Jaunā Gaita nr. 7, 1957. g. januārī, februārī

 

 

AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU JAUNATNE
PIEDALĀS KULTŪRAS DIENĀS MELBURNĀ

 

Jau sešus gadus, vienmēr starp Ziemsvētkiem un Jaungadu, Austrālijas latvieši pulcējušies kādā no pavalstu galvaspilsētām savām gadskārtējām Kultūras dienām. Kopkoŗu un solistu koncerti, teātŗa izrādes, tautas deju pēcpusdienas, izstādes un kongresi sniedz latviešiem spēku pastāvēt un rod dzīvas atbalsis austrāliešu presē un sabiedrībā.

Pēc 1955. gada Sidnejas Kultūras dienu parauga arī melburnieši savās 1956. gada Kultūras dienās deva tieši jaunatnei bagātīgas iespējas parādīt savu latvisko aktivitāti. Notika jaunatnes Kongress, jaunatnes koncerts, vingrošanas un tautas deju demonstrējumi, Austrālijas novadu mazpulku kopsanāksme un arī vairāki studentu sarīkojumi.

 

Kāds jautrāks bridis Austrālijas latviešu 6. Kultūras dienu jaunatnes kongresā Melburnā. Sēž kongresa prezidijs: A. Pilskalne, I. Brēdrichs (priekšsēdis) un E. Silkalns. Par trimdas latviešu jaunatnes labajām un sliktajām īpašībām referē V. Koškins. Foto: A. Balodis

JAUNATNES KONGRESS

27. decembra rītā pēc Kultūras dienu atklāšanas uzrunām Melburnas Asambleju zālē bija jaunatnes kongress, kur A. Gārša jun. no Melburnas un V. Koškins ar J. Priedkalnu no Sidnejas referēja par trimdas jauniešu labajām un sliktajām īpašībām.

A. Gārša, ilgāk kavēdamies pie sliktajām, par vienu no tādām atzina esam mērenības trūkumu uzvedībā un uzskatos, ko rada jaunatnei raksturīgā impulsīvitāte, karstasinība, aizrautība, neapdomība. Jaunieši, iedami svešās skolās, ātri iemācās svešo valodu, piesavinās svešās parašas un dzīves uzskatus un tad jūtas pārgudri pret vecākiem, kam valodas apgūšana un jauna dzīves veida pieņemšana daudz grūtāka. „Pa daļai, „ teica A. Gārša, „vainīgs ir vecākās paaudzes kolektīvais uzskats, ka viss, kas ir mums, latviešiem, ir labs, bet viss austrāliskais slikts un atpalicis. Vecākā paaudze varbūt zemapziņā pārmet Austrālijai to, ka viņi zaudējuši priekšrocības, kas viņiem bija dzimtenē, un ka šeit tik bieži spiesti strādāt mazāk kvalificētu darbu. Redzot daudzus šīs zemes neapšaubāmos trūkumus, kaut vai, piemēram, faktu, ka Austrālijai nav patstāvīgas operas, kamēr Latvijai bija divas, viņi cenšas šo kritisko pieeju attiecināt uz visām nozarēm. Jaunatnē turpretim šī īpašība sāk ieviesties apgrieztā veidā: vecāku dažkārt nepamatotās Austrālijas un austrāliešu kritizēšanas un noliegšanas mudināti, viņi pa daļai aiz pašaizsardzības savukārt cenšas vecākiem iegalvot, ka viss labākais ir tieši Austrālijā. „Kā pašu ļaunāko trimdas jauniešu īpašību A. Gārša dažos indivīdos saskatīja tieksmi bēgt no latvietības, ko viņš salīdzināja ar žurku bēgšanu no grimstoša kuģa. Referents jautāja: „Vai tiešām mums būs lemts negods palīdzēt Padomju Krievijai iznīcināt mūsu tautu un kļūt par izsmieklu pasaules priekšā, lai citi vēlākās paaudzēs arvien varētu rādīt uz mums ar pirkstiem un teikt − lūk, tas cēlies no latviešiem, tautas, kas nebija dzīves spējīga?”

Otrs referents V. Koškins domāja, ka latviešu jauniešiem būtībā sliktu īpašību nemaz nav, bet ka uz visu negatīvo pamudina Austrālijas apkārtne un apstākļi. „Tauta te necildina vis zinātniekus, bet gan tādas personas kā Nedu Kelliju (lielceļu laupītājs pag. g.s.),” teica V. Koškins. „Cietuma sodu te neuzskata par negodu, bet tikai par negadījumu.”

