ESMES UN BŪTĪBAS KRUSTCEĻOS
Ivars Lindbergs, Starp atnākšanu un aiziešanu. Dzejoļi, 1962- 1967. Vesterosā, Zviedrijā: Ziemeļblāzma, 1967. 95 lp.
Dažs lasītājs, atšķiŗot šo grāmatu, jutīsies tik pat neērti kā eleganti ģērbies kungs, sastopot dzejnieku pašu - neskūtu, neaizpogātā kreklā, ar zeltrača platmali galvā, tumšām acenēm, drusku nobrukušām biksēm, izrotātu jostu un dunci pie sāniem (sk. uzņēmumu JG 62, 45.lp.) - jo arī Lindberga dzeja pirmajā acu uzmetienā liksies neizkopta, nesaistītā valodā, ar pārspīlētiem epitetiem svarīgākajās vietās, skopu sintaksi, mazliet paprastu dikciju, pārsteidzošu ornamentiku nesvarīgās vietās un primitīvu spēku atsevišķos izteicienos.
Bet ieskatoties šinī dzejā drusku dziļāk, lasītājs pamanīs, ka zem neizskaistinātās virspuses slēpjas kailās patiesības neparastais skaistums. Vārdi šeit nekalpo kā aplinkus metaforas - tie dur kā no makstīm izvilkti asmeņi. Gramatika neimitē veco, redzamo ordo naturalis, bet rāda ceļu uz īstenības vēl neredzētiem jauniem veidiem. Dzejas ritms neaicina uz deju, bet uz divkauju esmes un būtības krustceļos. Un mākslas jēga ir nevis tvērums vai pašizteiksme, bet jaunrade cilvēku sirdīs - "plēsums truluma atmatā":
Cilvēks, ar ciešanās vagotu,
Naktsmelnu vaigu, glāstīja ģitaras stīgas.
Pēkšņi viņš dzīvībā savā
Kļuva liela un varena,
Truluma atmatu plēsēja sirds.
Pirkstos bij sirds,
Lūpās un mēlē bij sirds,
Pat glāstītās stīgās šūpojās sirds,
Un līdz ar viņu
Mēs tumšajā telpā pulsējām līdzi,
Kā liela, dzīvības pilna, sirds.
Pazemē, zem asfalta bruņām,
Zem drazām rotātās ietves,
Dzied sirds,
Kā krāšņākais brīnuma putns
Dzied cilvēka sirds. (18)
Jaunais dzejnieks pats gan vairs neatrodas savas jaunības Sturm und Drang posmā, kādā Götes laikā biedri nomainīja karalisko žabo pret Hamleta kailo kaklu, lai gan Lindbergam daudz kas kopējs ar toreizējo sacelšanos pret klasiskās gaumes ierobežoto likumību; nedz arī šī g.s. vecāko paaudžu ietekmē, kaut gan subjektīvajam sirreālismam ir maza radniecība ar Lindberga paša lietišķīgo "zem-virspuses-reālismu" un viņa ģitārista dzīvības spēks atgādina Bergsona radošo élan vital. Lindbergs līdzinās visvairāk vecajam, neglītajam Sokratam tieši tādēļ, ka arī viņa patiesības mīlestība ir lielāka par visu sofistu daiļrunāšanas mākslu, un viņš parādās pat kā viena sava dzejoļa "bārdainais Kristus" (87) tikai tādēļ, ka viņa vienīgā otra iespēja būtu bijusi atgādināt elegantu velnu:
Sātānu, manierēs smalku,
Gludskūtu vaigu, smaržotām padusēm,
Pelēkā uzvalkā tērptu,
Krītbaltā kreklā un
Kaklsaites cilpā
Iebāztu galvu . (87)
Ižškīries, kā Kjerkegors starp aistētisko šķitumu un eksistenciālo īstenību, Lindbergs iet pāri "bijušās būtības mānam / Kā antīkam paklājam" (91). Gribēdams būt - "Pat visdziļākā tumsā gribas būt" (11) - viņš ierokas eksistences pazemē - "Zem asfalta bruņām, / Zem drazām rotātās ietves" (18). Bet tur ne vienmēr "dzied sirds":
Tumsā savu visumu
Trīcošām rokām tveŗu,
Satveru saujās
Plēnainus pelnus. (24)
Kādreiz esme pavīd "sievietes auguma siltumā""Tā ir mana esamība" (26). Bet kad vitālais pārdzīvojums beidzas, tad esmes moments liekas meklējams sadegšanā pašā - "Aiziešanas deguma smeldzē / Ir mana esamība" (26). Dažkārt esme atklājas citos cilvēkos - "Cilvēkam cilvēka svešums / Ir viņa esamība", bet citreiz tā ir individā pašā - "Es esmu esamība" (27).
Viens gan esmei visur ir kopējs, ne kā pastāvīga īpašība, bet kā mainīga funkcija - ērkšķu ceļš, kas ved uz esmi, sāpes un ciešanas, reizē jauna un veca veida imitatio Christi, reizē ēksistenciālas sāpes un smiekli:
. (28)Sūrst manī tumsa,
Smeldz biedu dvesta iznīcība;
Sāp pazudušo izmisums.
Man sāp,Es jūtu,
Esmu es dzīvs.
...Es krustceļos stāvu
Un smejos
Bet "krustceļi" nav nekas cits kā eksistences krusts, pie kā cilvēks pienaglots lēnām mirst. Vienīgais, kas viņu paceļ pāri nāves ēnai, ir nevis Sartra riebums, bet latvieša smiekli (kas ir kongruenti ar veco gudrību - "Pāri gāju dziedādama"). Lindbergs tēlo šo krustu arī kā saplēstu spoguli, kas rāda daudzveida sejas (30); kā vienvirziena durvis, pa kuŗām visiem reiz jāaiziet (31); kā aizvērtu logu, pret kuŗu atsitas lidojošs putns (32); kā grāmatas ievadmoto mainīgās ēnas bezveidolu "Starp kazenāju dzeloņiem / Un ogām rūgti saldām" (10); un kā paša pēdējā dzejoļa eschatoloģisko "lielo gājienu", kuŗu vada "bārdainais baskājis" pats (91). Lindberga "Golgāta" ir "Ļubjanka, Katina, Aušvica, Kipra, Vorkuta, Šarpville, Babītes priedes, Buchenvalde, Budapešta...Misisipi klāni ..." (88). Un viņa Kristus ir cilvēks ar "ciešanās vagotu, naktsmelnu vaigu" (18, 87).
Ar savu pirmo grāmatu Lindbergs ir ieplēsis dziļu vagu latviešu literārajā atmatā. Kaut viņam izdotos uzart vēl veselu tīrumu!
Paulis Birznieks