MELANCHOLISKAIS STAROJUMS
Gunars Saliņš, Melnā saule. Dzejoļi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1967. 96 lp.
Beidzot iznācis subtīlākas dzejas cienītāju ilgi gaidītais Saliņa otrs krājums - itin glītā izdevumā, ar interesantu Ilmāra Rumpētera vāku. Autors pievienojis dažas piezīmes (93.-94.lp.).
Krājuma virsraksts nav nekāds oriģinālais - melnās saules simbolu, cik atceros, lietojis jau Žerārs de Nervals, varbūt arī Kamī -, bet tas ir ļoti piemērots aplūkojamā krājuma galvenajām iezīmēm. Šai grāmatā paužas reizē mundrs, gaišs, līdzsvarots temperaments un kāda melancholija, kas, šķiet, neatbilst Saliņa predispozīcijām un droši vien ir "ārējo apstākļu" (piem., 2.pasaules kaŗa, Latvijas okupācijas u.tml.) rezultāts. Saule ir saule, bet tagad - kā tas redzams Rumpētera vāka zīmējumā tā pa daļai izstaro tumsu, nevis tikai gaismu...
Saliņš nav daudzrakstītājs, tādēļ nav nekāds brīnums, ka viņa 2. krājumā, kas iznācis 10 gadus pēc pirmā, ir tikai 50 galvenie virsraksti (līdz ar septiņiem apakšvirsrakstiem). Toties ir liela motīvu bagātība un īsti plašs dzīves skatījums. Autors nebūt nepaliek tikai, tā sakot, pie "Onstmetingenas un Pfiferlingenas" (kā tas gadījies dažam citam, vairāk "dvēselīgi tautiskam" vārsmotājam). Tiesa, Saliņa dzejā vietām ir priekšstati un personas, ko īsti pazīst vienīgi latvietis (piem., dzejoļos "Saruna ar teļu" un "Lidojums"), bet Saliņš vērīgi un iejūtīgi skatījis arī Taimsskvēru, pakistānietes vai indietes ar "burvīgu ādu", sen izzudušos senprūšus un galindus, vēl senāk izzudušos dinozaurus... Pasaule še vērota ļoti plašās perspektīvās, kas aptveŗ esošo momentu, vēsturi, aizvēsturi, Eiropu un citus kontinentus, universu vispār. Var jau te saskatīt tuvošanos kosmopolītismam, bet Saliņa latviskums pārāk spilgts, lai viņu varētu pamatoti saukt par kosmopolītu. Vārdu sakot, Melnajā saulē ir latviskums, bet nav provinciāli aprobežota "pfiferlingenisma" vai "pagasta poēzijas". Dzejolī "Melnā saule" (5. - 6.lp.) it kā paužas pārliecība, ka trimdinieka latviskums ir "zem melnām debesīm" un miris, satrūdējis vai tikai iedomās redzēts, ja to neatjauno ar svešā vidē gūtiem pārdzīvojumiem (varbūt ar teātŗa izrādēm, cittautu dzeju u.t.t.). Te laikam domāta tāda kā asins pārliešana; ja no tās izvairās, rezultāts var būt nāve, kā tas palaikam gadās Jehovas lieciniekiem... Citiem vārdiem,
Kļūst drūmi, un nelīdz
ne pudeles vairs, ne brunči.
Turpretī pēc izpriecāšanās svešas tautas lielpilsētā latviskums atdzīvojas:
Bet tad - pēc stundas, divām? -
apstājamies reizē:
tumsa
mainās,
kūp -
dvesmo pēc kvēpušiem baļķiem un dzīvas
elpas! Un piepeši
pāri mums gailis dzied - un mēs redzam:
tek cauri Ņujorku
seni taki, celtnes,
tek seni ņieburi,
senas, senas zeltenes...
'Sveiki, senās saules brāļi!'
tumsiņā noskan.
Šādā veidā "atsvaidzinājies" latvietis spēj it sekmīgi projicēt dzimtenes ainas pret svešo vidi kā sava veida ekrānu, piem., dzejoļos "Apmežosim Ņujorku" (7.-8.lp.) un "Sētsvidus idille Ņujorkā" (79.lp.)
Saliņa lirikas un liroepikas "ārējā forma" visumā diezgan vaļīga; "iekšējā forma" stingrāka, mērķtiecīga, izstrādāta. Stilam sirreālistiskas iezīmes, varbūt arī tāda kā ekspresionisma piekrāsa - tas nekļūst tradicionāli reālistisks (Saliņa dzejā ir "sapņu reālisms" tāpat kā Kafkas prozā). Lai gan Saliņa individuālitāte ļoti spēcīga, tā dažviet nav bez Tauna ietekmes (kas tomēr nekur nekļūst spilgtāka par vieglu piekrāsu). Dzejoļa "Saruna ar teļu" nobeigumā laikam ir kaut kas drusku par daudz tieši "ādamsonisks". Varbūt gribēta "variācija par temu"? Visumā Saliņa izteiksme ļoti "saliņiska", lai gan viņš, kā šķiet, spēj daudz mācīties no citiem. - Manuprāt, jāiebilst pret to, ka viņa izteiksmē stimuli vietām ne sevišķi koncentrēti, tādēļ ne visur rodas labai lirikai un liroepikai raksturīgā "sakopotā" intensitāte (kādu T.S.Eliots apzīmē - attieksmē uz. Bodlēra lielpilsētas ainām - par "first intensity"). Šādas "atšķaidītas", episkas vietas tomēr samērā paretas; pa lielākai daļai Saliņa dzeja ir pietiekami saspriegta, ar bagātu konnotāciju un ekonomisku dikciju. - Visumā šī krājuma dzejas veidojums ir apbrīnojams un liecina par izcilu talantu.
Gaidīsim Saliņa trešo krājumu - arī tas droši vien būs it spoža parādība mūsu literātūrā.
Gundars Pļavkalns