Oļģerts Rozītis
ZIVIS
Jāņa Gorsvāna viņete
„Tā varētu būt nelaimīga nejaušība; tā varētu arī būt pašnāvība; vai arī slepkavība? Bet lieta varētu būt arī pavisam nopietna - te varētu būt runa par būvniecības noteikumu pārkāpumiem.”
„Jums būs jānoskaidro, kas tas ir.”
„ Žurnālista uzdevums ir uzzināt patiesību. Avīžnieka lielākā kaislība ir ziņkāre - fakti viņam ir kā dzērājam vīna gars, kas izdedzināts no kartupeļiem, miežiem vai augļu sulas.”
„Faktus, faktus, dodiet man faktus, nevis dzeju, faktus...”
Avīžu zēns uz ielas stūra: „E-ld, E-ld, E-E-d. Lasiet, lasiet! Jaunākie fakti par akvārija mistēriju! Lasiet! Lasiet!”
Visas pēdējās ziņas. Jaunākie fakti, fakti, fakti.
Un pircēji bariem, klupdami krizdami, cits citam pāri liecoties, aplenc nabaga zēnu, pamet tam naudu, sudraba grašus; zēns sniedz lapu vienam, lapu otram - pa labi, pa kreisi.
Faktus! Faktus! Dodiet mums faktus, mēs slāpstam pēc faktiem, mēs nevaram vairs dzīvot bez faktiem, ja mums nedod faktus, mēs redzam baltas pelītes. Briesmīgas baltas žurkas mums uzbrūk, Trakas bailes mūs stindzina. Faktus. Faktus. Ē-ē-ē. Es nevaru, glābiet! Man vajag faktu. Te būs viens faktiņš.
Ā, paldies, paldies. Es esmu glābts. Dod. Dod. Dod nu to faktiņu, kas tas ir, kur viņš ir, dod! Dod!
Akvārijā noslīka cilvēks.
*
Cilvēks? Kas par cilvēku? Labs, slikts, jauns, vecs, vīrietis, sieviete? Vai viņš bija ēdis? Vai viņam garšoja vīns? Vai viņš mācēja atšķirt Lacrima Christi no tokajieša? Tas nevienu neinteresē. Tie nav fakti. Cilvēks nav fakts. Lacrima Christi! Pestītāja asara! Viena pati lāse dzidrās lākrimas ir nozīmīgāka par veselu okeānu sāļa ūdens, katrā ziņā tā nozīmīgāka par akvāriju. Lacrima Christi jūŗā nepeld zivis. Zivis ir fakti, bet Kristus asara ir tikai acumirkļa iedoma, tā ir fantāzijas auglis, bet tas nav fakts.
Taču ar zivīm Pestītājs pabaroja veselu laužu baru, veselu pūli izsalkušu faktu tīkotāju. Tātad zivis ir fakts.
Un zivis bija Sīmaņa Asara nāves liecinieki.
Liecinieki? Vairāk kā liecinieki. Tomēr viņu mēmās mutes mums neko nevēstīs. Veltīgi avīžnieks tās pratinās, veltīgi tām jautās - atbildes nebūs. Zivis ir fakti, un fakti ir mēmi.
„Jā, jā - ejiet un noskaidrojiet faktus. Izpētījiet, vai tā bija nelaimīga nejaušība, pašnāvība, slepkavība vai kas? Nu un varbūt jums arī izdodas uzzināt, kā īsti ir ar tiem būvnoteikumu pārkāpumiem. Iespējams, ka lielo un neparasto akvāriju ceļot Sīmanis Asars, vai varbūt man misējies, vai viņu nesauca Rauda? Vienu acumirkli, es pārbaudīšu te papīros, kur man visi fakti atzīmēti. Nē, nē - Sīmanis Asars! Tā bija pareizi, Asars - nevis Rauda. Kādēļ es iedomājos Rauda? Nez, laikam asaras un raudāšana ir tuvas un radniecīgas lietas. Laikam gan.”
Ziņdaris gāja un meklēja faktus.
Viņš labi atcerējās Sīmani Asaru, viņš to bija pazinis tīri labi, un nu Asara vairs nebija. Viņš labi atcerējās Sīmaņa Asara sajūsmas pilnos vārdus.
„Mēs, mīļie draugi, esam kā zivis lielā jūŗā, kā zivis dziļā ezerā, kaut pār mūsu galvām trako baigi puteņi, kaut mums sauli sedz bieza ledus kārta, mēs varam peldēt, mēs varam klusu ciest un izdzīvot, sagaidīt pavasari un nārsta laiku.”
Avīžnieks arī atcerējās Sīmaņa Asara izpalīdzīgo dabu. „Vai jums kaut ko nevajag?” viņš vienmēr jautāja.
Bet tie nebija fakti.
