Lieta bija skaidra.

Te bija darīšana ar darba varoni.

Jūlija saule bija tikko pazudusi lapkoku rindās viņpus pļavas, kas gulēja nopļauta un vīta. Balti vijgrieži, iesārtas āboliņa galvas, sakritušas mašīnas vālā, piepildīja silto gaisu zemes smaržām, un saule rietēdama solījās atnākt rītu no jauna un pārvērst šās dienas pļāvumu sausā un smaržīgā sienā. Jau uzlecot tā bija atradusi plašajās pļavās pļāvējus − un redzi, nu dienas darbs bija veikts, viss, kas bija ieplānots šai dienai, gulēja pie zemes; un nākošā solījās būt tikpat ražena, sienu zārdojot. Bija skaidrs, ka kolchozs „Sarkanais karogs” veiks atkal savu normu lielu laika sprīdi pirms noliktā termiņa − un tā bija darba uzvara!

Te strādāja padomju tauta. Kamēr apkārt pasaule raustījās kaŗa kūdītāju histērijā, kamēr tur žvadzināja ieročus un trieca darba ļaudis nīkt putekļainās munīcijas fabrikās neziņā par rītdienu, šeit tauta strādāja mieram un padomju nākotnei. Viņa bija droša aiz neuzvaramās padomju armijas muguras − te nevarēja ne mats nokrist no galvas, iepriekš neaplēsts, neviena neredzēts. Te cēlās ļaudis, kad rītos sāka sārtot debesis, iztrina izkaptis un eļļoja traktorus, un devās pļavās, lai veiktu miera pļauju. Viss, kas te notika, bija veltīts mieram, tikai mieram.

Kolchoza priekšsēdis Aivars Arums pasmaidīja.

Pļavas gulēja un vīta. Vakars, nolaizdamies pār koku galotnēm, meta tajās zelta atspulgu un solīja sauli nākošajam darba cēlienam. Padomju tauta strādāja mieram. To bija dziedājuši traktori upes līčos. Bet kaut kur slēpās ienaidnieks, vecās buržuāzijas sen jau iepelējušās atliekas, kas kā ķirmis grauzās šās miera tautas miesā − kapitālistu aģenti, fašisma trakie, plušķainie suņi, kas izokšķerēja ar savām mūžam slapjajām nāsīm padomju zemi, nejauki ķirmji, kas nekaunējās urbties pat varenās padomju armijas pelēkajās mugurās. Vajadzēja būt modram.

Nomazgājies, Arums aplūkoja kolchoza galvenās celtnes sarkano stūrīti. Tas bija iekārtots tā, lai katrs te varētu ienākt un justies kā mājās. Parasti to darīja partijas funkcionāri, kas ieradās rūpēs par tautas labklājību un lai ievāktu darba pārskatus un grafiku tabeles. Aivars Arums izvilka no rakstāmgalda atvilknes formulāru un skaidriem burtiem ierakstīja tajā Vladimira Jeļizarova vārdu. Ierosinājums piešķirt viņa kolchoza jaunākajam loceklim darba varoņa nosaukumu. Tiesa − viņš gan bija šajās dienās nopļāvis vismazāk, bet Vladimirs bija jauniesācējs, atnācis kolchozā tikai pirms pāris nedēļām − un − viņš prata apieties ar traktoru. Bija ieradies šeit no Maskavas. Tā bija uzņēmība, ko vajadzēja atalgot. Tur nu citādi nevarēja. Viņš bija darba varonis. Trīs reizes viņš gan bija sabojājis traktora motoru, bet arī tas nebija nekas. Viņš bija jauns. Vecie kolchoza traktoristi bija iestrādājušies, tiesa... Pie tam − viņi nebija no Maskavas. Maskavas skolas izgājušie vienmēr ir darba varoņi, kaut arī dažreiz − iesākumā − tiem darbs nevedas no rokas.

Arums nolika formulāru uz galda. Kad ieradīsies partijas pārstāvis, viņš to parakstīs un pasniegs Vladimiram Jeļizarovam − darba algu.

Kolchoza priekšsēdis aizvēra durvis un devās uz savu istabu. Soļos bija manāms gurdenums. Arī viņš bija nosēdējis visu dienu traktora ne visai mīkstajā sēdeklī un triecies pa pļavu kā apdullis, kā kaut kāda apreibuma pārņemts. Pļavai vajadzēja nogulties pie zemes, diena bija skaista, citādi nevarēja − siena vajadzēs, lai nāktu kādi laiki nākdami. Bet − jā, to prasīja miers un nākotne uz Ļeņina ceļa.