Itin plašs un rūpīgi veidots bija J. Priedkalna referāts, kur no daudzajām runātāja atziņām še varētu pieminēt tās, ka latviešu jaunietis ir sirsnīgāks un izpalīdzīgāks saskarsmē ar saviem draugiem nekā austrālietis, ka kultūra veidojas vissekmīgāk materiāli grūtos apstākļos un ienaidnieku vidū, kādēļ svarīgākie latviskuma uzturētāji ir jaunieši apspiestajā dzimtenē, un ka latviešu meitenei raksturīgā garīgā ievirze un sapņainība ir drošāki latviskuma balsti nekā materiālās un techniskās intereses, kas ir priekšplānā lielajam vairumam zēnu.

Sekojošajās debatēs bez pašiem referentiem vēl piedalījās prof. P. Jurevičs, skautu vadītājs Lūks, J. Lazdiņš, E. Saliņš, Reinfelde un A. Gārša sen. − Dienas kārtības noslēgumā kongresa sekretārs E. Silkalns nolasīja izvilkumu no vēstules, ko piesūtījis Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības bij. vicepriekšsēdis A. Ruņģis, kas ieteic līdzīgu apvienību dibināt Austrālijā atsevišķo pilsētu jaunatnes organizāciju darbības saskaņošanai un lai būtu radīta kāda organizācija, kas tiesīga runāt visu Austrālijas latviešu jauniešu vārdā. Kongresa dalībnieki pilnvaroja kongresa prezidiju (I. Brēdrichs, A.Pilskalne, E. Silkalns) izveidot īpašu komisiju, kas līdz nākamajām Kultūras dienām izpētītu Austrālijas latviešu Jaunatnes Apvienības dibināšanas iespējas un vajadzību un par to ziņotu nākamajā jaunatnes kongresā.

 

Melburnas latv. ev. lut. jauniešu koris koncertā Austrālijas latviešu 6. Kultūras dienās Melburnā. Šis ir vienīgais latviešu jauniešu koris brīvajā pasaulē. Pa labi diriģents Viktors Bendrups. Foto: A.Balodis.

Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas priekšsēdis E. Franks apsveic Ināru Brēdrichu Austrālijas latviešu 6. Kultūras dienu rakstnieku vakarā. LPB rīkotajā literāru jaundarbu sacensībā I. Brēdrichs dzeju grupā ieguva 2. godalgu par dzejoļu virkni „Variācijas ap tēmu” Foto:A. Balodis.

JAUNATNES KONCERTS

Tās pašas dienas − 27. decembra vakarā pārpildītajā Alberta zālē notika jaunatnes koncerts, kur piedalījās Melburnas ev. lut. latv. draudzes Jauniešu koris Viktora Bendrupa vadībā un solisti, kas pārstāvēja savas pilsētas kā uzvarētāji jaunatnes muzikālās sacensībās, kas šinīs pilsētās bija rīkotas dažus mēnešus iepriekš. No Adelaides klavieŗu solo spēlēja Inta Gruzna un Jānis Kaškurs, no Melburnas Dace Dubava, Zane Volkova un Gerda Piebalga, bet no Sidnejas Velga Bērziņa, Rita Brūdere un Ilze Pētersone. No tālās Pērtas, kas ir Austrālijas rietumkrastā, ar vijoles solo piedalījās P. Umbraška, bet čello solo, savas māsas Maijas Muižnieces pavadīts, sniedza sidnejietis Juris Muižnieks. Visi izpildītāji atskaņoja tikai latviešu komponistu darbus.

 

VINGROŠANAS UN TAUTAS DEJU DEMONSTRĒJUMI

notika 29. decembŗa pēcpusdienā San Kildas pilsētas namā. Vingrošanā, ko bija sagatavojis un vadīja skolotājs A. Selēns, piedalījās Melburnas sestdienas skolas, Rīgas (102.) skautu vienība un Airīšu (50.) skautu vienība, kamēr 19 tautas dejas parādīja Adelaides tautas deju kopa „Jandāliņš” (kam 82 dalībnieki!), Brisbēnas „Senatne”, Melburnas „Daugavieši”, Melburnas „Ritenītis” un Sidnejas „Jautrais pāris”. Sarīkojuma rīcības komitejā bija J. Ozoliņš, A. Jurjāne un H. Graudiņa.

 

STUDENTU DIENAS

Austrālijas Latviešu Studentu Apvienības kongress (apvienību nodibināja iepriekšējās Kultūras dienās Sidnejā) notika 29. decembrī Melburnas latviešu namā, un to vadīja stud. phil. J. Ritenis. Pirmā darbības gada pārskatu sniedza apvienības priekšsēdis stud. iur. A. Gārša jun. Apvienības prezidijs apzinājis latviešu studentus Melburnā, Adelaidē un Sidnejā, uzņēmis sakarus ar Amerikas latviešu studentu centrālo apvienību un latviešu studentiem Vācijā un kārtojis priekšdarbus kāda latviešu studentu pārstāvja sūtīšanai uz pasaules studentu kongresu Ceilonā 1956. g. septembrī; tā gan nav izdevusies galvenokārt atbalsta trūkuma dēļ no Amerikas latviešu studentu centrālās apvienības.