Avīžnieks aizgāja uz policiju un prasīja tur. Tur no plaukta izvilka pelēku mapi. Policijas ierēdnis stāstīja avīžniekam. Stāstīja daudz. Rādīja fotogrāfijas.
Fakti ir briesmīgi. Fakti ir pretīgi. Fakti dažreiz ir krāsaini.
Policijas fotogrāfs šoreiz bija pūlējies no tiesas un uzņēmis veselu virkni krāsu uzņēmumu.
Policijas ierēdnis stāstīja avīžniekam, kā fakti cits aiz cita virknējas, kādā secībā tie seko cits citam, kā cits citu izskaidro, kā divus faktus kopā saliekot var radīt trešo faktu, jo, ja mēs zinām faktu A un ja nepārprotami esam noskaidrojuši arī C, tad, kur bijis kur ne, mūsu faktu virknē rodas fakts B, agrāk viņa nebija, un nu uzreiz ir, bez viņa iztikt nevar, tas ir nepieciešams.
Vispirms aizdomīgs bija kļuvis pieninieks, tas redzējis, ka pudeles krājas un krājas Asara durvju priekšā. Reiz viena bijusi apgāzta, izlijusi pa kāpnītēm, bet to nakts tumsā būtu varējis apgāzt arī kāds suns vai kaķis, tie dažreiz klejo nakts melnumā kā biezoknī.
Jā, piens krājas. Pudele pie pudeles kā kareivji ierindā, stājas cits citam blakus baltos formas tērpos, kā strēlnieki Ziemsvētku kaujās, vai goda sardzē pie svētās uguns, pieminot kritušos. Pasta kārbiņa pie durvīm arī kļuva par krātuvi, tur kā archīvā, kā muzejā, krājās vēstules, reklāmas, lapiņas, laikraksti. Visi vēl gribēja ar Sīmani Asaru sazināties.
Kaimiņi ievēroja, ka pa Asara namdurvīm neviens vairs nestaigā. Kaimiņi pamanīja arī piena pudeļu ierindu durvju priekšā, redzēja pārblīvēto pasta kārbu. Kaimiņi to redzēja, bet kas gan kaimiņiem par daļu. Kaimiņu uzdevums ir tikai novērot faktus un varbūt secināt no tiem kaut ko, jo ja eksistē fakts A un pamanīts fakts B, tad _ fakts C arī turpat vien ir. Kā nekā kaimiņi jau nav ne akli, ne kurli; kaimiņi redz, kaimiņi dzird, kaimiņi pastāsta tālāk citai kaimiņienei, bet kaimiņš nedrīkst lauzties otra kaimiņa aizslēgtās durvīs.
To pat draugs nedrīkst.
Asars dzīvoja ļoti noslēgtu dzīvi. Viņš bija gan saticīgs, sabiedrisks un laipns pret visiem, - sabiedrisks tādā ziņā, ka apmeklēja sarīkojumus, labprāt ar cilvēkiem runājās, prata pajokot, prata triekt par niekiem - nekā nepasakot, prata laiku kavēt, un tālab viņu visi labi ieredzēja; reizēm uzticēja tam pat sabiedriskus amatus.
To visu avīžnieks noskaidroja, iztaujājot Asara kaimiņus un draugus, - cilvēkus, kas sevi sauca par viņa draugiem. Tiem visiem bija fakti, kuŗus tad avīžnieks rūpīgi savāca, salika kā ziedus buķetē, savija lielā gaŗā vijā kā bēŗu vainagā, vai arī iespieda starp savas piezīmju grāmatas lapām un tur tad viņi sažuva kā herbārija stādi, sažuva, zaudēja krāsu, sabira sīkās drupatās.
Draugu Asaram īstenībā nebija, tikai paziņas vien. Reti viņš tos aicināja pie sevis, ļoti reti. Tomēr nebija tā, ka viņš nekad nebūtu citus aicinājis savā namā. Bija tādi ļaudis, kas bija gan bijuši aiz viņa durvīm. Tādi bija. Tie zināja, ka Asars dzīvo viens, gluži viens. Viņš pats sevi apkopj, pats apmazgā un paēdina, pats izliek savu istabu sienas ar tapetēm. Lielas rozes ziliem ziediem vijās apkārt viņa istabai. Lielas zilas papīra rozes.