Istabā bija krēsla. Un klusums. Dīvains klusums. Nez’, kāpēc tas likās dīvains.

Arums piegāja pie loga un palūkojās laukā. Liepu gatvē bija sagūlusies krēsla, un no upmalas vilkās viegla pļaujas laika migla. Kolchoza ļaudis bija devušies pie miera. Diendienā viņi lielā apņēmībā veica normas, ko prasīja piecgades izpilde. Nakts piederēja atpūtai. Naktī valdīja klusums. Rīt gaidīja darbs, atkal darbs − un tikai darbs. Arums to zināja. Tā bija labi. Cilvēks darbā apskurbst, viņš lieki nenokaujas ar padomju nākotnei nepraktiskām lietām, liekām domām, savām personīgām rūpēm. Darbam vajadzēja būt, šim kolchozam vajadzēja zelt, vajadzēja zelt visai šai zemei rietumos no Zilupes. Tai vajadzēja būt kā himnā teikts − spoža lai padomju vainagā zeļ! Aivars Arums atcerējās kādu citu pantu, agrās bērna dienās dzirdētu. Arī tur bija līdzīgi vārdi − lai tautu dižā kronī tu mirdzēt mirdzētu.

Te tev nu bija − tautu vainagā! ..

Pasmaidīja.

Novilka darba tērpu, pakāra un piegāja galdam, uz kuŗa brūnā māla krūzē vēl vīta Jāņuzāles. Mazliet satrūkās. Mijkrēslī uz iezaļās galda drānas varēja saskatīt baltu papīra lapu. Arums paņēma to, pameta skatu ap sevi un piegāja tuvāk logam, kur vakarblāzma meta atspīdumu no dienas gaišuma. Lasīja:

„Mana sirds pieder tev, sarkano karog! Nadježda nejūtas labi, augonis būs jāoperē. Izdari to kā norunāts, citādi var rasties komplikācijas.”

Kolchoza pļavās vīta siens. Grieza grieze. Migla bija sagūlusies upes ielejā. Vasaras nakts debesis bija gaišas.

Arums mirkli sēdēja krēslā, galvu atspiedis delnā. Tad uzrāva sērkociņu, aizsmēķēja papirosu un atlikušo liesmas daļu pielika papīra loksnītei. Aizslēdza durvis. Pavēra otras, kas veda uz virtuvi. Iegāja − palika tur kādu ceturtdaļstundu ...

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Gar vīteņiem apaugušo sētu, kur ziedēja jasmīnu krūmi un lepni cēlās lupstāji un suņburkšu birzs, aizvijās taka, siena laika tveicē izžuvusi, cieta kā asfalts. Neatstāja pēdu. Šonakt nebija rasas ...

Kad iesārtā saule palīda pāri rītu puses mežu lokam, kolchoza priekšsēdis iznāca pagalmā, tērpies savā ierastajā traktorista ģērbā. Bija miers, darba ļaudis vēl nebija tā īsti sākuši rosīties. Nojumē locījās slaucējas. Ieskanējās skārda toveru šķinda. Savādas, miera pilnas skaņas. Gaisā gulēja tveice, debesis bija bez mākoņiem. Tādā laikā uznāk pērkons. Augstu virs pļavas lidinājās kāds putns.

Ieraudzījis kolchoza ēkas priekšā piebraukto mašīnu, Arums devās turp. Viņš pavēra sarkanā stūrīša durvis. No krēsla pacēlās kāds vīrs, neliela auguma, padrukns, drusku gados. Aiz tīri nospodrinātām acenēm vizēja pelēka krāsa.

„Sveicināts, biedri Arum,” svešais teica un sniedza roku. „Esmu jaunais partijas rajona priekšsēdis. Ierados, lai apsveiktu jūsu darba ražību.” Viņš smaidīja.

„Sveicināts”, atbildēja Arums. Viņi paspieda rokas. Arums izņēma no aktu vākiem formulāru ar Vladimira Jeļizarova vārdu un pasniedza rajona priekšsēdim. Atkal jauns! − nodomāja − pēdējā laikā viņus sāka mainīt biežāk par biežu!

Pametis skatu formulārā, svešais atbraucējs izvilka pildāmspalvu un parakstīja savu vārdu. Mārtiņš Jāņadēls Lauks.