Svarīgākais darba kārtības punkts kongresā bija apvienības statūtu pieņemšana. Apvienības prezidijs līdz 1957. gada Kultūras dienām darbosies Adelaidē, tādēļ jaunajā prezidijā ievēlēja Adelaides studentus: J. Reinfeldu (priekšsēdis), D. Ātrenu, K. Ābeli jun., A. Dulmani un R. Freidenfeldi. Kongresa noslēgumā pārrunāja jautājumu par studentu apvienības iestāšanos Latviešu Apvienībā Austrālijā, ko ieteica arī LAA prezidija priekšsēdis V. Dulmanis.

Bez kongresa latviešu studentiem Kultūras dienu laikā notika vēl divi citi sarīkojumi: groziņu vakars ar prof. P. Jureviča referātu „Amerikānisms eiropieša skatījumā” − 27. decembrī un izbraukums 30. decembrī. Katrā bija 40-50 dalībnieku.

 

Eduards Silkalns

 

 

 

 

„KULŠANAS TALKA” LATVIEŠU JAUNATNES DIENĀS MINCHENĒ.

 

Ir pagājis jau prāvs laika sprīdis kopš Jaunatnes dienām Minchenē. Bet dažkārt pat nepieciešams attālums, lai gūtu pārskatu un notikumus varētu novērtēt pareizi. Ar notikumiem ir tāpat kā ar gleznām: tie skatāmi un labāk saprotami tikai no attāluma.

Mūsu tēvzemē bija laba paraša: to, ko nespēja veikt viens, veica „kaimiņš kaimiņam”. Tās bija talkas. Arī Minchenes Jaunatnes dienas bija šāda talka vai labāk − sagatavošanās lielai talkai. Nākotnes uzdevumi prasa daudzu talcinieku rokas, bet tām jābūt arī darba zinīgām. Izklaidus dzīvojošie latviešu jaunieši, katrs par sevi darbodamies, neveiks daudz. Būs tie vienoti kopējā darbā − panākumi neizpaliks, jo vienībā − spēks!

Ja šāda vienība tagad radīta arī Minchenē un tās apkārtnē dzīvojošo latviešu jauniešu starpā, tad šeit pateicība pienākas Jaunatnes dienu rīkotājiem un atbalstītājiem. It sevišķi minami sarīkojuma organizatori Jēkabs Ķiploks un Uldis Trēģeris, mācītāji P. Brencis un A. Goba, lektori doc. Dr. J. Zaube un režisors A. Alksnis. Jaunatnes dienu organizēšana nav viegls darbs: tas prasa laiku, pašuzupurēšanos, zināšanas un dažkārt arī gatavību saņemt nepelnītus pārmetumus no dažiem „cienījamiem nometņu psīchologiem”.

Jaunatnes dienu sarīkojumu atklāja ELJAs valdes loceklis J. Ķiploks, uzsvērdams draudzības un vienotības nepieciešamību latviešu trimdas jaunatnes starpā, latviskuma kopšanu un saglabāšanu un vienotu cīņu mūsu tautas brīvības atgūšanai. Ķiploka aicināti, jaunieši un viesi ar klusuma brīdi pieminēja Ungārijas brīvības cīnītājus un nolieca savas galvas tiem ungāru vīriem un jaunatnei, kas atdevuši savas dzīvības savas tēvzemes brīvības cīņā. Pēc latvju himnas „Dievs Svētī Latviju”, Jaunatnes dienu dalībniekus, sekmes novēlēdams, sveica DV Minchenes nodaļas pārstāvis P. Biezais, kam sekoja sveicieni no JKS Minchenes nodaļas /M. Lorbergs/, Ludvigsfeldas latviešu komitejas /Kroičs/, LCK Bavārijas pārstāvniecības /Dr. J. Zaube/. Rakstiski sveicienus bija sūtījuši ELJA’s priekšsēdis Jūlijs Kadelis, Corbijas latviešu jaunatnes pulciņš, u.c. Tālākā programmas daļā sekoja Dr. J. Zaubes referāts „Ko jaunatne var paņemt līdz no trimdas uz dzimteni”. Pēc referāta notika „Kulšanas talka” − jautrs sacensību vakars, kas izvērtās par ļoti spraigu notikumu, jo prasīja no dalībniekiem ne tikai atjautību, bet arī labas zināšanas Latvijas vēsturē, ģeogrāfijā, folklorā, u.t.t. Sacensībā lielāko un vienādu punktu skaitu ieguva Herta Plēsuma /no Veilheimas/ un Austris Grasis /no Minchenes/. Pirmās un otrās vietas ieguvēju izšķīra jautājums: cik Latvijā pagastu? Uzvarēja Herta Plēsuma, Austris Grasis palika otrā vietā. Tālāk sacensībā sekoja Ingrīda Kalniņa /no Veilheimas/, Silvija Šiliņa /no Augsburgas/, Maija Šilde un Vaira Šilde /no Štutgartes/, Uldis Trēģeris un Dagmāra Zvirbulis /no Minchenes/. Uzvarētāji kā mazu „kulšanas talkas” piemiņu saņēma Alant Viļa grāmatu „Poem pa kulšen”, bet pirmās vietas ieguvējai bija par balvu arī torte. „Kulšanas talkai” sekoja draudzības vakars ar latviskām rotaļām un tautas dziesmu skandēšanu.