Asars dzīvoja viens. Viņš savu mājiņu bija skaisti izkopis. Veca tā bija, šī mājiņa necilā priekšpilsētas ielā, no āra tā izskatījās tāda pati kā visas, kā tā pa kreisi, kā tā pa labi, bet iekšā bija citāda... Gaŗo taisno gaiteni Asars bija likvidējis, izplēsis sienas, salaidis istabas vienkopus, sakārtojis tās citādā līkloču rakstā, tā ka ienācējs šai mazajā mājiņā bija apmulsis, durvis atvērās durvīs, un istaba saplūda ar istabu. Ienācējs zaudēja virziena sajūtu, tikko namā ienācis viņš jau domāja, kā tikt ārā no tā. To Asars bija panācis ar īpašu spoguļu sakārtojumu. Ienācējs redzēja pats sevi pretī nākam un viņam šķita, ka tas jau iet prom. Durvju bija daudz, un tādēļ tiem nedaudzajiem Asara ciemiņiem, kas bija viņa namā retumis viesojušies, nemaz nenāca prātā taujāt, kas aiz tām lielajām aizbīdāmajām durvīm.
Aiz šim durvīm Asars bija ierīkojis slepenu akvāriju. Lielu un varenu akvāriju. Asars bija salaidis kopā divi istabas un ārējo dārza puses piebūvi, visu šo telpu viņš bija piepildījis ar ūdeni.
Savā otrā vai trešajā apciemojumā policijā avīžnieks beidzot dabūja inspektora atļauju akvāriju aplūkot.
Seržants jūs pavadīs.
„Paldies par laipnību.”
„Paldies jums, kas zina, varbūt jūs padarāt mūsu darbu. Kaut mums lieta skaidra, kas zina, varbūt jūs uztaustāt tādu faktu, kas visu atkal padara neskaidru un tā mistērija beidzot atrisināsies.”
Seržants ieslēdza spuldzi.
„Elektrība vēl pieslēgta. Es domāju, ka varbūt viņi būs atvienojuši, bet laikam jau viņiem nabaga zivtiņu žēl. Dažas no tām ir retas tropisku ūdeņu sugas, tām vajadzīgs silts ūdens. Asars bija ierīkojis sevišķu lēnu, lēnu silta ūdens piegādi, kas akvārija temperatūru vienmēr turēja vienādā līmenī - izvārīties viņa zivteles nevarēja un sasalt arī ne. Elektrības iestāde bija īstenībā tā, kas mums policijā padeva ziņu. Strāva visu laiku tērējās, kaut nedaudz, tomēr tērējās, un maksāt nemaksāja neviens. Tā kādā dienā beidzot elektrības iestāde nolēma saukt mūs palīgā.”
Asars mīlēja zivis.
Asars vienmēr bija mīlējis zivis. Viņš kopā ar citiem zivju mīlētājiem reizēm izbrauca makšķerēt. Izbrauca tālu, simtiem jūdžu tālumā, staigāja gar upes krastu, meta makšķeri dzelmē un ķēra zivis, bet tas Asaru neapmierināja. Viņš gribēja vairāk, viņam nepietika ar to, ka tas noķēra zivi un tad beigtu pārveda mājās, sagrieza gabalos un ēda. Viņš gribēja, lai zivis būtu pastāvīgi viņa tuvumā. Reiz viņš bija pārvedis izmakšķerētu zivi, bet tā vēl bija dzīva. Viņš to ielaida spainī, zivtiņa ātri atguvās un sāka peldēt, bet, šaurajā spainī taisni izstiepties nespēdama, viņa plunčojās ne dzīva, ne mirusi.
Tas Asarām deva iedomu celt akvāriju. Vispirms skārda vannai sānos iestiprinājis stiklus, ielicis tur dažas ūdens zāles un iebēris pamatā zvirgzdus, Asars priecājās par savu jauno akvāriju.
Viņš ielaida tur savu medījumu un vēroja to, bet drīz vien Asars sajuta, ka zivtiņa savā jaunajā mītnē jūtas vientuļa un nīkst. Asars sagādāja vēl citas mazas zivtiņas no tuvējā zelta zivtiņu veikala. Šie prieki Asaram tomēr turpinājās tik vienu dienu, jo lielā upes zivs šos rotaļlietām līdzīgos nieciņus viens divi apēda.
Tad Asars ar skumju prātu nolēma savu pirmo akvāriju likvidēt un tā sākotnējo iemītnieci beidzot tomēr izcepa pannā un apēda. Bija gan tāda drusku nelāga piegarša, bet par to nekas. Vienas vakariņas iznāca, un Asaram nekādu vēdergraižu nebija.
Seržants iededza gaismu, un avīžnieks uz brīdi apstulba. Likās, ka viņš atrodas pavisam citā pasaulē, kaut kur uz kādas svešas planētas. Viņš pakāpās pa metalla kāpnēm uz nelielo galeriju, kas bija ierīkota akvārija pusaugstumā tā iemītnieku novērošanai. Ērts atzveltņa krēsls stāvēja iespiests šauro kāpnīšu galā. Kāpnītes veda augstāk uz otru platformu, no kuras varēja pārredzēt akvārija ūdens virsmu; no turienes Asars savus gūstekņus baroja.
