Eglons Spēks

AKMENS

Novele

Jāņa Gorsvāna viņete

 

Bija tāds matrozis Banazis. Viņš šad tad kaut ko šūpoja rokā - kādu vecu naglu, akmentiņu vai korķi. Tad viņš to kā pa jokam pameta un trāpīja ar apbrīnojamu precizitāti vai nu kāda tiepšas degungalu vai stūrgalvja pakausi. Viņš meta tādiem, kam rotaļīgā veidā vēlējās izrādīt vieglu nicinājumu. Tādu cietēju saradās diezgan daudz. Viņu apsauca, bet tas nelīdzēja. Tad kādu dienu viņš sāka rotaļāties ar pārāk smagu akmeni...

Banazis bija slinks. Vislabprātāk viņš vēlējās apsauļoties, bet saule viņa ādu laikam nemīlēja, tāpēc viņš palika kāds bija - bāli pelēks kā no kaula izgriezts un ar spurainiem stilbiem.

Tur, kur Eolu salās reiz mājojis vēju dievs Eols, kādā zilā līcī tika izmests enkurs. Mēs lūkojāmies no kuģa lejup dzidrajā līcī, kur cielavaini vieglās laiviņās brūni puikas un meitenes turēja vīģu kurvjus virs galvām izceltus. Tās bija zaļas vīģes - plūktas tepat Lipāri kalnu dārzos, un viņi vēlējās mums tās pārdot.

Kaismīgo staru atspulgas, kas dejoja pāri līmenim un kuģa sāniem, mums jo vairāk lika izjust saules spiedīgo tveici. Es pārlēcu pāri kuģa malai, un, rokas izstiepis, drāzos pretim zilajai dzelmei. Aizvēru acis un mirkli vēlāk jutu ūdens brāzmošanu ap sevi. Pēkšņi izdzirdu, ka ūdens man blakus nodunēja un, izniris virs līmeņa, redzēju arī bocmaņa galvu man blakus uznirstam. Mirkli vēlāk it kā no zilām debesīm lidoja lejā telegrāfists un uzsita gaisā pamatīgu šļakatu mutuli, jo viņš bija diezgan tukls un smagnējs vīrs. Zaļganais ūdens te bija tik tīrs, ka desmit metru dziļumā varēja skaidri saskatīt dzeltenas smiltis un jūras zvaigznes. Drīz jau bijām krasta tuvumā un mīkstajās smiltīs nolaidās mūsu kāju pēdas. Sen nebija zeme zem kājām justa, un šī maigā smiltaine bija aplam patīkama. Bridām krastā. Izbridām krastā veseli četri. - Arī Banazis bija peldējis līdz, kaut arī viņam bija jābūt uz kuģa un jāstrādā. Brīvdienu viņš nebija nevienam prasījis.

No liedaga pret debesīm cēlās stāvs smilšu kalns. Salinieki pakrastes alās lauza un mala pūmiča akmeni. Kuģa kravas grāmatā tas bija specificēts kā „vulkānisks zemes produkts”. Smilšu kalna iekšienē dūca akmens dzirnas, un stiegraini vīri nesa pa laipām pāri liedagam baltus maisus. Tad viņi krāva maisus laivās un izveda ārā pie mūsu kuģa.

Pret kalna smiltīm viļņojot, jūŗa bija atsegusi pakrastē zilganas klintis. Viļņi tur bija cirtuši gadu tūkstošiem teiksmainus tēlus un izciļņus. Te bija saskatāma zināma līdzība ar tām pazemes ainavām, kādas var redzēt Maljorkas Marteļa ezerā vai Neapoles pakrastēs. Mums ap kājām urdzēja un savijās straumes, viegli violetas kā buldurjāņi. Virs apzaļgušām akmens galvām uzplūda vilnis pēc viļņa un sacēla augšup zaļus zāļu matus. Tad zilgi irdzot viļņi noglaudījās pāri oļiem un noplaka atpakaļ jūŗā, kur plunčājās līksmi peldētāji.

