Jaunā Gaita nr. 7, 1957. g. januārī, februārī
Olafs Stumbrs
|
|
Ungārijas dumpiniekiem
Īgnā sāpe, kas valstis iezīmē kartēs, kas dzīvei tūkstošu dzīvības prasa un dabū, īgnā sāpe, viņu karogu svētī! Zemei ausi piespiedis, bijīgi klausos: cauri otrā pusē pil asiņu lāses, bet no tālās skaņas trīc mūžīgā barbara tronis. Mīļā zeme, tu topi svēta šais dienās. Asiņu spožums spīdēs ilgi laikmeta naktī.
- - - - - - - - -
Kas esmu? Kas esmu, ka šodien viņus uzdrīkstos slavēt? Viena dzīvības lāse sveŗ vairāk par tūkstoš skanīgiem vārdiem. Par tiem reiz viņiem, īstajiem, lūgšos Pastara Tiesā: Piedodiet, brāļi!
|
|
Saruna ar gariem
Aizdedzu lākturi, tumsa kad nāk, kaŗu pie istabas griestiem. Skatos, kā ēnas lasīties sāk šurp no aizsaules miestiem.
Smagiem vārdiem ir piebiris gaiss. Runā mirušo gari: − Vērtīgs tikai ir nezūdošais, dvēselē sakrāt ko vari.
Mirstot no zemes ņem skaistumu līdz, pasmaidi mūžībā ejot. Zvaigžņu stari no tālienes stīdz, mieru kā pilienus lejot. −
Izdedzis lākturs pie šķērskoka kūp, šūpojas lēni bez skaņas, ārā pret logu kā ēnas klūp, tumsā izgaist bez maņas.
|
Atriebība
Pār purviem atgriežas no sirojuma gājiens; daudz mantu salaupīts guļ blakus kritušiem, jo straujš un asiņains šis triju dienu jājiens nu slavas vainagots un daudziem gūstekņiem.
Sauc ļaudis līksmoties plašs dzīŗu galdu klājiens. Jau vīri atraisās no smagiem zobeniem un spēles iesākas, kad karaļrokas mājiens liek iznākt puskailiem un stipriem cīkstoņiem.
Bij visi reibuši jau trakā dzīŗu aukā, kad pilī iejāja kāds vecīgs bruņinieks, ko sniega vērpetes kā ēnu slēpa laukā.
Hē! sauca karalis, lai dzeŗ šis svešinieks! Tad ļauni liesmodams, vīns lija sudrabtraukā, un vīrus pārņēma kāds smags un savāds miegs ... Pār pili pusnaktī balts mēness auksti lējās: viens svešais bruņinieks kā dzīrnieks priecīgs smējās.
|
Indra Gubiņa |
Uz ceļa |
Gaisma lasmo uz ceļa, Soļi it priecīgi iet. Dīvainu sajūtu pilna Gavilē sirds un nu dzied! Nakts vizmo sniega vēdās, Vižņi kā dimanti dzirkst. Smaids nasko solu rakstā Dienās bijušās mirkst. Līksme un skumjas bija. Gaisma uz ceļa nu lās. Mute šodien par visu Vēlīgi pasmējās.
|
Iemiegot |
It kā zilā dūmakā, Jeb Jeb kā dziļā sniegā Pazūd prāts un apziņa − Laižos, laižos miegā. Nakts par dienu pārmainās − Eju tālā ciemā. Smaržo senās vasaras, Puķes uzzied ziemā. Birzis zarus sašūpo, Tumsā iedzirkst − līgo! − Salda tvīksme apņem to; Senās dienas dzīvo It kā zilā dūmakā, It kā baltā sniegā Iegrimst laiks un apzina, Laižos, laižos miegā.
|
Man vasara zied |
Tu teici − mežā ir sniegi, Auksti vēji un tumsa. Tie tev! Man, laimīgai, liekas, ka prieki Un šalcošās cipreses Mežu pieber ar ziediem. Jūti? Pat smaržas tie nes. Tu saki − krīt pārslas. Krīt, jā, jā − lai viņas krīt! Par puķēm tās vērtīsies rīt, Un es gavilēs smiešu; Mežā nav vēju un tumsas. Sniegs spulgo kā saules ripa Vizošā vasaras dzelmē. Ņem manu roku, tā ziedu pilna. Auksti vēji? Nē, nē − Sirds, sevī degdama, pasauli silda.
|
|
|
Karalis sapnis
(Melodija Flautai)
Atlido balts Pegazs grezniem iemauktiem, krāšņiem segliem, izrotātu pavadu. Mirdzošiem zilzaļiem, sārtmēļiem, baltiem, zvaigžņotiem rakstiem.
Un es jāju ielās Sapņa pilsētā, kuŗā drūzmējas sen aizgājušas sejas − − itin kā koki miglā − − es saprotu visus, jo klusums mūs vieno.
Ai, Sapnis tērpts spilgtāk kā Dzīve, spēcīgāks par esošo un neesošo viņš man uztic savas bagātības, ar kurām es esmu laimīgs.
Dzīves pabērnu patrons ir Sapnis, kuŗš no gruvešiem uzstāda pilis − − itin kā brīnišķīgas, zaigojošas mozaīkas −− un no zaudētām cerībām − − bērzus ar strūklakām.
Viņš ir audējs, kas uzklāj vislepnākos audumus, mākslinieks, kuŗš glezno visskaistākās gleznas, burvis, kuŗš atsauc vismīļākās būtnes, laipnības karalis, cēlākais valdnieks.
Sapnis ir vienīgais, kuŗam nekas nav neiespējams, viņš nežēlo ne nieka, lai patiktu visiem, tik izšķērdīgs, bagāts un devīgs, nekad tam nepietrūkst mantu! − −
Dzirkstīga augļūdens, šokolādes staniola papīros, kristalla spoguļu, trauslāko vāžu, košāko puķu, liegāko gaismu, maigāko glāstu, tvīkāko skūpstu, ilgpilnu stāstu.
Sapnim ir kuģis, kurš var traukt gaisos, un projām mēs klīstam visplašākās sfērās itin kā klusajā vakara selgā zvejnieku laiviņā Vidzemes krastos. − −
|
|
|
Bērziem
Balti kā veļi dievaiņu miglā Un tikpat svinīgi, mēmi un klusi Jūs stāvat tālajā birzī − ļaujot Brūnajiem matiem mētāties vējā.
Toreiz bijīgi raudzījos lokanos Bērzzaru matos, tiem vēlējot augt. Bet māte, gudri audzinot mani, Nogrieza zarus raženām rīkstēm.
Nu bijīgi veros svešajā miglā − Man liekas, jūs staigājat, bērzi, Žagarus vicinot lielajiem zēniem, Aicinot asarām neizžūt acīs.
|