„Biedri Arum, man jums jājautā dažas lietas. Vai drīkstu?” Jāņadēls Lauks jautāja −

„Protams, esmu jūsu rīcībā, biedri priekšsēdi”.

Viņi apsēdās katrs savā pusē rakstāmgaldam.

„Vai jums zināms jaunākais?” prasīja Lauks.

„Hm − nezinu. Vai kāds rīkojums lopbarības sagādes kampaņas izpildei?” jautāja Arums, drusku pētīgi palūkodamies priekšsēdī.

„Ne gluži. Bet − iekams to. Jūs taču bijāt tēvijas kaŗa varonis? Piederējāt grupai sarkano latviešu, kas devās kaujā ar dziesmu − Mana sirds pieder tev, sarkano karog!”

Arums juta kādu aukstu roku savelkam iekšas.

„Nu protams,” viņš atsaucās. Varbūt kādu nieku, mazu nieku par strauju.

„Skaisti”, teica Lauks, „tātad jūs esat uzticams mūsu dzimtenes dēls. Bet kāpēc joprojām neesat iesniedzis lūgumu uzņemt jūs partijā?”

„Nē!” nu bija Aruma kārta brīnīties. „Bet es taču lūgumu nosūtīju partijas centrālkomitejai pirms vairākiem mēnešiem!”

„Nosūtījāt? Dīvaini − centrālkomiteja nekā nav saņēmusi!”

„Tas ir tiešām riebīgi! − Pastā atkal nav kārtības. Bet es tiešām nosūtīju un jau sāku brīnīties, kāpēc par šo lietu neesmu saņēmis nekādu atbildi.”

„Piedodiet − bet vēl viens jautājums,” Jāņadēla Lauka balss noskaņa bija nedaudz mainījusies, viņš ar pelēcīgu asmeni ielūkojās Aruma sejā, „Man vēl nācis zināms viens sīkums, viens dīvains joks. Es to uzskatu par joku, kaut − manuprāt − to var arī saprast aplam, tas ir − pārprast. . . Sevišķi šodien. Jūs, biedri Arum, šās ziemas lielajos kolchoznieku svētkos teicāt runu?..”

„Tas bija mans pienākums. Mudināt darbam par padomju tēviju − un par mieru...”

„Jā, tas gan. Bet jūs esat vienā vietā drusku jocīgi izrunājies. Jūs esat teicis −” Lauks izvilka no mapes kādu papīra loksni. „Jūs esat teicis: ‘Redziet mūsu kolchoza sarkano karogu. Mierīgā ziemas rītā tas līkst pār mūsu salā un ledū iekalto zemi, un rīta saule met savu atspulgu sarmā, kas klāj karoga krokas ...’ Nu, un tā tālāk. Vai tā jūs teicāt?”

„Iespējams. Es gluži labi neatceros. Nemēdzu savas runas pierakstīt,” mierīgā balsī teica Aivars Arums.

„Biedri Arum,” rajona priekšsēža balss bija pēkšņi kļuvusi asa, „rajona Izpildkomitejā daži domā, ka jūs labprāt redzētu sarkano karogu nosarmojam baltu − vidus daļā...”

„Bet, biedri priekšsēdi, kas par muļķībām! Mēs, lielajā tēvijas karā...”

„... zinu, un es vēlētos jums ticēt. Ja vien... − Jā, lai paliek. Jūsu devīze jau bija − mana sirds pieder tev, sarkano karog!”

„Devīze?... Tā sākās mūsu dziesma.”

Jāņadēls Lauks aizvēra portfeli.

„Tā tā sākās gan, biedri Arum, Bet kādas dziesmas iesākums nav tas pats, kas nobeigums. Dažreiz tā pārvēršas par devīzi. Es domāju − jūs mani saprotat. Runāsim īsi − mans priekšlikums: jums būtu jāizrauga jauns kolchoza vadītājs. Pie tam −man liekas, jums būs tagad iespēja darbos pierādīt savas dziesmas pirmo rindu.”

Arums saslējās.

Viņš redzēja − īsā domas mirklī, atmiņas detaļā, kas pavīdēja acu priekšā − redzēja kādu tumšu nakti, zvaigznes, kā salā sastingušas, un divas bālganas milzu puķes, kas izplauka zem šiem ziemas zvaigznājiem, divas puķes, kas slīdēja lejup − lejup... Pretī ledū un salā sastingušajai zemei... Tas bija tik sen.