Mēs kāpām kalnā mazliet apreibuši no šīs ūdeņu un saules līksmības. Mums sekoja divi puikas ar vīģu kurvjiem. Viņi cerēja nopelnīt cigaretes. Bet mums nebija nekas cits līdzi kā peldbikses. Tomēr mazie dārznieki to laikam nesaprata. Uzkāpuši uz garenā kalna muguras, mēs atlaidāmies siltajās smiltīs un sākām sauļoties. Šeit bija visapkārt brīnišķīgs klusums. Pat jūŗas šalku te vairs nedzirdēja, un baltās viļņu strēles krastmalās tik tikko kustējās. Kuģis gulēja tālu lejā līcī gluži sīciņš. Jūŗa un debess bija vienādā zilumā, un apvārsnis nebija saskatāms. Tā radās illūzija, ka kalns, uz kuŗa mēs gulējām, kuģo zilā pasaules telpā, un saule kā šīs telpas valdniece ātri vien atgādināja tās vareno kaismi. Bocmanis gulēja, sejai uzlicis apdzeltējušu avīzi. To viņš bija atradis pie kāda melna akmens, ko kāds vulkāns te bija atspļāvis. Bocmanim bija smagas paģiras. Arī telegrāfists tveici ciezdams svīda. Viņš bija tukls plikgalvis un gulēja ar saņurcītu papīra turzu galvā. Pēc kāda brīža, viņš pacēla savu tuklo roku un, rādot lejup uz līci, jautāja Banazim, vai viņam nebija bāborta glābšanas laiva jākrāso.

„Redz, Kabe stīrborta laivu jau nokrāsojis baltu kā gulbi.” -

Banazis neko neatbildēja. Palūkojies uz abiem gulētājiem, viņš nīgri sāka smīnēt un rotaļāties ar smiltīm - plaukšķināja, iedūra pirkstu, pasmēla smiltis saujā un ļāva tām birt starp pirkstiem.

„Kā tev nebija kauna mums vilkties līdz šeit,” bocmanis rūca zem avīzes. Banazis beidza rotaļāties un, apskāvis ceļus, sāka šūpoties. Viņa sejā iesvila dusmu un kauna sārtums. Sakniebis lūpas, viņš atcirta:

„Es to laivu rīt nokrāsošu.”

Bocmanis spēji norāva avīzi, savīstīja bumbā un to aizsviedis uzbļāva: „Tagad ir darba laiks un tu, brālīt, brīvdienu šodien neprasīji.”

„Nu, ja tev vienmēr visu ko vajag prasīt, tad prasīšu tagad. - Lūdzu, dod man brīvdienu,” Banazis pastiepa roku.

„Tagad par vēlu,” bocmanis atsauca.

„Un ko tu pats te guli? Vai tev kāds deva brīvdienu? Redz, kur sādžas vagars gadījies citus izdzīt,” Banazis izsaucās.

„Eh-” bocmanis atmeta ar roku un, pagriezis sarkanu ar smiltīm aplipušu muguru, apgūlās. Runas apklusa. Aizgriezies vēroju pāri agavju lapām vulkānu Vulkāno - grieķu kalēju dieva Hefaista smēdi. Atcerējos, ka šai apvidū ir vairākas tādas milzu smēdes; Stroboli, kas ik pa pus stundai izpūš dūmu mākuli un Etna Sicīlijā. Tur lava naktīs kvēlo kā sarkani nokaitēta dzelzs. Pāri manai mugurai nolija karstas smiltis. Sapratu, ka Banazis sāk sevi atkal atgādināt. Nelikos zinis un aizvēries vēl tālāk sāņus, vēroju, kā vēja spārni vizuļojot pārskrēja līča zilgmei un izsvieda saulstaru zvīņas zaļgās klintīs.

Bocmanis pierausās sēdus. Viņš nošņaukājās un nikni piesarkušām acīm pašķielēja uz Banazi.

