ZVAIGŽŅOTĀ JUNDA
Atis Keniņš, Zvaigžņotā junda. Dzeja. Šipenville: Upeskalns, 1967. 89 lp.
Upeskalna apgāds izdevis ne tikvien t.s. jaunās paaudzes autoru - Baibas Bičoles, Ritas Gāles, Ainas Kraujietes - pirmos dzejoļu krājumus, bet arī vecās paaudzes dzejnieku darbu izlases, piem., Viktora Eglīša dzeju no krājuma Kastāļavots. Pēdējai virknei pieskaitāms arī Aša Ķeniņa izlases krājums Zvaigžņotā junda, kas izdots apgādam parastajā atturīgi gaumīgā, techniski nevainojamā ietērpā. Tā pati rūpība un cieņa pret autoru, līdz ar pretestību saraustītajam un paviršajam laika garam iemīt arī Angelikas Gailītes suverēni lietišķīgajos pēcvārdos, kuŗu nobeigumā viņa saka: "Šī Ata Ķeniņa dzejoļu izlase ir maza pieminas zīme atzinībā par viņa nerimtīgo darbību tautas labā". Bet krājumiņš ir vairāk nekā piemiņas zīme. Retajam būs īpašumā vai pieejami Ķeniņa dzejoļu krājumi Potrimpa zemē (1913) un Rudens un zvaigznes (1936), no kuŗiem dzejoļi izraudzīti. Bez tam izlasē ievietoti dzejoļi no pēdējā posma (1937-1961), kas nemaz nav apkopoti sējumā un mums pieejami pirmo reizi. Laba daļa JG lasītāju par Aša Ķeniņa literāro un polītiski sabiedrisko darbību maz zinās, un izlase palīdzēs kliedēt šo neziņu. Mūsu kultūras mantojuma namam visiem zināmu un saprotamu iemeslu dēļ ir daudz aklu logu, tādēļ jāpriecājas par katru publikāciju, kas ļauj ieskatīties kādas mūsu vēsturē nozīmīgas personības garīgajā sejā. Atis Ķeniņš mums atklājas gan bezbēdīgā jautrībā:
Mīļā saules māmulīt,
Ļauj man...roku noskūpstīt!
gan spēka pilnībā: "Esmes prieka tak neatdzeŗos", gan mūžīgo jautājumu priekšā: "Pati dzīvība - Dievs".
Atis Ķeniņš ir dzīvības apliecinātājs, ar zemgalisku paļāvību iekļaudamies dabas mūžīgajā ritmā. "Esmes priekšā" viņš smēlies spēkus darbam savas tautas un zemes labā. Ķeniņa dzejā nav rūgtuma un naida. Pat izsūtījumā Kazachstanā dzejnieka acis saskata stepes pavasarīgo daiļumu.
Rakstot par Aspaziju un Mariju Underi (JG 45), šīs recenzijas autore minēja vecuma dzejas trūkumu mūsu rakstniecībā. Zvaigžņotā junda šai ziņā ir ieguvums. Atis Ķeniņš (1874 - 1961) miris 87 gadu vecumā, tātad pārsniedzis "götisko vecumu" un sasniedzis savā dzejā īsti götisku apskaidrotību. Ja Göte to izteicis vārdos: "Wie das Leben auch sei, es ist gut", tad Ķeniņš saka:
Dzīvi, lai cik grūta,
Apliecina prāts, -
Ciešanas un sāpes
Nesu klusināts.
Vai arī:
Skaista lēcot ir saule,
Skaista deg, skaista riet, -
Svētlaimīgs, kas vainagots
Nakts gaitā iet.
Nē, nebūs pareizi runāt par götisku apskaidrotību, būs jārunā par ķeniņisku apskaidrotību, jo katram tā jāizcīna pašam, un Atis Ķeniņš šai cīņā uzvarējis. Dzejolis "Zvaigžņotā junda", kas devis izlasei nosaukumu, ir vienreizējs mūsu rakstniecībā. Dziļi atbalsojas dzejnieka novēlējums nākamām paaudzēm:
Gara visgaišākām jaudām
Svētījiet, pieminiet, svētījiet, pieminiet
Astrīde Ivaska