Zaļgana gaisma izlija pa visu šķidruma pildīto telpu. Lieli staipīgi ūdens augi kā gumijkoki lielos podos piepildīja istabas kaktus, tur bija kaut kas džungļiem līdzīgs, un dažāda lieluma sarkani un dzelteni dzīvnieki ik mirkli šāvās no zaru biezokņa. Daži bija mēļi. Un citiem pa vidu veikli šaudījās kāds tievs un gaŗš zilgani mirdzošs radījums ar garu smailu purnu - kā adata, kā īlens, kā izplatījuma apceļošanas kuģis, kā bulta, kā šķēps.
Dažas zivteles bija apgādātas gaŗām mežģinēm līdzīgām astēm, kas sekoja kā dūmu strūkla lidmašīnai. Dažas bija plakanas kā plauksta, ar abām acīm vienā pusē, un tās peldēja horizontālā stāvoklī. Kāds liels sarkans nezvērs bija piepeldējis pavisam tuvu stiklam un ar lielu sarkanu aci skatījās savos novērotājos. Tad pēkšņi kā pilnā kaklā iesmiedamies tas atgāzās atpakaļ, un visa viņa apkakle piepūtās lielā sārti mēļā pūslī.
„Daži no šiem mošķiem ir kanibāli, kas aprij paši savus mazuļus.”
„Jā, un daži ir tādi, ka mātīte mīlas aktā apēd tēviņu.”
No augšējās platformas varēja redzēt ūdens stādu galotnes, kas sniedzās ārā no dzelmes. Lejā ūdenī stādi izskatījās lieli un vareni, pat draudīgi, bet te augšā tie bija tik tādi nevainīgi zāles kušķi, kas bezkrāsaini un bezspēcīgi gaidīja vēja brāzmu, kas tos sašūpos.
„Te laikam ir tā vieta, no kuras Asars pārkūleņoja lejā bezdibenī.”
Bezdibenī?
„Nu jā. Dibens, protams, šim baseinam ir, bet Asara kritiens nekad nebeidzas.”
„Jā, kādēļ gan viņš nepeldēja?”
„Varbūt viņš peldēja, līdz apgura. No iekšas nekā nevar iesākt. Pa gludu stiklu uzrāpties nevar.”
„Bet tad būtu kādas skrāpēšanās zīmes uz stikla, tas, redziet, pavisam, neskarts un pārklāts duļķainu aļģu kārtu.”
„Jā, bet nevajag aizmirst, ka viņš gulējis nez cik ilgi; vairāk nedēļu.”
Otrā baseina pusē parādījās cilvēks. Abi vērotāji satrūkās. Vājajā gaismā cauri ūdenim skatoties, no augšas lejā veŗoties, viņi pirmajā mirklī nepazina to, pat lāga nemanīja, ka tur vispār ir cilvēks, tik pēkšņi juta svešu klātieni, varbūt kāda kustība bija to nodevusi.
„Kas jūs esat?”
„Un kas jūs?”
„Mums te tiesība būt.”
„Man arī. Es esmu šīs mājas īpašniece.”
„Īpašniece?”
„Jā, Sīmanis Asars savā testamentā man atstāja šo māju, uzdodot pienākumu pabarot zivis.”
„It kā viņš to nebūtu pietiekami izdarījis pats.”
Atkal viens fakts. Un atkal tas bija bezjēdzīgs. Avīžnieks un policijas seržants skatījās dzelmē uz to vietu, tur uz oļiem, kur bija gulējis Asars, kur viņam no kauliņiem zivis bija nograuzušas pēdējo muskulīti, pēdējo miesas cīpslu.
Avīžnieks atcerējās policijas albūmā redzēto krāsaino uzņēmumu: zilganizaļā spokainā fonā sarkana zivs pāri dzeltenīgam galvaskausam.
Avīžnieks skatījās jaunajā sievietē, kas pētīja viņu no otras akvārija puses. Viņš neatminēja viņu redzējis esam pat ne Asara bērēs.
Atkal viens fakts. Atkal viens fakts, kas kā ķieģelis krāvās kopējā faktu celtnē. Fakts uz fakta, bet viņu nozīme nezināma. Un nezināmi vēl daudzi daudzi citi fakti, tāpat kā bēriniekiem palika nezināms, ka viņi apglabāja tikai Asara kailo ģindeni.
Asara bērēs neviens neraudāja.
Asara bērēs visiem izsniedza dzidri dzeltenu mirdzošu vīnu.
Vai tas bija nelaimīgas nejaušības gadījums? Vai tā bija pašslepkavība? Vai citu izraisīta dzīvības laupīšana? Vai varbūt tikai smags un patvarīgs būvniecības noteikumu pārkāpums?