„Tie mazie lipāreļi tevi gan smalki piemānīja,” viņš omulīgi iesmējies teica un piemetināja: „Tas tev derēja.”

„Kas tur notika?” mēs ar telegrāfistu ausījāmies.

„Kā? Nezināt?” bocmanis iepleta acis.

„Nē. - Kas tur notika?” -

„Nu klausaities. - Šis te pirka vīģes no tiem mazajiem knauķiem, kas ar savām laivelēm ir ap mūsu kuģi sabraukuši. Viņš maksāja ar cigaretēm, bet cigarešu paciņās bija sastūķējis mīkstu sapelējušu maizi. Pēc kāda laika tie viņam piedāvāja medus meloni, un viņš to nopirka. Tad, uzlicis uz galda, viņš to sāka griezt pušu, un gar nazi tecēja asinis.”

„Asinis!” Es saviebos.

„Tie knauķi tur bija sabāzuši iekšā beigtu peli un visādus citādus draņķus. Simtkāji tur rāpoja iekšā, mušas lidoja ārā,” bocmanis stāstīja, līdz sāka pilnā kaklā smiet, plati pavēris izslāpušu muti ar trim dzelteniem zobiem.

Banaža pirksti iegrābās smiltīs kā ērgļa nagi. Viņš saspringa un ar kājām atbalstījās melnā šķautnainā akmenī, kas spīdēja saulē kā nolakots. Tas bija prāvs akmens. Viņš to bija atracis ar papēžiem un izkustinājis. Pēkšņi akmens sāka velties. Asās šķautnes svieda gaisā smiltis. Pēc īsa brīža mēs redzējām tikai smilšu vērpeti, kur akmens drāzās arvien ātrāk lejup. Es pielēcu kājās: „Tur lejā ir cilvēki!” Telegrāfists nosvieda turzu un pierausās ceļos. Smilšu vērpete nostiepās lejup līdz stāvā krasta malai un izzuda. Nekādu plunkšķi neredzējām, bet cilvēki, kas tur piekrastes klintainē peldējās, ātri izgāja krastā un nozuda mūsu skatiem. Pēkšņi mēs pamanījām abus vīģu puikas, kas bija sēdējuši netālu no mums kalna galā. Tie diedza pa smiltīm lejup, ka vīģes bira no kurvjiem ārā. Tad pamanījām, ka no piekrastes sāk pa kalnu rāpties augšā kādi desmit vīri. Vīģu puikas kaut ko kliedza augšupnācējiem un rādīja uz mums. „Tie taču rāpjas augšā pie mums,” bocmanis izbijies nosēcās. Telegrāfists bikli blenza visapkārt un glaudīja galvas virsu. Viņa ausis kvēloja kā briesmu signāli.

„Bēdz. Ko tu gudro?” bocmanis uzsauca Banazim, un Banazis nobāla. Viņš stāvēja kā tīģeris lēcienam sasprindzis, un likās, ka mati viņam tūlīt sacelsies stāvus gaisā. Tad viņš spēji apsviedās un metās pa pretējo nogāzi lejā. Kādu brīdi mēs redzējām viņa pelēkos matus smilšu virpuļos noplīvojam, un tad viņš no mūsu redzes loka izzuda.

Tuvojās vajātāji. Tie bija raktuvju maisu nesēji. Dažs steigā bija pat aizmirsis maisu no galvas noņemt, un maisi skrienot plīvoja kā mežonīgu milžu mati. Divi šņācot un elšot pieskrēja mums klāt, nikni klaigāja italiski, kratīja dūres un rādīja lejā uz līci. Tad viņi aizskrēja tvarstīt bēgli, jo bija redzējuši, ka Banazis bēga. Acīm redzot tad viņi bija pārliecināti, ka Banazis ir vainīgs. Vajātāji izklīda pretējās nogāzes gravās. „Kā var būt tik neapdomīgs?” telegrāfists pikti iesaucās, un viņa tuklā miesa uztraukumā vēl viegli drebēja. „Jā, ko tu neteiksi!” bocmanis piebalsoja un, norausis smiltis no pleciem, aplaizīja lūpas. Vēlreiz noskatījies, kur Banazis noskrēja, viņš spēcīgi ievilka elpu un nostājās stingrāk smiltīs un pacēla pirkstu: „Šoreiz viņš bija gan neapdomīgs, bet tas viņam ir vecs niķis - kaut ko velt un sviest citiem cilvēkiem virsū.”

