brīdim no visas Jaunās Strāvas pēctečiem, no tiem elementiem, kuŗi visā savā domāšanā un jušanā bija un vēl ir tagad galvenā kārtā noteikti no noliegšanas metodes, un viņi netikvien kavēja nacionālās apziņas attīstību, tie apkaŗoja to ar bezmierīgu naidu, vērsdamies pret visu, kas viņu parastam redzes aplokam bija svešs... ne tamdēļ, ka viņu domāšanas spēja nebūtu varējusi pārvarēt loģiskas grūtības: tā nevarēja nobīdīt reiz iesakņojušās jūtas, kuŗām ir sava īpaša iekšēja, pāri par loģisku spēku ejoša vara. (6)
Sekojošais citāts no Valtera atklātās vēstules A. Upītim:
...Izlasīju Izglītības 6. burtnīcā Jūsu apskatu par latviešu rakstniecību, baudīju Jūsu humoru, bet – neprasiet, kā, un, tā kā mēs abi esam pieauguši cilvēki, ceru, Jūs par ļaunu neņemsiet, ka esmu atklāts. Saku Jums acīs: tas Jums godu nedara, un, lai gan saprotu, ka Jums nākas grūti par trīs kapeikām rindiņā producēt spīdošāku humoru, bet kamdēļ tad vispār prostituēt to pašu mazumu, kuŗu dievs Jūsu talantam devis. Saudzējiet to un ticiet man, tas Jums atnesīs daudz vairāk labuma, nekā kad Jūs to izskaužat pie manas platmales un mana spieķa, pie lietām, kuŗām, kā varu Jums uz to nopietnāko apliecināt, nav ne mazākās literārās vērtības. (7)
Šinī atmiņu fragmentā Valters saskata jauno strāvu citā perspektīvā. Tur viņš atkal redz dzīvību un galvenokārt spraigumu. Viņš, liekas, ir piedevis saviem pretiniekiem. Pēteris Stučka ir viesmīlības, jautrības un omulības iemiesojums, Jānis Jansons nav vairs „ņirga” ar teatrālu maskas viepsli, bet dinamisks, viesulīgs jauneklis ar „valdmēteli”. Vai tā ir veca vīra romantizēšana par saviem jaunības un spara gadiem? Vai varbūt Valters ir gribējis teikt kaut ko eksplozīvu, brammanīgu, un zaimojošu par mūsu pelēkiem vienpusības laikiem?
Pēdējo gadu desmitu Valtera klusēšana mūs ir agonizējusi kā Pablo Kasalsa (Casals) nespēlētā dziesma. Ar šo atmiņu fragmentu Valters ir atgriezies, bet šis nav nomierinošs raksts. Tas izraisa vairāk jautājumu nekā atbilžu, tas ir vairāk dzeja nekā proza, vairāk piedošana nekā atmiņas, vairāk simbolu meklēšana nekā patiesības atklāšana, un varbūt runā vairāk par nākotni nekā par pagātni. Tas stāsta par nimfām un sirēnām, bet klusē par kungu drusku sātaniskā platmalē ar spieķi rokā.
Andrievs Ezergailis
1) Šeit var arī pieminēt, ka pēdējā gadu desmitā Valters runāja ar saviem tautas brāļiem aplinkus – svešā mēlē. Pēdējais viņa darbs bija vāciski: Das Verbrechen gegen die baltischen Staaten (1962). Pirms tam 1960.g. viņš publicēja nelielu grāmatiņu latgaļu izloksnē Latvija ceiņā par sovom tīseibom.
2) Dr. M. Valters, Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos. 1908. 109.-110. lp.
3) Turpat, 111. lp.
4) Turpat, 113. lp.
5) Turpat, 116. lp.
6) Dr. M. Valters. „Jaunais posms mūsu nacionālā attīstībā”, Druva, 1914/4.
7) Izglītība, 1910, 10.