Sarīkojuma otras dienas programmu ievadīja dievkalpojums, ko vadīja mācītāji P. Brencis un A. Goba. Dievkalpojumam sekoja literārā priekšpusdiena ar vecās un jaunās paaudzes autoru darbiem. Savus darbus paši lasīja T. Brence un M. Lorbergs, bet klausītāji vēl dzirdēja P. Klana, V. Lesiņa, A. Irbes, N. Lečmana, A. Alkšņa un K. Kaijas sacerējumus.

Pēcpusdienas sanāksmē jaunieši nodibināja Minchenes un apkārtnes latviešu jauniešu pulcinu, kuŗa vadībā ievēlēja Ingrīdu Kalniņu, Egonu Kazekovski, Eleonoru Mežataci un Janīnu Salmanoviču. Sanāksmei sekoja režisora A. Alkšņa referāts „Skatīšanās uz dzīvi caur teātŗa acenēm”. Savu priekšlasījumu referents papildināja ar gaismas attēliem un skaņu lentē ieskaņotiem latviešu teātra rakstniecības celmlaužu lugu izvilkumiem. Ievērojamā režisora referāts guva nedalītu klausītāju piekrišanu. Loti interesanta bija šī izdevība sekot atšķirībām starp Latvijas laika un tagadnes modernisma teātri. Referents ari uzsvēra, ka trimdā augošā jaunā audze nebūs vienīgi cīnītāji par Latviju, bet arī nākošie latviskās kultūras paudēji.

Jaunatnes dienas noritēja jaukā draudzības garā un izskanēja ar kopīgi dziedāto „Svēts mantojums”. Pat esot objektīvam vērotājam, jāsaka, ka sarīkojums bija labi izdevies. Bez vērtīgām atzinām, ko jaunatne saņēma no mūsu cienījamiem lektoriem, ieguvums ir arī, apkārtnes jauniešiem tagad pulcējoties savā organizācijā, radītā vienība cīņas darbam. Šī izteikti latviskā sanāksme, kuŗā piedalījās pāri par 40 jauniešu, bija pulcinājusi dalībniekus pat no Lucernas /Šveicē/, Štutgartes un citām patālākām vietām.

Nu jāvēlas, lai šī nebūtu bijusi pirmā un arī pēdējā šāda veida sanāksme šai apkārtnē, bet lai tai sekotu vēl daudzas, par svētību mūsu centieniem, jo, kā referents Dr. J. Zaube norādīja, mums jāpaņem līdz uz dzimteni, tur atgriežoties, par visām lietām sava valoda un tradīcijas. Un te mēs nedrīkstam aizmirst latviešu sirmā Archibīskapa tēva brīdinājumu: „Ienaidnieki grib mūs iznīcināt, draugi − asimilēt...”. Taču savu domu Archibīskaps beidz: „... bet mēs gribam palikt latvieši.” Tie ir patiesi vārdi! Tālab darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai darbi apliecinātu vārdu patiesīgumu un mēs paliktu īsti latvieši.

 

E. Kazekovskis.

 

 

 

KO ATZINA 1956. GADA JAUNATNES NEDĒĻA

Referāti, pārrunas, paneļa diskusijas, uzvedumi − pāri Amerikas Savienotajām Valstīm oktobŗa mēnesī atbalsojās jaunatnes nedēļas vadmotīvs: „Latviskā ģimene − pēdējais postenis cīņā par latviešu valodas, kultūras un tradīciju saglabāšanu.” Izteiksmes veidi daudzajās vietās bija dažādi, bet galvenā doma saistīja šīs vietas kopā vienai atziņai: bez ģimenes palīdzības latviešu bērnam ir grūti − pat neiespējami izaugt par īstu latviešu cilvēku.