„Tur kādi skrien atpakaļ,” telegrāfists rādīja ar labo roku un kreiso turēja virs galvas uzlicis.

„Ejam,” bocmanis klusi uzsauca, „šeit nav droši.”

Mēs ašā solī kāpām lejā. Pie apvāršņa kā zirņu ziedi bija redzamas vairākas buras. Iegājām ieapaļā aizā. Ķieģeļu krāsas smilšu kraujā bija vairākas alas. Tur nāca ārā vīri ar maisiem plecos un gāja lejup pa saules apkaparotām plankām uz liedagu. Pie laivām stāvēja kāds pusducis vīru un, kad mēs gājām garām, tie nikni blenza mums virsū ar spīvu spīdumu acīs. Kāds pat nospļāvās pie manām kājām un murkšķēja kaut ko dobjā ņurdīgā balsī. Tomēr pārējo vīru klusēšana bija daudz draudīgāka. Labi tomēr, ka bocmanis bija līdz, es klusībā spriedu. Iebriduši ūdenī, mēs brīdi vērojām zilbīgu atspulgu deju, kas jautri laidelējās ap mūsu kājām. „Vai peldēsim?” es jautāju, bet bocmanis pa acu kaktu šķielēja uz balto pilsētiņu līča ielokā un rāmi kasīja krūtīs ietetovētu zilu čūsku midzeni un septiņmastu burinieku. Viņa seja savilkās kā smaidā - simt sīkās krociņās. „Būtu jāaiziet uz pilsētu nodzerties,” viņš lēni prātoja, „bet tā bez drēbēm diez vai mūs tur kur iekšā laidīs, Te jau nav Rivjēra.”

„Labāk laidies vien peldus,” telegrāfists uzsauca, un pats jau laidās slīpi zilajā līmenī un lieliem vēzieniem peldēja kuģa virzienā. Mēs sekojām.

No baznīcas nelielā pakalnā, kas tur stāvēja kā apsūbējusi muca ar krustu galā, pāri līmenim noblinkšķēja zvans. Bija pusdienas laiks. Komanda strēba viru. Jungs Šķila stāstīja ēdējiem par kādu melnu akmeni, kas esot novēlies no kalna lejā. Viņš rādīja ar nazi pāri izpūrušo ēdēju cekuliem, kā akmens lidojis pāri kraujai:

„Nu tā kā milzīga bumba! Kā gaisa torpēda, es saku, tas ielidoja sēkļa klintīs un sašķīda kā šrapnelis simt šķēpelēs,” Šķila stāstīja cik iespējams briesmīgi, nazi vicinādams.

„Kādam puikam pārsita ausi,” Šķila, ievilcis elpu, turpināja, bet tad bocmanis blankšķot nometa karoti uz galda un uzsauca:

„Nemels!”

Bocmanis piecēlās un aizgāja.

„Kas tam notika?” Šķila ieplēta savas gaiši pelēkās acis, „tāds kā paģirains.”

Iebāzis kabatā divu mēnešu algu, bocmanis iekāpa laivā un, aires kā spāres spārnus vicinot, aizairējās pāri līcim uz pilsētiņu.

Pēcpusdienā uz klāja uzkāpa vērsim līdzīgs vīrs, ūsas kā ragus uz leju novērpis. Viņš veda pie rokas puiku ar pārsietu galvu un meklēja akmens vēlēju. Arī liecinieki bija līdzi - abi vīģu puikas. Veltīgi. Neviens neko nezināja - raustīja plecus un brīnījās. Otrs stūrmanis iedeva puikam spožā papīrā iesaiņotu šokolādi, bet ūsainis to viņam izrāva no rokas un iemeta jūrā cik tālu vien iespējams. Tad aizbrauca atpakaļ malā.