„Biedri priekšsēdi, vadoties no statūtiem, kolchoza priekšsēdi ievēl...”

„Ir jau ievēlēts. Vladimirs Jeļizarovs, darba varonis.”

Kolchoza gatvē ierūcās pāris automašīnu motori un, bremzēm nočīkstot, tās apstājās pagalmā. Dzirdēja steidzīgus soļus. Jāņadēls Lauks pavērās uz durvīm, pie kuŗām kāds asi pieklauvēja.

„Iekšā!”

Uz sliekšņa iznira pelēks padomju armijas seržanta stāvs:

„Biedri major!...”

Biedri major − nosprakšķēja Aivara Aruma nervos.

„Biedri major,” seržants aizelsies, nepagūdams pieņemt pamatstāju, dvesa, „tilts pāri upei ir mīnēts. Mums darīšanas ar bandītiem. Sakarnieki, kam bija uzdots noskaidrot tilta celtspējas mūsu tanku konvojam, atklāja sabotāžu.”

Tagad seržants izstiepās taisns.

„Ak tā,” mierīgi teica Jāņadēls Lauks. Tad pavērās pret Arumu. „Iesim palūkoties! Es ceru, arī jums, biedri Arum, nebūs nekas pretī redzēt, cik labi šis darbs izskatās. Dienas gaismā...”

Arums neatbildēja. Viņš sažņaudza dūres. Sapieru kontrole. Tanku konvojs. Nadježdas augonis. Bija jāiet, te bija velti ko darīt.

„Iesim!” komandēja Lauks. Viņi devās ārā. Pagalms bija gaišs. Saule staroja pilnā spožumā − mirdzēja pāri kolchoza laukiem, pāri pļavai, kur gulēja, plecu pie pleca sagulušas, madaras, pīpenes un sarkanais āboliņš. Vīta puplašķi un timotiņš. Arums redzēja tālāk ielejā, kur bija jāappļauj grāvmales, savus ļaudis, kolchoza gājējus, stāvam pulciņos. Viņi par kaut ko runāja.

„Es aizslēgšu durvis,” teica Arums, pagriezies pret savas mītnes pusi.

„Nevajag,” atsaucās Lauks un pastūma Arumu uz mašīnas pusi. „Jums vairs neko nenozags!”

Viņi devās pie mašīnām. Iekāpa. Motori ierūcās. Muguru sildīja saule. Aivars Arums pievēra acis − tajās sakāpa karstums. Novīdēja aina no nakts pirms daudziem gadiem. Rokas spiediens augstu gaisā virs sniegotās zemes, vārdi − draugs, tagad tev būs iet kopā ar viņiem − pret viņiem ... Ziemas zvaigznāji, melna gaisma... Divas bālganas puķes, kas slīd lejup... Sniegā iesnigusi pļava ... Sāk snigt. .. Lielām pārslām, kas aizsedz pēdas. Draugi paliek tālu... Ej kopā ar viņiem − pret viņiem − līdz nāk tā stunda ...

Viņš atvēra acis. Auto svaidījās, uzgriezdamies uz šosejas. Pēkšņi Arums ievēroja blakus šoferim uz mašīnas grīdas nokritušu laikrakstu ar lieliem virsrakstiem zem vārpām greznotā ģerboņa zīmes:

PAR MIERU UN TAUTAS

DEMOKRĀTIJAS

UZVARU PADOMJU EIROPĀ!

Rietumvācijas darba ļaudis lūdz Padomju Armiju atbrīvot no amerikāņu jūga. Itāļu strādnieki apsveic mūsu armijas palīdzību cīņā pret izsūcējiem. Padomju Armija pilda savu svēto pienākumu − atbrīvot Austriju no angļu un amerikāņu iebrucējiem.

Šonakt bija pārtrūcis Nadježdas augonis ...

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Kaut kur kādā citiem nezināmā vietā kolchoza „Sarkanais karogs” telpās pīkstēja mazs morzes aparāts:

„Mēs atgriežamies parastajā laikā. Nadježdas krize iesākusies. Mēs uzsākām akciju. Ar augoni viss kārtībā − kontrollanti atrodas pie Visarionoviča. Parole joprojām − pirmā puse − mana sirds pieder tev, sarkano karog − otra puse − balta zibens pušu šķeltais.

Stop!”