„Ja mēs ieklausītos vairāk, mēs sāktu dzirdēt, cik tas jauki, ka mūsu mājās skan latviešu valoda, dziesmas, pasakas. Varbūt, ka vecmāmiņa var mums daudz stāstīt par agrākiem laikiem Latvijā, varbūt, ka māte par skaisto Gaujas līci, kur viņa dzīvojusi. Un vai nebūtu jauki, ja tēvs aizvestu bērnus atmiņu tekās sev līdzi Kurzemes atbrīvošanas cīņās, kur viņš piedalījies? Lieldienās mēs ievērotu, cik grezni izskatās izrakstītas olas māla šķīvī, Ziemsvētkos sastaptu latvisko Ziemsvētku vecīti, kurš brāļiem un māsām noprasa dzejolīšus, un Jāņos ieklausītos Līgo dziesmās. Vasarsvētkos mēs justu, cik skaisti smaržo mātes lauztie bērziņu zari istabā. Varbūt, ka pārejot istabai, mums reiz vajadzētu apstāties pie grāmatu plaukta, un drīz vien mēs varētu secināt, cik daudz patiesības ir Mērnieku laikos un kāda dziļa dzīves gudrība Zentai Mauriņai. Varbūt, ka reiz kopā ar ģimeni aizejot latviešu baznīcā, teātrī vai priekšlasījumā, mēs atrastu, cik daudz mēs varam mācīties no saviem vecākiem par tikko dzirdēto. Un varbūt tad mēs ievērotu, ka mūsu vecāki, vairāk mūs saprazdami, priecātos mums līdz, kad mēs brauktu uz jaunatnes dienām. Mēģināsim atrast latvisko kultūru un tradīcijas mūsu ģimenēs, un mēs būsim izpildījuši daļu no mūsu pienākuma pret latviešu tautu.”

Šie vārdi bija reizē atziņa un uzaicinājums Filadelfijas latviešu jauniešiem: uzaicinājums, kas nāca no pašiem jaunajiem.

Jo interesanta izvērtās diskusija, ko rīkoja Čikāgas jaunatnes pulciņš, aicinot panelī kā jaunās tā arī vecākās paaudzes pārstāvjus. Kāds pārrunu dalībnieks iebilda, ka „māja domāta mieram un klusumam, kur smelties spēku jaunai darba dienai.” Noteikti nepasakot, kas ir šis miers un klusums (vai tajos ietilptu savu bērnu latviskā audzināšana?), šāds apgalvojums ir savtīgs. To var sastapt kā aizbildinājumu bērnu pamešanai novārtā visās tajās ģimenēs, kur valda tikai viens elku dievs − nauda. Vecāki tur ir tik novārguši, šim elkam kalpodami, ka, ģimenē atgriezušies, vairāk neko nevēlas kā mieru un klusumu. Vispārējais secinājums tomēr bija, ka ģimenei ir jābūt latviešu kultūras vērtību saglabātājai, tai jāveidojas tā, lai bērni tajā atrastu siltumu un dzīvu latvisku garu. Lai tas būtu iespējams, katrā mājā jābūt cilvēkam, kas vada un veido tās garīgo dzīvi. Visām latviešu draudzēm, organizācijām un skolām ir jānāk talkā, lai no savas puses bērniem un jauniešiem darītu dzīvu un saglabātu latviešu valodu un tradīcijas.

 

KA ĪSTENOJAS ALJA’S 5. KONGRESA REZOLŪCIJAS

 

„Pīkstošā” karte Kalamazū latviešu skolai − iespraužot „puļķīti” (kā telefona centrālē) kartes apakšā uzzīmētajā sarakstā, pēc tam ar nūjiņu parādot attiecīgo vietu uz kartes, kur nekādu uzrakstu nav, atskan skaļš pīkstiens. Ja nepareizi − klusums.

Rezolūcija: Pēc iespējām un apstākļiem jaunieši veicinās un atbalstīs latviešu skolu darbu.

Paveiktais: Gandrīz visās latviešu skolās jaunieši strādā par skolotājiem vai palīgskolotājiem. Sevišķi veiksmīgi darbojas Linkolnas jaunieši − pieci no tiem māca vēsturi, ģeogrāfiju, latviešu valodu un ticības mācību, citi uzņēmušies skolas administratīvās daļas vadīšanu. Kopā ap 15 jauniešu aktīvi iesaistījušies skolas darbā. Bet arī Filadelfijā, Ņujorkā, Klīvlandē, Čikāgā, Grandrapidos, Sanfrancisko un citos latviešu centros jaunieši dara savu daļu, lai mācītu un audzinātu par latviešiem savus jaunākos brāļus un māsas.

Jaunatnes organizāciju literārās, dramatiskās grupas nāk talkā skolas sarīkojumu izplānošanā un noorganizēšanā, teātŗa izrāžu iestudēšanā; tās gatavo un vada bērnu rītu programmas, strādā bērnu vasaras nometnēs.