Kad saule norietēja aiz kalniem un ēnas sāka biezēt, mēs atjēdzāmies, ka ir pienācis neparasti skaists vakars. Tas bija pēdējais vakars pirms tāla jūras brauciena uz ziemeļiem. Vīri pulcējās pie trepes.

Krastā uz pliena plāksnēm lipārietes čalojot cilāja līcī baltus palagus, un līcis rietā sarka kā vīns.

„Es zinu!” mūžīgais smējējs Šķila iesaucās, „viņas māj mums ar palagiem.”

„Turi muti, puika,” kuģa timmermanis rūca, „tu jau vēl esi zīdāms.”

„0hoj,” līksmi atsauca Šķila un, ielecis laivā, laipni izņēma simtgadīgam laiviniekam no rokām aiŗus.

„0hoj,” viņš uzsauca vēlreiz, „mūs gaida. Tāpēc mēs nevaram gaidīt vairs ne mirkli.”

„Kaut tu kaklu nolauztu,” timmermanis smīnēdams rūca, bet Šķilas zobi zibēja vēl līksmāk.

Airējoties pāri gludajam līcim, runas aprima. Vakars bija tik smaržīgs un svinīgi skaists, ka mēs noreibām laimīgā mulsumā. Tur skanēja mūzika. No logiem līmenī krita gaismas strēles. Laiva piestājās pie sazilējuša staba. Krastmalā uz lieveņiem, soliem un akmeņiem sēdēja vietējie - sievietes, bērni, vīri, un rāmi tērzēdami baudīja vakara mieru. Mēs gājām lieliem soļiem tiem gaŗām kādā greizā ielā, līdz mūsu skati pielipa balti nokaļķotai sienai ar lielu nevienādu uzrakstu:

American Bar.

Tur stūrī pie lielām vīna mucām, bocmanis ķiķinājās ar noplukušu spānieti. Uz nodilušas letes kaudzītēs smaržoja krabji, citrona šķēles, pupas, olas, siera gabali, bet aiz letes pacēlās varenu mucu apļi, un plaukti bija nokrauti ar vīna pudelēm līdz griestiem. Ieraudzījis mūsu ienākšanu, bocmanis uzsauca krodziniekam (bijušam piekrastes kapteinim): „Lūdzu izsniedziet šiem vīriem pa kausam uz mana rēķina.”

Liels vīrs ar ādas skoteli priekšā lēni nolaida uz galda taukainu laikrakstu un piecēlies aizgāja pie mucām. Vietējie viņu uzrunāja par Kapitāno. Pie zaļa galdiņa melnos krēslos sēdēja tūristi. Briļļots kungs sapņaini airējās ar karoti pa tēju. Viņam blakus bāla brūnmate ar ābeļziedu sārtumu vaigos. Viņai bija tik lielas tumšas un sapņainas acis, ka tās redzot mums aizrāvās elpa. Tai brīdī krogū ienāca Banazis, un bocmanis, vīnu dzerot, aizrijās.

„Tu vēl dzīvs un vesels?” Šķila iesmējās un, iedevis savu vīna krūzi, ziņkāri teica: „Še, izskalo muti un stāsti kā tev klājies.”

Banazis iedzēra gan, bet bija nerunīgs un ar drūmu spītu skatā aizdomīgi pārlūkoja ļaudis. Timmermanis - viszinis ar slīpu pieri un slaidu pīpi melnos zobos, ziņkāri pievirzījās tuvāk Banazim.

„Tu esi gan ticis viegli cauri,” viņš sprieda, „brīnums, ka tev nav bail.”

Krogū ienāca nēģeris ar kūpošu cigāru pirkstos un, nosēdies pie plinkstīgām klavierēm, spēlēja, klanījās un svētlaimīgi smaidīdams dūca dobjā vēdera basā.