Jaunatnes organizācijas dāvina skolām mācību palīglīdzekļus. Piemēram, studenšu vienības „Ausma” Kalamazū grupa, sekojot jauno dalībnieču L. Lāces un M. Kaugares ierosinājumam, dāvāja savas pilsētas latviešu skolai lielo, elektrisko Latvijas uzskatāmības karti; citur ir dāvinātas skaņu lentas, diapozitīvi, grāmatas.

22., 23. decembŗa sēdē ALJA’s valde nolēma dāvāt katras latviešu papildskolas 1957. gada labākajam absolventam viena gada „Jaunās Gaitas” brīvabonementu.

 

Rezolūcija: Par ALJA’s jaunbiedru var kļūt katrs jaunietis 0-14 g. v. Jaunbiedriem dalības maksa 25 centi gadā.

Panāktais: ALJA’ā gan pagaidām iestājies tikai viens jaunbiedrs. Viņa tēvs no Madisonas, Vis. raksta:

„Izlasīju ‘Latvijā Amerikā’ H. Atoma kunga aicinājumu kļūt par ALJA’s biedriem veicinātājiem . Jaunatnes dienās Čikāgā bija lemts, ka jaunāki par 14 gadiem varot būt ALJA’ā kā jaunbiedri ar gada maksu $.25. Lai būtu ALJA’s pilntiesīgi biedri, mēs, mūsu ģimenē esam divi par veciem, viens par jaunu. − Nosūtu naudas pārvedumu par $2.25 biedru kartēm visai ģimenei.
Ādolfs Blāķis”.

Rezolūcija: ALJA regulāri izdos kopīgu Informācijas Biļetenu visiem apgabaliem; to piesūtīs visiem Apvienības biedriem.

Paveiktais: Hugo Atoma vadībā top IB pirmais numurs. Tajā būs pulciņu dzīvju apraksti no visām ASV, sarīkojumu kalendārs, raksti par nozaŗu darbību. Biļetenu izsūtīs katram ALJA’s biedram, kas nokārtojis dalības maksu par tekošo gadu. Pirmais numurs iznāks februārī.

Rezolūcija: Jauniešiem jādod iespēja iepazīties ar polītikas − kā mācības par valsti − svarīgumu un ar dažādo Latvijas polītisko partiju darbību.

Iecerētais: Norit priekšdarbi jaunatnes vadītāju konferencei Milvokos, kuŗā būs objektīvi referāti par valsts dzīves un iekārtas jautājumiem.

Sākot ar 6. nr., „Jaunā Gaita” iepazīstina savus lasītājus ar pašreizējām latviešu jauniešu polītiskajām organizācijām trimdā.

 

KĀ SĪKI PILIENI

Visu dienu pie Kalamazū vēlēšanu iecirkņiem bija redzami plakāti.

Pagājušā gada beigas satricināja daudz: tās sakustināja apspiesto tautu nacionālo un cilvēka pašcieņu; tas sadrebināja brīvās pasaules lielo ticību koeksistences vērtībai; pašos pamatos tās izvilka ķieģeļus Kremļa uzbūvētajai varmācības celtnei. Bet − tās arī iedragāja apspiesto tautu ticību brīvās pasaules palīdzībai.

Arī latviešu jaunieši šajā zemē ir daļa brīvās pasaules. Kad krievi ar tankiem iebruka Ungārijā naktī no 3. uz 4. novembri, lai sagrābtu atpakaļ savās rokās ungāru tautu un iznīcinātu viņas brīvības cīnītājus, Amerikas latviešu jaunatne apzinājās, ka tikai atbalstot Ungārijas cīnītājus tai ir cerība panākt kaut ko savā cīņā. Jaunieši vieni šeit nevarēja padarīt daudz. Bet, sirdīm degot, viņi tomēr pacēla savas balsis.

Ceturtā novembŗa diena pagāja satraukta visiem latviešiem. Pusnakts sen bija pāri, kad ALJA’s prezidijs, sanācis kopā kādā mazā dzīvoklī Kalamazū, izsūtīja pēdējās telegrammas ASV prezidentam, UN ģenerālsekretāram, centrālajām latviešu organizācijām, kad tika rakstītas pēdējās adreses uz instrukcijām, kuŗas norādīja, kā rīkoties jaunatnes pulciņiem.

Dzejniece Rūta Skujiņa novērtēja šo jauniešu darbību:

„Jaunie nav tik naivi, ka neapzinātos, ka viņu telegrammām, uzaicinājumiem un memorandiem nebūs graujošu seku. Bet viņi nebaidījās būt pilieni, kas kaut mikroskopiski ar laiku sagrauž klinti. Reiz viens piliens būs pēdējais, un klints sabruks. Bet pilieni nedrīkst pārstāt krist. Pilieni, apzinādamies savu mazumu, jauž arī savu lielumu, savu vareno spēku.”

Pilieni krīt. Daudzās vietās jaunieši raksta vēstules savu pilsētu laikrakstiem, savu pavalstu kongresa vīriem un senatoriem. Čikāgā latviešu grupas jaunieši aktīvi piedalījās ziedojumu vākšanas akcijā palīdzībai ungāriem. No sešiem rītā līdz vēlai pēcpusdienai jaunieši ar kārbām rokā „sargāja” savus ielu krustojumus. Kalamazū Kopas jaunieši kopā ar Daugavas Vanagu organizācijas dalībniekiem atgādināja amerikāņiem viņu vēlēšanu dienā tikko notikušās asiņainās „vēlēšanas” Ungārijā. „Ungāri deva dzīvības par tiesībām vēlēt” − plakāti ar šo un līdzīgiem uzrakstiem bija redzami pie vēlēšanu iecirkņiem no sešiem rītā līdz pat astoņiem vakarā, kad iecirkņus slēdza. Kalifornijas galvas pilsētas Sakramento jaunieši bija stājušies sakaros ar Kalifornijas gubernatoru un arī noorganizējuši iespaidīgu protesta braucienu. Sakramento ielās izstiepās 36 auto karavāne ar protesta plakātiem pret padomju varas darbiem Ungārijā un Latvijā. Kalifornijas universitātē šo notikumu iespaidā nodibinājās „Academic Society for the Independence of Eastern Europe” (Akadēmiska savienība Austrumeiropas brīvībai). Organizācijā darbojas visi Austrumeiropas izcelsmes studenti. Pie tās rašanās ļoti liels nopelns bija Bekerlejas latviešu studentiem, kas dibināšanās sapulcē bija vairākumā. Ņujorkā, Milvokos, Grandrapidos un citās vietās jaunieši piedalījās demonstrācijās un protesta gājienos.

Kā spēja un prata, jaunieši kā sīkie pilieni, gandrīz nemanāmi, drupināja klinti...

 

VALDES SĒDĒS VAR PIEDALĪTIES KATRS

Ziemas svētku priekšvakarā divās vietās trijos paņēmienos − kopsummā 16 stundās ALJA’s valde pārrunāja paveikto un iecerēto darbu. 22. un 26. decembris Čikāgā pulcināja kopā ne tikai valdes locekļus, bet arī prāvu pulciņu klausītāju no Indianapoles, Kalamazū un Čikāgas.

Ar katru reizi valdes sēdēs ierodas jauni klausītāji. Tieša saskare ar ALJA’s darbu ļauj viņiem to iepazīt un iemīlēt. Kāda no meitenēm, sēdei beidzoties, teica: „Līdz šim biju par ALJA’u dzirdējusi kā par kaut ko eksistējošu, tomēr nepazīstamu. Nu esmu to sastapusi un tanī iemīlējusies!”

Šis ir viens no iemesliem, kādēļ valdes sēdes ir atklātas, kādēļ tās nenotiek kādā mazā, nomaļā, vietiņā, kur dzīvo varbūt biedrzinis vai kasieris. Vienmēr tās ir sasauktas lielākajos latviešu centros, lai jauniešiem no dažādām ASV malām būtu iespēja piedalīties sēdēs. Vai Čikāgā, vai Indianapolē, vai Filadelfijā − visur jaunieši ir izmantojuši izdevību − skatīt vaigu vaigā ALJA’s tiešo darbu. Un idejas, kas iegūtas tiešā saskarē, pazīšanās, kas iesākta ar rokas spiedienu, ne tikai apkārtrakstiem un oficiālām vēstulēm, dod svaigumu un spirgtumu kā ALJA’i, tā atsevišķajiem jauniešiem un caur viņiem − jaunatnes pulciņiem.

Pēc dažādiem apsvērumiem valde paziņoja: „6. ALJA’s kongress notiks Kalamazū, 1957. gada 30. augustā, 1. un 2. septembrī.” Tā kā LSCS vēlas rīkot savu kongresu tajā pašā nedēļas nogalē, valde ir ar mieru rīkot to kopā ar šo organizāciju, ja LSCS valde tam pievienotos.

„Pulciņu vērtēšana notiks divas reizes gadā. Vērtēšanā apsvērs palīdzību Augustdorfas ģimnāzijai, pulciņa aktivitāti, atsaucību ALJA’s pasākumiem, ALJA’s biedru skaitu pulciņā, nozaru darbību, vientuļo jauniešu apzināšanu un piesaistīšanu pulciņā, Jaunās Gaitas izplatīšanu, u.t.t.”