„Liels jenks pirms stundas izmeta enkuru līcī,” Kapitāno svarīgi paziņoja un, novācis tukšās pudeles, sakrustoja rokas virs krūtīm un stāvēja aiz letes kā pravietis.

„Ho, tad jau tie drīz būs klāt?” -

„Nebūs. Par vēlu. Banka slēgta. Viņi nedabūja naudu. Nēģeris atbraucis klavieres paspēlēt,” Kapitāno lēni teica un pacēla apkritušu glāzi uz kājas.

„Bet tiem jau dolāru vienmēr papilnam,” kāds iebilda.

„Ja viņiem būtu dolāri, tad ari viņi paši būtu šeit,” Kapitāno pamācīja un, brīdi pārlūkojis vīru baru sev priekšā pie letes, teica:

„Šodien viens no raktuvju kalna novēla akmeni.”

„Tā?” -

„Vainīgais esot no jūsu kuģa,” -

„Es dzirdēju, ka akmens pats novēlies,” kāds ieminējās, un pārējie klusēja. Kapitāno savāca vairākus šķīvjus un lēnām aizgāja aiz nodilušā aizkara tos noskalot. Bocmanis drūmi šķielēja Banazi, tad izdzēra pus krūzi vienā ņēmienā un teica: „Brauc tūlīt uz kuģi.” Banazis nolieca galvu. No plaukstas gar strīpainā krekla roku vijās zili cigaretes dūmi.

„Brīnums, kā viņš ticis pie drēbēm?” kāds matrozis gudroja.

„Ap launaga laiku viņš atpeldēja uz kuģa,” cits zināja stāstīt, „un tad kāds vīģu puika viņu atveda savā laivelē.” Mēs gaidījām, bet Banazis klusēja. Tad beidzot viņš satvēra vīna krūzi un to pacēlis uzsauca:

„Nu tad sveiks!”

Pēc brīža viņš cēla atkal krūzi un teica: „Sveiks!” Matroži sāka smieties. Bocmanis atmeta ar roku, atsperīgi pielēca kājās un uzsauca savai draudzenei: „Dejo.”

Tā dejoja zvīļā lakatā kā čigāniete. Griežoties liesmoja svārki un, kāju piecērtot, aptinās ap baltajiem lieliem. Viņa dejoja kā grezns vilciņš, un ļaudis skatījās. Uzradās vairākas sievietes un izspūruši vīri un sāka dejot arvien trakākā virpulī. Plīvoja mati kā pāvastes, dzeltenas pīnes, sarkanas slotas. Neviļus sastapu samtainās acis. Viņa nolaida skropstas un ziņkāri apbrīnoja manas tūkstoš mezgliem sasietās kurpes. Bocmanis švirkstināja pīpi un mirkšķināja ar aci, kamēr briļļotais kungs steidzīgi maksāja tēriņu. Brūnsejainie vīri līgojās un aurēja dejas dziesmai līdz, un runātāji pie galdiņiem centās cits citu pārkliegt. No melnajiem logiem tumsā kā pastmarkas atrāvās pelēkas puiku sejas. Kāds vīrelis noļekušiem matiem vērās Banazī dīvaini maigām acīm. Krogus kļuva drūms. Mēs cēlāmies, lai meklētu citu un ejot ārā pamanījām, ka mums pa priekšu aizskrien vairākas zaglīgas ēnas. „Kā sikspārņi,” es nospļāvos. Maldoties pa brūnām velvēm, pa greizām, šaurām un stāvām ieliņām mēs izklīdām. Mēs bijām palikuši tikai trīs un gājām augšup pāri smilšu laukumam, kur mētājās ķieģeļi, pliena plāksnes un stikli. Tālu kalnos spīdēja lampioni, bet tik tālu netikām, jo pēkšņi ieraudzījām tumsā milzīgu krustu. Krusts mūs pārsteidza. Liels un draudīgs tas melnoja pret zvaigznēm. Pāri šķērskokam tikko jaužami plīvoja balts dvielis. Bocmanis aizklāja seju ar rokām un grīļojās kā vētrā. Tad viņš aizsmacis čukstēja:

„Tādu es reiz redzēju okeānā dienvidos. Mēs braucām pa nakti pavisam lēnām un piebraucām klāt tādam krustam. Tas bija nogrimuša kuģamasts. Kapteinis teica, ej, uzkāp augšā, paskaties, kas tur ir augšā. Es uzkāpu augšā. Tur sēdēja ar drātīm piesējies cilvēks. Kad piedūros, tad kauli bira lejā,” bocmanis kā izbrīnījies lēnām pacēla acis un lūkojās uz krustu.

„Viņš ir traks,” Banazis spēji iekliedzās un metās pa stāvo ieliņu lejā, kur noslēpumaini melns gulēja līcis. Kad Banaža soļu atbalsis bija izgaisušas, es dzirdēju, ka mana sirds vēl vienmēr nevaldāmi dukšķēja. Es gāju prom. Bocmanis šņaukājoties mani panāca.

„Kāpēc tu viņam to stāstīji? Vai tu patiesi to piedzīvoji?” es asi jautāju.

„Vai tad es to būtu sapņojis?” bocmanis kā nejēga atjautāja.

Bija pāri pusnaktij. Steidzos lejā meklēt Banazi. Bocmanis kādu gabalu sekoja, bet tad iegāja skaļā mājā, kuŗas logos kā nauda šķindēja sieviešu smiekli. Divi matroži stāvēja uz stūŗa un balstījās viens otra pierē. Turpat blakus sēdēja kāds kastaņu vecis pie kūpošām oglēm kā tumsā ievajāts pagānu priesteris un domīgi aplūkoja dīvainos svešiniekus. Gar liedagu viegli šalkoja un vēlās fosforisku viļņu strēles, bet uz mola šūpīgas spuldzes lokā streipuļoja vientuļš jūrnieks.

„Šķila!” es saucu un, pieskrējis klāt, strauji sapurināju: „Kur pārējie?”

„Aizpeldēja.” -

„Vai visi?” -

„Nē. - Tur kādi brauca arī ar laivām, un vairākas laivas apgāzās... Klaigāja kā zosis...”

„Banazi neredzēji?”

„Viņš bija,” Šķila atsauca un lauzās vaļā.

Pēkšņi blāvās liedaga smiltīs no līča izrāpās melns stāvs, aplipis fosfora sīkbūtēm.

Skrēju klāt. Mani pamanījis, tas steidzīgi rāpās smilšu kalnā kā zirneklis un iespruka kādā alā. Tālu ārā līcī dzeltēja kuģu enkuru luktuŗi. Pilsētiņas ugunis bija nodzisušas, tik bāru durvis pie krastmalas zibēja platas un spožas. Bocmanis bija nolīdzis tuvāko bāru līdz pirmajam saules lēktam.

Līdz pirmajam saules lēktam.

.... ēdamo, dzeŗamo cik vien vīri spēj tērēt...

Mēs tad tur dzeŗot gājām tālāk naktī kā milzu procesija un daudzkārt uzvarējām varenas jūtu kaujas, bet naktij bālot mūs sāka dzelksnīt salkanas sāpes. Kaut kas palika atkal neatrasts, nepiepildīts. Sodrēji sāka plīvot dvēselēs, un pat visstiprākais vīns vairs nelīdzēja.

Tad telpā ielauzās sprigans saules stars. Kapitāno gulēja krēslā šķībs sasvēries. Izskrēja gaŗkājaini zvejnieku puikas. Tie bija izbijušies, bet daži tomēr ziņkāri smaidīja. Tie aizelsušies stāstīja, ka viens mūsu vīrs guļot līča dibenā ar strīpainu kreklu. Pie kājas melns akmens esot. Aizgrūdām krēslus un traucāmies ārā...