„Būtu vairāk jāiesaista ALJA’s darbā biedri veicinātāji, ielūdzot tos kā speciālviesus jauniešu sarīkojumos, uzaicinot piedalīties diskusiju vakaros. Sevišķi jāpadomā par tiem, kas tikko aizgājuši no ALJA’s.”

Gaŗajai sēdei beidzoties, atskan mazliet noguruši, bet sirsnīgi vēlējumi: „Priecīgus Ziemas svētkus!”

 

VALDES PRIEKŠSĒDIS AICINA

„Šī gada aprīlī paiet 40 gadu kopš pirmo latviešu skautu pulciņu nodibināšanās. Lai šo notikumu atzīmētu, latviešu skautu organizācija paredzējusi izdot V. Klētnieka sarakstītu latviešu skautisma vēsturi. Apvienības biedri tiek aicināti atbalstīt šo pasākumu, iepriekš pasūtinot šo grāmatu un iemaksājot $3,−; arī ziedojumi tiek laipni lūgti. Ziedotāju un pasūtinātāju vārdi tiks iespiesti grāmatas beigās. Ziedojumi un pasūtinājuma maksas sūtāmas R. Arumam, 228 So. Ridgeland Ave, Oak Park, Ill.”

 

 

 

 

 

LATVIEŠU SOCIĀLDEMOKRATISKĀS JAUNATNES DARBĪBA TRIMDĀ.

Otram Pasaules kaŗam beidzoties, Latviju, kā mums visiem zināms, atstāja lielāks skaits bēgļu, meklēdami patvērumu Rietumos. Pēc pamiera trimdā darbību atjaunoja daudzas latviešu organizācijas ar polītiskām partijām, to starpā Latvijas Soc. Dem. Strādnieku Partiju, priekšgalā. Pēdējās par savu pamatuzdevumu stādīja cīņu par latviešu tautas tiesībām un brīvību, t.i., to pienākums bija vadīt cīņu, kas norisinājās galvenām kārtām polītiskā plāksnē. Izveidojās polītisko partiju trimdas organizācijas, kuŗās dalību ņēma arī jaunieši, kas Latvijā ar polītiku nebija nodarbojušies. Kā pirmā savu ārzemju organizāciju izveidoja Latvijas Soc. Dem. Strādnieku Partija ar biedriem visos kontinentos. Partijas rindās stājoties arī jauniešiem, radās vajadzība pēc sevišķas jaunatnes organizācijas, un tā 1950. gadā tika nodibināta Latvijas Sociāldemokratiskā Jaunatne.

Tā savos statūtos kā pamatnoteikumu lika cīņu par brīvu un demokratisku Latviju, Šim nolūkam sagatavojot latviešu jaunatni trimdā par polītiski skolotiem un attīstītiem latviešiem − par latviešiem, kas objektīvi izprot savas tautas likteni un ir gatavi darīt iespējamo to latviešu labā, kas šodien atrodas nebrīvībā.

LSDJ darbojas starp latviešu jauniešiem visās pasaules zemēs un, izplatot sociāldemokratiskās idejas, audzina savus biedrus par apzinīgiem sociāldemokratiem. Tālāk, LSDJ uztur sakarus ar pārējo zemju soc. dem. jaunatnes organizācijām, izmainot publikācijas, rakstus, sūtot savus pārstāvjus uz to konferencēm un uzturot personīgus sakarus ar to vadītājiem. LSDJ sadarbojas arī ar demokratiskām latviešu jaunatnes organizācijām trimdā.

Iekšējā dzīvē LSDJ notur ik mēnesi vai pārmēnešus sapulces ar jauniešu vai partijas vecāko biedru referātiem par dažādām problēmām. Šādi sarīkojumi Zviedrijā līdz šim galvenām kārtām notikuši Stokholmā, kur dzīvo lielāks skaits jauniešu un kur atrodas arī LSDJ valdes sēdeklis. Pagājušā vasarā šādā LSDJ sapulcē ar priekšlasījumu piedalījās arī Soc. Jaunatnes Internacionāles ģenerālsekretārs.

1951. gada augustā LSDJ tika uzņemta par pilntiesīgu locekli „International Union of Socialist Youth” /IUSY/, kas bija pirmais augstais atzinības apliecinājums no brīvās pasaules jaunatnes, un ko LSDJ saņēma kā pirmā trimdas organizācija. IUSY katru trešo gadu rīko vasaras nometnes, kuŗās piedalās arī LSDJ biedri, piem., 1950. gadā Stokholmā, 1956. gadā Tamperpē”, Somijā.

Šīs rindas ir īss apskats par LSDJ darbību emigrācijas apstākļos. LSDJ darbu turpinās nākotnē līdzšinējā garā, lai sadarbībā ar citām jaunatnes organizācijām − gan nacionālām, gan internacionālām, veiktu to uzdevumu, kas tai uzlikts.

 

L.E.